Kad Ella pēc sava trešā ceļojuma uz Burvju zemi atgriezās Kanzasā, viņa mājās atrada māsiņu. Par godu mātei mazajai deva vārdu Anna, bet visi sauca pamazināmā vārdiņā par Ennu. Sis mazais dzīvais brīnums — bērniņš — mazliet notušēja Ellas atmiņas par neparastajiem piedzīvojumiem.
Pirmās pasakas, ko vecākā māsa stāstīja Ennai, bija brīnišķīgie nostāsti par Smaragda pilsētu un neīsto burvi Gudvinu, par Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju, par Gļēvo Lauvu un vārnu Kaggi-Karr, par Urfinu Džīsu un viņa koka zaldātiem, par septiņiem Pazemes karaļiem un par visiem šausmīgiem un jocīgiem notikumiem, kādus Ella piedzīvojusī brīnišķīgā, no visas pasaules ar smilšu tuksnesi un kalniem nošķirtā novadā.,
Par mazās Ennas labāko draugu kļuva Tims O'Kellijs no kaimiņu fermas, kas no Džona Smita mājiņas atradās tikai ce- turtdaļjūdzes attālumā.
Tims bija pusotra gada vecāks par Ennu, un viņa draudzībai piemita aizbildnības raksturs. Smieklīgi un aizkustinoši bija vērot, kā šis knēvelis, vēl pats ne visai stingri stāvēdams uz kājām, sargāja savu mazo draudzenīti no ikdienišķām nepatikšanām kā no dusmīgiem tītariem un badīgiem telēniem.
Bērni bija nešķirami, un neviens neņemtos saskaitīt, cik reižu dienā tie aizstaigāja no vienas fermas uz otru.
Abas saimnieces — kā misis Anna Smite, tā misis Margarita O'Kellija — izturējās pret abiem bērneļiem kā pret saviem, apmīļoja tos ar vienādu mīlestību un iepļaukāja ar vienādu taisnīgumu.
Ellas brīnišķīgo nostāstu pastāvīgs klausītājs līdz ar viņas māsiņu bija arī Tims O'Kellijs. Tāpēc nav brīnums, ka, Timām un Ennai paaugoties, viņu karstākā vēlēšanās bija nokļūt Brīnumu zemē un iepazīties ar tās jaukajiem un jautrajiem iedzīvotājiem..
Enna un Tims labi atcerējās, ka Ellas otrs ceļojums sācies ar to, ka pie viņas ieradusies vārna Kaggi-Karr un atnesusi Biedēkļi un Dzelzs Malkas Cirtēja saucienu pēc palīdzības. Ellas draugi nonākuši viltīgā Urfina Džīsa gūstā un lūguši savu uzticamo draudzeni Nositēja Namiņa feju nākt viņus glābt. Un Ella vienkājainā jūrnieka Carla Bleķa pavadībā devusies bīstamā ceļā un uzvarējusi ļauno Urfinu ar viņa spēcīgajiem koka zaldātiem.
Un, lūk, vientiesīgie bērni katrā vārnā, kas parādījās apkārtnē, bija gatavi ieraudzīt Kaggi-Karr. O, lai tikai viņi, Tims un Enna, saņem vēstulīti no noslēpumainās Ellas bērnības zemes, un tūlīt viņi drosmīgi metīsies cīņā ar viltīgiem burvjiem un ļaunām burvenēm! Bet visa nelaime bija tā, ka vārnas, ar kurām viņi mēģināja iedraudzēties, izrādījās parasti putni un nepavisam ne Biedēkļa sūtņi.
Vārnas labprāt pieņēma cienastus no Ennas un Tima un iznēsāja ziņu par labsirdīgajiem bērniem pa visu Kanzasu. Neskaitāmi vārnu bari apsēda māju un šķūņu jumtus, strīdējās par katru brīvu zariņu kokos. Un tās visas gaidīja kumosus no Tima un Ennas rokām.
Beidzās ar to, ka aizkaitinātie fermeri, baidīdamies zaudēt ražu, sarīkoja masveida medības pret sadrošinātajiem putniem. Pa gaisu lidoja akmeņi un nūjas, dārdēja bisu un pistoļu šāvieni, bet vectētiņš Rolfs uzvandīja šķūnī vecu lielgabalu, kas bija saglabājies no nēģeru atbrīvošanas kara laikiem, pielādēja to ar pulveri un renkuļiem un nogrāva pa vislielāko baru.
Efekts bija satricinošs. Lielgabals pārsprāga, un vectētiņš Rolfs tikai caur brīnumu izglābās, bet vārnu bari tā pārbijās, ka izšķīda uz visām debess pusēm.
— Bet starp viņām varēja būt arī Kaggi-Karr, — nopūtās bērni.
Tajā dienā, kad Ennai palika septiņi gadi, vecākā māsa viņai uzdāvināja svilpīti, ko bija dabūjusi no lauku peļu karalienes Raminas.
Ella no šī suvenīra šķīrās bez nožēlas, tāpēc ka, pēc viņas vārdiem, Kanzasā brīnumu nav. Bet Enna tādām domām nepiekrita, un jau pirmajā vakarā abi ar Timu paslēpās pie putnu kūts, un meitene trīs reizes papūta svilpīti. Un ko jūs domājat? Brīnums tomēr notika.
Iepriecināto bērnu priekšā saskrēja milzum daudz peļu! Ieraugot šos mazos, pelēkos zvērēnus, cita meitene būtu sākusi spiegt vai līdz debesīm un aizskrējusi, bet ne tāda bija Enna Smite. Viņa palika mierīgi stāvam un ziņkārīgi aplūkoja sīkos ciemiņus.
Pelēm patika Ennas bezbailība, un no viļņojošā pelēkā tepiķa, kas noklāja zemi, uz priekšu izvirzījās prāva pele, acīm redzot, cilts karaliene. Viņa nostājās uz pakaļķepiņām un ar gudrām, melnām actiņām raudzījās meitenes sejā. Viņa kaut ko nopīkstēja, bet — ak vai! — tikai Brīnumu zemē cilvēkiem un dzīvniekiem ir kopīga valoda. Enna skumji teica Timām:
— Varbūt peļu karaliene mums stāsta Burvju zemes jaunumus un pat dod padomu, kā tur nokļūt, bet viņas valoda ir pilnīgi nesaprotama.
Trīs reizes pamājusi ar priekšējām ķepiņām it kā atvadas, karaliene aizveda savus pavalstniekus, un putekļos palika tikai mazu ķepiņu pēdas.
Ennas un Tima tikšanās ar pelēm turpinājās, jo bērni nezaudēja cerību, ka peļu karaliene beidzot sāks runāt cilvēka balsī. Bet tas nenotika, un viss beidzās ļoti bēdīgi.
Kādreiz notālā pagalma stūrī, kur Enna mēģināja saprast peļu karalienes runu, pienāca misis Anna. Viņai nepiemita savu meitu bezbailība, un, spalgi iekliegušies, viņa gandrīz paģība, bet peles acumirklī pazuda, it kā būtu zemē ielīdušas. Misis Anna uzbruka bērniem ar smagiem pārmetumiem.
— Ak jūs, palaidņa bērni! — kliedza saniknotā sieviete. — Jūs mani traku pataisīsiet ar savām izdomām! Te jūs savilinājāt fermā kaitīgu vārnu mākoņus, te esat savairojuši miljonu peļu… Tagad tikai gaidi, ka tās vistu kūtī izdzers olas un apcirkņos sagrauzīs graudus.
— Bet viņu taču ir daudz mazāk par miljonu, — pasmaidīja Enna. — Viņas ir ļoti jaukas un pavisam nekaitīgas. Viņas atskrien tikai uz svilpienu un fermā neko neaiztiek.
— Es negribu ne dzirdēt! — misis Anna dusmojās. — Atdod svilpīti!
Un, Ennai par lielām bēdām, svilpīti viņai atņēma. Satikšanās ar peļu cilti beidzās.
Neko darīt, vajadzēja atmest cerību kā uz Kaggi-Karr ierašanos, tā arī uz peļu karalienes palīdzību. Tad Enna ar Timu atcerējās par pazemes upi, kas Ellu un viņas brālēnu Fredi Ka- ningu aizvizināja uz septiņu pazemes karaļu valstību. Ceļojums zem zemes bērniem likās viegli īstenojams.
— Tik tiešām, — viņi spriedelēja, — jāsadabū tikai laba laiva, jāpaņem līdzi krietni daudz ēdamā, sveču, lāpu, sērkociņu … Dažu dienu brauciens — un mēs esam pazemē. Un uz- kļūt augšā, Burvju zemē, — tas ir tīrais nieks.
Bērni ilgi domāja, vai ceļojumā ņemt līdzi arī Totiņu. Nav vārdam vietas, sunītis bija liels Burvju zemes pazinējs- un tur ļoti noderētu. Bet suņa mūžs ir īss, un Totiņš jau novecojis, zaudējis draiskulību un uzņēmību, viņam jau auga mazdēli. Lūk, vienu no tiem,, vārdā Arto, Enna un Tims nolēma ņemt par ceļa biedru.
Arto bija ļoti līdzīgs Totiņam, tādam, kāds tas bijis jaunībā. Tāda pati zīdaina, melna spalva, gudras ačeles zem pinkainām uzacīm, tāda pati uzticība saimniekiem un gatavība katrā mirklī viņu dēļ iet nāvē.
Enna savu lēmumu pateica Artiņam. Vai sunītis saprata? Laikam jau saprata, jo glaimīgi paluncināja astīti.
Rudenī Ennu Smiti un Timu O'Kelliju nodeva skolā. Timām skolas laiks sākās gadu agrāk. Bet vai gan viņš varēja iet uz skolu bez savas Ennas? Ar kliedzieniem un asarām viņš panāca vecāku atļauju palikt mājās vēl gadu.
Tagad viņš jau bija galvas tiesu garāks par Ennu un citiem pirmklasniekiem un pirmklasniecēm. Sārtiem vaigiem, gaišiem matiem, platiem pleciem, spēcīgām dūrēm —tāds viņš bija, Ennas drošais aizstāvis pret katru pāridarītāju.
Protams, Tims un Enna sēdēja vienā solā un uzdevumus gatavoja kopā.
— Lūk, kur nešķirams pārītis! — smējās pieaugušie.
Pirmajās skolas brīvdienās Enna un Tims atprasījās vecākiem un aizbrauca uz Aijovas štatu pie Freda Kaninga.
Kad Džons Smits atlaida jaunāko meitu tālā ceļojumā, no viņa šķelmīgā smaida bija redzams, ka viņš saprot, kādu mērķi nosprauduši Enna un Tims. Bet viņš to bērniem neizrādīja un tikai novēlēja jautri pavadīt laiku.
Alfrēds Kanings, Tehnoloģiskā institūta students, mazo māsīcu Ennu un viņas biedru sagaidīja ļoti laipni. Par Ennas kautro lūgumu pavadīt viņu, Timu un Artuku uz alu, kurā sākas pazemes upe, jauneklis pasmējās.
— Mīļo mazulīt, vai tad Ella tev nav stāstījusi, ka ieeja tajā alā aizgruvusi? Tāpēc jau arī mums vajadzēja doties neparastajā ceļojumā.
Enna iebilda:
— To es zinu, bet domāju, ka eja uz pazemes upi ir atrakta.
— Kādēļ?
Meitene sirsnīgi izbrīnījās.
— Ļoti vienkārši, lai visi varētu ceļot uz Burvju zemi!
Alfrēds smējās locīdamies.
— Ak tu, mana maziņā! Tu laikam gribētu, lai te atver Ekskursiju biroju un tūristu bari gāžas uz Apburto zemi?
— Un kas tur slikts? — painteresējās Tims O'Kellijs.
— Tas būtu šausmīgi, — nopietni paskaidroja jauneklis, — Burvju zeme ir jauka tieši tāpēc, ka atgriezta no visas pasaules, un tikai tāpēc tur dzīvo labās burves Villina un Stella, dzīvnieki un putni runā un dabā valda mūžīga vasara. Bet, ja tur no Statiem iebruks bļaurīgie, nekaunīgie džentlmeņi un lēdijas, tad šiem mīlīgajiem, labsirdīgajiem Mirkšķoņiem un Gremo- ņiem būs gals klāt! Mūsu novadā jau bija ieradies uzņēmīgs biznesmenis un piedāvāja man kaudzi dolāru, lai es viņam parādot, kurā vietā rakt alā eju. Naudu es neņēmu, bet parādīju nepareizu vietu. Viņš ar kādiem desmit strādniekiem parakājās pāris nedēļu un aizlaidās tukšā.
— Tātad mums nav pat ko sapņot kādreiz tur nokļūt? — meitene jutās sarūgtināta.
— Nu, ar tevi ir cita lieta, — Alfrēds viņu nomierināja. — Tu esi Ellas māsa, bet Ellu Burvju zemē ciena kā visvarenu feju, kas ļoti daudz darījusi tās iedzīvotāju labā. Es domāju, ka Biedēklis un citi būtu ļoti priecīgi, ja tu, Enna, un tavs draugs Tims iespētu pārkļūt pāri Lielajam tuksnesim un Pasaules Ap- kārtkalniem un ierasties viņu svētīgajā novadā.
— Jā, bet kā lai to izdara? — nopūtās Enna.
— Liela vēlēšanās vienmēr pavērs ceļu, — teica Alfrēds. — Neatlaidīgi domājot, atradīsiet iespēju nokļūt savā sapņu zemē. Padomāšu arī es, varbūt kaut kas sanāks.
Saruna ar Alfrēdu bērniem iedvesa cerību, un viņi atgriezās mājās apmierināti.