Brīvdienas gāja uz beigām, kad pasta furgons Džona Smita fermā ieveda divas milzīgas kastes, kas bija uzsietas uz jumta. Pastnieks un vedējs tikai ar lielām pūlēm nocēla kastes zemē, pievilka pie mājas un, saņēmuši dzeramnaudu, aizbrauca tālāk., Uz vākiem ar lieliem burtiem bija uzrakstīta Džona Srnita adrese, bet kā nosūtītājs bija atzīmēts Alfrēds Kanings no Neviļas miestiņa Aijovas štatā.
— Tās ir no brālēna dēla Freda, — teica misis Anna. — Interesanti, kas var būt tik lielās kastēs? Droši vien augļi. Bet kāpēc tik daudz?
— Māmiņ, tur kaut kas kustas, — pielikusi ausi pie vienas kastes sāniem, paziņoja Enna.
— Ko vēl neteiksi!
Un tomēr meitas vārdi fermerieni uztrauca, un viņa gāja neparastajam sūtījumam apkārt ar līkumu. Nolēma netaisīt tās vaļā, kamēr no lauka nebūs pārnācis Džons.
Ennai, Timām un visiem apkārtnes bērniem, kas bija uzzinājuši par šo notikumu, diena likās bezgalīga. Bērni apgalvoja, ka viņi sadzird kastēs čaboņu un klaudzienus. Interese par dīvainajām pakām pieauga ārkārtīga, bet tad arī no lauka atgriezās tēvocis Džons. Apbruņojies ar kaltu un stangām, fermeris sāka vienu kasti, taisīt vaļā. Līdzko viņš pacēla vāku, no kastes atskanēja skaļš zviedziens. Džons atkāpās, misis Anna pārmeta krustu, zēni un meitenes laida vaļā līksmus bļāvienus.
— Tul il zildzins! —iesaucās trīs gadus vecais puisītis Bobs.
— Nevar būt, — atsaucās fermeris Džons. — Kurš zirgs izturētu trīs dienu ieslēgtību šādā zārkā bez gaisa un barības?
Un tomēr, kad vāks nokrita, no kastes izrāpās stalts bērs mūlis, piesita ar nagu pie zemes un atkal iezviedzās.
— Svētais Džon un visi pravieši! — iesaucās samulsušais fermeris, saķerdams mūli aiz iemauktiem, lai tas neaizbēgtu. — Vai tikai šis dzīvnieks nav no Burvju zemes? Es varētu to apzvērēt, ja uz vāka nebūtu rakstīta Freda Kaninga adrese.
Tēva vārdi atstāja ārkārtīgu iespaidu uz Ennu. Viņa tūlīt sajuta, ka gadījumā, ja viņai lemts nokļūt Brīnumu zemē, tad satiksmes līdzeklis ir te, acu priekšā.
Fermeris Džons veltīgi izmeklējās iepakojuma skaidiņās vēstuli no Freda. Toties viņš atrada lieliskus seglus ar mīkstu spilventiņu un nosudrabotiem kāpšļiem. Vēstule atradās otrā kastē, kur izrādījās pelēks mūlis, augumā mazāks par pirmo. Tur bija arī otri segli.
Lūk, ko rakstīja Alfrēds Kanings:
«Mīļā māšel Enna! Tava vēlēšanās nokļūt Burvju zemē ir tik liela, ka vajadzēja palauzīt galvu, lai Tev izpalīdzētu. Es strādāju visu vasaru un uztaisīju šos mehāniskos mūļus, ko nosūtu Tev un Tavam draugam Timām O'Kellijam …»
Vēstules lasīšanu vajadzēja pārtraukt, jo Tims iekliedzās pilnā rīklē un pārmeta tādu kūleni, kādu diez vai izdotos veikt kādam citam zēnam viņa gados. Kad Timu nomierināja, fermeris turpināja lasīšanu:
«… Siem mūļiem,» rakstīja Alfrēds, «nav vajadzīga ne barība, ne ūdens, bet enerģiju tie saņem no saules baterijām, kuras es iemontēju zem ādas … Un saules taču Lielajā tuksnesī pietiek, tātad nebūs jāraizējas par to, ka mūļi paliks pusceļā aiz barības trūkuma.»
Tālāk vēstulē bija padomi, kā vadīt dzīvniekus. Katram mūlim krēpēs bija ieslēpta tapiņa, kas kustējās uz priekšu un atpakaļ. Ja to padzen atpakaļ līdz atbalstam, tas nozīmē «stop». Vidējā stāvoklī — mērens riksis, bet, ja pavelk tapiņu līdz priekšējam atbalstam, mūlis skries aulēkšos. Pagriezt dzīvniekus pa labi vai pa kreisi bija vēl vienkāršāk: jāparauj aiz vienas vai otras auss.
Alfrēds rakstīja, ka pietiek mūļus paturēt saulē divas trīs stundas dienā. Jājot skaidrā laikā baterijas uzlādējas automātiski. Izgudrotājs ziņoja, ka mūļus atsūtījis neuzlādētus, lai izvairītos no nepatikšanām ceļā.
— Bet kāpēc viņi zviedza un paši Izkāpa no kastēm? — jautāja Tims O'Kellijs, kas savā vecumā jau labi izprata mehāniku.
Fermeris Džons padomāja un drīz atrada izskaidrojumu.
— Acīm redzot, brauciena laikā saule būs tik stipri sasildījusi kastēm sieniņas, ka ar to pieticis, lai baterijas uzlādētos,— viņš nolēma. — Bet, velns lai mani parauj, tad jau jauneklis ir veicis neparastu izgudrojumu! … Jā, kā redzams, uz šiem mūļiem var paļauties!
— Un droši laist mūs abus ar Timu uz Burvju zemi! — jautri uztvēra Enna.
— Nu, to mēs vēl redzēsim, — māksloti bargi iebilda tēvs.
Vēstules beigās Alfrēds bija uzrakstījis Ennai un Timām svarīgu brīdinājumu. Viņš piekodināja ceļojuma laikā itin nevienam pašam neatklāt brīnumdzīvnieku noslēpumu. Lai visi tos uzskata par parastiem mūļiem, no kuriem tie izskatā neatšķiras. Tad būs mazāk briesmu, ka bērniem tos kāds gribētu atņemt.
— Fredis, kā redzams, ir pilnīgi pārliecināts, ka Tims un Enna ja ne šodien, tad rīt dosies ceļā, — norūca fermeris. — Bet drīz sāksies skola.
Te, lai cik savādi, bērnus aizstāvēt metās misis Anna.
— Ella ir izlaidusi ne vienu gadu vien, — viņa teica, — bet laī dies dod katram tā mācīties. Tas, ko viņa dabūja redzēt un piedzīvot, mūsu meitenei deva to pašu, ko vairāki gadi skolā.
— Tātad tu nebaidies laist viņus vienus uz Burvju zemi? — izbrīnījies noprasīja Džons.
Bet viņa sieva ticēja, ka ikvienam jau dzimstot nolemts viņa liktenis un no šī likteņa nekur neizbēgsi.
— Arī no lieveņa var nokrist un salauzt kaulus, — teica misis Smite, — bet cits no trīs neparastiem ceļojumiem atgriežas sveiks un vesels kā mūsu Ella.
Starp citu, pati Ella atbrauca nākamajā dienā un kļuva par visdedzīgāko aizstāvi Timām un Ennai. Ar tādiem spēcīgiem sabiedrotajiem bērni uzvarēja. Pat Timoteja O'Kellija vecāki piekrita laist zēnu uz Burvju zemi.
Nolēma, ka Enna un Tims dosies ceļā jau pirmajā svētdienā, kad fermeris Džons, būdams brīvs no darba, varēs viņus pavadīt kaut pāris desmit jūdžu no mājām.
Ella bija sajūsmā par mūļiem.
— Būtu mums ar Totiņu bijis tāds rikšotājs, kad mēs noguruši un apputējuši vilkāmies pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu! — viņa iesaucās. — Atceries, Totiņ?
Totiņš atcerējās. Viņš labi saprata, ka viņu jaunā ceļojumā uz Burvju zemi vairs neņems, un samierinājās ar to.
«Neko darīt, vecums,» domāja sunītis. «Lai iet Artuks. Jādod jaunajiem ceļš.»
Ella deva mūļiem vārdus. Pēdējā semestrī viņa bija mācījusies senlaiku vēsturi un nosauca pelēko par Cēzaru un bēro par Hanibalu. Šie skanīgie vārdi ļoti patika bērniem.