Agrā augusta rītā Enna Smite un Tims O'Kellijs atvadījās no tuviniekiem un devās ceļā. Viss līdzņemamais bija pārdomāts līdz sīkumiem, un te sevišķi palīdzēja pieredzējusī ceļotāja Ella.
Pārtikas krājums bija salikts ādas dubultsomās, ko pārmeta pāri mūļu mugurām. Bērni uzkāra plecos mugursomas ar visnepieciešamāko ceļā: tur bi'ja salikta veļas maiņa, ziepes, zobu birstes un pulveris, naži, karotes un pārējie ceļa sīkumi. Ennai pār plecu karājās tālskatis, kuru Ellai bija uzdāvinājis vienkājis jūrnieks Čarls Bleks. Katram bērnam uz kreisās rokas bija kompass, bet uz labās pulkstenis. Timām somā atradās arī nepie- pūsta volejbola bumba. Viņš bija nolēmis iemācīt Gremoņiem un Mirkšķoņiem jauko volejbola spēli. Tims bija lielisks spēlētājs, pat vecākie zēni viņu pieņēma savā komandā.
Pie tam Tims bija arī apbruņojies: aiz jostas viņam bija aizbāzta stipra runga ar resnāku galu.
No Ennas mūļa segliem piestiprinātā maisiņa rēgojās Artuka purniņš. Sunīša melnās ačeles jautri spīdēja: ar ceļojumu viņš bija ļoti apmierināts. Kad viņam apnika sēdēt maisā, viņš ievaukšķējās, viņu palaida zemē, un viņš skrēja aiz mūļiem.
Džons Smits pavadīja bērnus uz rūsganās ķēvītes Mērijas. Hanibalu un Cēzaru palaida vislēnākajā gaitā, un tomēr fermera zirdziņš ar pūlēm tika līdzi spēcīgajiem, ar saules enerģiju līdz galam pielādētajiem mūļiem.
— Labi lopiņi, neko teikt, — ņurdēja apmierinātais Džons.
— Tādus iejūgt arklā — tie dienā diezin cik akrus uzars …
It kā saprazdami fermera vārdus, mūļi neapmierināti pakustināja garās ausis.
Pienāca atvadu stunda. Džons sirsnīgi apskāva Ennu un Timu, novēlēja viņiem laimīgu ceļu, lūdza būt uzmanīgiem un neaizkavēties Burvju zemē, jo vecāki dienām un naktīm domās par viņiem, gaidīs atgriežamies.
Tims un Enna parāva tapiņas uz ātro gaitu, mūļi skanīgi piecirta nagus, viņu kājas savērpa gaisā putekļus, un pēc piecām minūtēm fermeris tik tikko varēja saskatīt tālumā divus miglainus plankumiņus.
— Lai dies mani nosit, — pārsteigts nočukstēja Džons Smits,
— tad nu gan aulekšo! Mums, Mērij, tikpat tālu līdz viņiem kā bruņurupucim līdz zaķim. Jā, diez vai naidnieks viņus ceļā noķertu …
Fermeris pagrieza zirdziņu un tipināja uz mājām, pārdomādams dīvainos notikumus, kādos tika ierauta viņa ģimene kopš tās neaizmirstamās dienas, kad pār Kanzasu brāzās viesulis, ko bija izsaukusi burve Gingema.
Enna un Tims līksmoja par ātro jājienu. Tīrumi un upes skrēja viņiem garām, it kā tos dzītu pretvējš. Retie gājēji izbrīnīti noraudzījas viņiem pakaļ, bet gausie labības kūļu vezumi pazibēja kā verstu stabi.
Pret vakaru ceļotāji jau bija nojājuši daudz jūdžu. Pārnakšņot apstājās vientuļā mežiņā, tālu no cilvēku mājokļiem. Enna zvilka no somas «vispārvērtīgo audeklu», kuru kādreiz bija >agatavojis tēvocis Carls Bleks. Pēc īpašnieka vēlēšanās tas r arēja kļūt par piepūšamu laivu, buru, platu saules nojumi. Šo- eiz tas pārvērtās ērtā teltī, kur bērni uzticīgā Artuka apsar- Izībā mierīgi pavadīja nakti.
Un dienas skrēja cita aiz citas kā mūsu ceļinieku ātrie mūļi. !nna un Tims turējās ziemeļaustrumu virzienā, pēc iespējas ^vairoties no apdzīvotām vietām. Pie strautiņiem viņi piepildīja :tilpīgās blašķes, bet rikšotājus dzirdīt nenācās. Laiks turējās skaidrs, saulains, un nolikt dzīvniekus uzlādēšanai nebija vajadzības, tie uzņēma saules enerģiju skrējiena laikā.
Pirmā platā upe, kas gadījās ceļā, bērnus apturēja. Enna jau grasījās vispārvertīgo audeklu piepūst ar gaisu, lai iztaisītu no tā plostu. Timām likās, ka nebūs viegli pārcelt mūļus uz slidenā plosta bez margām un nožogojuma.
— Zini ko, Enna, mēģināsim pārpeldēt pāri upei, neizkāpdami no segliem, — zēns ierosināja.
Nostādījuši regulatorus uz lēno gaitu, bērni droši virzīja dzīvniekus ūdenī. Un tavu brīnumu! Mūļi sāka peldēt, it kā to jau būtu daudzreiz darījuši. Viņiem iekšā bija pietiekami daudz tukšuma, un uz ūdens tie turējās lieliski. Viņi tā airējās ar spēcīgajām kājām, ka mirklī jau atradās otrā krastā.
— Urā, urā! — iesaucās Tims. — Ar tādiem malačiem kā mūsu Cēzars un Hanibals var jūru pārpeldēt!
Ar lielām briesmām bērniem bija jāsaduras plašajā stepē, kur mājoja daudz vilku. Salasījušies lielos baros, stepes vilki aizsprostoja mūsu jātniekiem Ceļu. Viņi gribēja pagriezties atpakaļ, bet arī tur viņus gaidīja ienaidnieki.
— Uz priekšu! Pilngaitā! — nokomandēja Tims.
Mūļi metās uz priekšu kā viesulis. Daži vilki apvēlās ar pārsistām galvām un pārlauztām ribām. Viens prāvs zvērs, varbūt pats barvedis, palēcās, mēģinādams Timu noraut no segliem, bet drosmīgais zēns izrāva aiz jostas aizsprausto rungu un iezvēla vilkam pa pieri. Apstulbinātais nezvērs apvēlās, bars pašķīrās un pēc minūtes jau palika tālu aizmugurē.
Tims bija šausmīgi apmierināts un lielījās, cik mākas.
— Tu redzēji, kā es viņam ievilku starp acīm! — zēns kliedza. — Tas ir droši, ka viņš no manas rungas nosprāga.
Enna par to šaubījās, un tad Tims uzaicināja griezties atpakaļ, lai apskatītos. Ennai negribējās vēlreiz sastapties ar vilkiem, un viņa pasteidzās biedram piekrist. Tims sāka svilpot kareivīgu maršu.
Un tikai tad Artuks iedrošinājās izbāzt galvu no maisa. Viņš bija to ieslēpis, ieraudzīdams nikno vilku baru. Sunītis pēc dabas bija drosmīgs, bet saprātīgs. Viņš aptvēra, ka cīņa ar vilkiem būs nevienlīdzīga: nezvērs viņam pārlauzīs muguru ar vienu ķetnas cirtienu vai pārkodīs uz pusēm ar milzīgo zobaino rīkli.
Ieraudzījis, ka ienaidnieki palikuši tālu iepakaļ, Artuks nicīgi tiem uzrēja, un Enna iesmējās: — Klusē jel, varoni!