Pareizo virzienu ieturēt ceļiniekiem palīdzēja kompasi, bet arī bez tiem bērni zināja, ka jāj pa pareizo ceļu. Vecākā māsa tik bieži bija stāstījusi Ennai par savu ceļojumu kopā ar vienkāji jūrnieku, ka meitenei likās, it kā viņa pati būtu jau reiz te bijusi. It kā viņa pati kādreiz būtu sajutusi no tuksneša brāz- mojošā vēja karsto elpu, pati redzējusi kāpās noslēpušos ķirzaku neglītās galvas.
Un, lūk, tur jau ir mežs, aiz kura sākas Lielais tuksnesis.
— Sveiks, vecais paziņa!—jautri uzsauca Enna. — Tie bija tavi koki, no kuriem tēvocis Carls darināja sauszemes kuģi. Tas vēl tagad stāv kaut kur mežmalā, bet mēs to nemeklēsim. Vai ne, Tim?
— Kam mums kuģis? — solīdi atsaucās zēns. — Mūsu Cēzars un Hanibals ir pārāki par jebkuru kuģi—gan sauszemes, gan ūdeņu.
Riskantajam pārgājienam pār tuksnesi Tims un Enna bija sagatavojušies pamatīgi. Viņi nolēma doties ceļā tikai rītausmā, kad vēsāks. Bērni piepildīja blašķes no avota, ko uzgāja mežā, un tā sadzērās, ka vēderi vai plīsa. Pirms izjāšanas viņi aplaistīja viens otru un sunīti ar ūdeni no galvas līdz kājām.
Ceļinieki uzlika tumšas brilles ar sietiņiem, lai aizsargātu acis no sīkām smiltīm un putekļiem. Jauzdams kaut ko ārkārtīgu, Artuks ieslēpās ar visu galvu maisā, un saimniece viņa uzvedību uzslavēja. Protams, arī sunītis bija krietni padzirdīts.
Bērni bija ļoti nopietni noskaņoti. No sarunām pazuda parastie joki, Ennai un Timām sirds strauji dauzījās. Tās dienas, ko viņi bija ceļā pavadījuši līdz šim, likās tīrais nieks salīdzinājumā ar to, kas būs turpmāk.
Lielais tuksnesis pavērās viņu priekšā majestātisks un drūms, tā mūžīgajā klusumā slēpās drauds.
Beidzot bērni atraisījās no sastinguma.
— Nu, jādodas ceļā, — teica Tims O'Kellijs.
Un pie sevis nodomāja, ka vajadzības gadījumā nežēlos dzīvību par Ennu.
— Jā, uz vietas paliekot, tālāk netiksim, kā teicis gudrais Biedēklis, — meitene piekrita Timām.
No māsas nostāstiem Enna zināja daudzus Trīskārt Visgudrā Smaragda pilsētas Valdnieka izteicienus.
Bērni jāja ar vidējo ātrumu. Aulekšot nebija izdevīgi: mūļu nagi saceltu biezus putekļu mākoņus, un arī paši rikšotāji pārāk dziļi iestigtu smiltīs. Dzīvnieki tipināja lēnos rikšos, bet, kad Enna pēc pusstundas atskatījās atpakaļ, meža mala tik tikko bija samanāma pie horizonta.
Skrējienā uzlādēdamies, mūļi skaitīja jūdzi pēc jūdzes, bet Ennai visu laiku prātā bija tikai viena galvenā doma: kā izvairīties no melnajiem Gingemas akmeņiem.
Māsa Ennai bija stāstījusi, ka ļaunā feja Gingema jau sen pirms nāves Burvju zemi apjozusi ar klinšu bluķiem, piešķirdama tiem noslēpumainu spēku pievilkt sev klāt visu, kas kustas.
Pie tāda akmens gandrīz uz mūžiem varēja palikt Ella un Carls Bleks, jo akmens saistīja sauszemes kuģi un neatlaida ceļotājus tālāk par simt soļiem. Jūrnieks un meitene būtu tuksnesī aizgājuši bojā, ja viņus neizglābtu vārna Kaggi-Karr. Viņa, vaļā palaista, atgriezusies ar brīnumvīnogu ķekaru, kas iznīcināja akmens spēku.
Protams, pa šiem gadiem akmeņu burvība varēja izzust vai pavājināties, bet labāk būtu neriskēt.
Izpildīdama vecākās māsas norādījumu, Enna katru pusstundu apturēja Cēzaru un ar tālskati palūkojās tālumā. Un, rau, pēc dažām ceļā pavadītām stundām, kad saule jau stāvēja augstu pie debesīm un bērnu apģērbs jau bija pilnīgi izžuvis, bet viņi paši paguvuši reizes trīs nodzerties, Enna ieraudzīja tālumā melnu plankumiņu.
— Es redzu melno Gingemas akmeni! — meitene satraukti iesaucās.
— Kur tas ir, kur? — atsaucās Tims.
Paskatījies ar tālskati, zēns apstiprināja, ka smiltī tiešām melnē apburtais akmens.
Gingemas burvību pārvarēšanas plāns bija Izstrādāts jau mājās, to bija izdomājusi Ella. Plāns bija asprātīgs, bet vienkāršs. Ja divi vienlīdz stipri cilvēki velk kādu priekšmetu, piemēram, galdu, uz dažādām pusēm, tas nekustēsies no vietas. Ella pamācīja bērnus jat starp diviem melnajiem Gingemas akmeņiem tieši pa vidu. Tad viens akmens vilks ceļotājus uz labo, otrs uz kreiso pusi un akmeņu spēks savstarpēji iznīci- nāsies.
Ieraudzījuši pirmo apburto akmeni, Enna un Tims nogriezās un jāja lēni, kamēr ieraudzīja otru. Aprēķināt ceļu tā, lai tas ietu pa vidu, nelikās tik grūti. Mūsu jātnieki palaida mūļus auļos. Nenogurdināmie dzīvnieki aizjoņoja, saceldami smilšu mākoni.
Bet, kad ceļotāji atradās starp akmeņiem, viņi sajuta, ka nezināms spēks rikšotājus un viņus pašus velk pa kreisi. Vai nu viņi bija nepareizi aprēķinājuši vidu un atradās tuvāk kreisajam akmenim, vai arī tā maģiskais spēks bija stiprāks, to Enna un Tims nezināja. Viņi tikai ar šausmām sajuta, ka Gingemas ļaunā burvība cenšas viņus noraut no segliem.
Enna, zaudēdama spēkus, pēkšņi vairs nevarēja noturēties seglos un, klusi iekliegdamās, noslīdēja smiltīs … Par nelaimi, viņa nenokrita, bet palika kājās, un naidīgais spēks viņu spieda gāzelējoties skriet pretim bojā ejai.
Tima mūlis bija spēcīgāks, un viņš jau gandrīz būtu izrāvies no bīstamās zonas, bet te zēns izdzirda Ennas kliedzienu un ieraudzīja, ka Cēzars joņo viņam pakaļ ar tukšiem segliem.
Timām būtu pieticis ar dažām sekundēm, lai izglābtos, bet viņš ne mirkli nešaubījās.
«Enna briesmās! Enna iet bojā!»
Tims ar pūlēm pagrieza Hanibalu un pielēkšoja pie Ennas. Viņš pieliecās un ar spēcīgu rāvienu uzvilka meiteni seglos.
Vēlāk bērni vairs nevarēja atcerēties visus šo drausmīgo minūšu sīkumus, minūšu, kas viņiem bija likusies mūžība. Viņi tikai apjauta, ka mūlis, kārpīdams ar kājām smiltis, raustās zem divkāršā smaguma, ka viņam zūd spēki cīņā ar burvību. Bet viņš pieveic collu pēc collas, pēdu pēc pēdas.
Tuvāk, tuvāk brīvībai . .. Un, luk, ar uzvarošu zviedzienu lieliskais auļotājs joņo pilnīgi brīvi!
Cēzaru viņi noķēra, bet vēl ilgi spēkus zaudējusī Enna, biedra atbalstīta, jāja uz Hanibala.
Atžirgusi meitene ar asarām acīs pateicās Timām, bet zēns mulsdams un sarkdams atvairījās:
— Nu pietiek, ir jau labi, to jau Hanibals …
Un tā melnie Gingemas akmeņi palika tālu aiz muguras. Mūļi žirgti skrēja pa irstošām smiltīm. Ja īstie dzīvnieki būtu jau zaudējuši spēkus, tad mehāniskie mūļi šķita tikpat mundri kā pirmajās ceļojuma minūtēs.
Galvas pacēluši, bērni skaidri saskatīja tālu aiz horizonta Pasaules Apkārtkalnu sniegotās virsotnes. Puse ceļa paveikta — un vēl kāda puse!
Tagad varēja nesteigties, un ceļotāji apstājās atpūtai. Tims un Enna ar mokām kaut ko ieēda, vēl arvien nespēdami attapties no pārdzīvotajām briesmām. Toties viņi izdzēra ļoti daudz ūdens.