Ceļotājiem gribējās nokļūt Brīnišķīgo vīnogu ielejā, kur bija apstājušies Ella un Čarls Bleks pēc tuksneša pārvarēšanas. Bet Tims un Enna melno akmeņu dēļ bija mainījuši kursu un tāpēc pie kalniem piejāja citā vietā. Tiesa, arī te urdēja augļu koku iežogots strautiņš, bet vīnogu ķekari nebija redzami.
Brīnumi sākās tūlīt pēc tam, kad Enna un Tims bija omulīgā noriņā uzcēluši nometni. Pirmais bērnus izbrīnīja Artuks. Kad Enna viņu izvilka no maisa, sunītis nožāvājās, ievilka elpu un skaidrā, skanīgā balsī pateica:
— F-fu___ Kā es piekusu šajā tumšajā, smacīgajā caurumā!
Beidzot var izstaipīt ķepas! …
Enna un Tims jau sen zināja, ka Burvju zemē dzīvnieki un putni runā, un tomēr pārsteigti raudzījās uz savu līdz šim nerunīgo ceļa biedru. Bet drīz viņi tika vēl vairāk pārsteigti. Suns sajūsmā draiskojās gar mūļiem, cenzdamies ieķerties tiem kājās, un pēkšņi Cēzars ierunājās patīkamā baritonā:
— Nu tu, draugs, uzmanīgāk! Citādi — ka vilkšu tev ar nagu, tad tu redzēsi!
Hanibals viņam piebalsoja dobjā basā:
— Jā, tiešām, šie suņi ir gaužām uzbāzīgi radījumi. ..,
— Kā, vai tad arī jūs sākat runāt? — Enna iesaucās.
— Un kāpēc gan ne? — mierīgi atbildēja Cēzars.
Un tiešām, kāpēc gan Burvju zemē nevarētu atdzīvoties un runāt mehāniskie mūļi, ja šeit dzīvoja un runāja salmu izbāznis un dzelzs cilvēks? Tas bija pilnīgi likumsakarīgi, un bērni ar prieku uzņēma šo kārtību.
Cēzars, kā redzams, bija zinātkārāks par savu biedru, jo uzdeva tādu jautājumu:
— Pasakiet, lūdzami, Enna, — ko nozīmē mūsu vārdi? Kāpēc, mēs esam Cēzars un Hanibals un nevis citādi?
Enna un Tims apjuka. Viņi taču bija beiguši tikai pirmo klasi, un tajā vēsturi nemācīja. Tomēr, dodama dzīvniekiem vārdus, Ella bija māšelei paskaidrojusi to nozīmi, un Enna kaut ko atcerējās.
— Redziet, — uzacis raukdama, teica meitene, — Hanibals un Cēzars senatnē bija kaut kādi ievērojami cilvēki. Vai nu prezidenti, vai ģenerāļi, vai vispār kaut kas tamlīdzīgs …
Godkārīgos dzīvniekus tāds paskaidrojums apmierināja, un viņi žēlīgi piekrita atsaukties uz saviem vārdiem. Pēc vakariņām Enna, Tims un Artuks aizmiga, bet mūļi mierīgi stāvēja pie kokiem, gaidīdami saules lēktu: tad viņi atkal varēs uzlādēt enerģiju, kas tiem bija barības un dzēriena vietā.
Rītā Tims sāka svarīgu darbu. Viņš izvilka no somas pakavus ar asām radzēm un pieskrūvēja tos pie Cēzara un Hanibala nagiem. Smiltīs tādi pakavi būtu dzīvniekus tikai bremzējuši, bet akmeņainajās kalnu takās tie bija ļoti nepieciešami.
Šajā rītā ceļotāji apēda pēdējo līdzpaņemto pārtiku un nobrīnījās, cik noteikti Ella aprēķinājusi tās krājumu. Bērni piepildīja somas ar šejienes koku augļiem, piesmēla blašķēs ūdeni un devās ceļā.
Ai, cik grūts Izrādījās šis ceļš! Stāvi kāpieni un bīstami no- kāpieni, šauras, pāri bezdibeņiem pārkārušās karnīzes, nedroši nogruvumi, kas draudēja ar akmeņu lavīnām, dziļas aizas šķērsām ceļā …
Dažreiz, lai pārvarētu nelielu, dažas simt pēdas garu ceļa posmu, vajadzēja kavēt veselas stundas. Lūk, te nu Enna un Tims pilnībā novērtēja Cēzara un Hanibala labās īpašības. Protams, viņi netika līdzi kalnu āžiem, kurus mūsu ceļinieki redzēja klinšu galotnēs, un tomēr mehāniskie mūļi rādīja izveicības brīnumus.
Nenogurdināmi un bezbailīgi, veikli kā kaķi — viņi rāpās pa stāvām nogāzēm, brīdinādami jātniekus, lai tie cieši turas seglos. Laižoties lejup no kalna, tie salieca pakaļkājas un gandrīz līda uz .vēdera, bet, kāpjot augšup, ieķērās ar priekškājām klintīs.
Pār šaurākām aizām mūļi pārlēca, iztaisnodami saliektās pakaļkājas kā atsperes, un tad jātnieki, turēdamies pie krietno dzīvnieku kakliem, centās neizlidot no segliem.
Bet te nu viņiem priekšā gadījās tik plata aiza, kādu nepār- lēktu vislabākais aulekšotājs pasaulē. No bezdibeņa dziļumiem kāpa migla, un kaut kur lejā dobji rēca neredzama straume.
Ko darīt? Apiet šķērsli? Bet pa labi un kreisi blīvējās klintis, uz kurām pat Cēzars un Hanibals nespētu uzkāpt.
Nobāluši Tims un Enna skumji lūkojās viens uz otru. Viņi atradās lamatās, un vienīgā izeja likās griezties atpakaļ un meklēt jaunu taku kalnu grēdas labirintā …
Šajā mirklī augšā atskanēja milzu spārnu švīksti un taku pārklāja plata ēna. Bērni pacēla galvas un ieraudzīja milzīgu ērgli, kas no augstienes laidās pie viņiem. Enna šausmās aizsedza galvu ar rokām, bet Tims ar draudošu izskatu pacēla rungu, kaut arī saprata, ka būtu muļķīgi ar tādu ieroci cīnīties pret briesmīgo putnu.
Bet Karfakss (jo tas bija viņš) nolaidās laukumiņā ceļotāju tuvumā un teica patīkamā, skanīgā balsī:
— Nebīstieties, bērni! Es nekad nedaru pāri nespēcīgiem un bezpalīdzīgiem!
Dzirdot šos vārdus, aizvainotais Tims saviebās, bet Enna iedrošinājās atņemt rokas no sejas un paskatīties uz milzīgo putnu. Tik daudz cēlsirdības bija Karfaksa stājā, ka meitene tūlīt sadūšojās.
— Bērni, es redzu, ka jūs dodaties uz Burvju zemi no Lielās pasaules, — ērglis turpināja. — Jūs esat veikuši tālu un bīstamu ceļu, bet šo šķērsli jums nepārvarēt.
— Jā, kungs, — atbildēja Enna. — Šim bezdibenim mūsu mūļi nepārlēks… Vienīgi, ja jūs mūs pārnestu, tas būtu ļoti labi, — drošāka kļuvusi, piebilda meitene.
— Tas nav grūti, — labsirdīgi piekrita ērglis. — Meitene, pieliecies pie segliem .«,
Un, tikko Enna paguva izpildīt Karfaksa padomu, kad spēcīgas ķetnas satvēra Cēzaru zem vēdera. Meitene pat nepaspēja izbīties, kad jau ieraudzīja zem sevis aizu ar dziļumā kūpošu miglu, gaiss ausīs nosvilpa, un pēc minūtes mūlis jau stāvēja aizas otrā pusē un jautri zviedza. Drīz vien Ennai blakus bija Tims ar Hanibalu.
— Tālāk ceļš nav bīstams, un mani pakalpojumi jums nebūs vajadzīgi, — teica ērglis un uzšāvās debesīs.
— Paldies, paldies, labais draugs! — tik vien bērni paguva nokliegt viņam pakaļ, kad milzīgais putns jau pazuda aiz tuvākā mākoņa.
Bet kā gan Karfakss bija palicis dzīvs? Aizejot no Urfina Džīsa, viņš devās uz dzimteni, kur viņu gaidīja nāve — vadoņa Arahesa un tā piekritēju atriebība.
Notika citādi. Tikai trīs dienas pirms Karfaksa atgriešanās Ērgļu ielejā viņa niknākais ienaidnieks Arahess bija kritis cīņā ar pūķu ķēniņu, kuru tas aiz savas nevaldāmās godkāres izsaucis uz divkauju. Jaunu vadoni ērgļi vēl nebija paguvuši izvēlēt, un par tādu kļuva Karfakss. Viņš atrada jaunu dzīves biedreni un uzsāka mierīgu un laimīgu dzīvi.
Ak, ja Tims un Enna būtu zinājuši, kādi notikumi nesen piedzīvoti Burvju zemē! Ja viņiem būtu zināms, ka šis pats ērglis negribot palīdzējis Urfinam sagrābt varu pār Lecoņiem! Viņi nebūtu tik viegli aizlaiduši Karfaksu projām, bet palūgtu cēlo putnu izlabot to ļaunumu, ko tas nodarījis daudziem cilvēkiem.
Ennai un Timām nebija nekādu drūmu nojautu, bet Karfakss centās turēties nostāk no cilvēku darīšanām, sevišķi pēc tam, kad liktenis viņu bija savedis ar viltīgo Urfinu. Nenojauzdami, kādu varenu sabiedroto nākamajai cīņai pazaudējuši, bērni ilgi noraudzījās uz mākoni, aiz kura pazuda Karfakss.
Pēc tam Tims jautri iesaucās:
— Tas tikai bija piedzīvojums! Tāds negadījās pat Ellai!
— Jā, — atsaucās Enna, — viņa nebija dzirdējusi, ka Burvju zemē ir tādi ērgļi.
— Mums tiešām neticami veicas, — sacīja zēns. — Ja nebijis šī putna, cik ilgi mums vajadzētu maldīties kalnos ..,
Bērni pagrieza mūļus un devās tālāk.
Grūtākais ceļa gabals bija paveikts. Visvieglāk to pārcieta Artuks. Viņš sēdēja savā patvertnē, izbāzis ārā tikai degunu un acis. Viņam likās, ka briesmas nav tik lielas, ja tās neredz.
Nakšņot nācās pie pašas kalnu grēdas virsotnes, uz ledāja. Telti uzcelt nebija iespējams, bet aukstums ceļotājiem koda līdz kauliem. Te prātīgu domu pateica Cēzars. Pēc viņa priekšlikuma audeklu salocīja vairākām kārtām, noklāja uz ledus, Enna un Tims apgūlās vidū, bet mūļi gar sāniem. Viņu ķermeņi izstaroja dienā uzkrāto siltumu, un bērni ar viņu vidū ieritinājušos Ar- tuku nakti pavadīja visai patīkami.
Nākamajā dienā ceļš kļuva ērtāks, kāpieni un nolaidieni ne tik stāvi, nogāzēs jau parādījās zāle, bet Dēc tam arī krūmi un koki.
Pasaules Apkārtkalni palika aiz muguras, un Enna svinīgi paziņoja ceļiniekiem:
— Mēs esam Gremoņu zemē!