Enna kļūdījās. Novirzījušies Lielajā tuksnesī no Ellas un vienkājainā jūrnieka ceļa, mūsu ceļotāji Pasaules Apkārtkalnus šķērsoja citā vietā, un Gremoņu zeme atradās no viņiem pa labi. Bet kur tad Enna un Tims bija nokļuvuši?
Bērni redzēja, ka taka, pa kuru viņi mežā jāja, nebija cilvēku kāju iemīdīta. Izskatījās, ka to ieminuši meža zvēri.
Taciņa arvien paplašinājās, bet mūsu ceļotāji nevienu nesatika, un tikai jestrās žagatas kokos skaļi apsprieda viņu apģērbu un ārieni.
Pēc smagā divu dienu ceļa kalnos Enna un Tims jutās ļoti noguruši. Laiks bija jauks, tāpēc viņi neuzcēla telti, bet apgūlās zem krūma mīkstā zālītē. Tims acumirklī aizmiga. Ennai jau acis lipa ciet, kad pēkšņi viņa izdzirda tālumā daudzbalsīgus kaucienus un žēlu kliedzienu:
— Palīdziet! Ak, palīdziet jel man! … Mirstu …
Sauciens skanēja no blakus noras. Meitene mēģināja pamodināt Timu, bet tas nemaz nebija tik viegli. Un Enna viena pati devās cauri krūmiem. Viņa ieraudzīja tādu ainu. Noras vidū ar lamatās iekniebtu priekšķepu, žēli iekaukdamās, gulēja liela, ruda lapsa. Tai apkārt drūzmējās vairākas mazākas lapsas, aiz līdzjūtības kaukdamas līdzi gūsteknim.
Bet šis baigais koncerts beidzās un lapsas iemuka mežā, līdzko bija ieraudzījušas Ennu. Lamatās notvertais lapsu kūmiņš skatījās uz Ennu žēlām acīm, kas lūdzās palīdzību.
Enna mīlēja dzīvniekus, sevišķi cietējus un kam pāri dara. Viņai kļuva žēl nelaimīgās lapsas, un viņa nolēma tai palīdzēt.
— Kā tev gadījās nokļūt tādā slazdā, nabadziņ? — viņa laipni pajautāja.
Bet, pirms rudā lapsa paguva atbildēt, no biezokņa izlēca sudrablapsa un nikni uzbrēca Ennai:
— Kā tu, skuķi, uzdrošinies tik nepieklājīgi runāt ar šīs zemes pavēlnieku? Ievēro, ka tavā priekšā ir viņa lapsība Smalk- odis XVI, lapsu valstības karalis!
— Ak, lūdzu piedošanu, jūsu lapsība, — pasmaidīdama Enna griezās pie karaļa. — Esmu no svešas zemes, un man nebija ne jausmas par jūsu augsto stāvokli!
Karalis Smalkodis XVI žēlīgi pieņēma Ennas atvainošanos un paskaidroja, kā nokļuvis nelaimē. Aizrāvies medījot kādu zaķi, viņš nav ievērojis lamatas, ko te jau sen Izlicis mednieks no kaimiņu Gremoņu zemes. Tērauda plāksnīte saspiedusi viņa ķepu.
Tas noticis jau pirms nedēļas, un pa to laiku norā nav rādījies neviens cilvēks. Un, ja viņas lapsība karaliene Ātrkāje ar galma kavalieriem un dāmām nebūtu uzmeklējuši sagūstīto karali, viņš būtu nomiris aiz bada un slāpēm.
Smalkodis teica, ka viņš jau nopietni prātojis, vai nenograuzt ķepu un tādējādi atbrīvoties no gūsta. Bet tāds solis būtu tikpat kā atteikšanās no troņa. Pēc lapsu zemes likumiem tajā nevar valdīt kroplis. Meitene no svešās zemes ir atnākusi īstā laikā: viņa izglābs Smalkodim vairāk nekā dzīvību, viņa tam saglabās karalisko varu.
Uzklausījusi karaļa satraukto runu, Enna sāka viņu atbrīvot, bet, par nelaimi, viņai pietrūka spēka atspiest lamatas un atbrīvot ķepu. Meitene apņēmīgi devās pēc Tima, bet te lapsas tik izmisīgi iekaucās, ka viņa negribot apstājās.
«Cik bezpalīdzīga gan es esmu,» viņa pukojās. «Ella nu gan manā vietā būtu atradusi izeju.»
Enna apskatījās visapkārt un ieraudzīja tuvumā stipru vētras nolauztu zaru.
— Aha, tieši tas, kas man vajadzīgs! — viņa priecīgi iesaucās.
Iespraudusi zaru kā sviru starp lamatu zobiem, Enna paspieda no visa spēka, zobi pašķīrās, un iepriecinātais karalis izrāva ķepu. Skaļš lapsu balsu koris noskandēja slavu atbrīvotājai.
Smalkoža ķepa bija bēdīgā stāvoklī: ievainojums asiņoja un bija iekaisis, vajadzēja tūlīt kaut ko darīt. Enna ar pūlēm pacēla lapsu un stiepa uz savu nometni. Lapsu svīta viņai godbijīgi sekoja.
Ieraugot lapsu baru, Artuks, izbāzis galvu no maisa, sacēla tik apdullinošu troksni, ka pat Tims pamodās. Viņš ļoti izbrīnījās, ieraudzīdams Ennu tādā neparastā sabiedrībā. Uzklausījis viņas stāstījumu, zēns atzinīgi novērtēja savas attapīgās draudzenes rīcību.
Enna izņēma no mugursomas aptieciņu, apzieda rētu ar jodu un apsēja. Karalim tūlīt kļuva vieglāk, bet staigāt viņš vēl nevarēja.
— Kurp pavēlēsiet nogādāt viņa lapsību? — pieklājīgi noprasīja meitene.
— Uz manu pili, uz Lapspili, — vārgā balsī atbildēja valdnieks.
Kad Enna un Tims uzcēla lapsu karali uz Cēzara muguras, Artuks izbāza galvu no patvertnes un sašutis iekvankšķējās. Bet, saņēmis no Tima pamatīgu knipi pa degunu, šunelis saprata, ka ne vienmēr pieklājas savas jūtas izteikt skaļi.
Maisā ieslēpies, Artuks klusītēm ņurdēja:
— Nu ko viņi tā noņemas ar šo vīzdeguni? Lai viņš būtu karaļu karalis, katra kārtīga suņa pienākums ir triekt viņu, nežēlojot spēkus ., >
Mūļi gāja nesteidzīgos rikšos, un karaļa svīta skrēja nopakaļ. Karalieni pakalpīgais Tims iekārtoja uz Hanibala muguras.
Smalkodis XVI rādīja Ennai ceļu biezajā taciņu tiklā, kas šķērsoja mežu. Meitene un karalis uzsāka sarunas.
— Sakiet, jūsu lapsība, — cik jums ir pavalstnieku? — jautāja Enna.
— O, to ir daudzi tūkstoši. Pēdējo reizi tos pārskaitījām pirms pieciem gadiem, un patlaban es noteiktu lapsu valsts iedzīvotāju skaitu nezinu.
— Bet kur jūs iegūstat iztiku? — meitene brīnījās.—Jo cik gan nevajag zaķu un trušu, lai pabarotu tādu ēdāju baru!
— Par to ir parūpējusies daba, — paskaidroja lapsu karalis. — Mēs stādām trušu kokus, uz kuriem briest augļi pieauguša truša lielumā. To mīkstums pēc izskata un garšas nav sliktāks par trušu gaļu …
«Cik gan daudz brīnumu ir Burvju zemē,» neviļus nodomāja Enna. «Pat Ella neko nezināja par milzu ērgļiem, par lapsu karalisti un trušu kokiem, kaut gan te pabija veselas trīs reizes …»
— Bet kāpēc jūs devāties medībās, ja jūsu zemē aug tik lieliski koki? — painteresējās meitene.
— To augļi ir garšīgi, — atbildēja Smalkodis, — bet niēs tos atstājam vienkāršajai tautai. Ēst to pašu ēdienu, ko zemkopji un dienestnieki, fu! … — Karalis nicīgi saviebās. — Un bez tam — kāds baudījums panākt zaķi un iecirst zobus tā mīkstajā miesā! — Smalkoža acis asinskāri iespīdējās. — Ne velti pie mums medīt ir atļauts tikai karaļa ģimenei un prinčiem. Bet, ja to iedrošināsies darīt kāds vienkāršais, to gaida nāves sods.
Enna nožēloja, ka izglābusi karali no lamatām. Bet galu galā, viņa nodomāja, ja viņš arī būtu aizgājis bojā, viņa valstī sāktu valdīt mantinieks. Un lapsu valstībā nekas nemainītos.
Karalis atvirzīja Ennas domas uz citu, pajautādams:
— Kas tie par dzīvniekiem, uz kuriem mēs jājam? Es esmu bijis daudzos mūsu zemes novados, bet tādus nekur neesmu redzējis.
— Tādus jūs neredzēsiet arī aiz kalniem, — atbildēja Enna.
Viņa mēģināja ieskaidrot viņa lapsībai, kā darbojas mehāniskie mūļi, bet, tā kā ari pati neko daudz nesaprata, tad no izskaidrošanas nekas nesanāca. Karalis aptvēra tikai vienu: dzīvnieki, ko sauc par mūļiem, barojas ar saules stariem. Tas viņu'nemaz nepārsteidza.
— Katram kaut kas savs, — viņš sprieda. — Mūsu vienkāršā tauta ēd trušu koka augļus, dižciltīgie — dzīvus trušus un zaķus, jūsu mūļi — saules starus. Bet zaķa gaļa ir gardāka par visu!