Lapsu valstībai bija plašas robežas: mūļiem vajadzēja noskriet divas stundas, kamēr aizsniedza galvaspilsētu.
Beidzot parādījās pazemi kalni, kuros atradās Lapspils. Kalni stiepās divās rindās gar platas ielas malām. Viegli bija uzminēt, ka tie ir mākslīgi, bet, kas tos uzbēris—lapsas vai sensenos laikos kāds cits—, to Smalkodis XVI nevarēja paskaidrot.
Katrā pakalnā melnēja neskaitāmi caurumi — ieejas lapsu alās. Pakalnu piekājē spēlējās rudi un sudrabmelni lapsēni.
Karalis Smalkodis paskaidroja Ennai:
— Mūsu tauta dalās divās ciltīs: rudajā un sudrabmelnajā. Kādreiz šīs ciltis dzīvoja atsevišķi un savā starpā naidojās, bet pirms simt gadiem tās saplūda un pārcēlās uz šo apvidu, kur atrada alu rakšanai izdevīgus pakalnus. No vecajiem laikiem mums palikusi paraša: ja karalis ir no rudās cilts, tā laulātai draudzenei katrā ziņā jābūt sudrablapsai. Ja karalis sudrablapsa, tad karalienei — rudai.
Enna ne visai uzmanīgi klausījās karaļa stāstījumu: viņu un Timu vairāk aizrāva lapsu tautas dzīves ainas. Tiešām, Laps- pilī bija par ko pabrīnīties.
Aiz kalniem sākās plantācija, kur auga tie paši koki, par kuriem stāstīja Smalkodis. No zariem nokarājās prāvi, gareni augļi, ietīti ādainā mizā. Laiku pa laikam kāds auglis, acīm redzami nobriedis, atraisījās un nokrita zemē. No trieciena miza pārplīsa, un šķirbā rēgojās garšīgs, sārts mīkstums.
Pie nokritušā augļa uz pakaļķepām piegāja lapsa un, satvērusi to ar priekšķepām, aiznesa kaut kur, droši vien uz noliktavu.
Visi plantācijas strādnieki darbodamies staigāja uz pakaļķepām. Daži ar asiem zariņiem rušināja starp kokiem zemi, citi lielu riekstu čaumalās nesa ūdeni un aplaistīja augus, vēl citi sasprēgājušās koku mizās izgrauza kaitīgos kukaiņus un kū- niņas. Uz četrām ķepām skraidīja tikai jaunās lapsiņas, norīkotas ar uzdevumiem.
Mūsu ceļotāji ieraudzīja dīvainu procesiju. Četri nesēji stiepa greznu palankīnu, kurā uz zīda segas cienīgi valstījās pavecāka sudrablapsa. Lapsa un karalis paklanījās viens pret otru.
— Mana tante, princese Smailause, braukā vizītēs, — karalis paskaidroja Timām.
Enna pajautāja karalim:
— Vai tiešām jūsu meistari prot Izgatavot tādas lieliskas lietas?
— Diemžēl ne, — atbildēja Smalkodis. — Mūsu senči iemainījuši greznuma priekšmetus no cilvēkiem, dodami tiem pretim trušu koka augļus.
— Jūs tagad arī tirgojaties?
— Ak nē, nē, — karalis ērcīgi atmeta ar veselo ķepu. — Un neprasiet man, kādu iemeslu dēļ tā pārtraukta. Par to vēlāk, vēlāk..,
Enna neizpratnē apklusa. Pie tam viņa ieraudzīja, kā pa celiņu rudā lapsa stūma bērnu ratiņos trīs lapsēnus. Mazuļi jautri draiskojās, un rudā aukle tos aprāja, lai guļot mierīgi, un viegli iedunkāja pa sāniem.
Karaļa Smalkoža XVI pils bija tāds pats uzkalns kā pārējie, bet tajā bija tikai viena ieeja un tik augsta, ka Tims un Enna pa to iegāja nepieliekdamies un atradās plašā alā.
Bērniem par izbrīnu, ala bija spoži apgaismota ar spīdošām, pie griestiem pakārtām bumbiņām. Enna atcerējās māsas stāstījumu par viņas ceļojumu Pazemes valstībā un aptvēra, ka šie spīdekļi, piesātināti ar vielu no Sešķepaiņu vilnas, ir no turienes. Kā redzams, lapsas arī tos iemainījušas no cilvēkiem, bet pajautāt par to karalim meitene neiedrošinājās. Viņa atcerējās tā ērcīgumu pēc viņas pēdējā jautājuma.
Pie alas dibensienas atradās divi troņi, viens augstāk, otrs zemāk. Uz tiem cienīgi nosēdās karalis un karaliene, bet galminieki uz pakaļķepām izkārtojās gar sienām.
«Viss kā pie cilvēkiem…» ar smaidu nodomāja Enna.
Karalis Smalkodis turēja runu. īsos vārdos viņš pastāstīja par nelaimi, kas tam uzbrukusi, un izteica Ennai visdziļāko pateicību par to, ka tā izglābusi viņu no neatvairāmas bojā ejas.
— Bet nedomājiet, ka es ierobežošos tikai ar atzinības vārdiem, es darīšu vairāk. Jūs saņemsiet tādu dāvanu, kas jums mūsu zemē ļoti noderēs. Pirmais ministr Garasti, šurp!
Pie troņa piegāja cienīgs sudrablapsu kungs ar ievērojami garu, kuplu asti. Ar šo asti ministrs, kā redzams, ļoti lepojās: aste bija saķemmēta spalva pie spalviņas un apsmidzināta ar smaržām.
Nostājies troņa priekšā, Garastis teica:
— Gaidu jūsu lapsības pavēles!
— Aizej uz mūsu karalisko dārgumu krātuvi un atnes sudraba stīpu! — pavēlēja karalis.
Galminieku starpā iestājās apjukums. Daži klusu iestenējās, citi kā lūgšanā pastiepa pret karali priekšķepas. Acīm redzot, pieminētā stīpa bija liels dārgums. Bet neviens neiedrošinājās ne ar vārdiņu runāt pretim monarham: ar viņa lapsību Smalk- odi XVI jokus dzīt nedrīkstēja.
Pēc dažām minūtēm zālē atgriezās Garastis, nesdams priekš- ķepās platu, rubīniem rotātu sudraba stīpu. Stīpa bija ārkārtīgi skaista, un Ennai priecīgi ietrīsējās sirds, iedomājoties, ka tā piederēs viņai. Taču viņa bija kautrīga meitene un domāja, ka nav labi saņemt vērtīgu dāvanu par labu darbu — otra dzīvības glābšanu.
Enna teica:
f— Jūsu lapsība, jūs pārspīlējat manus nopelnus jūsu glābšanā.
— Pārspīlēju? — brīnījās karalis. — Bet jūs taču man saglabājāt troni!
— Jūs varējāt iztikt bez manas palīdzības.
— Kā tad?
— Vajadzēja aizsūtīt kādu ziņnesi uz Gremoņu zemi, no turienes būtu ieradušies cilvēki un palīdzējuši jums, kā to prasa jūsu karaliskā cieņa.
Karalis rūgti iesmējās.
— Tu pārāk zemu novērtē mūsu apķērību, meitenīti Tad lai tev būtu zināms, ka mēs pie Gremoņiem sūtījām trīs ziņnešus, citu pēc cita, un tie visi aizgāja bojā par savu monarhu!
— Aizgāja bojā? Kāpēc?
— Uz vienīgā ceļa, kas no mums iet uz Gremoņu zemi, apmeties nikns, vienmēr izsalcis Zobenzobu tīģeris. Pietiek lapsai nokļūt tam ķetnās, kad viņš tūlīt to saplosa un apēd. Sī paša iemesla dēļ mums pirms astoņiem gadiem bija jāpārtrauc tirdzniecība ar cilvēkiem.
Enna pārsteigta iesaucās:
— Pie jums parādījies Zobenzobu tīģeris? Bet vai tad tos pēc Biedēkļa Gudrā pavēles neiznīcināja kokpauri?
Tagad bija Smalkoža kārta brīnīties. Piecēlies no troņa, viņš svinīgi pateica:
— Jūs pazīstat Biedēkli, kokpaurus un Zobenzobu tīģerus? Un jūs atnācāt no viņpuskalniem? Tad es pateikšu jums, jūsu gaišība, kas jūs esat! Jūs esat Ella, Nositēja Namiņa Feja! Apsveicu jūs Lapspilī!
Viņš nosēdināja apmulsušo meiteni uz sava troņa un zemu noliecās viņas priekšā, un to pašu darīja karaliene un visi galminieki. Vienīgi Tims stāvēja taisni, nesaprazdams, kāpēc viņa biedreni tā godina, un arī Artuks viņa rokās dusmīgi ņurdēja, redzēdams visapkārt tik daudz lapsu, kuras varētu lieliski patrenkāt.
Nokāpdama no troņa, Enna teica:
— Jūs maldāties, jūsu lapsība! Ieņemiet vietu, kas jums pieder pēc likuma, un uzklausiet mani. Ella ir mana vecākā māsa. Viņa tiešām ir vairākas reizes bijusi jūsu brīnišķīgajā zemē un veikusi daudz slavenu varoņdarbu. Bet es, mazā Enna Smite, es tikai otru dienu esmu jūsu brīnišķīgajā zemē un neesmu izdarījusi neko tādu, par ko vajadzētu mani uzslavēt.
Karalis iebilda:
— Es turpinu pastāvēt uz to, ka jūsu nopelni ir milzīgi. Jūs izglābāt valsti no dinastijas maiņas un varbūt no brāļu kara.
Jūs pilnīgi pelnīti saņemat šo sudraba stīpu, par kuras burvju īpašībām jūs tūlīt uzzināsiet,
Karalis Smalkodis apsēdās uz troņa un uzlika stīpu. Enna jūsmoja par tās skaistumu, bet tad lapsa ar ķepu pieskārās rubīna zvaigznītei stīpas priekšējā daļā… un nozuda! Jā, viņš nozuda kopā ar masīvo troni, uz kura sēdēja. Enna un Tims stāvēja, aiz izbrīna bolīdami acis, bet Artuks apdullinoši ierējās, likdams lapsām nodrebēt.
Pagāja minūte, un tronis kopā ar tajā sēdošo karali uzradās it kā no nekurienes. Pavēries uz pārsteigto Ennu, Smalkodis apmierināti iesmējās,
— Kā redzat, jūsu gaišība, šī stīpa savu valkātāju padara neredzamu, vajag tikai pieskarties šai zvaigznītei, — karalis parādīja ar ķepu. — Neredzamas kļūst arī visas lietas, kurām šajā brīdī pieskāries tas, kas uzlicis stīpu. Un tai piemīt vēl kāda lieliska īpašība: stīpa der katrai galvai, tā izplešas vai saraujas, skatoties pēc galvas lieluma.
Ennai tomēr bija neērti pieņemt tik dārgu dāvanu, bet karalis ar varu ielika stīpu viņai rokās, neklausīdamies meitenes sirsnīgos pateicības vārdos,
— Ņemiet, ņemiet, — karalis drošināja Ennu. — Man tā nemaz nav vajadzīga. Ja es pārāk bieži kļūšu neredzams, mani padotie vēl aizmirsīs, kāds es izskatos, bet karaļiem tas ne visai izdevīgi, ha-ha-ha!
Tad Enna, nometusi lakatiņu, kautrīgi uzlika stīpu, un tā bija īsti laikā, it kā to būtu pielaikojis smalks meistars.
— Oh, kur lieliski, Enna, tā tev piestāv! — sajūsmināti iesaucās Tims. — Taisni brīnums! Bet nu — pazūdi!
Meitenes pirksts pieskārās zvaigznītei, un Enna pazuda no acīm. Un Tims to visu redzēja cauri tai vietai, kur viņa bija stāvējusi.
Artuks aizvainots sāka lūgties:
— Enna, nu met pie malas tādus jokus, nebiedē kārtīgus suņus!
No tukšuma atskanēja skaļi, smiekli un vārdi:
— Ei, Tim, noķer mani!
Tims metās uz balss pusi, bet, tikko viņam izdevās pieskarties Ennas rokai, meitene aizslīdēja, un viņas sauciens atskanēja no alas otra stūra. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem zēns noskaities apstājās.
— Nu, pietiek! — viņš iesaucās, — Tas ir desmitreiz sliktāk nekā spēlēt paslēpes ar aizsietām acīm.
Un, lūk, tukšā vietā parādījās Enna, kas atkal bija pieskārusies zvaigznītei.
Karalis Smalkodis teica:
— Ir taču ļoti taisnīgi, ka sudraba stīpa nokļuva pie jūsu gaišības. Jūs esat māsa fejai Ellai, kas iznīcināja Bastindu, bet šis burvju talismans senos laikos tieši Bastindai arī piederēja. Ļaunā Gingema mani paņēma no mātes alas vēl pavisam mazu lapsēnu un nosūtīja kā dāvanu savai māsai uz Violeto pili. Mirkšķoņu zemē lapsu nav, un es tur biju tāda brīnumlietiņa. Bastinda mani turēja gūstā vairākus gadus. Pēc māsas nostāstiem jūs, Enna, droši vien zināt, cik grūti bija izkļūt no ļaunās burves pils. Bet es to izdarīju! — lepni palielījās Smalkodis. -— Es noskatījos, kā burve izlietoja stīpu, izčiepu to no dārgumu glabātuves — un dzīvo vesela, nebrīve! Šis talismans mani izglāba no daudzām nelaimēm atceļā uz dzimteni, palīdzēja man iekarot varu lapsu valstībā. Bet tagad es no tā šķiros bez nožēlas, jo… — viņš tuvojās Ennai un iečukstēja tai ausī, — es baidos, ka to nedabū savā varā mans sāncensis cīņā par troni, sudrablapsu princis Līkkājis..,
Uzklausījusi tādu atzīšanos, Enna nolēma, ka izdara labu darbu, atbrīvodama Smalkodi no bīstamā talismana, un ar tīru sirdsapziņu atstāja Lapspili, lai dotos uz Gremoņu zemi un no turienes uz Smaragda pilsētu.
Bet pirms aizjāšanas Ennai, Timām un Artukam bija jāpiedalās dzīrēs, ko viesiem par godu rīkoja viņa lapsība karalis Smalkodis XVI. Viņiem piedāvātie trušu koka augļi izrādījās ļoti garšīgi. Dažus tādus augļus bērni saņēma līdzi ceļā, bet Enna savuties uzdāvināja Smalkodim savu gaišzilo apmetni. Rudais lapsa to aplika ar lielu lepnumu, paziņodams, ka kopš šīs dienas tas lapsu valstībā kalpos kā karaliskā mantija.