Karaļa Smalkoža Sūtņi Ennu un Timu pavadīja līdz lapsu valsts robežai, kur sākās taka, kas ved pie Gremoņiem. Lapsas arī parādīja, kur slēpnī sēd pēdējais Burvju zemes Zobenzobu tīģeris.
Taciņa nebija no labākajām, līkumaina un ar zāli aizaugusi, tāpēc bērni pieturēja mūļus mērenā gaitā. Cēzars un Hanibals neapmierināti sprauslāja: Lapspilī stāvēdami, viņi bija uzlādējušies ar enerģiju līdz pēdējai iespējai un domāja tikai par to, kā to iztērēt.
Bet jātnieki ļāva mūļiem vaļu, pamanīdami aiz takas pagrieziena tīģera svītraino ādu. Ieslēpies plēsoņa gaidīja neuzmanīgās lapsas.
Izdzirdis kāju dipoņu (dzelzs pakavus Tims mūļiem noņēma, kad bija tikuši pāri kalniem), tīģeris saausījās, bet bērni pagrieza tapiņas uz «pilngaitu», un mūļi nozibēja tam garām kā viesuļa brāzma.
Apjukušais tīģeris nomurmināja:
— E-he-he, vecs esmu kļuvis un neveikls. Nepaguvu pat ievērot, kas tik strauji man padrāzās garām. Tikai lapsas gan tās nebija …
Un viņš atkal noslēpās krūmos.
Enna un Tims jāja vēl dažas stundas, un beidzot viņu skatienam pavērās skaistā Zilā zeme, meitenei tik pazīstama pēc vecākās māsas nostāstiem.
Un atkal Ennu pārņēma dīvaina sajūta: tai likās, ka viņa kādreiz jau ir redzējusi šīs brīnišķīgās noras ar smaragda krāsas zāli, šos kokus ar neparastiem augļiem, šos skanīgos strautus, kur plunčājās zelta un sudraba zivtiņas.
Un meitene, protams, nemaz nebija pārsteigta, kad starp kokiem parādījās smieklīgie un mīlīgie Gremoņi platmalainās cepurēs ar zvārgulīšiem.
Mazie cilvēciņi, ģērbušies zilos svārkos un šaurās biksēs un nemitīgi kustinādami žokļus, it kā gremodami, apstājās noras malā. Viņi ar izbrīnu skatījās uz zēnu un meiteni, kas augstu sēdēja spēcīgos mūļos ar spīdošu spalvu. Gremoņi izskatījās manāmi nobijušies.
Enna pirmā pārtrauca klusēšanu.
— Esiet sveicināti, mani mīļie draugi Gremoņi! — meitene uzsauca savā skanīgajā bērna balstiņā, nokāpa no mūļa un paspēra dažus soļus uz priekšu. Tims piesardzīgi palika seglos.
— Sveika, varenā feja! — atsaucās drošsirdīgākais Gremonis.
Viņš paklanījās pret atnācējiem. Viņa piemēram sekoja pārējie Gremoņi, un zvārgulīši pie viņu cepurēm melodiski iedžink- stējās.
— Kāpēc jūs domājat, ka es esmu feja? — smaidīdama pajautāja Enna.
— Tāpēc, ka tikai fejai var būt ap galvu tāda skaista'sudraba stīpa. Un tu esi ļoti līdzīga Nositēja Namiņa fejai, kas mūs atbrīvoja no ļaunās Gingemas, bet pēc tam uzvarēja viltīgo Ur- finu Džīsu un viņa koka zaldātus.
Un te nu Gremoņi pēkšņi skaļi ieraudājās, bet, lai zvārgulīši netraucētu raudāt, viņi noņēma cepures un nolika zemē.
— Kāpēc jūs raudat, mīļie draugi? — izbrīnījusies jautāja Enna.
— Mēs raudam tāpēc, — atbildēja kāds Gremonis, — ka ļaunais Urfins atkal paverdzināja Burvju zemi un saņēma gūstā Biedēkli Gudro ..,
Ennas un Tima acis izpl'etās pilnīgi apaļas aiz izbrīna.
— Bet kā tas varēja notikt? — jautāja meitene.
— Par to pastāstīšu es! — nez no kurienes atskanēja balss, un Ennas priekšā parādījās maza vecenīte baltā, spīguļojošām zvaigznītēm rotātā mantijā.
Enna neizbijās. Jau kopš pirmajām apzinīgās dzīves dienām viņa klausījās nostāstus par burvēm un fejām, un visdīvainākie brīnumi viņai likās parasta lieta: tā viņu bija audzinājusi vecākā māsa.
— Esiet sveicināta, Villinas kundze. — meitene droši sveicināja.— Jūs atlidojāt šurp no Dzeltenās zemes?
— Jā, protams, mans mīļais bērns, — laipni atbildēja labā feja, apskaudama un skūpstīdama Ennu. — Es jau vairākas dienas sekoju taviem piedzīvojumiem un ļoti priecājos, ka tu laiku nezaudē veltīgi.
Un, to teikdama, Villina pieskaras burvju stīpai.
— Tā ir lapsu karaļa dāvana, — samulsusi teica Enna.
— Zinu, mana mīļā, un apsveicu tevi. Šis talismans ļoti noderēs tev un tavam draugam cīņā ar Urfinu Džīsu.
— Kā, kundze, arī mums būs jācīnās ar cietsirdīgo Urfinu? — Enna šausmās iekliedzās.
— Jā, būs jācīnās, mans bērns, — mierīgi apstiprināja burve. •— Tava māsa Ella un viņas draugi pārāk maigi apgājās ar šo viltīgo cilvēku, un te nu ir sekas. Viņš atkal sakopoja spēkus, radīja armiju no Lecoņiem, saņēma gūstā Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju.
— Kā, arī Malkas Cirtēju?
— Jā, tavi nākamie draugi ir ienaidnieka varā, un tikai Drošsirdīgais Lauva atrodas drošībā savā tālajā mežā. Redzi, mīļo meitenīt, man nav tiesības uz ilgāku laiku atstāt savas zemes robežas, un varu tev palīdzēt tikai ar padomu. Bet es darīšu visu, kas manos spēkos …
— Pateicos jums, kundze, — teica Enna.—Ja liktenis mūs ar Timu atvedis šurp, lai izglābtu no nelaimes Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju, mēs savu pienākumu izpildīsim.
— Es domāju tieši tāpat kā Enna, — Tims piebalsoja.
— Es tūlīt apspriedīšos ar savu burvību grāmatu, — teica Villina un izvilka no mantijas krokām mazmazītiņu uzpirksteņa lieluma grāmatiņu.
Viņa nolika to uz akmens, uzpūta, norunāja buramos vārdus, un grāmata pārvērtās milzīgā sējumā. Villina sāka šķirstīt tās lapas, ātri murminādama:
— Vīnogas, vārnas, nuh-nuh koks, mehāniskie mūļi, mērkaķi.,. Ahā, lūk, atradu: gūstekņi!
Vecenīte sāka skaitīt buramos vārdus:
«Bambara-čufara, skoriki-morikī, turabo-furabo, loriki-jo- riki…»
, Baltā burvju grāmatas lapā rakstījās vārdi, kurus Villina svinīgi nolasīja skaļi:
«Lai meitene Enna un viņas ceļa biedrs, ieradušies mūsu zemē uz brīnumdzīvniekiem, kas barojas ar saules stariem, dodas uz Smaragda pilsētu pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu …»
— Cik dīvaini, — pārtraukdama lasīšanu, teica burve, — pirms desmit gadiem šī grāmata pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu sūtīja tavu māsu Ellu, bet tagad pienākusi tava kārta, mans bērns … Bet turpināsim.
«… Agrākajā Gudvina pilī Ennai un viņas draugam jāpaņem Biedēkļa burvju kaste, kuru nelikumīgi nolaupījis Urfins. Te viņiem palīdzēs sudraba stīpa. Burvju kaste pabeigs pārējo …»
— N-jā, — novilka burve, — beigas nav īsti skaidras, bet grāmata vairāk negrib runāt. Redzams, pārējais noskaidrosies tur, uz vietas. Nu, mani bērni, dodieties ceļā, un vēlu jums sekmes! Palieciet sveiki! …
Grāmata atkal sarāvās, ieslēpās mantijas krokās, bet pēc mirkļa nozuda arī pati burve. Tajā vietā, kur viņa bija stāvējusi, sacēlās virpulis un aizlidoja, atstādams pēdas noras leknajā zaļumā. v
Gremoņi pārsteigti skatījās uz to zemes gabaliņu, kur tikko kā bija redzējuši Villinu, un tad Ennai iešāvās prātā draiskulīga doma. Viņa nolēma parādīt šiem vientiesīgajiem radījumiem, ka var darīt brīnumus ne sliktāk par veco burvi no Dzeltenās zemes. Viņa pieskārās rubīna zvaigznītei stīpā, kas rotāja Viņas galvu, un arī nozuda no acīm.
Divas nozušanas pēc kārtas — tas biklajiem Gremoņiem bija pārāk daudz. Šausmās kliegdami, tie metās uz tuvējiem krūmiem un paslēpās. Enna, parādīdamās pēc dažiem mirkļiem, un ar viņas izlēcienu neapmierinātais Tims ilgi noņēmās, pierunādami noslēpušos cilvēkus, iekams tie sadūšojās atkal ielaisties sarunās.
Pārliecinājušies, ka Ennas nozušanas un parādīšanās cēlonis ir sudraba stīpa, Gremoņi bez šaubīšanās atzina, ka meitene ir feja, vēl varenāka par savu māsu.
Gremoņi lūgtin lūdza Ennu aiztriekt cietsirdīgo Urfinu ar viņa Lecoņiem un atdot valdības grožus Biedēklim. Viņi sanesa bērniem daudz pārtikas ceļam, bet Enna atdeva Gremoņiem trušu koka augļus. Mazie cilvēciņi bija sajūsmā. Viņi teica:
— Mēs šos garšīgos augļus neesam ēduši kopš tā laika, kad asinskārais tīģeris nosprostoja ceļu uz lapsu karalisti.
— Bet kāpēc jūs viņu nenogalināt? — pajautāja Tims.
Gremoņi tā izbrīnījās, ka zvārgulīši pie viņu platmalēm sāka
trīcoši šķindēt.
— Mēs?! Tik maziņi un nespēcīgi! — iekliedzās Gremoņi.
Tims iecietīgi pasmaidīja.
— To vajag prast. — Viņš pagrozīja pirkstu pie pieres. — Ja man būtu laiks, es pats vadītu šo darbu, bet esmu pārliecināts, ka jūs paši tiksiet galā arī bez manis. Izdariet tā. Kādus trīssimt soļus no zvēra migas izrociet taka dziļu un garu bedri ar lēzenām sienām. Nomaskējiet lamatas ar zariem un lapām. Atvediet pāris aunu, un lai tie blēj, cik jaudas. Tīģeris nenocietīsies, metīsies uz laupījumu, un tad viņam bus beigas!
Gremoņi laidās trakā dejā un lēkāja, kamēr aiz noguruma nokrita pie zemes.
Pēc dažām dienām Zilās zemes iedzīvotāji īstenoja Tima padomu, un tīģeris dabūja galu viņu ierīkotajās lamatās.
Gremoņi iedzina pie bedres mietu, bet pie mieta piesita dēli ar uzrakstu:
Šeit apglabāti pēdējā Burvju zemes tīģera pīšļi. Šo ļaundari pieveikt mūs pamācīja zēns no aizkalnes, lieliskais Tims, slava viņam, slava, slava!
Gremoņi brīdināja ceļiniekus, ka, dodoties uz dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu, viņiem nāksies jāt cauri lielai pazemes kalnraču nometnei. Daudzi gadi bija pagājuši, kopš kalnrači atstāja alu un apmetās augšējā pasaulē, bet pēc veca paraduma tos vēl arvien sauc par pazemes ļaudīm.
— Viņi mums nedarīs pāri? — bailīgi iejautājās Artuks.
— Nu ko jūs, tie ir vislabsirdīgākie ļaudis, — apliecināja Gremoņi. — Tiesa, viņiem gan ir paraša, kas ne visiem patīk: sarunājoties viņi neskatās uz sarunu biedru, bet zemē. Bet tas izskaidrojams tādējādi, ka viņi vēl līdz šim nav pieraduši pie spilgtās dienas gaismas.
Draudzīgi atsveicinājušies no Gremoņiem, Tims un Enna apsolīja vēlreiz apciemot viņus atceļā uz dzimteni. No šejienes taču sākās ceļš pāri Pasaules Apkārtkalniern.
Cēzars un Hanibals jautri uzsāka ceļu: par visu vairāk pasaulē tiem patika kustība, tāda bija viņu daba.
Šajā dienā bērni aizjāja garām vairākiem ciematiem, kur dzīvoja Gremoņi. Tur viss bija zils: zilas mājas ar smailiem, ziliem jumtiem, zili vārti zilās sētās, zili dārzu un lauku nožogojumi, zili iedzīvotāju apģērbi… Gremoņi līksmi sveica ceļiniekus. Noslēpumainā vīzē tie jau bija uzzinājuši, ka viņu zemē ieradusies Nositēja Namiņa Fejas jaunākā māsa, kas apņēmusies uzsākt cīņu ar cietsirdīgo Urfinu Džīsu.
Pēdējā zilajā ciematā Timām un Ennai norādīja, pa kādu ceļu turēties, lai nokļūtu pie kalnračiem.