Pārnakšņojuši mežā, ceļotāji nākamajā dienā ap pusdienas laiku ievēroja, ka tuvojas kalnraču apmetnei. Taciņa pārvērtās par platu ceļu, gar kura malām vēja šalkoja kviešu lauki un ziedēja dārzi.
Bet kādā vietā zemnieks ara tīrumu ar Sešķepaini, kuram acis bija cieši aizsietas. Kā redzams, šo pazemes briesmoņu redze vēl nebija piemērojusies spilgtajai saules gaismai.
Tims un Enna ziņkārīgi aplūkoja dīvaino zvēru ar rupju, baltu spalvu, lielu, apaļu galvu, apaļu ķermeni, ar sešām resnām, apaļām ķepām. Sešķepainis bija tik spēcīgs, ka brīvi vilka smago arklu, kas vēla platas melnzemes slejas.
Arī zemes arājs tāpat cieši raudzījās uz svešiniekiem, kas pajāja viņam garām uz ērmīgiem, Burvju zemē agrāk neredzētiem dzīvniekiem.
Nenojājuši līdz ciematam, bērni ieraudzīja nostāk no ceļa nelielu rūpnīcu, no kurienes atskanēja darba galdu troksnis un āmuru klaudzieni pa laktām. Kalnrači, pārcēlušies augšā, turpināja lejā Alā iegūto metālu apstrādi.
Tima un Ennas parādīšanās ciematā sacēla lielu apjukumu. No skaistām, augstām mājām ar sarkaniem jumtiem izskrēja pieaugušie un bērni, un drīz mūsu ceļinieki atradās ziņkārīgo ielenkumā. Kalnračiem bija garas, bālas sejas, un viņu acis uz mirkli pacēlās pret ceļiniekiem, bet tad atkal novērsās lejup.
Kalsns, liela auguma vecis ar garu, sirmu bārdu stādījās bērniem priekšā:
— Ružero, Kalnraču zemes pārvaldnieks!
— O, es daudz esmu par jums dzirdējusi no māsas, — dzīvi atsaucās Enna. — Tas bijāt jūs — pēdējais laika glabātājs Pazemes valstībā?
Ružero pasmaidīja.
— Nevarēju iedomāties, ka mani vēl atceras tur, aiz kalniem. Par to, protams, būs parūpējusies Ella?
— Bet kurš gan cits? — sacīja Tims. — Pie mums fermās visi bērni zina pazemes karaļu vārdus..,, un jūsējo, pats par sevi saprotams, arī! — viņš pieklājīgi piebilda.
Pārvaldnieks uzaicināja Ennu un Timu pie sevis viesos. Mūļus novietoja saules pusē uzlādēties, un Artuks palika tos apsargāt.
Ružero mājā bija vairākas skaisti iekārtotas istabas, un katrā pie griestiem karājās nelielas bumbiņas. Pārvaldnieks paskaidroja, ka tās māju apgaismojot naktīs. Sienu un mēbeļu krāsojumā pārsvarā bija spilgtas krāsas: zaļas, maigi gaišzilas, oranžas. Acīm redzot, gadsimtiem ilgajā pazemes nebrīvē kalnračiem bija apnikušas Alas blāvās, drūmās krāsas.
Par godu tādiem ievērojamiem viesiem Ružero sarīkoja mielastu. Viņš brīdināja Ennu un Timu:
— Dažu manu ciltsbrāļu runas jums varbūt liksies dīvainas. Bet es jūs ļoti lūdzu palikt nopietniem, kaut arī tas būtu grūti.
Lielā zālē pie gara galda sapulcējās vairāki desmiti cilvēku. Istabas krēslā un vēsumā kalnrači jutās brīvi, un Enna ievēroja, ka tiem drošas, vērīgas acis un cieņas pilnas sejas.
Saimnieks nosēdināja meiteni starp diviem padzīvojušiem cilvekiem. Kaimiņš pa kreisi, pilnīgs, rudmatains, stadijās priekšā:
— Barbedo!
Otrs pa labi ar biezām uzacīm, pierei pārkritušu sirmu matu šķipsnu arī nosauca savu vārdu:
— Mentaho!
Ennas galda biedri tātad bija divi no pēdējiem karaļiem! Enna gandrīz iespurdzās, bet laikā atcerējās Ružero brīdinājumu un savaldījās.
Galdā bija visdažādākie gardi cienasti: tortes uz lieliem šķīvjiem, figūraini cepumi, pīrāgi, bruņurupuču zupa, vāzes ar lieliskiem augļiem, pankūkas ar medu. Klāt piedzēra putojošu limonādi.
Ennas kaimiņi centās meitenei kavēt laiku ar sarunām. Bijušais karalis Mentaho dedzīgi slavēja savu pašreizējo audēja amatu.
— Kā es lepojos, mīļā Enna, — stāstīja Mentaho, — ka esmu audējs un ka visi mani senči bijuši audēji. Man šķiet, ka aušana ir vissvarīgākā nodarbošanās pasaulē. Iedomājieties, ja nebūtu audēju: cilvēki ģērbtos zvēru ādās kā pirms tūkstošiem gadu. Arī prāta ziņā tie nolaistos līdz zvēru līmenim.
— Nu-nu, Mentaho, necel degunu tik augstu, — jautri uzsauca kāds viesis. — Neaizmirsti tos, kas audzē linus!
Kāds cits turpināja:
— Pasaki, draugs, ko iesāktu ar taviem audumiem, ja nebūtu mēs, skroderi!
Pie galda sēdētāji smējās un trokšņoja.
Ennas uzmanību piesaistīja Barbedo. Izrādījās, ka viņš ir pārliecināts revolucionārs. Viņš satraukti stāstīja:
— Es nevaru saprast, kāpēc mūsu tēvi un vectēvi tik ilgi pacieta karaļu varu! Būtu es dzīvojis tajā laikā, es pirmais būtu sacēlies pret tirāniem!
Timām un Ennai Mentaho un Barbedo dedzīgās runas likās smieklīgas. Tagad viņi saprata, kāpēc mielasta saimnieks viņus lūdzis saglabāt nopietnību. Apbrīnojams bija vēl kaut kas! Vairāki desmiti cilvēki klausījās nogāztajos karaļos, un pat smaida ēna neiedzirkstījās kādam acīs. Tieši otrādi, galda biedri apstiprinoši palocīja galvas un izteica piekrišanu. Jā, cēla un tīra dvēsele bija šai tautai, kas ilgus gadsimtus rūdījusies smagos dzīves apstākļos zem zemes. Pāraudzinājuši bijušos karaļus, pārvērtuši no parazītiem un varmākām par strādīgiem amatniekiem, smalkjūtīgie līdzpilsoņi ne ar vārdu, ne vaibstu negribēja tiem atgādināt pagātni, lai nepazemotu viņu pašcieņu. Viņi visu saprata un visu piedeva.
Aizgrābti par kalnraču cēlsirdību, Tims un Enna pieklusa un mierīgi sēdēja līdz vakaram, kad mielasts beidzās. Nogaidījis, kamēr saimnieks izvada viesus, Tims Viņam atklāja bēdīgo ziņu, ka Urfins atkal sagrābis Smaragda pilsētu.
— Es jau sen to uzzināju no Gremoņiem, — atzinās Ružero.
— Mums ar viņiem ir noslēgta savienība, un mēs viens otram palīdzēsim ienaidnieka uzbrukuma gadījumā.
— Un ko jūs domājat uzsākt? — bažīgi jautāja Enna.
— Māsa; man stāstīja, ka Lecoņi esot ļoti spēcīga un kareivīga tauta.
— Mēs esam viņiem sagatavojuši šādus tādus pārsteigumus, — Ružero pasmaidīja, — bet par to nevienam ne vārda!
Otrā dienā Ružero sīki izstāstīja bērniem, kā aizjāt līdz dzelteniem ķieģeļiem bruģētajam ceļam.
Atvadījušies no kalnračiem un novēlējuši tiem panākumus cīņā ar nikno ienaidnieku, mūsu ceļinieki drīz nojāja līdz norai, kur kādreiz pēc brīnumainā ceļojuma pa gaisu bija nolaidusies Džona Smita mājiņa — kulba. Kulba vēl tagad stāvēja turpat lietū noplukuši, bet dzīvošanai vēl noderīga. Uz tās durvīm rēgojās pusnodzisis uzraksts «Manis nav mājās», ko mazā Ella bija uzrakstījusi neveiklā, bērnišķīgā rokrakstā.
Bērni, protams, nepalaida garām izdevību ieiet kulbā. Tur atklājās liela nekārtība. Uz grīdas mētājās krēsli, daļa no virtuves skapja izkritušo trauku bija saplīsuši. Enna paņēma piemiņai puķītēm rotātu šķīvīti, no kura kādreiz bija ēdusi Ella. Tims salika krēslus gar galdu un noslaucīja tiem putekļus.
Bērni pieklusuši izgāja no namiņa, kurā jau desmit*gadu nebija spērusi neviena kāja.
— Te kaut kur netālu atrodas Gingemas ala, — nočukstēja Enna. — Un man ir baigi…
— Nebaidies, — Tims mierināja meiteni. — Ar mūsu mūjiem, ar sudraba stīpu mums nekādi ienaidnieki nav bīstami.,. Un bez tam — es taču esmu pie tevis! — Zēns saslējās seglos un savilka bargu seju. \
— Ak tu, lielībnieks! — Enna pasmaidīja. — Tomēr mēs abi vēl esam ļoti maziņi, mans draugs Timotej! .,.