Atstājuši veco kulbu, ceļinieki drīz ieraudzīja krustceles, kur šķīrās trīs ceļi. Pie pirmā atradās rādītājs «Ceļš turp», pie otrā — «Ceļš šurp», bet pie trešā stabiņa bija uzraksts «DzĶB ceļš».
— Tieši tas mums vajadzīgs! — nopriecājās Enna.
— Bet ko tas nozīmē? — neizpratnē jautāja Tims.
— Vai tiešām tu nesaproti? Dzelteniem ķieģeļiem bruģētais ceļš, — meitene paskaidroja. — Tas ir akurāt tāds, kādu es to iedomājos pēc Ellas nostāstiem. Es it kā redzu, kā Ella pa to soļo savās sudraba kurpītēs, bet viņai nopakaļ tipina uzticīgais Totiņš …
— Tu īstā laikā ierunājies par viņu, — no maisa atsaucās Artuks. — Man pašam arī gribētos paskrieties pa šo brīnišķīgi gludo ceļu, ķepas man galīgi notirpušas.
Tims un Enna nokāpa no mūļiem, atbrīvoja sunīti. Bērni sāka gausi soļot pa dzelteniem, laika gaitā iesprēgājušiem ķieģeļiem. Mūļi viņiem sekoja. Artuks jautri blandījās pa krūmiem, uzrie- dams vāverēm, un tās no augstākiem zariem lamājās pretim.
Ennai likās neizsakāmi dīvaini, ka viņa staigā pa to pašu pasakaino ceļu, kas jau pirmajos dzīves gados rādījies sapņos, kur Ella kādreiz bija sastapusi Biedēkli, Dzelzs Malkas Cirtēju, Gļēvo Lauvu … Dažreiz meitene pat bailēs nodrebēja: pēkšņi viņai rādījās, ka aiz krūmiem čāpo briesmīgais Cilvēkēdājs, un teju, teju tas saķers viņu, kā senāk bija saķēris Ellu.
Cilvēkēdāja jau desmit gadu nebija pasaulē, to nobeidza Dzelzs Malkas Cirtējs. Bet dipoņa tiešām tuvojās, un no ceļa līkuma izskrēja dīvains radījums. Tas bija koka cilvēks, bet tas nelīdzinājās kokpauriem, kādus Enna bija tos iztēlojusies. Tam bija garas, tievas rokas ar daudziem pirkstiem, garas, ātram skrējienam piemērotas kājas, garš, smails deguns, kas, tā vien šķiet, izošņāja visu sev visapkārt.
Enna saprata, ka tas ir viens no bijušajiem policistiem, kuri pēc Urfina gāšanas pārvērtās par kurjeriem un pastniekiem.
— Stāt! — pavēloši iesaucās Enna un nostājās koka cilvēkam ce|ā.
Tās acumirklī apstājās.
— Kas tu esi? — meitene noprasīja.
— Es esmu Rellems, Smaragda salas valdnieka, Trīskārt Visgudrā Biedēkļa ziņnesis.
— Vai tad Biedēklis ir brīvībā? — Enna nopriecājās.—Viņš pats tevi sūtīja ar ziņojumu?
— Ai nē, cienītā kundze! Smaragda pilsētu sagrābuši ienaidnieki, mūsu valdnieks atrodas gūstā, iedzīvotāji izdzīti no mājām un klejo pa laukiem aplaupīti un izsalkuši.
— Bet kurp tu steidzies? —jautāja Tims.
— Pie cienījamā Prema Kokusa, Gremoņu pārvaldnieka, un pie cienījamā Ružero, kalnraču pārvaldnieka. Brīdināt viņus par ienaidnieka iebrukumu mani sūta Smaragda salas pagaidu pārvaldniece Kaggi-Karr kundze. Protams, Gremoņi un kalnrači nevarēs pieveikt kareivīgos Lecoņus, bet vismaz viņi līdz to atnākšanai pagūs noslēpt savu mantu un pārtiku.
— To Kaggi-Karr ir labi izdomājusi, — piezīmēja zēns.
— Ko gan tu domā, viņa ir gudrākais putns Burvju zemē,— ar vārnu lepodamās, teica Enna. — Es esmu pārliecināta, ka cīņā ar Urfinu Džīsu viņa mums ļoti palīdzēs. Pasaki, Rellem, — vai Lecoņi ir tālu no šejienes? — meitene griezās pie kurjera.
— Mana dienas pārgājiena attālumā, — pateica koka cilvēks. — Tas nav tik tuvu, jo es skrienu ļoti ātri, un mūsu zemē reti kāds var ar mani mēroties.
— Un kādas ziņas ir dzirdamas no Mirkšķoņu zemes? — jautāja Enna. — Droši vien viņus arī ir iekarojis ļaunais Urfins?
— Iekarot jau iekaroja, bet ne uz ilgu laiku, — atbildēja koka ziņnesis. — Kaggi-Karr man pastāstīja par kādu notikumu, ko viņai paziņojuši putni. Liekas, pašam Urfinam par to nav ne jausmas.
Lūk, ko pastāstīja Rellems.
Pēc Urfina Džisa galveno spēku aiziešanas Mirkšķoņi dažas dienas paklausīgi izpildījuši mazā Marānu garnizona komandiera Boisa rīkojumus. Bet Lestars, Dzelzs Malkas Cirtēja draugs un galvenais cīņu biedrs, ir attapīgs un izdomas bagāts cilvēks. Tas bija viņš, kas izgatavoja koka lielgabalu, kurš kaujā pret kokpauriem ar vienu vienīgu šāvienu satrieca Urfina koka armiju. Lestars sācis novērot Marānu dzīvi un parašas un drīz uzzinājis viņu galveno vājību — pilnīgu bezpalīdzību miega laikā.
Baidīdamies no nakts uzbrukuma, Marāni gāja gulēt istabās ar stiprām durvīm, ieslēdzās ar drošām atslēgām un aizbīdņiem. Bet ko nozīmēja slēdži izveicīgajiem Violetās zemes meistariem?
Un tā kādā rītā Lecoņi pamodās ar sasietām rokām un kājām. Dumpinieki ieslēdza viņus pagrabā, un tur tiem bija pietiekami daudz laika nodoties pārdomām par savu mujķību — noticēt ugunīgā dieva skaļajiem solījumiem.
Lestars saprata, ka ar šiem vieglajiem panākumiem viss nebeigsies, ka Urfins atsūtīs lielu karaspēka vienību, un tad notiks īsta cīņa. Un viņš sāka gatavoties šai cīņai. Lestars izsludināja vispārēju mobilizāciju vīriešiem no astoņpadsmit līdz trīsdesmit gadiem, tādu sanāca ap trīs tūkstoši. Kas vecāki par trīsdesmit, tie taisīja ieročus: kala zobenus un kinžalus, uzgaļus šķēpiem un bultām. Ieroču un vairogu kaudzes sakrāva plašajā pils priekšnamā.
Mirkšķoņus, kurus kara mākslā bija apmācījis Dins Hiors, virspavēlnieks Lestars ar pavēli iecēla par kaprāļiem, leitnantiem un kapteiņiem, un tie apmācīja jaunatni. Tauta bija kareiviski noskaņota.
«Uzvara vai nāve!» skandēja MirkšķoņL
Rellema stāsts Timu un Ennu ļoti iepriecināja. Tātad Lecoņi nemaz nav tik bīstami, kā viņiem likās, un tos var apvaldīt.
— Paldies par labajām ziņām, Rellem, — sacīja Tims. — Dodies ceļā un pasaki Gremoņiem un kalnračiem, lai viņi pēc iespējas labāk noslēpj mantu un pārtikas krājumus. Bet vislabāk lai tie saiet mežos un biezokņos, — turpināja zēns. — Lai iekarotāji atrod tukšus ciematus, tas viņiem laupīs pašpaļāvību. Prems Kokuss droši vien par mums jau ir dzirdējis. Nodod tam mūsu sveicienu un pasaki, ka mēs, Enna un Tims, darīsim visu iespējamo, lai uzvarētu viltīgo Urfinu Džīsu.
Rellems, izstiepies Tima priekšā kā stīga, noraportēja:
— Visas jūsu pavēles tiks izpildītas, cienītais kungs! Un vēl 3 jums pateikšu kaut ko: DzĶB ceļā stāv ienaidnieka posteņi, et pārceltuvi pār Lielo upi apsargā vesels Lecoņu vads. Un tie aktīs neguļ, jo dzer nuh-nuh riekstu dzērienu. Koka kurjers paskaidroja bērniem, kas tie par riekstiem un āda to iedarbība. Izstāstījis ceļotājiem šīs vērtīgās ziņas, aggi-Karr ziņnesis uz vietas atrāvās skrējienam un ātri noada skatienam.
Ennai un Timām tūlīt izgaisa patika pastaigāties. Ceļš vēl rvien šķita laipns un mierīgs, bet vēsts, ka kaut kur pa to :aigā ienaidnieki, visu pārgrozīja. Ap sirdi kļuva vēsi, satrau- ums saasināja jutekļus, bērni vērīgi lūkojās tālumā. Šajā naktī Tims un Enna telti neslēja. Viņi pārnakšņoja pus- agruvušā būdiņā, kuru meitene atzina par veco Dzelzs Malkas irtēja būdu. Plauktā vēl stāvēja noputējusi blašķe ar eļļu, ar ) Malkas Cirtējs kādreiz bija ieeļļojis savas dzelzs locītavas.