Nākamajā dienā bērni virzījās uz priekšu ļoti piesardzīgi, aisnos ceļa posmus viņi aplūkoja ar tālskati, bet pirms katra kuma apstājās un palaida Artuku izlūkot. Sunītis nedzirdami īdēja cauri krūmiem un noskaidroja situāciju.
Pēc viena tāda izlūkgājiena Artuks atgriezās satraukts, ar aslējušos spalvu.
— Priekšā ir ienaidnieki! — viņš ziņoja. — To ir vesels des- īits, viņi iekārtojušies ceļa malā.
Tūlīt noturēja kara padomi. Tajā piedalījās arī mūļi, jo Ha- ibals paziņoja:
— Ne velti mums doti slavenu ģenerāļu vārdi, tātad mēs ;am cienīgi apspriest kara lietas.
Tims un Enna tam piekrita. Meitene pajautāja sunim:
— Kā Lecoņi ir bruņoti?
— Viņiem ir lingas ar akmeņu krājumiem un smagas rungas.
Cēzars teica:
— Mēs ar Hanibalu varam aizaujot postenim garām tik ātri, a cilvēki nepaspēs paķert ieročus. Gribat pārliecināties?
— Un dabūt ar akmeni pa muguru? Paldies, — iesmējās
Enna. — Bez tam Urfins nedrīkst uzzināt, ka mēs esam Burvju zemē. To uzdzirdis, viņš kļūs piesardzīgs, un mums būs daudz grūtāk izpildīt Villinas burvību grāmatas novēlējumu.
— Kas ir, pajāsim postenim apkārt caur mežu, — ierosināja Tims.
— Tas nav iespējams, biezoknis ir ļoti blīvs, — iebilda Artuks.
Visi kļuva domīgi, bet pēc tam Enna jautri iesaucās:
— Kādi gan mēs esam muļķi, pavisam aizmirsām sudraba stīpu. Mēs paiesim garām neredzami.
Tūlīt veica visu nepieciešamo, lai apmānītu Marānu dzirdi. Bērni noāvās, bet mūļu nagus Tims aptina ar lapām un nosēja ar liānām.
Izdarīja mēģinājumu. Bērni soļoja pa dzeltenajiem ķieģeļiem,, turēdamies rokās un vezdami mūļus aiz pavadas. Enna pieskārās rubīna zvaigznītei. Izdosies vai ne?
— Ne čiku, ne grabu, — priecīgi paziņoja novērotājs Artuks,. kad gājiens bija aizsoļojis viņam garām kādus divdesmit soļus.
Un, ja nu suns ar savām redzīgajām acīm un jutīgajām ausīm nebija neko atklājis, tad Lecoņu patruļa ne tik nepamanīs. Paņēmiens, kā paiet garām ienaidnieka posteņiem, izrādījās lielisks. Pavisam citādi vajadzēja rīkoties, kad ceļinieki sastapās ar lielu Marānu nodaļu, kas bija nosūtīta pret Gremoņiem un kalnračiem. Par to Rellemam bija jābrīdina Kokuss un Ružero.
Daudzo kāju dipoņu un balsu čalu Enna un Tims izdzirda jau iztālēm. Šaurajā ceļā pārmīties ar Urfina zaldātiem nebija iespējams. Par laimi, netālu mežā iegriezās taciņa. Pajājuši pa to^ kādus piecdesmit soļus, mūļi un cilvēki cieši saspiedās kopā, un Enna pieskārās slepenajai zvaigznītei.
Bezbēdīgs pūlis — trīs Urfina armijas rotas — pagāja garām smiedamies un pļāpādams, un neviens karavīrs nenojauta, ka tepat pavisam līdzās noslēpies ienaidnieks.
Nākamajā dienā pret vakaru parādījās zilais Lielās upes ūdens spogulis.
Rellema brīdināti, ka prāmja pārceltuvi apsargā, mūsu ceļinieki1 . jau laikus nogriezās no ceļa un jāja gar krastu. Atraduši izdevīgu vietu, viņi pārpeldēja upi, nenokāpdami no mūļiem..
Līdz Smaragda salai bija atlicis divu dienu ceļš, ja ietu kājām, un tikai dažu stundu jājiens ar mūļiem. Bet šajā bieži apdzīvotajā vietā vajadzēja ļoti uzmanīties. Te visur ložņāja Lecoņi, un priekšlaikus līst tiem acīs nebija vērts.
Arī Smaragda zemes iedzīvotāji, sastapdami Ellai līdzīgu meiteni, protams, sāktu par to runāt, un valodas varētu nonākt Urfinam ausīs. Un bērni Izlēma iet kājām. Tā būs vieglāk izmantot sudraba stīpas burvību.
Enna un Tims lauzīja galvu, ko darīt ar mūļiem. Atstāt tos saulē bija bīstami: viņi tā pielādētos ar enerģiju, ka nekādas saites tos nenoturētu. Tims noguldīja mūļus ēnainā biezoknī, katram gadījumam cieši sasēja tiem kājas un uzmeta virsū zarus un lapas. Tagad tos neatrastu nejaušs ceļa gājējs.
Bērni salika mugursomās visnepieciešamāko, atvadījās no Cē- zara un Hanibala un lūdza jaukos dzīvniekus būt pacietīgiem un gaidīt viņus atgriežamies, kas varbūt nenotiks tik drīz.
Pēc tam viņi izgāja uz DzĶB ceļa un neredzami aizsoļoja uz Smaragda salu. Te viss bija zaļš. Zaļās birzēs slēpās fermas ar koši zaļām sienām un bālzaļiem jumtiem. Dārzu un kviešu lauku sētas bija jūras viļņu krāsā, bet ceļa rādītāji izkrāsoti ar tumšzaļu krāsu.
Pēc māsas nostāstiem Enna zināja, ka Smaragda zemes iedzīvotāju apģērbos dominē zaļās krāsas. Bet fermeri, kurus bērni paretam ieraudzīja, staigāja skrandās, kurām krāsa nebija nosakāma. Marāni viņus bija aplaupījuši pa tīro.