Pa to laiku Urfina sūtītais Marānu pulks gāja iekarot Zilo zemi. Zaldātus veda pulkvedis Harts, plecīgs spēkavīrs ar milzīgām dūrēm. Asa vaga viņa pierē norādīja, ka viņš ilgus gadus pavadījis verdzībā, — pārāk bezjēdzīgi viņš bija derējis sacensībās!
Tuvojoties kalnraču apmetnei, zaldāti izlīdzināja rindas, troksnis un dziesmas apklusa. Harts izsūtīja izlūkus, un tie drīz atgriezās ar ziņu, ka nevienu nav satikuši, tikai ceļu tiem aizsprostojusi kāda neizprotama ierīce.
Pulks devās uzbrukumā. Bet aiz ceļa līkuma Marānus apturēja barikāde. Jā, gaidīdami ienaidniekus, kalnrači nebija sēdējuši saliktām rokām.
Starp malējām apmetnes mājām slējās aizsprostojums, kur dīvainā nekārtībā jaucās koku stumbri, dzelzs arkli, ecēšas ar tapām uz augšu, masīvi skapji un dārza soli..,
Barikādes apiet traucēja dziļi grāvji, kuru dibenā rēgojās asi mieti. Kamēr Harts domāja, kā rīkoties tādā grūtā stāvoklī, uz aizsprosta parādījās pārvaldnieks Ružero.
— Cilvēki no tālās zemes, kas jums šeit vajadzīgs? — viņš skaļi noprasīja.
Pulkvedis Harts pagāja uz priekšu.
— Viņa majestātes karaļa Urfina Džīsa vārdā lieku priekšā padoties un atzīt viņa varu.
— Bet kādas priekšrocības tā mums dos? — painteresējās Ružero.
— Nu kādas… — diplomātiskās sarunās nepieredzējušais Harts sastostījās. —Jūs maksāsiet Lielajam Urfinam nodokļus, un par to viņš aizsargās jūsu zemi pret ienaidniekiem…
Ružero sāka smieties.
— Mēs dzīvojam šeit jau astoņus gadus un pa šo laiku pirmo reizi ieraugām ienaidniekus. Un šie ienaidnieki esat jūs! Tātad jūs aizsargāsiet mūs paši no sevis? …
Pulkvedis juta, ka vārdu divkaujā viņš zaudē, un iesvilās dusmās.
— Eh, ko tur vēl runāt! — viņš ieaurojās. — Puiši, sitiet viņu!
Bet, pirms zaldāti paguva satvert lingas, Ružero pazuda aiz barikādes, un no tās nepamanāmiem caurumiem sāka brāzties spēcīgas ūdens strūklas, nogāžot Marānus no kājām un izmērcējot līdz kauliem.
Tas bija pirmais kalnraču «pārsteigums». Viņi bija savilkuši no dārziem pumpjus, sagatavojuši labi daudz ūdens un ar šo ūdeni atvēsināja Lecoņu kareivisko kvēli.
Slīdēdami peļķēs, klupdami, krizdami un atkal celdamies, zaldāti panikā atkāpās. Harts un rotu komandieri šā tā nodibināja kārtību un nostādīja ļaudis rindās.
Harts pavicinaja duri pret neredzamajiem apmetnes aizstāvjiem.
— Ar šiem jociņiem jūs no mums vaļā netiksiet, — viņš piedraudēja.
Karstā Burvju zemes saule ātri izžāvēja izmirkušos Marānus, izsausa arī peļķes uz ceļa. Karaspēks no jauna devās uzbrukumā.
Kalnračiem Izbeidzās ūdens krājums, un atsevišķas vājas strūkliņas uzbrucējus vairs nevarēja iebiedēt. Ķerdamies aiz koku zariem, aiz arklu rokturiem, aiz dažādiem izciļņiem, Mārām rāpās uz barikādes un jau tuvojās tās galotnei. Tad sāka darboties otrs Ružero «pārsteigums».
No tuvējās birzes, ātri vicinādams ādainos spārnus un nikni atņirdzis zobaino rīkli, izlidoja milzīgs pūķis un metās uz ienaidnieka karaspēku.
Senā lidojošo pūķu cilts visā pasaulē jau sen bija izmirusi un tās paliekas saglabājušās tikai mitrajā Pazemes valstības puskrēslā. Kalnrači tos bija pieradinājuši vēl tajā laikā, kad pār viņiem valdīja karaļi, sardzes dienestu uz pūķiem izpildīja karaliskie patruļnieki. No visiem pūķiem vispiejaucētākais un saprātīgākais bija Oiho. Viņš bija tas, kas Ellu un Fredi aiznesa atpakaļ uz Kanzasu pēc Ellas trešā ceļojuma uz Burvju zemi.
Un, lūk, šo Oiho kalnrači izsauca no Alas un raidīja kaujā. Uz viņa muguras palankina sedeja Mentaho un vadīja lidojoša | briesmoņa rīcību. Savā jaunajā dzīvē Mentaho bija audējs. Bet, ko tur teikt, viņš bija dzimis karaliskā dzimtā, baudījis krietnu militāro audzināšanu, un militārās iemaņas uzpeldēja viņa apziņā šajā kalnračiem bīstamajā brīdī.
Varenajam zvēram būtu nieka lieta iznīcināt desmitiem Marānu, bet tāda pavēle viņam netika dota. Gudrais Ružero saprata, ka visu Burvju zemes nelaimju vaininieks ir godkārais Urfins, bet Lecoņi tikai nabaga apmānīti upuri. Tāpēc kalnraču pārvaldnieks lika Mentaho un pūķim tikai sēt paniku ienaidnieka rindās un piespiest to bēgt.
Mentaho savu uzdevumu izpildīja spīdoši. Viņš saprata, ka vispirms uzbrucējiem jānolaupa vadība. Ar pieredzējušu aci viņš ienaidnieku pūlī saskatīja pulkvedi Hartu, kurš pūlējās
ievest kārtību savu karavīru starpā. Pēc Mentaho pavēles pūķis uzmanīgi satvēra Hartu ar spēcīgām ķetnām un uzsēdināja augstas palmas galotnē. Pēc tam viņš to pašu izdarīja ar kapteiņiem.
Palmu stumbri bija pilnīgi kaili, un nelaimīgie komandieri nevarēja paši nokāpt lejā no kokiem. Kad viņu izkliedētie karavīri aizbēga, Hartu un viņa palīgus vajadzēja nocelt no kokiem pašiem kalnračiem.
Oiho svilpdams drāzās pār ceļu, pa kuru skrēja pārbiedētie Marāni. Piezemēdamies viņš izlikās, it kā grasītos ar knābi iecirst vienam vai otram zaldātam, un tie, nabadziņi, kliegdami krita pie zemes.
Un tad vēl ar baismīgu, dobju rēkoņu nez no kurienes izskrēja sešķepaiņi, uz kuru mugurām sēdēja dzinēji un vadīja viņu aklo skrējienu. Tas bija trešais un pēdējais pārvaldnieka Ružero «pārsteigums».
Ienaidnieka vienība cieta graujošu sakāvi. Simtiem Marānu, nometuši ieročus, izklīda pa mežiem un laukiem. Vēl ilgi pēc tam bailīgi, puskaili stāvi blandījās pa Zilās zemes ceļiem, tuvojās fermām un kaunā drebošām balsīm lūdza pabarot viņus, dot naktsmājas.
Pēc kaujas Ružero nosūtīja pie Prema Kokusa ziņnesi ar vēsti par uzvaru. Gremoņi, kas jau bija paguvuši atstāt dzīvokļus un noslēpties biezokņos, priecīgi atgriezās mājās.
Sakautie Marāni cits pēc cita lasījās uz DzĶB ceļa un lēnām vilkās uz Austrumiem, uz Smaragda salu. Viņi nepavisam nei| steidzās: uzvarētos karavīrus biedēja sastapšanās ar sava pavēlnieka Lielā Urfina bargo acu skatienu.