Kad Urfins Džīss pirmo reizi sagrāba varu Smaragda pilsētā, tās iedzīvotāju starpā atradās nodevēji, kas pārsviedās viņa pusē un kalpoja viņam. Pirmais no tādiem bija Rufs Bi- lāns, kuru karalis iecēla galvenā valsts rīkotāja amatā. Pēc Urfina nogāšanas Rufs Bilāns aizbēga uz Pazemes valstību, untur par jauniem noziegumiem viņu ar brīnumūdeni aizmidzināja uz desmit gadiem.
Bet pilsētā vēl bija palikuši Kabrs Gvins — bijušais Zilās zemes pārvaldnieks, Enkins Fleds, kas Urfina vārdā pārvaldīja Mirkšķoņus, un vēl citi nodevēji. Toreiz viņiem piedeva, atstāja dzīvus, atdeva mantu, un mīkstsirdīgais Biedēklis pat pielaida viņus galmā. Tā bija liela valdnieka kļūda.
Tiklīdz Urfins atkal apmetās Smaragda pilsētā, tā viņa bijušie ministri un padomnieki tūlīt ieradās pie viņa un izteica dziļu prieku par viņa atgriešanos. Urfins tos visus pieņēma dienestā un iecēla augstos amatos. Par galveno valsts rīkotāju viņš iecēla bagāto tirgoni Kabru Gvinu. Enkins Fleds kļuva par policijas priekšnieku.
Apskatot sagrābto Biedēkļa mantību, Urfins pievērsa uzmanību lieliski apstrādātajai rožainai kastei' ar matēta stikla priekšsienu. Karalis izmēģinājās to atvērt, bet veltīgi. Kamēr viņš stīvējās ap televizoru, pie viņa ar ziņojumu ienāca Kabrs Gvins.
— So kasti nevar atvērt, jūsu majestāte, — godbijīgi ziņoja Gvins. — Kas tur iekšā — nav zināms, bet tā ir maģiska.
— Maģiska?
Urfina acis iekvēlojās priekā. Vai tiešām viņš uzkūlies jau- . nam, vēl nezināmam brīnumam, ko varētu izmantot savās interesēs?
— Jā, jūsu majestāte, — apstiprināja Gvins. — Es ne vienreiz vien novēroju, kā mūsu bijušais valdnieks skaitīja kaut kādus rvārdūs, un uz stikla parādījās dažādi kustīgi attēli. Te kļuva redzams Dzelzs Malkas Cirtējs, te Drošsirdīgais Lauva, bet dažreiz parādījāties arī jūs …
«Burvju spogulis!» minēja Urfins. «Luk, kāpēc Biedēklis zināja, kur es pavadīju savus pirmos trimdas gadus. Viņš mani redzēja šajā spogulī! Man katrā ziņā jāuzzin tā noslēpums!»
— Kādus vārdus skaitīja Biedēklis? — noprasīja Urfins.
— Neviens nekad tos nedabūja dzirdēt. Valdnieks tos izrunāja čukstus.
— Pavēliet atvest pie manis Biedēkli!
Pēc stundas bijušais salas valdnieks ieradās pie Urfina. Biedēklis izskatījās nožēlojams: aiz mitruma viņa sejas panti bija
izplūduši, kājām bija grūti noturēt sasmagušo rumpi. Bet garā viņš jutās možs.
— Ko jums no manis vajag? — viņš jautāja čērkstošā balsī.
— Es gribu, lai jūs man atklātu rožainās kastes noslēpumu. Pasakiet maģiskos vārdus, kas to iedarbina, un jūs atgūsiet brīvību. Vēl vairāk, es atlaidīšu arī jūsu draugu Malkas Cirtēju. Es zinu, ka viņam ieslodzījumā nav salda dzīve.
«Es viņus palaidīšu brīvībā, bet zem stingras uzraudzības,» nodomāja Urfins.
— Un ja es atteikšos?
— Tad es jūs sadedzināšu un pīšļus izkaisīšu vējā!
— Nū tad dedziniet! Varbūt vējš, kas izkaisīs manus pīšļus, jums pateiks maģiskos vārdus!
Ne pierunāšana, ne draudi nespēja piespiest Biedēkli atklāt noslēpumu. Viņu aizveda atpakaļ uz pagrabu pie Malkas Cirtēja. Un tur Biedēklis pateica draugam maģiskos vārdus. Viņš baidījās, ka burvju kaste kļūs nevērtīgs krāms, ja saniknotais Urfins iznīcinās viņu, Biedēkli.
Urfinam kastes noslēpums bija vajadzīgs kā ēst. Pēc tam kad Marāni bija atstājuši nošķirto ieleju, ugunīgā dieva oreols viņu acīs bija krietni izbālējis. Jā, Lielais Urfins vēl arvien varēja izšķilt uguni ar nemanāmu rokas kustību. Bet Marāni pārliecinājās, ka Violetās zemes un Smaragda pilsētas iedzīvotāji šo burvestību izmantoja ne sliktāk. Pietika ar koka nūjiņu pārvilkt nelielas kastītes melnajiem sāniem, lai nūjiņas galā uzšautos liesma. Mirkšķoņi šīs noslēpumainās nūjiņas sauca par sērkociņiem. Vai tad visi Malkas Cirtēja un Biedēkļa pavalstnieki arī būtu ugunīgie dievi? Nav ko teikt. — pat daži drosminieki no Marānu vidus iemācījās iegūt uguni ar tādu brīnumlīdzekli. Tātad tie arī ir dievi?
Ja Marāni vēl nebija pārliecināti, ka viņus muļķo, tad katrā ziņā tie bija tuvu šai domai. Tā katru vakaru Urfinam ziņoja viņa galvenais spiegs klauns Eots Lings. Un, ja šī drosmīgā cilts sadumposies, kā to noturēs paklausībā?
Viss būtu citādi, ja Urfins uzzinātu burvju kastes noslēpumu. Viņš varētu katram savam padotajam pastāstīt, ko tas darījis jebkurā stundā un jebkurā vietā, lai kur tas atradies. Šāda vis- redzība būtu patiešām dievišķīga.
Džlsam radās pilnīgi bezjēdzīga doma — uzminēt kastes noslēpumu, noskaitot lērumu vārdu visdažādākajās variācijās. Urfins sēdēja televizora priekšā un murmināja:
— šalaš-jeralaš, zarevo-marevo, pufiki-mufiki. .. čikalo-bri- kalo … Kastīt, esi tik žēlīga, bildes rādi vēlīga! Kalamas- palamas, hahali-trahali… šerevo-merevo, rožu koka serevo … Kastīt, tu mans labais draugs, parādi, kas laukā jauks! …
Bet kaste palika mēma un tumša.
Urfins nesaprata, ka viņš var miljons gadu murmināt nesakarīgus vārdus un tomēr būs tikpat tālu no mērķa kā ceļinieks, kas sadomājis kājām noiet līdz Pasaules malai.
Un tad Urfins trakumā trieca kasti pret grīdu, spārdīja to kājām. Stellas brīnumdarbs bija neiedragājams.
Reiz Džīss dusmās iegāza pa stiklu ar āmuru. Āmurs atlēca atpakaļ un iebelza Urfinam pa pieri.
— Atvest pie manis Biedēkli! — Urfins ieaurojās, atvēris zāles durvis.
Un atkal Džīss mēģināja pierunāt bijušo Smaragda salas valdnieku, glaimoja tam, draudēja — viss veltīgi. Biedēklis vīrišķīgi glabāja noslēpumu. Viņš noraidīja pat Urfina priekšlikumu pasludināt spītnieku par savu līdzvaldnieku, dalīt ar viņu varu uz līdzīgām tiesībām.
Cik vienkārši un viegli būtu bijis iznīcināt salmu cilvēku! Bet kastes noslēpums mirtu līdz ar viņu, un tā Biedēklis turpināja dzīvot.
Un atkal Urfins, iekaisušām acīm blenzdams matētajā stiklā, čukstēja bezjēdzīgus vārdus .. „