Tims ar talismanu ap galvu un vārnu uz pleca devās uz pilsētu, atstādams Ennu Artuka apsardzībā. Briesmu gadījumā viņiem vajadzēja paslēpties zem grīdas izraktajā pagrabā.
Kādreiz katru atnācēju pārsteidza Smaragda pilsētas krāšņums: skaistas namu fasādes, strūklakas, plīvosi karogi, visur mirdzoši smaragdi, grezni ģērbušos iedzīvotāju raibie bari …
Nekas no tā nebija palicis Urfina un Marānu valdīšanas laikā. Karogi bija noņemti, strūklakas izsusušas, smaragdi no namiem un torņiem izurbināti un noslēpti karaliskajā mantu noliktavā, iedzīvotāji no pilsētas izdzīti. Un ielās redzami tikai dīvainie Marānu stāvi ar drukniem rumpjiem un lielām galvām.
Tims vērīgi lūkojās uz priekšu, vairīdamies no nevēlamām sadursmēm. Ar vārnu viņi bija norunājuši, ka viņa sēdēs mierīgi, ja vajadzēs iet taisni, bet, ja būs jāpagriežas, viņa ar knābi pieskarsies vienai vai otrai zēna ausij. Signalizēt ar skarbo vārnas balsi nedrīkstēja, bet čukstēt Kaggi-Karr neprata.
Ar vārnas palīdzību Tims netraucēti nokļuva līdz Troņa zālei. Kāda laime! Zāle izrādījās tukša. Zēns tūlīt paņēma maģisko kasti un devās uz izeju. Bet tajā brīdī atskanēja soļi.
Tims sastinga uz vietas. Zālē ienāca Urfins Džīss. Zēns viņu pazina pēc greznā apģērba, pēc spurainajām, melnajām uzacīm, ļaunā skatiena. Urfins Džīss bija viens. Un Timām iešāvās prātā pārdroša doma — ar vienu vilcienu darīt galu Urfina varai Burvju zemē.
«Nositīšu ienaidnieku! … Vienā rāvienā atraisīšu visus mezglus .. . Ieroča man nav, bet vai šī smagā kaste nav ierocis? …»
Neredzamais izlūks, ilgi negudrodams, no visa spēka iezvēla karalim pa galvu ar burvju televizoru. Spēka Tim.am pietika,
z tam viņš bija garāks par Urfinu, jo Burvju zemes pieau- išie vīrieši augumā nebija lielāki par astoņgadīgiem zēniem no ^kalniem.
Urfins nogāzās uz parketa, bet krizdams mežonīgi iebļāvās, ņa galvaskauss izrādījās daudz stiprāks, nekā domāja Tims, i arī sitiens bija noslīdējis šķībi.
Uz kliedzienu ieskrēja Kabrs Gvins, Enkins Fleds un sargi.
— Noslēgt visas durvis un logus! Pilī ir ienaidnieki! — klie- :a karalis.
Lai novērstu cilvēku uzmanību, Kaggi-Karr nolēca no Tima eca un, griezīgi ķērkdama, skraidelēja pa zāli. Gvins un Maini metās viņu tvarstīt, izcēlās šausmīgs tracis. Bet neredza- ais Tims pa to; laiku joņoja uz pils izeju, maldīdamies nepār- nātos koridoros un galerijās.
Minūtes piecas Kaggi-Karr muļķoja ienaidniekus, bet pēc tam spurdza pa atvērto vēdlodziņu. Izspūrusi un satraukta vārna drāzās mājiņā, kur slēpās Enna. Meitene pārbijās.
— Kas jums noticis? Kur Tims? Vai kasti dabūjāt? — Enna pbēra vārnu ar jautājumiem.
Izdzirdusi stāstu par notikumiem pilī, Enna sasita rokas:
— Nelaimīgais! Viņš ir pagalam!
— Iespējams, — Kaggi-Karr drūmi piekrita. — Es ilgi no- ērsu cilvēku uzmanību, bet Tims varēja apmaldīties un nokļūt ^naidnieku rokās …
Enna sāka rūgti raudāt, bet tajā brīdī atskanēja balss:
— Neraudi, es esmu šeit!
Un Tims O'Kellijs parādījās draugiem ar stīpu ap pieri un ožaino kasti rokās. Izrādījās, ka viņš izlēcis pa pirmā stāva Dgu taja mirklī, kad grasījušies logu aizvērt.
A'lcitene ārkārtīgi nopriecājās, bet tad pārmeta Timām neap- lomību.
— Ko tu izdarīji! — viņa iesaucās. — Tagad Urfins uzzināja, :a salā atrodas Biedēkļa piekritēji, un sāks rīkoties.
Tims sarkdams un bālēdams izteica nožēlu, bet pēc tam ebilda:
— Bet kastes pazušana tik un tā pievērstu Džīsa uzmanību.
— Nu jā, bet diez kad tas vēl būtu .. . Redzēdams, ka nav vairs kastes, viņš varētu domāt šo vai to, bet tagad viņš noteikti zina, kas par lietu.
— Uzzināsi gan, kad tev tā iezveļ pa galvu, — vārna pielika punktu dīvainajam piedzīvojumam pilī.
Un tad mūsu draugi gribot negribot sāka skaļi smieties, iztēlodamies Urfina pārbīli un izbrīnu, kad viņu notrieca gar zemi belziens no tukšuma. Bet Tims teica:
— Es nevarēju iedomāties, ka šim nelietim tik stiprs pauris!
Viņi atkal izsmējās, bet pēc tam Enna norūpējusies sacīja:
— Tomēr jārīkojas, nezaudējot laiku. Es baidos, ka Urfins pārvedīs Biedēkli uz citu cietumu, bet mēs nevaram kasti iedarbināt, jo nezinām maģiskos vārdus.
Smaragda salas pārvaldniece, raudzīdamās uz sudraba svilpīti, kas karājās meitenei kaklā, jautāja:
— Paklau, Enna, vai šī tev nav Raminas svilpīte?
— Jā, — apstiprināja Enna. — To man uzdāvināja māsa.
— Ko tad tu vilcinies? — dusmīgi uzkliedza vārna. — Nekavējoties izsauc lauka peļu karalieni! Ramina ir varena feja, un viņa mums palīdzēs.
Samulsusi par savu neattapību, Enna trīsreiz papūta svilpīti. Iedipējās mazas ķepiņas … Un Tims tikko paguva sagrābt aiz kakla saites Artuku, kas palēcās uz priekšu. Nepārvaramais peļu mednieka instinkts spieda sunīti mesties uz medījumu.
— Piedodiet, jūsu majestāte, — Enna atvainojās par suņa nepieklājību. — Es jūs izsaucu tāpēc, ka mums ļoti nepieciešama jūsu palīdzība.
Fejas Raminas pieredzējušo skatienu bija grūti piemānīt. Un viņa nesajauca Ennu ar viņas vecāko māsu.
— Sveika, mīļā! — karaliene apsveica meiteni. — Man jau sen ziņoja par jūsu ierašanos mūsu zemē, bet mana cieņa liedz ierasties neaicinātai. Jūs, protams, esat Ellas jaunākā māsa. Kā jūs sauc?
Enna stādījās priekšā un iepazīstināja ar saviem ceļa biedriem Timu un Arto. Un, nezaudēdama laiku, viņa īsos vārdos pastāstīja, kādus pakalpojumus gaida no lauka peļu karalienes. Ramina ieslīga pārdomās.
— Biedēklis ir ieslodzīts senā torņa pagrabā. Jums jāuzzina vārdi, kas iedarbina rožaino Stellas kasti. Jus tos uzzināsiet!
Un karaliene pazuda tik pēkšņi, ka Artuks, izrāvies no Tima rokām, sagrāba ar zobiem tukšu gaisu.
Ramina bija varena feja. Viens no viņas talantiem bija spēja acumirklī pārkļūt no vienas vietas uz citu. Nepilnas sekundes laikā viņa jau atradās pagrabā, kur sēdēja Malkas Cirtējs un Biedēklis. Viņi līksmi apsveica negaidīto viešņu un vēl vairāk nopriecājās, uzzinādami, kas to pie viņiem atsūtījis.
— Enna Smite, mūsu mīļās mazulītes Ellas māsa ir šeit? Viņa atjājusi no aizkalnes uz brīnišķīga auļotāja, ko baro ar saules stariem. Ei-hei-hēi-ho, esmu bezgala laimīgs!
Laimīgais Biedēklis dziedāja un dejoja, kaut gan neklausīgās <ājas vāji padevās. Bet Malkas Cirtējs pielika roku pie krūtīm un sacīja:
— O, cik daudz man te mīlestības un maiguma! To visu es atdošu mūsu jaunajai draudzenei, jo viņa taču ir mīļās Ellas nāsa!
Atbildot Raminas lūgumam, Biedēklis tūlīt pateica viņai Stellas maģiskos vārdus.
— Vai jūs tos neaizmirsīsiet, jūsu majestāte?
— O, mana atmiņa ir nekļūdīga! — karaliene iesmējās un noauda.
Un īstā laikā, jo aiz durvīm bija dzirdams troksnis: tur bija atnākuši Marāni, lai pēc Urfina Džīsa pavēles cietumniekus pārmestu uz citu cietumu. Viņa piesardzība izrādījās veltīga: viss au bija nodarīts.
Ramina atgriezās pie Ennas un Tima. Visa kompānija, arī •ārna un sunītis, stingri iegaumēja burvju vārdus: vai gan maz cas varēja notikt ar katru no viņiem.
Raminai ar Ennu sākās garāka saruna. Karaliene interesējās )ar visu savu aizkalnu paziņu likteni. Visvairāk viņa, protams, ztaujāja par Ellu.
— Es Ellai pareģoju, ka viņa vairs neatgriezīsies Burvju ernē, un, kā redzi, man bija taisnība, — lepni bilda Ramina. — Mēs, varenās fejas, spējam pareģot nākotni.
Tomēr uz jautājumu, ar ko beigsies Ennas un viņas draugu īņa, Ramina uzskatīja par labāku neatbildēt.
Uzzinājusi, ka Ella teicami mācās koledžā un drīz būs skolo- āja, karaliene atzinīgi izteicās par viņas izraudzīto specialitāti.
— Ella ir tik laipna, tik joti mīl bērnus, ka bus jauks pedagogs, — apliecināja Ramina.
Karaliene arī interesējās, kas lielajā pasaulē noticis ar vien- kājaino jūrnieku Carlu Bleķu un ar drošsirdīgo Fredi Kaningu.
— Viņi ir labi cilvēki un pelnījuši laimi, — sacīja Ramina.
Kad karalienei pastāstīja, ka tas ir Fredis, kas konstruējis
tos brīnišķīgos mūļus, uz kuriem Enna un Tims atjāja uz Burvju zemi, Ramina vēlējās katrā ziņā tos redzēt skrējienā. Enna apsolīja viņas vēlēšanos izpildīt.
Šķīrās, apliecinādami savstarpēju cieņu un draudzību. Atvadīšanās norisi izbojāja Artuks, izraudamies no rokām Timām, kurš bija aizsapņojies.