Pēc lauka peļu karalienes nozušanas Enna nolēma pārbaudīt televizoru. Viņa baidījās, ka pie Tima zvēliena Urfinam Džīsam pa galvu kaste būs sabojājusies. Nolikusi televizoru uz kliba galdiņa, meitene uztraukdamās skaitīja burvību vārdus:
«Birelja-turelja, buridakl-furidakl. Debess mala sārto, zālīte zaļo. Kastīt, kastīt, esi tik labiņa, parādi man Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju!»
Un tūlīt matētais stikls iegaismojās, uz tā parādījās ceļš, bet pa ceļu gāja Malkas Cirtējs un Biedēklis, sardzes ielenkti.
— Tā arī ir! — iesaucās Enna. — Viņus pārved uz citu cietumu.
Malkas Cirtēja atbalstīts, Biedēklis tikko vilkās, viņa kājas ļodzījās, galva nokārās uz krūtīm. Bija redzams, ka viņš galīgi zaudējis spēkus. Malkas Cirtējs nejutās daudz labāk. Pat televizorā bija dzirdams, kā čirkstēja viņa sen neeļļotās locītavas.
Enna Biedēkli redzēja pirmo reizi, bet viņa tik labi to pazina pēc māsas nostāstiem, ka tagad meitenei likās: viņa jau daudz, daudz reižu ir sēdējusi tam blakus, cilājusi viņa mīksto roku, glaudījusi gudro, sēnalām piebāzto galvu …
— Nabadziņ, nabadziņ,-— viņa čukstēja caur asarām, — ko viņi ar tevi izdarījuši?!
Kompānija dzirdēja, kā Malkas Cirtējs uzmundrināja draugu. Nekādas jēgas jau tam nebija. Tad dzelzs cilvēks paņēma Biedēkli uz rokām un nesa, kā rūpīga māte nes bērnu.
Ak, Malkas Cirtēj, Malkas Cirtēj! Tava maigā sirds nekad nav tevi pievīlusi, pat visgrūtākajās dzīves stundās .. . Un, ja ļaudis, kas darināti no miesas un kauliem, izturētos tāpat kā tu, cik skaista būtu dzīve uz Zemes!
Smaragda salas pārvaldniece, vismazāk jūtīgā no visiem skatītājiem, aukstasinīgi sekoja, kurp Marāni ved cietumniekus. Laiku pa laikam viņa murmināja:
— Divu ozolu krustceles … Ferma «Zemeņkalniņš» … Kur tagad? Aha, protams, Mīlētāju tiltiņš .. . Zinu, zinu! — viņa piepeši iekliedzās. — Viņus ved uz Ollas Birna muižu!
— Par ko jūs priecājaties? — Enna pārmetoši noprasīja vārnai.
— Nu kā gan ne, man taču tur katrs akmens pazīstams, — tā atbildēja. — Un ja viņus ievietos dārzeņu noliktavā .. . Oi-oi-oi, tieši turp viņus ved!
Kaggi-Karr sāka skaļi smieties. Uz draugu mēmo jautājumu viņa paskaidroja:
— Tur jumtā ir caurums. Un pa šo caurumu es Birnam esmu izvilkusi ne mazumu ābolu un bumbieru, ha-ha-ha!
Enna un Tims kļuva jautrāki: viņiem radās iespēja sazināties ar Malkas Cirtēju un Biedēkli. Bet viņu prieks vēl pieauga, kad ekrāns parādīja šķūņa iekšieni, un tur viņi ieraudzīja Dinu Hioru un Faramantu. Bērni tos pazina — pirmo pēc garās bārdas, otro pēc zaļajām brillēm, kuras viņš nekad nenoņēma.
— Urā, urā, urā! — Tims sāka lēkāt. Tagad mēs atbrīvosim visus četrus reizē!
Patiešām, Ennas un Tima uzdevums kļuva daudz vieglāks. Bērni uztraucās par Garbārdainā Zaldāta un Vārtu Sarga Fara- manta likteni, bet viņi nezināja, kur tos meklēt. Jaunais atklājums deva iespēju paveikt visu ar vienu triecienu.
Nomierinājušies par šo atklājumu, bērni pārgāja uz citiem novērojumiem. Viņiem iegribējās redzēt Urfinu Džīsu. Diktators sēdēja uz troņa ļoti drūms. Tims ar lielu gandarījumu saskatīja uz viņa galvas milzīgu punu, ko nespēja noslēpt apsējs.
Urfina priekša stāvēja policijas priekšnieks, resnais rudmatis
Enkins Fleds, un valdnieks deva tam pavēles. Punu berzēdams, viņš sacīja:
— Es jūtu, ka Smaragda salā ieradušies kaut kādi nezināmi Biedēkļa draugi. Ja tas būtu noticis pirms astoņiem gadiem, es varētu savu roku dot nocirst, ka te darbojas šī feja, skuķe Ella.
Enna iespurdzās un tūlīt aizspieda muti ar roku, it kā bīdamās, ka viņu izdzirdēs Urfins. Bet tas turpināja:
— Sacel kājās visu policiju, visus padomniekus, visus manus piekritējus! Paziņo: kas atklās nezināmos ienaidniekus, saņems desmit… nē, piecus vislielākos smaragdus no manas valsts kases!
Pēc vārnas lūguma Enna pārslēdza ekrānu uz Violeto zemi. Kaggi-Karr gribēja redzēt Lestaru. No Ellas stāstiem meitene labi pazina šo mazo, darbīgo vecīti, Mirkšķoņu labāko meistaru.
Skatītāji ieraudzīja Lestaru pie milzīgas zemes kaudzes. Uz vienu un otru pusi stiepās dziļš grāvis, bet tā iekšējā malā slējās akmens tornīši ar šaujamlūkām.
— Rellems mums stāstījis patiesību, — iesaucās Tims. — Viņi ceļ nocietinājumus.
— Kā gan tie varētu būt meli? — ar cieņu iebilda Kaggi- Karr.— Viņš taču informāciju saņēma no manis.
Vārna bija apguvusi no Biedēkļa ne mazumu zinātnisku vārdu un mīlēja laiku pa laikam tos iebārstīt savā runā.
Ennas sirds ietrīcējās no satraukuma: no mālu čupas aizmugures majestātiski iznāca Lauva. Uzmanīgi kāpdams pa akmeņiem, tas sacīja inženierim:
— Draugs Lestar, mūsu darbi virzās uz priekšu labi, bet vai tu esi pārliecināts, ka Urfins neuzbruks, pirms mēs tos būsim pabeiguši?
— Bet es esmu nodrošinājies, — atbildēja Lestars. — Visā ceļā līdz Smaragda salai man ir izlikti sargposteņi: viņā galā dežurē putni, bet tuvāk šurp — koka ziņneši. Ja tikai Urfina armija uzsāks karagājienu, mēs par to uzzināsim pēc dažām stundām. Bet pagaidām viss mierīgi.
— Jā, tur jūtama feldmaršala Dina Hiora skola, — ar cieņu uzslavēja Smaragda salas pārvaldniece. — Es tiešām neizdarīšu kļudu, ja iecelšu Lestaru par Violetās zemes pagaidu pārvaldnieku. Domāju, viņš pilnīgi noder tādam augstam postenim. Šodien pat nosūtīšu pavēli ar putnu pastu. Un izrādās, ka arī Lauva ieradies Mirkšķoņu zemē. Tas ir lieliski! Un nu, kas notiek pie Gremoņiem? Kādi panākumi ir pulkvedim Hartam, ko tas paguvis iekarot?
Skatītājiem atkal bija ko brīnīties. Ekrāns tiem parādīja priecīgu, zilu ciematu, kura ielās pie ziliem lievenīšiem rotaļājās bērni zilos krekliņos un biksītēs.
Divas Gremones zilās kleitās ar krūzēm uz galvas dzīvi trieca par kaut ko. Viena no sievietēm turpināja iesākto teikumu:
— … līdz pat šim laikam nevaru attapties no priekiem, ka mēs tikām ārā no grausta. Mana mazulīte Rina tā klepoja… .
— Un tikai šie drosmīgie kalnrači! — turpināja otra. — Kā viņi sadragāja bezkaunīgos iekarotājus …
— Jā, tā ir mūsu laime, ka viņi atstāja Alu un apmetās augšējā pasaulē, — pirmā nobeidza sarunu un aizgāja, pieturēdama zilo ūdens krūzi uz galvas.
Ennas un Tima acis iemirdzējās priekā.
— Vai tiešām Marāni arī tur sakauti? Bet nē, tas nevar būt…
Enna pagrieza ekrānu uz citiem Gremoņu ciematiem, un visur valdīja prieks, mierīgs darbs, bezrūpīga jautrība.
— Lūdzu, kalnraču nometni, — Enna palūdza.
Un viņi ieraudzīja pazīstamo nometni un kalnraču baru, kas novāca lielu uzbērumu ielas vidū. Starp viņiem bija arī daži sagūstītie Marāni, kas cītīgi strādāja kopā ar uzvarētājiem.
— Urā, urā, uzvara! — priecīgi ieaurojās Tims.
Nebija nekādu šaubu: Urfina Džīsa iekarošanas plāni sarukuši kā Austrumos, tā arī Rietumos. Visi bija ļoti apmierināti, tikai vārna pukojās par sakariem: ziņas pa šo līniju pienāca ar novēlošanos.
— Man tur vajadzēs izdarīt reformu, — ar uzsvaru noteica Kaggi-Karr. — Izsacīšu rājienu un noņemšu vadību.
Jā, pienākuši citi laiki, nav vairs kā pirms deviņiem gadiem, kad Urfins līdzīgi negaisam brāzās pār zemi ar saviem neuzvaramajiem kokpauriem. Agrākie pārbaudījumi bija tautām daudz ko iemācījuši. Tās bija savu laimi jo cieši saņēmušas savās rokās, un ne tik viegli tās bija nospiest zem iekarotāja papēža. Un
tagad tām sveša palīdzība cīņā pret ienaidniekiem vairs nebija tik nepieciešama.
Ennas un viņas draugu uzdevums tagad kļuva stipri vienkāršāks: pirmām kārtām jāatbrīvo gūstekņi, un tad jādod pēdējais trieciens Urfinam.
Tuvojās vakars, kad bērni atrāvās no televizora. Pēdējo reizi viņi vēl paskatījās uz Biedēkli un viņa draugiem, kas nīka nebrīvē. Dins Hiors un Faramants bija nolikušies gulēt, bet Malkas Cirtējs centās pažāvēt Biedēkli, nostādījis to zem pēdējiem rietošās saules stariem, kas ielauzās pa mazo lodziņu sienā.
Enna sacīja:
— Kastīt mī]ā, tagad beidz, pateicību saņemt steidz!
Un televizors nodzisa.
Vārna vēl piebilda:
— Rīt no rīta es apciemošu gūstekņus un nomierināšu nabadziņus, pastāstīšu visu, ko šodien redzēju. — Pēc tam viņa pēkšņi paklanījās pret rožaino kasti. — Piedod man, muļķa putnam, ka es tik necienīgi par tevi izteicos. Tagad redzu — tu esi vislielākais brīnums mūsu zemē.