Rītā Kaggi-Karr pabija Ollas Birna šķūnī, parunājās pr ieslodzītajiem. No šķūņa izbēgt nebija iespējams: saimnieks to bija cēlis pamatīgu, ar stiprām sienām, drošām durvīm. Un aiz durvīm pastāvīgi stāvēja bezmiegaino nuh-nuh riekstu sadzirdītā sardze.
Atgriezusies no fermas, vārna pastāstīja par visu, ko bija redzējusi, un ziņojumu nobeidza ar vārdiem:
— Ja mēs neaizmidzināsim sardzi, mēs savus draugus no nebrīves neizpestīsim. Un te mums var palīdzēt tikai Svētais avots.
— Jūs runājat par to brīnumavotu, kura ūdens aizmidzināja Pazemes karaļus?
— Jā, par to, — apstiprināja Kaggi-Karr. — Ceļojums būs ilgs un grūts, bet citas izejas es neredzu.
Un visi piekrita pārvaldniecei.
Lai nezaudētu laiku, nolēma doties ceļā tajā pašā dienā. Kaggi-Karr vēlreiz apmeklēja cietumniekus un lūdza tos bruņoties ar pacietību vēl uz dažām dienām.
Pirms ceļa sākuma Enna gribēja paskatīties uz Pazemes kalnraču zemi, bet kaste palika tumša un mēma. Bērni saprata, ka tā nevar parādīt1 ar milzīgu zemes slāni klāto Alu. Apspriedušies viņi ieraka televizoru pie mājiņas sienas: stiept līdzi tādu smagumu nebūtu ērti.
Mūļi mierīgi gulēja turpat, kur atstāti. Kādas stundas trīs pasildījušies saulē, Cēzars un Hanibals tā pielādējās ar enerģiju, ka nepacietīgi zviedza, aicinādami saimniekus doties ceļā.
Draugus vajadzēja atbrīvot pēc iespējas drīzāk. Tāpēc Tims un Enna, atmetuši piesardzībai ar roku, auļoja pa DzĶB ceļu pilnā sparā. Vai tur sardzes posteņi varēja viņus apturēt! Marāni tik tikko paguva pamanīt divus neskaidrus kaut kādu neredzētu dzīvnieku siluetus, kas līdzīgi viesulim aizbrāzās garām. Vēl jāpiebilst, ka ceļu sardzes disciplīna bija stipri atslābusi. Tur bija vainojami pa ceļiem izkliedētie Harta pulka bēgļi, kas stāstīja briesmu lietas par lidojošiem briesmoņiem un nez kādiem sešķepainiem zvēriem, un tie teju, teju var iebrukt arī šajā apvidū.
Tims nebaidījās, ka vēsts par viņiem nokļūs Smaragda salā. Pirms ne visai centīgie ziņneši nonāks pie Urfina, bērni jau pagūs uzkavēties Alā un atgriezties ar aizmidzinošo ūdeni.
Trīs dienas pagāja trakos auļos, un tad mūsu draugi atradās pie vārtiem, kas veda Pazemes valstībā. Kaggi-Karr palika pie vārtiem.
— Diezgan esmu izskatījusies šo Alu, kad biju tur kopā ar Biedēkli un Malkas Cirtēju, — vārna īdzīgi teica. — Labāk pasildīšos saulītē.
Ennas sirds sastinga uztraukumā: tūlīt viņa ieies brīnumu zemē, kur viņas māsa savā trešā ceļojuma laikā bija pieredzējusi tik dīvainus piedzīvojumus.
Mūžīgs rudens valdīja milzīgās pazemes pļavās un pakalnos, kad tur iegāja ceļinieki. Visur pārsvarā bija purpursārtās, sarkanās, dzeltenās un brūnās krāsas. Zeltaini mākonīši virmoja augstumos, slēpdami acīm Alas akmeņu velvi. Dīvaina, majestātiska, bet skumja pasaule …
Enna nodrebēja un pusbalsī sacīja Timām:
— Iedomājies tikai! Veselas paaudzes nodzīvoja te visu mūžu, ne reizi neredzēdamas saules gaismu .,. Nabadziņi! Cik man viņu žēl! …
Nekur nebija nevienas dzīvas dvēseles, apkārt klusums, tikai no tālienes atplūda kādas rūpnīcas trokšņi, tur apstrādāja metālu.
Muļi jestri skrēja pa iebraukto ceļu. Bērni jau drošāk raudzījās visapkārt. Viņi ziņkārīgi aplūkoja tālumā saskatāmo pilsētu, kuras vidū stalti pacēlās septiņkrāsainā Pazemes karaļu pils. Pils torņu varavīksnes krāsas bija stipri izbalējušas kopš tā laika, kad karaļi atstāja savu rezidenci. Pilsētas mūros un torņos ķieģeļi sākuši drupt un krist ārā. Pazemes pilsēta bija nolaista .. .
Stiprs troksnis virs galvām piesaistīja bērnu uzmanību. Viņi pacēla acis un apstulba: kā milzīgs, tumšs mākonis pār viņiem nolaidās briesmonis ar izplestiem ādainiem spārniem.
Pūķis!
Enna un Tims šausmās aizvēra acis un saķēra galvu rokās, gaidīdami, ka milzīgā, zobainā rīkle kādu no viņiem izraus no segliem. Bet viņi izdzirda piesmakušā basa balsī izteiktu sveicienu. Pa rūpnīcas durvīm izskrēja cilvēks, vicināja rokas un kliedza:
— Nebīstieties, viņš jūs neaiztiks. Tas ir Oiho!
Tiešām, tas bija Oiho, brašais kareivis, kas viens pats satrieca veselu pulku Marānu. Bet te par kauju nevarēja būt ne runas. Varenais zvērs saskatīja, ka viņa priekšā ir zēns un meitene, pie tam meitene kā divas ūdens lāses līdzīga Ellai, kuru viņš kādreiz uz muguras pārnesa pāri kalniem.
Bērni nomierinājās un ziņkārīgi aplūkoja pūķi, bet tas pārlidoja pār viņiem goda riņķus. Un te jātnieki ievēroja, ka viņu mūļi kļūst arvien gausāki. Drīz vien tie no rikšiem pārgāja uz soļiem, pēc tam sāka klupt un beidzot ar nopūtu nogāzās gar zemi.
Bērni paguva izlēkt no segliem un -neizpratnē stāvēja pie nekustīgajiem dzīvniekiem. Cēzars nočukstēja:
— Cauri… Enerģija izbei…
Viņš apklusa, neizrunājis teikumu līdz beigām. Saules bērniātri kļuva bezpalīdzīgi drūmajā pazemē, kur neiespraucās neviens dienas spīdekļa stars.
— Ko nu darīt? — nobažījusies jautāja Enna.
Tims paraustīja! plecus. Un te pie viņiem pienāca Alas iemītnieks. Slaids, skaistu bālu seju — viņš stādījās priekšā:
— Es esmu Elgaro, pārvaldnieka Ružero palīgs. Vai es ne- maldīšos, apgalvodams, ka jūs, jaukā meitenīt, esat māsa Ellai, kas pie mums viesojās pirms astoņiem gadiem?
— Jums taisnība, — apstiprināja Enna, nosaukdama savu un ceļa biedra vārdu.
— Man prieks apsveikt jūs un jūsu draugu Alā! Te gan ne tuvu nav vairs tās rosmes kā tajā laikā, kad šeit viesojās jūsu māsa. Bet tagad mēs dzīvojam augšējā pasaulē un šeit nokāpjam pēc kārtas vienu mēnesi gadā, lai pastrādātu rūpnīcā vai šahtā.
— Jā, es par to dzirdēju no jūsu pārvaldnieka Ružero.
— Es redzu, jums radušās grūtības, — turpināja Elgaro. — Kaut kas noticis dzīvniekiem, kas jūs nesa uz muguras. Kā es varētu palīdzēt?
Enna sāka stāstīt. Elgaro jau zināja par Marānu sakāvi. Bet viņš nebija dzirdējis par Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja sagūstīšanu.
— Ļoti žēl, — teica kalnracis. — Es redzēju Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju, kad viņi šeit bija pirms astoņiem gadiem, un man palikušas par viņiem vispatīkamākās atmiņas. Viņiem bija cieņas pilna stāja, kā dzimušiem savu tautu valdniekiem.
— Jūs varētu viņus izglābt no nelaimes, — bilda Enna.
Un vina pastāstīja kalnracim, ar kādu nolūku viņi ieradušies Alā.
— Aizmidzinošo ūdeni mēs izsniedzam tikai ar pārvaldnieka Ružero rakstisku atļauju, — teica Elgaro. — Bet, ievērojot ārkārtīgos. apstākļus, jūs to dabūsiet. Tikai es jūs brīdinu, mīļā Enna un Tim, ūdens nevar ilgi saglabāt savu īpašību. Jums tas ļoti cieši jānoslēdz un jālaiž darbā pēc iespējas ātrāk.
— Mēs pacentīsimies, — apsolīja Tims.
Pēc Elgaro pavēles pūķis uzmanīgi aiznesa mūļus vienu pēc otra uz Alas izeju. Uz turieni Oiho nogādāja ari Timu, zēnam bija dzīvnieki jāuzlādē ar saules enerģiju. Kad pūķis atgriezās,
Elgaro piestiprināja viņa mugurai palankīnu, kurā kādreiz bija sēdējuši Elia un Fredis, un uzsauca: — Lidosim pēc ūdens!
Ennai sirds pamira, kad pūķis trokšņainiem spārnu vēzieniem pacēlās gaisā.
Divas lielas blašķes ar aizmidzinošo ūdeni tika nogādātas sazvērnieku štāba mītnē — tajā mājiņā, pie kuras bija ierakts televizors.
Viss ce|š, turp un atpakaļ, bija paveikts vienā nedēļā.