Pēc atgriešanās vārna brīdināja Dinu Hioru un Faramantu, lai šajā naktī viņi paliktu nomodā. Viņiem stingri aizliedza dzert ūdeni, ko cietumsargi atnesīs vakariņās. Ar Biedēkli un Malkas Cirtēju par to nebija ko runāt: viņi nekad ne gulēja, ne ēda, ne dzēra.
Biedēkli^ naktīs parasti risināja aritmētiskus uzdevumus. Viņš bija tā ievingrinājies, ka varēja galvā pareizināt visus skaitļus līdz tūkstotim. Tiesa gan, patlaban viņa prāta spējas bija novājinātas, viņam sen nebija skalotas smadzenes. Bet Malkas Cirtējs naktīs sacerēja vēstules, kuras būtu nosūtījis Ellai, ja tikai varētu. Šīs vēstules bija ļoti aizkustinošas, un daiļrunīgas, un žēl, ka tās nevarēs lasīt nākamās paaudzes.
Gūstekņu atbrīvošanu uzņēmās Tims. Vispirms vajadzēja apmainīt ūdeni, ko dzer sargi, pret aizmidzinošo. Kādā pamestā fermā atradās uz mata tāda pati krūze, kādu lietoja sargi. Zēns, pārvērties neredzams, iezagās sargu būdā un apmainīja krūzes.
Marāni pēc treknām vakariņām parasti ļoti daudz dzēra. Ta notika arī šoreiz. Katrs cietumsargs pieplaka krūzei. Nepagāja ilgs laiks, un Marānu galvas sāka liekties uz leju, it kā tām būtu uzkrauts nepārvarams smagums. Sargi cits pēc cita nogāzās uz grīdas, viņus pārņēma burvju miegs — pilnīga nāves līdzība.
— Gatavs! — triumfējoši iesaucās Tims, kas Marānus novēroja pa mazo sargu būdas lodziņu. — Tagad es varu atburties!
Tims atrava aizšaujamo bultu, kas no ārpuses noslēdza cietuma durvis, un parādījās uz sliekšņa.
— Draugi, jūs esat brīvi! — zēns iekliedzās. — Man līdzi!
Un tad Tims nokļuva vislielākajās briesmās kopš ceļojuma pa Burvju zemi: viņu ieslēdza dzelzs skavās Malkas Cirtējs. Ja tas būtu noticis citā laikā, kad Mirkšķoņu valdnieks bija pilns spēka, zēnam klātos slikti. Tagad viņš tika cauri vienīgi ar saspaidītām ribām.
Atbrīvotie cietumnieki gāja Timām līdzi pa ceļu uz sazvērnieku mītni, kura, par laimi, atradās ne visai tālu. Dzelzs Malkas Cirtējs stiepa uz pleciem Biedēkli, bet rokā turēja vissmagāko rungu, kādu vien varēja sameklēt pie aizmigušajiem cietumsargiem. Dins Hiors lika platu soli, glaudīdams savu slaveno bārdu, bet Faramants vēlās viņam pakaļ uz īsajām kājiņām šņākdams un pūzdams.
Brīvība!!
Bet kas notika ar Maraniem, kuri bija sadzerušies aizmidzinošo ūdeni?
Viņi negulēja ilgi, tikai līdz rītam. To varēja izskaidrot ar to, ka brīnumūdeni viņi sadzērās trīs dienas pēc tā pasmel"šanas no Svētā avota un pa to laiku tā iedarbība bija stipri vājinājusies.
Sardzes pamošanās bija ārkārtīgi nepatīkama: šķūņa durvis līdz galam vaļā, gūstekņi pazuduši. Bet Lielais Urfins taču bija pavēlējis sevišķi modri sargāt ieslodzītos un par nevīžību piedraudējis ar drausmīgu sodu.
Cietumsargi negaidīja izrēķināšanos un dezertēja no armijas. Palikt Smaragda zemē bija bīstami, un visa kompānija devās uz dzimteni, kur arī laimīgi nokļuva.
Visbrīnišķīgākais šajā notikumā bija tas, ka bēgļi, kaislīgie nuh-nuh riekstu lietotāji, pilnīgi izārstējās no tieksmes pēc šiem riekstiem. Viņi vairs netīkoja katru dienu dzert riekstu uzlējumu, galva vairs nereiba, mocošās halucinācijas izzuda, atgriezās laba noskaņa. Vārdu sakot, bijušie «bezmiedži» pilnīgi izveseļojās un naktīs gulēja kā visi cilvēki.
Vēlāk aizmidzinošā ūdens dziedinošās īpašības k]uva plaši pazīstamas visā Burvju zemē, un nelaimīgie nuh-nuh riekstu lietotāji gāja uz Alu ārstēties no sava postošā paraduma.
Mūļi, pilni enerģijas un rosmes, Timu un atbrīvotos cietumniekus gaidīja pie mājiņas, kur slēpās Enna ar Artuku un Kaggi-Karr. Zaudēt laiku nedrīkstēja. Tims paņēma pie sevis seglos Biedēkli, bet Enna — Faramantu. Garkājainais Dins Hiors bija labs soļotājs, bet Dzelzs Malkas Cirtēju nebūtu noturējis neviens mūlis — ne dzīvais, ne mehāniskais.
Sudraba stīpa atgriezās uz Ennas galvas, bet to izlietot, lai noslēptu no svešām acīm jātnieku un kājnieku kompāniju, bija pārāk grūti. Tāpēc viņi paļāvās uz savu laimi un devās uz dienvidaustrumiem, uz Mirkšķoņu zemi. Tur viņus gaidīja Drošsirdīgais Lauva un Lestars, tur viņi mērosies spēkiem ar nekrietno Urfinu Džīsu, ja tam ienāks prātā viņus vajāt.
Līdz rītausmai bija noiets krietns gabals, un viņi norīkojās atpūtai meža biezoknī.
Un tikai te Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs tā īsti apskatīja savu atbrīvotāju Ennu. Viņu prieks bija pārmērīgs. Dzelzs Malkas Cirtējam sirds spēcīgi pukstēja krūtīs, bet Biedēklis juta neparastu spēku pieplūdumu. Tiesa, to varēja izskaidrot arī ar to, ka viņš jāja uz siltās Hanibala muguras un bija apžuvis.
Abi draugi nevarēja vien noskatīties uz Ennu un nebeidza apgalvot meitenei, ka viņa ir kā izliets līdzīga Ellai un viņas izskats tik dzīvi viņiem atgādina agrākos laimīgos laikus. Un, kad Enna viņiem nodeva sirsnīgu sveicienu no māsas un pastāstīja, ka Ella nekad, it nekad nav viņus aizmirsusi, Malkas Cirtējs jutās tik aizkustināts, ka asaras straumēm brāzās no viņa acīm. Protams, tūlīt sarūsēja viņa žokļi. Nācās tos ieziest ar eļļu, kas, par laimi, atradās Tima mugursomā.
Faramants un Dins Hiors sirsnīgi pateicās saviem glābējiem. Cietumā ieslodzītos baroja slikti, un viņi bija stipri novājējuši, bet turējās braši. Noskaņojums bija jautrs, viņi jokoja un smējās. Faramants sasmīdināja visu kompāniju. Viņš uzlika Artu- kam uz acīm zaļās brilles un aizslēdza tās uz pakauša ar atslēdziņu.
Suns norūpējies un samulsis raudzījās visapkārt, nesaprazdams, kāpēc viss kļuvis tik zaļš. Bet pēc tam sāka uz Faramantu rūkt un grasījās kost. Arto nomierinājās tikai tad, kad viņam brilles noņēma.
— Totiņam gan patika brilles, — Faramants pārmetoši pateica sunītim.
Dinām Hioram, kurš visu ceļu nogāja kājām, bija pieputējusi garā bārda, un Enna, izpurinājusi no tās putekļus ar zaru slotiņu un izsukājusi ar ķemmīti, sapina to trīs grīstēs. Feldmaršalam tādas rūpes ļoti gāja pie sirds.
Trūcīgi pabrokastojuši, viņi apgūlās zem krūmiem.
Tims, Dins Hiors un Faramants pēc bezmiega nakts jau sen gulēja, bet Malkas Cirtējs un Biedēklis arvien vēl nelika mierā Ennu, bez gala iztaujādami, kā dzīvo, kā mācās Ella, vai viņa jau izaugusi liela un tā tālāk, un tā tālāk. Pēc tam sākās izpraš- ņāšana par labo Milzi no aizkalniem, par Fredi…
Beidzot, ieraudzījuši, ka meitenei acis līp ciet un mēle vairs neklausa, abi draugi aptvēra likt meiteni mierā, un tā, neizrunājusi vārdu līdz galam, cieši aizmiga.
Bet jūsmīgie draugi Malkas Cirtējs un Biedēklis augu dienu •slavināja divu māsu labās īpašības. Biedēklis šajās sarunās piedalījās ne visai ērtā pozā: viņš karājās uz Hanibala muguras ar galvu uz leju. Tur viņu žāvēšanai bija iekārtojis Dzelzs Malkas Cirtējs.
Pievakarē visi pamodās mundri, atspirguši. Ceļā doties vēl bija par agru, un Enna atcerējās savu solījumu parādīt peļu karalienei mehāniskos mūļus. Viņa papūta svilpīti, un norā parādījās Ramina ar dažām galma dāmām.
— Esiet sveicināti, jūsu majestāte! — teica Enna. — Es jūs ataicināju, lai parādītu dzīvniekus, uz kuriem mēs atjājām uz Burvju zemi. Mēs tos saucam par mūļiem. Vai nav tiesa, tie ir skaisti?
— Tie ir lieliski! — atbildēja Ramina un nevarēja vien noskatīties uz lepnajiem, staltajiem auļotājiem ar gludu, spīdošu ādu. — Un jūs sakāt, mans bērns, ka tiem nav vajadzīga nekāda cita barība kā vienīgi saules stari? Tad jau tas ir vienkārši brīnums!
— Redziet, mēs to nesaucam par brīnumu, bet par izgudrojumu, — iebilda Enna. — īstie brīnumi ir te, pie jums. Tie ir
Gingemas sudraba kurpītes, Stellas burvju kaste, Villinas maģiskā grāmata, Bastindas sudraba stīpa … Brīnums ir jūsu spēja acumirklī parādīties jebkurā vietā uz brīnumsvilpītes saucienu. Lūk, tie ir īsti brīnumi!
Ramina iesmējās.
— Mums tās ir visparastākās lietas. Un tas, ko jūs pieminējāt, mīļā Enna, ir tikai maza daļiņa «brīnumu». Tādu mūsu zemi radījis Gurikaps, lielais seno laiku burvis. Tas bija viņš, kas apveltīja ar runas dāvanu dzīvniekus un putnus, lika ziedēt mūžīgai vasarai, norobežoja šo brīnišķīgo zemes stūrīti ar kalniem un Lielo tuksnesi. Gods un slava viņam par to!
— Gods un slava! — atkārtoja visa kompānija.
Mūļi iezviedzās, kārpījās ar kājām, aicinādami saimniekus ceļā.
— Nē, tie patiešām ir brīnumaini, kaut arī ieradušies no aiz- kalniem! — atvadīdamās iesaucās Ramina. — Laimīgu ceļu jums, mans bērns, laimīgu ceļu jums visiem. Un neaizmirstiet,, ja esmu jums vajadzīga, vienmēr labprāt jums pakalpošu.
Un Karaliene nozuda ar visu savu svītu.
Ceļojums uz Violeto zemi beidzās laimīgi. Tiesa, bēgļi paretam sastapa nelielas Marānu nodaļas. Bet tie neiedrošinājās uzbrukt tik iespaidīgam spēkam, kāds bija mūsu draugi. Malkas Cirtējs un Dins Hiors pacēla smagas rungas, bet mūļi, ieraugot ienaidniekus, piecirta nagus un atņirdza zobus. Un Marāni, griezdami niknajiem dzīvniekiem ceļu ar līkumu, steidzās ar ziņojumu pie Urfina Džīsa. Bet kapteiņa Klema rota, kuru nosūtīja ķert bēgļus, nevarēja tos panākt.
Pienāca gaidītās sastapšanās brīdis.
Lauva, vecumdienās kļuvis ļoti jūtelīgs, bija ārkārtīgi aizkustināts, ieraudzīdams vecos draugus Biedēkli, Dzelzs Malkas Cirtēju, Dinu Hioru, Faramantu. Un, kad Enna droši piegāja viņam klāt un jokodamās ar rociņu paplikšķināja pa purnu,. Lauva gandrīz paģība.
— Kā tev nav kauna darīt pāri mazākajiem?! — atkārtodama kādreiz māsas teiktos vārdus, iesaucās Enna un paņēma klēpī nobijušos Artuku.
— Vai tiešām es esmu gulējis desmit gadus un tagad tikai atmodies? — apjukumā ierunājās Lauva, raudzīdamies uz Ennu un sunīti. — Ella? Totiņš?! Bet tas taču nevar būt!
Lauvam visu izstāstīja, un viņš piegāja pie Ennas un glaudās. pie viņas pleca kā milzīgs, labsirdīgs runcis. Un, kad meitene sāka spēlēties ar viņa astes pušķīti, laimes asaras lija no vecā Lauvas acīm.
Un kāds prieks bija Mirkšķoņiem, kad viņu mīļotais valdnieks atkal ieradās pie viņiem un kopā ar to viņa jaunie draugi, kurus viņa sirsnīgie pavalstnieki tūlīt bezgala iemīlēja.
Nemitīgi mirkšķinādami, Mirkšķoņi uzsāka tādu deju, ka no viņu violeto apģērbu mirgošanas Ennai un Timām acis sāka ņirbēt. Mirkšķoņi skaļi sita knipjus un atklāti lielījās, ka viņiem klājoties tik labi un visas nelaimes viņiem ejot garām ar līkumu tikai tāpēc, ka viņi nekad neaizmirstot mazgāties trīsreiz dienā par godu Glābēja Ūdens Fejai! Viņi apsolīja piekodināt arī pēctečiem1 stingri ievērot šo svēto parašu .. .
Uzzinājuši, ka meitene, kas ieradās kopā ar Dzelzs Malkas Cirtēju un Biedēkli, nebūt nav Glābēja Odens Feja, bet tās jaunākā māsa, Mirkšķoņi nemaz nejutās sarūgtināti. Tie iesauca Ennu par Nākamās Uzvaras Feju un aizveda viņu pie virējas Fregozas. Labsirdīgā sieviete tūlīt ielika meiteni vannā, nomazgāja un ieģērba violetā kleitā, ko Mirkšķoņi bija uzšuvuši Ellai un tā atstājusi Violetajā pilī. Pēc tam Fregoza apkopa Timu un Artuku.
Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju tūlīt paņēma kapitālā remontā.
Vērtīgās smadzenes no Biedēkļa galvas izņemt neiedrošinājās, tāpēc galvu pakāra žāvēties visu kopā. Apģērbu izmazgāja, izgludināja, piebāza ar svaigiem salmiem, garos zābakus notīrīja. Un, kad Biedēklis nostājās Ennas priekšā svaigs, lauku smaržu apdvests, vienīgi ar izplūdušiem sejas pantiem, meitene sameklēja otiņu un krāsas un sāka iezīmēt viņam acis, degunu un muti. Un viņa vēl nebija nobeigusi, kad Biedēklis sāka pilnā kaklā dziedāt:
— Ei-hei-hei-ho! es atkal — atkal — atkal esmu kopā ar Ennu!
Bezrūpīgi laimīgais Biedēklis dziedāja un dejoja un nemaz nekautrējās, jo Mirkšķoņi nebija viņa pavalstnieki.
Bet Dzelzs Malkas Cirtēju valsts labākie meistari Lestara vadībā izjauca uz skrūvsola un noņēmās gar to visu dienu: izjauca pa daļām un atkal salika, lodēja, noskrūvēja atsevišķas detaļas un atkal saskrūvēja un ieeļļoja, un nopulēja — un viņš izgāja: no viņu rokām pilnīgi jauns, kā no darbnīcas. Viņa sirdi piebāza ar jaunām skaidiņām, sašuva, un atkal tā palika tā pati' vislabākā un maigākā sirds Burvju zemē.
Kad Malkas Cirtējs parādījās savai tautai, viņš tā mirdzēja,, ka visiem, kas uz viņu paskatījās, asaroja acis. Aleistari viņam izgatavoja jaunu cirvi tā vietā, kurš bija palicis pie Džīsa, un Malkas Cirtējs to draudoši pavicināja, tā ka gaiss visapkārt nosvilpa, un iesaucās:
— Nu, tagad redzēsim, kurš kuru!