Urfina armija steidzās uz Violeto zemi. Marāni nenogriezās no ceļa, neielūkojās ceļmalas fermās: karavīri steidzās atriebt savus bojā gājušos biedrus, glābt savu vientuļo ieleju no ienaidnieku iebrukuma.
Ne sarunas, ne dziesmas nebija dzirdamas rindās: karavīru sejas bija skarbas. Urfins veikli uzturēja kaujiniecisko noskaņojumu. Baidīdamies, ka tikai apmānītie Marāni neuzzina patiesību, Džīss nodeva pavēli:
— Nekādu sarunu ar viltīgo pretinieku! Uzbrukt bez vilcināšanās un sadragāt visu savā ceļā. Nodevējus bez žēlastības nogalināt!
Eots Lings ložņāja kā žurka starp ienaidā zvērojošiem Ma- rāniem un pienesa savam saimniekam tikai nomierinošas ziņas.
— Viņi sper zemes laukā, — stāstīja klauns. — Kad tie sāks rīkoties, tad tikai būs joks! Piedraud par katru~ savējo simt ienaidnieku aizraidīt uz viņpasauli!
Urfins apmierināti berzēja rokas. Pēc izrēķināšanās ar Mirk- šķoņiem viņš ar visiem spēkiem vērsīsies pret Rietumiem un pakļaus savai varai kalnračus un Gremoņus. Viņš atradīs cīņas līdzekļus pret pūķiem un Sešķepaiņiem un vai tam, kas stāsies viņam ceļā!
.. . Tālumā varēja saskatīt neatminamos laikos uzceltās un ilgajā mūžā daudzus īpašniekus pārmainījušās pils violetos tor- nīšus un smailes. Senos laikos ieguvusi pili savā īpašumā, Bas- tinda bija uzcēlusi tai apkārt stipru mūri ar dzelzs vārtiem, kas vienmēr bija aizslēgti. Vārtu atslēgu burve glabāja kabatā, bet naktīs paslēpa zem spilvena.
Kad par Violetās zemes valdnieku kļuva Dzelzs Malkas Cirtējs, viņš vispirms lika nojaukt mūri un ap pili ierīkot parku. Viņam taču nebija jābaidās no pavalstniekiem, kas karsti mīlēja savu mīkstsirdīgo valdnieku. Pils ārējos rotājumus un krāsu pastāvīgi uzturēja labā stāvoklī, un pils izskatījās tik omulīga un miermīlīga, ka Marāniem neviļus ienāca prātā doma: kā gan tās iemītnieki varētu izdarīt tik briesmīgas ļaundarības.
Bet Urfins neļāva kareivjiem pārdomāt. Pa rindām izplatījās pavēle:
— Paātrināt soli! Izmest ceļmalā visu lieko! Sagatavoties kaujai!
Draudīgā lavīna vēlās uz priekšu. Un piepeši… Lēni, bet neatvairāmi ļaužu skrējiens kļuva gausāks . . . pārgāja soļos … un armija apstājās.
Apstāšanās notika divu iemeslu dēļ. Pirmais — uzbrucēju ceļā parādījās dziļš grāvis, bet no otras puses, no akmens tornīšu šaujamlūkām rēgojās pret ienaidniekiem notēmētas bultas.
Un otrs .. . O, otrs bija tik neticams, neiespējams, ka pat daudz pieredzējušais Urfins, kas Smaragda pilsētas bibliotēkā bija izlasījis lērumu grāmatu par karu vēsturi, palika ar vaļēju muti.
Mirkšķoņu nometnē gāja vaļā spēle!
Tas bija dīvaini, nedabiski … bet tā tas bija!!
Kā redzams, Malkas Cirtēja un Biedēkļa karaspēks tik ļoti paļāvās uz saviem nocietinājumiem, ka varēja ienaidnieka acu priekšā izturēties tik bezbēdīgi. Bet varbūt. . . varbūt spēlētāji nespēja pamest partiju nepabeigtu, jo katra puse cerēja uzvarēt? …
Lecoņi, visazartiskākie spēlmaņi pasaulē, tādu aizraušanos pilnīgi saprata un novērtēja. Uz vietas sastinguši, rungas nolaiduši, nekārtībā drūzmēdamies pie grāvja, Marāni ar milzīgu interesi vēroja spēli.
Tādu spēli viņi redzēja pirmo reizi. Un nav brīnums: Burvju zemes mūžā tā parādījās pirmo reizi, un tas bija volejbols!
Varbūt lasītāji atceras, ka Tims veda līdzi volejbola bumbu. Zēns bija kaislīgs volejbolists un paņēma bumbu līdzi ceļojumā, cerēdams pēc sirds patikas izspēlēties ar Gremoņiem un Mirk- šķoņiem. Bet notikumu virpulis, kur viņu ierāva liktenis, lika Timām spēli aizmirst. Viņš atcerējās par to šeit, Violetajā zemē, ilgstoši gaidot ienaidnieku uzbrukumu.
Vienkārši ir būt drošsirdīgam kaujas karstumā, dalot un saņemot sitienus. Daudz grūtāk ir dienu no dienas gaidīt, kad pienāks briesmas, bet tās arvien kavējas . ..
Vadoņi pamanīja, ka Mirkšķoņu mundrums gaist ar katru dienu, un tas bija ļoti slikti. Kā pacelt sadugušās armijas garu? Un Tims uzminēja: volejbols!
Zēns noorganizēja vairākas komandas, izskaidroja spēles noteikumus, vadīja treniņus (tīklu ātri noauda Mirkšķoņi, un to, protams, uzvilka daudz zemāk, nekā parasts lielajā pasaulē).
Sakumā spēle notika kā zibeņturnīrs, un tai bija nepieredzēti panākumi. No rīta līdz vakaram volejbola laukumā klaudzēja bumba, un tikai nakts izdzenāja spēlētājus. Gribētāju rinda neticami pieauga, tāpēc pie darba ķērās ādu meistari un pagatavoja vēl kādas desmit bumbas.
Nodibinājās vairākas komandas ar visdīvainākiem nosaukumiem: «Lauvas», «Likteņa mīluļi», «Zobenzobu tīģeri», «Drosmīgie puiši», «Lidojošie Mērkaķi»… Sākās sacensības par valsts čempiona nosaukumu.
Aizmirsās bailes no ienaidnieka iebrukuma. Mirkšķoņus vairs nevarēja pazīt: mundri, enerģiskj viņi pat sāka mazāk mirkšķināt, viņiem gluži vienkārši neatlika laika. Ap spēlētājiem drūzmējās daudzi dedzīgi līdzjutēji. Tims vīpsnāja:
— Pareizi mans tētis saka: «Sports ir varena lieta!» Un viņš kaut ko sportā saprot, ne velti ir Kanzasas čempions!
Marāni nebija kļūdījušies savos minējumos, ka aiz ienaidnieka nocietinājumiem iet vaļā ļoti svarīga spēle. Tā bija noslēguma spēle starp komandām, kas pretendēja uz pirmo vietu. Spēlēja «Lidojošie Mērkaķi» (kapteinis Dins Hiors) un «Neuzvaramie Ennas draugi» (kapteinis Tims O'Kellijs). Kad tālumā parādījās ienaidnieks, rezultāts bija 13: 13 un katra puse cerēja uzvarēt.
14: 13. Vadībā «Mērkaķi» … Sitiens! 14: 14. Šis rezultāts noturas tikai dažas sekundes.
Izraujas «Neuzvaramie». 15:14. Bet pēc pusminūtes serve atņemta un rezultāts atkal izlīdzinās— 15: 15.
Vai gan iespejams tada bridi partraukt spēli, pat ja debess gāztos uz zemi!
Katra komanda izliek pēdējos spēkus. Spēlētāji rāda izveicības brīnumus. Viņi griežas kā vilciņi, augstu palecas, pieplok pie zemes, atsit pilnīgi neiedomājamas bumbas.
Marāni bija apburti, sajūsmināti. Jā, šī spēle bija viņu gaumē! Kā viņi varētu izlēkāties, dzenoties pēc nenotveramās, izvairīgās bumbas! Kādus satricinošus sitienus viņi varētu dot. Pašiem nemanot, Lecoņi jau sadalījās divās partijās: vieni juta līdzi «Mērkaķiem», citi «Neuzvaramajiem». Sākās derību noslēgšana.
Pūļa rēcieni vienā un otrā pusē. 16:15, vadībā «Neuzvaramie». Vēl sitiens, un čempionāts beigsies.
Bet kas tad tas? Marāni ir pārsteigti. Boiss? Vienā komandā parādās Boiss, kas nomainījis laukuma spēlētāju. Boiss — nogalinātais, gabalos sagrieztais un cūkām izlfarotais Boiss? Cik veikli viņš gremdēja bumbu tieši virs tīkla! . ..
Paga, pagaidiet! Bet ko tad stāstīja Lielais Urfins? Varbūt viņu apmānījis šis riebeklis koka cilvēķelis? Varbūt tas samelojis arī visu pārējo? …
Lūk, vēl viens Leconis nogriež bumbu, bet pārējie jautri smejas skatītāju pulkā …
17:15! «Neuzvaramie» uzvarējuši, viņi kļuvuši valsts čempioni. Un Boiss skrien pa grāvi un jautri sasveicinās ar draugiem, māj ar roku, aicina uz spēli!
Marānu skatieni pavēršas pret Urfinu. Samulsuši, jautājoši skatieni … Bet pēc tam nikni, šaustoši. Urfins neizturēja. Šausmās viņš aizklāja seju ar rokām, pēc tam pagriezās un metās bēgt.
Viņš skrēja, klupa, krita, ceļas un atkal skrēja. Džīsa sirds krūtīs mežonīgi dauzījās, viņu plosīja neizturams kauns. Bēglim rēgojās, ka viņam no muguras svilpdams lido akmeņu mākonis, ka viņu tūlīt panāks saniknotie atriebēji ar smagām rungām rokās …
Bet neviens Marāns nedzinās pakaļ gāztajai dievībai.
Kā pērkona dārdi skanēja saucieni:
— Viltnieks! Melis! Nicināmais apmelotājs! Viltus dievs! …
Visam beigas. Gudrais Karfakss savā pareģojumā nebija maldījies. Visi viņu pameta, pat uzticīgais Cāponis kaut kur nozudis …
Kauns, mūžīgs kauns, par kuru vieglāka nāve . ..
Pāri grāvim pārsvieda laipas, un nesenie ienaidnieki savienojās nevaldāmā brālīgu jūtu brāzmā. Tūlīt sāka grupēties jauktas volejbolistu komandas, gaisā lidoja bumbas, atskanēja saucieni:
— Gremdē!..„ Auts!… Piespēlē! …
Bet Hanibals un Cēzars saskanīgi zviedza un nepacietīgi kārpījās, aicinādami savus saimniekus tālā ceļā, uz dzimteni.
Un likteņa nolemtaja stunda brīnišķīgie mūļi ar Ennu un Timu ieauļoja mājās.