Neskaitāmi ir Burvju zemes brīnumi, un cilvēka mūžs būtu par īsu, lai tos visus iepazītu. Kaut arī tā nebija visai liela, bet cik dažāda tajā bija daba, cik daudz cilvēku cilšu un neparastu dzīvnieku un putnu tajā mājoja!
Vientuļās Pasaules Apkārtkalnu ielejas dienvidu daļā dzīvoja milzu ērgļu cilts. Tur bija Urfina Džīsa negaidītā viesa Karfaksa dzimtene.
Lūk, ko Karfakss, atspirdzis no ievainojumiem, pastāstīja trimdiniekam.
— Mūsu cilts Pasaules Apkārtkalnos dzīvo jau ļoti sen, — stāstīja ērglis, — un mūsu nav daudz. Iemesls ir šāds. Mūsu barība ir tūri un kalnu āži, kas dzīvo kalnu nogāzēs un aizās. Āžu cilts varētu vairoties un dzīvot bez bēdu, bet to kavējam mēs, ērgļi, viņus medīdami.
Ar mūsu redzes asumu, spēku un lidojuma ātrumu mēs būtu varējuši iznīcināt visus āžus un tūrus, bet mēs to nedarām. Dzīvnieku izskaušana nozīmētu arī mūsu galu: mēs izmirtu aiz bada. Un tādēļ kopš senseniem laikiem mūsu cilts locekļu skaits nedrīkst pārsniegt vienu simtu.
— Kā jums tas izdodas? — ieinteresējies pajautāja Urfins.
— Šajā ziņā mūsu likumi ir ļoti stingri, — atbildēja Karfakss. — Ērgļu ciltij ir tiesības izperēt cāli tikai tādā gadījumā, ja kāds pieaugušais cilts loceklis nomirst aiz vecuma vai iet bojā nelaimes gadījumā, piemēram, nositas pret klinti, neuzmanīgi uzbrūkot laupījumam.
— Un kuram tad ir tiesības dot pēcnācēju mirušā vietā?
— Tu uzstādīji pareizu jautājumu, — apstiprinoši piezīmēja ērglis. — Šo tiesību stingrā rindas kārtībā piešķir ģimenēm, kas dzīvo Ērgļu ielejā. Šis paradums tika cieši ievērots gadu simteņiem ilgi, bet nesen to pārkāpa, un ar to mūsu tautai nodarīja milzīgu postu. Mēs dzīvojam ļoti ilgi, — turpināja Karfakss, — pusotra līdz divsimt gadu, tāpēc mūsu ielejā mazulis nebūt nerodas katru gadu. Būtu tu redzējis, kā ērglienes viņu auklē, kā ķildojas, kura baros cālīti vai sasildīs zem spārna! Bieži viņas atgrūž no mazuļa īsto māti… Ko lai dara, — nopūtās Karfakss, — mātes jūtas mūsu sievietēm ir stipras, bet laime izperēt bērniņu katrai dota tikai reizi vai divas visā garajā mūžā.
«Pie mums, cilvēkiem, tas ir daudz vienkāršāk,» nodomāja Urfins. «Bērnu var būt, cik vien tīk, kaut gan jāsaka, tie ir pamatīgs apgrūtinājums.»
Karfakss turpināja:
— Man ir astoņdesmit gadu, tas mums, milzu ērgļiem, pats spēku un veselības plaukums. Šogad mazuļa perēšanas rinda pienāca man un manai dzīves biedrei Aramintai. Ar kādu prieku mēs gaidījām to laimīgo dienu, kad sievai būs atļauts izdēt olu! Cik omulīgu ligzdiņu mēs klints dobumā sagatavojām no sīkiem zariņiem un lapām! … Un viss sabruka. Nelietīgais barvedis Arahess, pārkāpdams seno likumu, paziņoja, ka cāli perēs viņa ģimenē. Viņam vajadzēja pēcteča, jo viņa vienīgais dēls īsi pirms tam nositās, tūru medīdams.
Karfakss drebēja sašutumā, stāstīdams par barveža negodīgo rīcību, un dārznieks ņirdzīgi domāja, ka viņš, Urfins, nu gan tādu nieku dēļ neuztrauktos.
— Pasaki, cilvēk, — vai Arahess bija cienīgs palikt par mūsu barvedi pēc tik negodīga tēvu parašu pārkāpuma? — Nesagaidījis atbildi, Karfakss runāja tālāk: — Es vismaz uzskatīju, ka pakļauties viņam būtu kauns un negods. Man radās piekritēji. Mēs gatavojām sacelšanos, lai nogāztu Arahesu. Par nelaimi, mūsu rindās bija ielavījies zemisks nodevējs, viņš visu izstāstīja barvedim, izdeva sazvērnieku vārdus. Arahess ar saviem piekritējiem negaidot uzbruka mums. Katram manam draugam vajadzēja cīnīties ar diviem trijiem pretiniekiem. Araminta gāja bojā pirmajās kaujas minūtēs. Man metās virsū Arahess un ērglis, kas nodeva sazvērestību. Domādams atrast glābiņu bēgot, es pārlaidos pāri Pasaules Apkārtkalniem un ielidoju dziļi Burvju zemē. Ienaidnieki sekoja … Pārējo tu zini, — Karfakss gurdi nobeidza savu stāstu.
Iestājās ilgs klusums. Pēc tam ērglis sāka runāt:
— Mana dzīvība atrodas tavās rokās. Atgriezties kalnos es nevaru. Pat ja es apmestos visattālākajā to nostūrī, Arahess un viņa spiegi mani izsekos un nogalinās. Jūsu mežos medīt man nav iespējams. Tu mani baro ar zvēriņiem, kurus sauc par zaķiem un trušiem. Tie ir garšīgi, bet vai es varu tos saskatīt biezoknī un noķert ar nagiem …
Padomājis Urfins teica:
— Cāponis medī šos zvēriņus tev un darīs to, kamēr tu izveseļosies. Bet pēc tam redzēsim, varbūt es izdomāšu, kā -tevi uzturēt.
Un šajā brīdī Urfina tumšajā dvēselē dzima doma, ka šis izdarīgais putns var pakalpot viņa mērķim. Lūk, ilgi gaidītais līdzeklis, kā atkal izsisties no niecības un satvert likteni aiz ragiem, kā viņš mēdza izteikties.
«Bet man jābūt ļoti uzmanīgam,» prātoja Urfins. «Šis putns ar savu dīvaino taisnīguma izpratni man nepalīdzēs, ja manu rīcību uzskatīs kaut mazākā mērā negodīgu… Bet nav ko steigties, man pietiek laika visu apdomāt.»