Neuzkrītoši izprašņādams, Urfins pārliecinājās, ka Ērgļu ielejā nekas nav zināms par ļaužu darīšanām. Karfakss pat nezināja neko ne par Urfina straujo paaugstinājumu, ne par viņa kaunpilno krišanu. Trimdinieks aizliedza Cāponim jel vārdiņu bilst par pagātni un pavēlēja klaunam novērot, lai putns un lācis, kurš mīlēja pļāpāt, nesatiktos vienatnē. Džīss pats sāka rīkoties drošāk. Viņš ilgi sarunājās ar atžirgstošo ērgli un it kā nejauši atzinās, ka viņam padomā esot vēlēšanās darīt cilvēkiem labu.
— Bet kāpēc tad tu tādā gadījumā dzīvo mežā tālu no pārējā bara? — brīnījās Karfakss.
— Redzi, palīdzēt vienam ciematam — tas man liekas pārāk
sīki, — Urfins viltīgi atbildēja. — Ja man izdotos nostāties veselas tautas virsvadībā, tad gan es izvērstos un sevi parādītu.
— Kas tev liedz kļūt par vadoni? — nesaprata vientiesīgais ērglis.
— Mani tautas brāļi nesaprot mani, — Džīss izlocījās. — Viņi domā, ka es aiz godkāres tiecos pēc- varas, bet īstenībā mani vada daudz augstāki mērķi.
Tādas sarunas atkārtojās šad un tad, un beidzot ērglis noticēja Urfina cēlsirdībai. Karfakss bija ar mieru palīdzēt draugam iegūt augstu stāvokli cilvēku sabiedrībā, un lai tad viņš dara labu, cik vēlas.
Tikai to vien kāroja Urfins Džīss. Vēl gan vajadzēja izdomāt, kā lai ar milzu putna palīdzību atgūst savu agrāko varu.
«Tikai ne karu …» domāja Urfins. «Ja es sevis paaugstināšanai palūgšu Karfaksu nosist kaut vienu cilvēku, viņš tūlīt uzminēs manus nolūkus. Par apmānu viņš var mani saplosīt gabalos …» Urfins ar šausmām iztēlojās briesmīgā putna uzbrukumu. «Man jārīkojas gudrāk. Ar ērgļa palīdzību jākļūst par kādas atpalikušas tautas pavēlnieku. Un, kad es būšu šo tautu sagrābis savās rokās, man būs armija un ieroči… Tad piesargieties, Biedēkli un Malkas Cirtē'j!»
Urfins sāka domās apvērtēt, kurā zemes malā visvieglāk būtu kļūt par valdnieku. Un tad viņš atcerējās Lecoņus.
Kareivīgā Lecoņu cilts dzīvoja kalnos starp Lielo upi un Stellas valstību. Vēl nevienam nebija izdevies iekļūt Lecoņu zemē, viņi nevienu pie sevis neielaida.
Ella Smite, pirmo reizi nokļuvusi Burvju zemē, devās pie labās fejas Stellas kopā ar saviem draugiem Biedēkli, Dzelzs Malkas Cirtēju un Drošsirdīgo Lauvu. Viņu ceļā kā nepārvarams šķērslis nostājās kalnu ielenktais Lecoņu novads. Biedēklis un pēc viņa Lauva mēģināja uzkāpt kalnā, bet viņus abus notrieca Lecoņu varenās dūres. Ella un viņas pavadoņi tā arī nebūtu aizgājuši līdz rožainajai Stellas pilij, ja tajā laikā Ellai nepiederētu Zelta cepure, kas piešķīra varu pār Lidojošiem Merkaķiem, kuri ceļiniekus pa gaisu aiznesa uz Stellas pili.[3]
Pirms daudziem gadu simteņiem Marāni (tā dēvējās Lecoņi) dzīvoja Pazemes valstībā pie upes, kas ietecēja Vidus ezerā. Pēc nostāstiem, viņi paslēpušies pazemē no spēcīgiem ienaidniekiem, kas tiem uzmākušies no visām pusēm. Tur, starp klintīm, Marāni uzcēluši pilsētu, kuras drupas apskatīja Ella Smite un Fredis Kanings, nobeigdami ilgo un bīstamo ceļojumu pa zemes dzīlēm.
Tajā tālajā laikmetā Marāni prata iegūt uguni, taisīja dzelzs lielgabalus, zvejoja zivis un medīja Sešķepaiņus, kuru apkārtnē bija milzīgs daudzums. Bet ar laiku Marānu kļuva pārāk daudz, zvēru gaļas un zivju viņiem nepietika, bet nodarboties ar lauksaimniecību akmeņainās grunts dēļ nebija iespējams.
Kņaza Grona vadībā Marāni atstāja savu drūmo novadu. Viņi mēģināja atņemt pazemes kalnračiem daļu viņu plašā līdzenuma, bet septiņu karaļu kareivji uzbrukumu atsita un izdzina Lecoņus uz augšzemi.
Augšējā pasaulē Marāniem klājās grūti. Mūžīgajai Alas krēslai pieradušās acis ilgus mēnešus nespēja piemēroties spilgtajai dienas gaismai. Emigranti pārvietojās tikai pa naktīm. Pusakli viņi ilgi klejoja pa Burvju zemi, gāja bojā kaujās ar iedzimtajiem, cieta lielus zaudējumus no plēsīgajiem zvēriem, mira badā, slīka, celdamies pāri upēm … Tā pagāja vairāki gadi.
Klejojumu laikā Marāni kļuva mežonīgi, pazaudēja savus lielgabalus, aizmirsa uguns lietošanu. Beidzot Grons nelielu bēgļu grupu noveda vientuļā, neviena neapdzīvotā ielejā, un tā nu viņiem kļuva par patvērumu uz ilgiem gadu simteņiem. Te viņi atkal savairojās, bet tā arī palika ļoti zemā attīstības pakāpē.
Sākumā atmiņas par senču dzīvi kaut kādā dīvainā drūmā pasaulē tēvi stāstīja bērniem, pēc tam atmiņas pārvērtās leģendās, bet vēlāk arī leģendas aizmirsās. Marāni tik ilgi mita noslēgtībā, ka ļaudis, kas dzīvoja citās Burvju zemes daļās, par viņiem zināja ļoti maz.
Arī Urfins par Marāniem zināja maz. Kādas viņiem mītnes? Ko viņi ēd? Vai viņiem ir kādas aizraušanās? Ar ko varētu pārsteigt viņu iztēli? Uz šiem jautājumiem Urfins nezināja atbildes. Bet ierasties pie spēcīgas, neatkarīgas cilts, nezinot, kas tevi tur sagaida, bija pārāk bīstami.
«Man jāizdara pamatīga izlūkošana,» domāja Urfins.
Bet kas veiks šo izlūkošanu? Pašam doties tur nav iespējams: Lecoņiem viņš jāierauga pēkšņi — kā pavēlnieks. Sūtīt Čāponi? Lācis ir smags un neizveicīgs, tas nepratīs slēpties un darboties slepeni, kā pienākas labam izlūkam. Un tad Urfina skatiens pievērsās koka klaunam, kas urdījās istabas kaktā.
— Lūk, kas man vajadzīgs! — priecīgi iesaucās Džīss.
Viņš atcerējās, kā klauns viņam palīdzēja Smaragda pilsētas
ielenkuma laikā. Bija atsisti vairāki koka zaldātu uzbrukumi, un Urfins atradās lielās grūtībās. Tad viņam ienāca prātā pārsviest klaunu pāri mūrim. Viltīgais Eots Lings pierunāja bagātu pilsētnieku uz nodevību, un tas naktī atvēra pilsētas vārtus ienaidniekiem.
— Eot Ling, panāc šurp! — pavēlēja Urfins, un klauns gāzelēdamies piekleģerēja pie viņa.
— Es esmu tev vajadzīgs, pavēlniek?
— Jā. Gribu tev uzticēt kādu Joti svarīgu uzdevumu.
Urfins Džīss izklāstīja klaunam savus plānus un pateica, kas
jādara Eotam Lingām. Klauns uzklausīja Urfinu Džīsu un piezīmēja:
— Lecoņu zeme ir ļoti tālu, pavēlniek. Ceļojums uz turieni būs ilgs un bīstams.
— Karfakss šo ceļu veiks dažās stundās. Viņš tevi aiznesīs turp, un tu izlūkosi visu, kas vajadzīgs.
Urfins Džīss un viņa uzticamais kalps Eots Lings ar nepacietību gaidīja, kad izveseļosies ērglis. Milzu putns līdz pēdējam kauliņam noēda trušus un zaķus, ko centīgi piegādāja Cāponis. Karfakss pieķērās labsirdīgajam lācim, kurš, spēkus nežēlodams, klaiņoja pa mežu, dzenādams medījumu.
Un, lūk, pienāca laiks, kad ērglis pirmo reizi pēc kritiena nedroši pacēlās spārnos. Kad viņš zemu lidinājās pār mežu, viņa milzīgo spārnu vēzieni locīja koku zariņus, un izbiedētās vāveres pa galvu pa kaklu metās lejā.
Ar katru dienu Karfakss lidoja arvien tālāk un augstāk, viņa spēki brieda, un beidzot pienāca diena, kad viņš piedāvāja Ur- finam Džīsam pavizināties uz viņa muguras.
Urfins piekrita, kaut gan ar baiļu sajūtu; tomēr baigi atrasties augstu gaisā, nejūtot zem sevis citu balstu kā vien kustīgo ērgļa muguru. Bet, ja viņš lidojumu atraidītu, tas nozīmētu neredzēt Lecoņu zemi, nesagrābt varu, neatriebties ienaidniekiem. Un Džīss pārvarēja bailes.
Vienmēr grūtākais ir pirmais solis. Drīz vien Urfins ar labpatiku pagrieza seju pret vēju, lepni noraudzījās uz lejā garām traucošajiem laukiem un mežiem.
— Mans! Drīz tas viss atkal būs mans! — viņš klusu murmināja, lai nesadzirdētu Karfakss.
Urfins izstāstīja ērglim savu nodomu kļūt par Lecoņu cilts vadītāju.
— Tie ir tumši, neizglītoti ļaudis, — Džīss klāstīja, — un viņu dzīve ir ārkārtīgi smaga. Es gribu viņiem sagādāt visus priekus, kādi vien cilvēkiem pieejami zem mūsu zemes- saules.
Karfakss piekrita nogādāt turp Eotu Lingu. Urfins pašuva klaunam trušu ādu kažoku. To uzvilcis, Eots Lings pārvērtās mazā, ņiprā zvēriņā. Tagad, ja viņu ieraudzītu kāds Leconis, neviens neturētu aizdomās par svešas zemes izspiegošanu.
Kādā rītā Karfakss pacēlās no noriņas Urfina mājas priekšā un aizlidoja uz austrumiem, uz Lecoņu zemi. Ērglim kaklā karājās trušu sainis—pārtikas krājums. Ērgļa mugurā, spalvās ieķēries, gulēja klauns.
Ērglis atgriezās nākamās dienas vakarā. Viņš pastāstīja, ka naktī, kad Lecoņi gulējuši, viņš pārnesis izlūku pāri kalniem un nolaidis vientuļā vietā. Tur Eots Lings viņu gaidīs pēc desmit dienām.
Cik garas likās Urfinam šīs dienas!
Beidzot tomēr pienāca brīdis, kad Karfakss atgriezās no otra lidojuma un atveda klaunu — veselu un ļoti apmierinātu. Eots Lings vispirms nometa apnikušo trušu ādu tērpu un nozīmīgi paskatījās uz saimnieku. Tas saprata, ka saruna būs slepena, un ienesa klaunu mājā.
— Nu, pavēlniek, — jautri iesaucās Eots Lings, kad viņi bija palikuši divatā, — kādi tie ir vientieši! Ai, kādi vientieši! … Bet bīstami vientieši, tiem tu pirkstu mutē nebāz! — viņš nozīmīgi piebilda.
— Stāsti! — Džīss viņu nepacietīgi pārtrauca.
Un klauns iesāka stāstu par to, ko bija redzējis un dzirdējis Marānu zemē, uzturēdamies tur desmit dienas.