Eots Lings bija daudz uzzinājis. Savā pelēkajā ietērpā līdzinādamies žurkai, viņš ložņājis ciematu apkārtnē, ielīdis dzīvokļos, noskatījies un noklausījies. Tikai vienreiz viņš gandrīz iekritis. Viņu saķēris puika (bērni allaž ir acīgāki par pieaugušajiem), bet klauns viņam tā iekodis, ka ziņkārīgais puisēns sāpēs iekaucies un bīstamo medījumu palaidis vaļā.
Lūk, ko uzzinājis Eots Lings.
Lecoņu cilts ir skaitliski liela, tajā vairāki tūkstoši pieaugušo vīriešu vien. To uzdzirdis, Urfins gandarīti palocīja galvu un nodomāja: «No tiem iznāks spēcīga armija.»
Lecoņu zeme atrodas apaļā ielejā, kuru ielenc kalnu grēdas ar stāvām nogāzēm. Kalni sargā ieleju no vējiem, un dienās tajā ir karsti kā siltumnīcā, toties naktis ir aukstas. Iedzīvotāji neceļ mājas, to viņi neprot. Tie dzīvo salmu teltīs un pat zem nojumēm. Apģērbi viegli, vīriešiem garas bikses un bezroči, sievietēm īsi lindraki. No Stellas pavalstniekiem Pļāpoņiem Marāni iemaina apģērbu, cirvjus, nažus, lāpstas. Pretim dod dārgakmeņus, ko iegūst kalnos.
Lecoņi ir neliela auguma, nav plecīgi, galvas tiem lielas, rokas garas, ar lielām dūrēm, bet kāju muskuļi tā attīstīti, ka ļaudis var izdarīt milzīgus lēcienus. Tāpēc arī apkārtējo zemju iedzīvotāji viņus iesaukuši par Lecoņiem. Bet pašiem Marāniem šī iesauka nepatīk. Viņus pārvalda kņazs Torms …
— Droši vien tas ir cienījams vecis ar garu sirmu bārdu? — Urfins pārtrauca klauna stāstījumu.
— Tu maldies, pavēlniek, — Eots Lings iebilda. — Iedomājies, viņi neaudzē ne bārdas, ne ūsas. Apmatojumu uz sejas viņi uzskata par lielu neērtību un nodzen to ar ļoti interesantu paņēmienu. Viņu zemē brūnu, kodīgu dūņu dūksnāja vidū atrodas avots. Kad Marānu jauneklim sāk augt ūsas un bārda, viņš dodas uz šo avotu, apziež seju ar dūņām un ļauj tām saulītē sa- žūt. Pēc dažām stundām dubļi pikām krīt nost un uz visiem laikiem paņem līdzi matus. Pēc šādas operācijas ciltsbrāļi sagaida jaunekli ar dziesmām un dejām, un tikai tad Marāns iegūst pilsoņa tiesības un var precēties.
— Tas tiešām ir apbrīnojami, — Urfins piezīmēja.
Eots Lings turpināja savu garo ziņojumu.
Marānu ielejā bieži plosoties negaisi. Eots Lings tur nodzīvojis tikai desmit dienas, bet pa to laiku tur plosījušās trīs vētras.
Negaisi Marānu zemē esot šausmīgi. Nepārtraukti uzliesmo zibeņi, grauj pērkons un, atbalsodamies no kalnu nogāzēm, saplūst nepārtrauktā, apdullinošā dārdoņā, lietus gāž straumēm. Zibens bieži iesper Marānu salmu būdās un aizdedzina tās. Iedzīvotāji izskrien ārā un šausmās raugās uz trakojošām liesmām, nemaz nemēģinādami tās dzēst. Marāniem uguns ir barga dieva soģis, viņi to pielūdz, bet neiedrošinās uguni izmantot savā pieticīgajā ikdienā,
«Tas taču īsts dārgums,» domāja Urfins. «Tur tikai var izvērsties!»
Ielejas vidū atrodas milzīgs sekls, meldriem pieaudzis ezers. Meldros mājo daudz pīļu. Kad Izperēti jaunie putnēni, kamēr tie vēl lāgā neprot lidot, Marāni sarīko medības un ar lingu apsit putnus. Medījumu tie iesāla un glabā dabiskos pagrabos— aukstās alās kalnu dziļumos.
Apkārt ezeram plešas auglīgi lauki. Tur Marāni sēj kviešus. Maizi viņi necep, jo neprot iegūt uguni. Kviešu graudus samaļ starp dzirnakmeņiem un no miltiem un auksta ūdens gatavo biezputru.
— Viņi ir mani! — iesaucās Urfins. — Kad es tiem iemācīšu sutināt pīles un cept maizi, viņi man sekos, kur vien vēlos. Viņu acīs es būšu lielais brīnumdaris.
Par spīti vājajai pārtikai, Marāni ir ļoti veselīgi un spēcīgi ļaudis. Viņiem daudz brīva laika, un tie nododas sportam — lēcieniem, skrējieniem un sevišķi dūru cīņai.
Boksa sacīkstes Marāniem Ir iemīļotākā nodarbošanās. Šausmīgie zvēlieni, kādus tie belž cits citam, varētu vērsi nogāzt no kājām, bet cīkstoņiem tas nav nekas. Ļoti jocīgi godina uzvarētāju. Tam ir tiesības nokrāsot savus zilumus ar tumšiem māliem un lepoties kā ar goda zīmēm. Zaudētājam turpretim sasitumi jāslēpj un iespējami ātrāk jāsadziedē. No viņa puses būtu bezkaunība lielīties ar cīņā gūtiem sakropļojumiem.
Marāni ir azartiski līdzjutēji un noslēdz derības par bokseriem un skrējējiem. Bet naudu tie nepazīst un maksā ar savu brīvību. Zaudētājs mēnesi, divus un pat vairāk strādā laimīgākā līdzjutēja labā: ceļ tam jaunu telti, apstrādā lauku, maļ graudus, ķer un sāla pīles.
Tos, kas nonākuši uz laiku verdzībā, apzīmogo ar īpašu zīmi: uz pieres ar dievkrēsliņu kodīgo sulu uzvelk vertikālu svītru, kas ilgi neizbāl. Ja verdzības laiks vēl nav pagājis, bet svītra nodzisusi, to atjauno. Dažs, nabadziņš, nesaprātīgi slēgdams derības, gadiem ilgi neizkļūst no nebrīves, un verdzības zīme neizdzēšami ieēdas viņa ādā.
Pat drūmo Urfinu pārņēma jautrība, klausoties šos smieklīgos sīkumus par Lecoņu parašām. Arvien vairāk un vairāk viņš pārliecinājās, cik viegli viņam būs dabūt savā varā šos vientiesīgos ļaudis.
Nobeigdams savu stāstu, Eots Lings brīdināja saimnieku:
— Marāni ir bīstami ļaudis, pavēlniek! Tie ātri iekaist un gatavi tūlīt izrēķināties. Tiklīdz kādam liksies, ka viņš ir apmānīts vai apvainots, tūlīt uzsāks kautiņu un nesaudzēs ne sevi, ne pretinieku.
— Labi, labi, mans uzticamais kalps, tu esi ieguvis ļoti vērtīgas ziņas. Es redzu, ka no Marāniem iznāks labi karavīri, bet ar spēku viņus neiekarot, tur vajadzīgs viltīgs triks. Un es jau zinu, kā man jārīkojas.
Urfins aizsteidzās uz saimniecības pagalmu un uzlika katlā ūdeni vārīties, lai ar rubiju saknēm nokrāsotu savu labāko uzvalku sarkanā krāsā. Ar to sākās gatavošanās riskantajam pasākumam.