Urfins Džīss galīgi pārliecinājās, ka Karfaksa ierašanās ir jauna likteņa dāvana, uz kuru tam ilgus gadus bija jāgaida. Atlika tikai šo dāvanu izmantot. Bet tur jau Urfins nebija jāmāca. Viņš nolēma ierasties pie Marāniem draudīgā uguns pavēlnieka izskatā. Viņa varenības apburti, Lecoņi tūlīt atzīs Urfinu Džīsu par savu vadoni.
Līdz jaunam mēnesim bija atlikušas deviņas dienas. Bezmēness naktī pie tumšajām debesīm Marāni ieraudzīs Urfinu uguns mirdzumā, un viņš nolaidīsies pie tiem uz neredzēta putna. Kurš gan nenodrebēs, redzot tādus brīnumus? …
Trimdinieks gatavojās atstāt apnikušo novadu. Nenogurdināmais Karfakss klauna pavadībā veica vairākus lidojumus uz Marānu zemi. Tur Eots Lings naktīs noslēpa Urfina galdnieka rīkus un visnepieciešamākos saimniecības piederumus. Visbeidzot ērglis aizveda Čāponi. Padevīgais zvērs, kuru nevar ievainot bultas un šķēpi, kurš nepazīst miegu un iztiek bez barības, būs nenovērtējams sava kunga miesassargs viņa nakamo spēcīgo un bīstamo pavalstnieku apkaimē. Svarīgi bija arī tas, ka lāči Lecoņu zemē nedzīvoja, un Cāponis viņiem liksies neparasts radījums.
Un, lūk, pienāca noliktā diena. Urfins devās tālā ceļā. Māju viņš nenoslēdza, kā bija darījis iepriekšējā reizē. Džīss sastiepa tajā zarus un aizdedzināja. Vai nu viņam izdosies iekarot varu pār Lecoņiern vai ne, vienalga, viņš vairs neatgriezīsies te, lai turpinātu apnicīgo, vienmuļo nieka dārzkopja dzīvīti.
«Lai notiek kas notikdams, iešu pretim liktenim!» nolēma Urfins.
Liesmu spožumā viņš sāks jaunu dzīvi, liesmu spožumā atstāj iepriekšējo.
Urfina māja uzliesmoja kā milzu sārts. Kohidas iedzīvotāji ieraudzīja tālu blāzmu, un tās neskaidrajā atspīdumā pāri ciematam pārlaidās milzīga ēna.
Marānu zemē kopš viņu pārcelšanās no Pazemes bija pagājuši simtiem gadu, kuros notikušas daudzas stihiskas nelaimes: ugunsgrēki, plūdi, nogruvumi. Bet nekad Marāni nebija pārdzīvojuši tādus baigus, satraucošus notikumus kā tajā neaizmirstamajā vakarā. Kaut vai tas vien, ka ciemata ielās, kur dzīvoja kņazs Torms, krēslai iestājoties, parādījās neredzēts brūns zvērs un sāka kliegt bazūnes balsī:
— PosietieS, Marāni, posieties! Šovakar debesīs parādīsies jūsu nākamais varenais pavēlnieks, ugunīgais dievs Urfins Džīss!
Šim zvēram ar smalku, griezīgu spiedzienu piebalsoja zvēra mugurā sēdošs mazs koka cilvēciņš:
— Marānu zemes ļaudis, priecājieties un uzjautrinieties, pie jums no debesīm nolaidīsies ugunīgais dievs Urfins Džīss!
Izbrīnā un bailēs drebēdami, Marāni pusapģērbti izskrēja no teltīm un nojumēm, un prašņāja kņazam Tormam, ko tas viss nozīmē. Torms nevarēja viņiem atbildēt.
Bet dīvainie ziņneši arvien vēl turpināja klaigāt par drīzu ugunīgā dieva parādīšanos.
Un, lūk, pār ciematu nolaidās milzīga ēna, bet virs tās bija redzama ugunīga blāzma.
— Tas ir zibens atspīdums… — čukstēja pārsteigtie Marāni.
Ēna laidās arvien zemāk un zemāk, un no augšas atskanēja
pērkonīga balss:
— Es sveicu jūs, mani mīļotie Marāni!
Laukumiņā pārsteigtā pūļa priekšā nolaidās milzu putns, un no tā muguras viegli nolēca cilvēks sārtā mantijā, spilgti sarkanā cepurītē ar baltām spalvām, viņa augstu paceltajā rokā liesmoja lāpa, tālu šķiezdama dzirksteles. Likās, ka nakts tumsā parādījusies dzīva uguns.
Jā, Urfins Džīss prata pārsteidzoši iespaidīgi pirmo reizi parādīties Lecoņiem!
Apjukuši, pārbiedēti ļaudis nokrita uz ceļiem, aizklādami ar rokām sejas no spilgtās liesmas. Atnācējs no debesīm ierunājās skanīgā balsī:
— Nebīstieties, mani bērni! Es atnācu ne ar ļaunu, bet ar labu. Un vispirms es likšu jums pārliecināties, ka šī liesma, kas jums vienmēr atnesusi nelaimi un postu, tagad kļūs jūsu uzticīgs kalps. Labais Čāponi, — Urfins griezās pie lāča, — sadabū salmus!
Netālu atradās salmu kaudze telšu celšanai. Lācis, atstiepa saimniekam dažus klēptiņus. Džīss salika tos akurātā čupiņā un aizdedzināja. Uguns uzšāvās gaisā, bet izbiedētie Marāni atkāpās.
Urfins iesmējās.
— Nevajag baidīties! Gaišais Torm un kņaziene Jūma! Un jūs, cienījamie vecākie Grem, Laks, Venk, nāciet tuvāk!
Pūlī atskanēja satrauktas balsis:
— Viņš zina visu vārdus! Brīnums, brīnums! Tas ir dievs, nevis cilvēks! …
Eots Lings ķērkstoši paziņoja:
— Lielais Urfins valda pār zemi un debesi!
Bet vientiesīgais Karfakss zemā, piesmakušā balsī piebilda: — Urfins Džīss ir cēlsirdīgs, viņš visiem vēlē labu. Liesmas sāka noplakt, un sadūšojušies Marāni pievirzījās tuvāk sārtam. Nakts, kā allaž ielejā, bija vēsa, un cilvēki pamatīgi sala. Bet, kad viņi tuvojās ugunij, viņus apņēma patīkams siltums. Torms un vecākie pagrieza pret ugunskuru te vienus, te otrus sānus, un viņiem ienāca prātā, ka atnācējs no debesīm atnesis līdzi saules siltumu un gaismu.
Urfina Džīsa burvju varu atzina neapstrīdami: viņš kļuva nevis vienkārši Marānu karalis, bet gan dievība.