Uz vakara pusi laiks pasliktinājās. No okeāna sāka plūst ledains aukstums, pāri tundrai vēlās biezi pelēkas miglas vāli. Zemi mākoņi aizklāja debesis. Kļuva krēslains, gandrīz pilnīgi tumšs. Septītā poligona Galvenās radiostacijas priekšnieka kabinetā bija silti un gaiši. Pie galda zemā krēslā, zodu atbalstījis pret krūtīm, snauda Krajuhins. Viņa kājas ar apžuvušu mālu notašķītās kurpēs bija neveikli izstieptas; lielās, mezglainās rokas smagi gulēja uz krēsla balstiem. Virs durvīm skaļi tikšķēja pulkstenis, skaitīdams minūtes. Pie katra šāda tikšķa Krajuhins uz mirkli pacēla zilganos plakstus. Uz galda malas lēni dzisa neskarta glāze ar tēju. Pa pievērto durvju spraugu ieskatījās dežurants, brīdi neapņēmīgi pastāvēja, tad uz pirkstu galiem pienāca pie Krajuhina un nolika viņam priekšā kaudzīti radiogramu.
— Kas jauns? — Krajuhins aizsmacis iejautājās.
Dežurants sarāvās:
— E-ē . . . nav nekā. Pirms trīspadsmit minūtēm «Hiuss» ziņoja, ka viss kārtībā.
— Vai televīzijas sakari nodibināti?
— Nebūt ne, Nikolaj Zaharovič, pagaidām vēl neizdodas.
Krajuhins ilgi klusēja (dežurants vairākas reizes pa- mīņājās no vienas kājas uz otru un nokāsējās), tad sacīja:
— Tātad jauna nekā nav, tu saki?
— Tieši tā, it nekā.
— Labi…
Viņš pašķielēja uz radio'gramām un atkal aizvēra acis. Sirds smeldza trulās, nemitīgās sāpēs, dūra kreisajā
plecā. Izstieptās kājas bija notirpušas, bet kustēties negribējās. Tomēr Krajuhins piespieda sevi noņemt roku no krēsla balsta un paņemt glāzi. Tēja viņam likās šķe- bīgi salda. «Tie ir nervi,» viņš sev sacīja. «Nervi un vecums.» Līdz šim viņš nebija zinājis, kas ir nervi. Ārsti teica, ka viņam esot kaitīgi nervozēt. Viņš tikai smējās. Krajuhinam pašam šķita, ka viņš nekad neuztraucas . .. Tā bija līdz šodienai. . .
Šodien, 19… gada 18. augustā, precīzi pīkst. 5.00 pēc Maskavas laika, sākās tas, kam viņš bija gatavojies pusotra gadu desmita. Pirmās fotonu raķetes starts nozīmēja jaunas ēras sākumu starpplanētu satiksmē. Tai pašā laikā ar šo startu beidzās viņa — Krajuhina iespēja tieši ietekmēt tālāko notikumu norisi. Pusotra gadu desmita ilgi meklējumi, cīņas, milzīga saspriegtība … Un redz, ar ko tas beidzies: viņš sēž, klausīdamies skumjās rudens skaņās, vienmuļā lietus lāšu plīkšķēšanā pret loga rūtīm, no jumta plūstošu urdziņu burbuļošanā, griezīgās vēja gaudās. Seši cilvēki, aizlidojot ar pasaulē labāko starpplanētu kuģi, pārņēma no viņa stafeti un traucās tālāk, lai īstenotu loloto ieceri. Bet viņš palika šeit, zaudējis spēkus, salīcis. Un gaida, gaida, gaida . ..
Uz mirkli Krajuhins sajuta skaudru žēlumu pret sevi un skaudību pret tiem, jaunajiem, bet tūdaļ arī aizmirsa par to, tāpēc ka galvenā doma, kas nobīdīja sāņus visas citas jūtas un domas, bija bailes par šiem cilvēkiem. Gan būs labi. . . «Hiusa» izmēģinājuma lidojums risinājās sekmīgi. Šķiet, līdz pēdējam sīkumam izpētīti procesi fotoreaktora titāna apvalkā . .. Inženieris ar absolūtu noteiktību var norādīt, kas tur notiek jebkurā sekundes daļiņā, un paredzēt, kas notiks nākamajās. Vērā ņemts viss: ir drausmīgās temperatūras, ir drausmīgie ātrumi, ir drausmīgie spiedieni un spriegumi. Un tomēr — ne jau liktenis lēma nelaimīgajam Petrosjanam bojā eju eksplozijā!
Krajuhins ar grūtībām norija dažus malkus tējas. Rīkle žuva, acis grauza. Ķermeni kratīja pretīgi drebuļi. Pa loga rūti spīdošām joslām plūda ūdens.
— Riebīgi, — viņš nomurmināja, salīgi ieraudams galvu plecos.
Ekspedīcijas nelaime būtu visa viņa mūža darba katastrofa … Jo vairāk pašlaik, kad vēl daudzi netic «Hiu- sam», kad vēl nav apklusis troksnis, ko sacēla «piesardzīgie» ap pirmā «Hiusa» negaidīto eksploziju. Tobrīd šķita, ka fotonu dzinēja ideja ir diskreditēta uz ilgāku laiku . .. varbūt pat uz visiem laikiem . .. Tikai valdības komisijas iejaukšanās lika apklust skeptiķiem, kuri bija piesmērējušies klāt lielajam darbam.
Nē, viņam nav ko žēloties. Viņš pieprasīja milzīgus līdzekļus — un saņēma, pat vairāk, nekā bija cerējis. Viņš pieprasīja, lai atceļ darbiniekus, kurus uzskatīja par kaitīgiem vai nederīgiem, — to starpā bija daudzi ar lieliem nopelniem pagātnē, — un tos atcēla. Viņš drosmīgi eksperimentēja, un viņam ticēja. Protams, svarīgi bija arī tas, ka viņam viss veicās. Krajuhins — divu lielo planētu un vairāku pavadoņu pirmais pētnieks, piecu lielāko mākslīgo pavadoņu būvētājs, triju pasaules drosmīgāko kosmonautu paaudžu audzinātājs un dieveklis. . . Arī pašlaik Krajuhins faktiski vada pašu varenāko starpplanētu floti. Tie bija grūti panākumi, grūtas uzvaras. Aiz muguras — bojā gājuši biedri, nepanesams izmisums un šausmu stundas, neatgūstamu zaudējumu sāpes . . . triumfs, neaptveramas laimes un žilbinoša lepnuma mirkļi. . . Taču kavēties pagātnes atmiņās nedrīkstēja. Vajadzēja steigties. Liela tauta bija uzticējusi viņam savus labākos dēlus un meitas, lielisku tehniku un par šo uzticību prasīja uzvarēt Kosmosu ar visām tā bagātībām un noslēpumiem. Vai viņam pietiks spēka dot tautai šo uzvaru? Jā, protams, ja «Hiuss» atgriezīsies ar uzvaru, neviens vairs neuzdrīkstēsies iebilst pret fotonu raķeti. Nē, ja . . .
Krajuhins piecēlās un, lai izlocītu kājas, pagājās pa istabu.
— Tas nekam neder, — viņš skaļi sacīja. — Es zīlēju kā veca sieva. «Ja, ja» . ..
Īstenībā viņš pilnīgi skaidri apzinājās, ka neviens un nekas pasaulē vairs nespēs apturēt fotonu tehnikas straujo attīstību. Kopš tā brīža, kad tika iegūti «absolūtā atstarotāja» pirmie graudiņi, veco impulsu raķešu liktenis bija izlemts. Turpmāk Kosmoss tikai atkāpsies. Spītēdams, laiku pa laikam izraudams no mūsu rindām jaunus upurus … bet tikai atkāpsies. Sākumā savas robež- zīmes tas noņems Saules sistēmā, bet pēc tam (kas lai zina . .. varbūt tas notiks, kamēr es vēl būšu dzīvs) arī starpzvaigžņu tuksnešos.
Bet cik spēcīga ir domu inerce! Kā viss jaunais, arī starpplanētu satiksmes princips kopš paša pirmā brīža ieguva ne mazumu pretinieku •— tādus, kuri atdusējās uz vecajiem lauriem un negribēja iet tālāk, kuri visu savu dzīvi bija veltījuši, lai pierādītu, ka fotonu dzinēja praktiskā realizēšana nav iespējama, kuri sākumā ar vieglu roku nopēla jaunievedumu, bet pēc tam neatrada sevī drosmi atzīt pieļauto kļūdu, un tādus, kuri patiešām nevēlējās uzņemties milzīgo risku ar cilvēkiem un valsts līdzekļiem . . . Tādu bija daudz daudz vairāk, nekā to gribētos Krajuhinam un viņa līdzgaitniekiem, un Krajuhins vienmēr lauza viņu pretestību. Viņi kliedza: «Nereāla fantāzija! Tālas nākotnes jautājums!» Viņi prasīja, lai Krajuhins atbild par desmitiem sadegušu modeļu, bet viņš pacēla aiz atmosfēras robežām automātisku lidaparātu «Ugunspūķis» un lika tam riņķot ap Zemi. Viņi centās izlietot pret Krajuhinu pirmā «Hiusa» bojā eju, bet arī tas viņiem neizdevās. Otrais «Hiuss» startēja. Varbūt viņš, Krajuhins, pieļāvis kļūdu, dodams «Hiusam» tik sarežģītu uzdevumu? Varbūt sākumam fotonu raķeti vajadzēja izlietot parastajos lidojumos, pierast pie tās, padarīt to par plaši izplatītu un drošu transporta līdzekli? Var jau būt. . . Bet cik laika tas prasītu? Un tai pašā laikā Golkondas bagātības gaida. Vienīgi «Hiuss» dos cilvēkam iespēju tās pakļaut sev.
Krajuhins atkal atlaidās sēdeklī un sastinga, rokām aptvēris plecus. Viņu kratīja drudzis, un viņš nodomāja, ka slimības sajūtu rada tik neierastā, pasīvā gaidīšana un nemiers. Būtu bijis simtkārt labāk, ja viņš pats būtu vadījis šo ekspedīciju. Bet viņu, protams, neviens nelaistu. Un kam gan viņš būtu vajadzīgs tur, uz Saules sistēmas visbaismīgākās planētas, ar savām izdedzinātajām plaušām, mākslīgo kuņģi un nolietoto sirdi? Viņš varētu palīdzēt tikai ar vienu: ar savu milzīgo pieredzi, aukstasinību un apdomību. Ar māku atkāpties . . . Mūsdienu jaunatne šo māku aizmirsusi, bet tā ir vērtīgāka par daudzām citām. Šie seši ir jauni — nesavaldīgi un nepacietīgi. Viņi ir bezbailīgi, un viņiem trūkst tik vērtīgas īpašības — piesardzības. Viņi nežēlos savas dzīvības, aizmirstot vai arī neizprotot, cik milzīgu ļaunumu ar savu slavas apmirdzēto bojā eju nodarīs izplatījuma iekarošanai. Šo ļaunumu neatsvērs nekādas Golkondas. Neviens neuzzinās, kas noticis zem baltā apvalka, kurš slēpj nepieejamās planētas seju, viss tiks uzvelts «Hiusa» nepilnībām, raķetes projekti un aprēķini paliks zem arhīvu putekļiem, un uz ilgiem gadiem atgriezīsies veco impulsu raķešu laikmets. Labāk par to nedomāt. Turklāt nav nekāda pamata neuzticēties šiem sešiem.
Jermakovs . . . Gudrais, aukstasinīgais, vienmēr apvaldītais Anatolijs Jermakovs. Liekas, viņš vienīgais vislabāk izprot patieso stāvokli. Katrā ziņā viņam ir pietiekama pieredze, lai spētu pareizi novērtēt kodolu termiskās raķetes nozīmi starpplanētu satiksmē. Nav arī nekāds brīnums. Visa viņa dzīve pagājusi Krajuhina uzraudzībā un vadībā. Krajuhins vadīja viņu pirmajā lidojumā. Krajuhinam viņš uzticēja savus nodomus, kas daž- ķārt vēriena un drosmes ziņā šķita fantastiski. No Krajuhina viņš bija pārņēmis naidu pret rutīnu un stingumu, no Krajuhina mācījās saprast cilvēkus, mācījās pašaizliedzīgi kalpot dzimtenei. Un tomēr . . . Jermakovs dodas uz Venēru kā kareivis uzbrukumā un nevilcinādamies uzgulsies ar krūtīm uz ambrazūras, lai atriebtu par visu -— par drausmīgo, bezjēdzīgo sievas bojā eju, par biedru uguns nāvi.
Taču pat viņš aiz uzvaras pār Venēru nesaskata uzvaru pār Visumu .. .
Arī Daugi, šo spējīgo ģeologu, radioaktīvo izrakteņu speciālistu, visvairāķ kārdina Urāna Golkondas pasakainās bagātības. Droši vien viņš jūtas kā kaislīgs mednieks, kuram visu laiku bijis jāapmierinās ar pieticīgām piepilsētas dabas veltēm un kuru pēkšņi ielūdz medījumu pilnā rezervātā. Tiesa gan, viņam vēl paliek Maša Jurkovska . . . Taču viņš ir ģeologs ar miesu un dvēseli un tāpēc, saprotams, nevar sev atļaut pārāk stipri pārdzīvot ģimenes nesaskaņas.
Jurķovskim, veiksmīgajam ģeologam izlūkam, šis lidojums pirmām kārtām nozīmē jaunu rekordu un jaunas izjūtas. Viņu ne visai kārdina slava un ^ods — viņš atklāti ņirgājas par tiem pilotiem, kuri apskurbst no uzmanības un gādības, ar kādu viņus apveltī pateicīgā valsts. Viņš piedalās visriskantākajās ekspedīcijās, bet viņa ģīmetnes laikrakstos un uz televīzijas ekrāniem parādās reti. Viņš mīl briesmas, jo tās dod cildenu uzvaras izjūtu. Viņš bauda to kā gardēdis izmeklēta ēdiena aromātu. Tiesa gan, viņš kautri slēpj šo nelielo vājību, kuru Krajuhins kādreiz nosauca par «vissliktākā stila montekristisma atliekām». Romantiķis . . . Žēl, ka viņš nepieņem, necieš Bikovu, kuru kastu augstprātības ietekmē apvaino gan stulbumā, gan aprobežotībā, gan iztēles trūkumā. Visa nelaime slēpjas tieši Jurkovska pārmērīgajā iztēlē . . .
Bogdans Spicins … Viņš patiesi, no visas sirds nesaprot, kā var interesēties par kaut ko citu, atskaitot starpplanētu kuģu vadīšanu . .. Tagad, kad sarautas kosmonautikas agrāko principu važas, kas viņu ierobežoja, viņš jūtas kā īstens izplatījuma saimnieks. Jokains puisis! Bez Kosmosa un vadības pults viņam eksistē vēl tikai Vera, jaukā, maigā Vera, vienīgā sieviete pasaulē un, kā Bogdans domā, vienīgais cilvēks, kurš viņu izprot pilnīgi. Bet arī te viņš paliek uzticīgs sev. Viņš atgādina bruņinieku, kad, vadīdams savu kuģi, domā, ka dara to par godu savai sirdsdāmai…
Toties Mihails Anlonovičs Krutikovs gluži vienkārši — labākais stūrmanis valstī, tas arī viss. Labsirdīgs, lādzīgs, draudzīgu vakaru un svinīgu sanāksmju cienītājs, parasti ierodas tur ar visu ģimeni — sievu un diviem bērniem; lielisks matemātiķis, izstrādājis dažas principiāli jaunas sarežģītāko kosmonautikas uzdevumu paātrinātas atrisināšanas metodes. Ar vienlīdz lielu prieku viņš pozē kinoreportieru objektīvu priekšā un augām dienām noņemas ar bērniem. Viņš nekad nav atteicies nedz no vismazākā, nenozīmīgākā darba, nedz no pēkšņa piedāvājuma doties visgrūtākajā lidojumā. Ja nebūtu Krajuhina, lādzīgo, piekāpīgo Mihailu Anto- noviču vienmēr norīkotu garlaicīgos un bīstamos lidojumos uz asteroīdu joslu. Bet tagad stūrmanis ieņem parasto vietu blakus savam vecajam draugam Spicinam un vientiesīgi jūsmo par to.
Un Aleksejs Bikovs . . . Krajuhins pasmaidīja, atcerējies ķieģeļsarkano seju, mazās, tuvu guļošās ačeles, ap- lupušo, strupo degunu, cieto, saraino cekulu, kas slejas uz priekšu virs ieliektās pieres. Skaistulis viņš nav, protams, nav Jurkovskis .. . Un ari dzejas mākslā nav no stiprajiem . .. Toties lielisks inženieris praktiķis. Un cik ātra reakcija! Kaut vai notikums pie dzeloņstiepļu žoga, pārbaudes brauciens . . . Bikovam ekspedīcija uz Venēru ir tikai ļoti neparasts un negaidīts komandējums, kas to atrāvis — protams, uz neilgu laiku — no ierastā darba Āzijas tuksnešu smiltājos. Patīkama izdevība visā spožumā parādīt savu pirmklasīgā vadītāja un kodolfizikas inženiera māku, kā arī katra vienkārša, laba cilvēka sirdij dārga iespēja kādreiz, draugu vidū, palepoties ar līdzdalību starpplanētu lidojumā. No otras puses, pilnīgi saprotamas un iesācējam parastas bailes no Kosmosa draudīgajiem un varenajiem noslēpumiem. Tas ir ļoti labi, ka viņš piedalās ekspedīcijā.
Viss sešnieks kopā ir lieliska «izlase». Viņu cilvēciskās īpašības sacementē visiem kopīgs, bezgala vērtīgs fons: visi viņi ir komunisti, ļoti aktīvi cilvēki, goda cilvēki. Bet vājības un nepilnības. .. Katrā ziņā šī sešnieka labās īpašības brīnišķīgi papildina cita citu, un viņš, Krajuhins, pamatoti lepojas ar māku izvēlēties cilvēkus.
Acis aizvēris, Krajuhins atkal un atkal atsauc atmiņā Jermakova, pilotu, ģeologu, «tuksnešu speciālista» sejas un rīcību … Ja tikai nepītos pa kājām pārlieku piesardzīgie «neticīgie Tomi»! Tiesa kas tiesa, viņu skepticisms nesis ne tikai ļaunumu vien. Cīņā ar veco jaunais nobriest spēkā. Jāatzīst, ka šī cīņa ir vairojusi «Hiusa» varenību un drošību. Taču ļaunuma bija nenoliedzami vairāk. Bezjēdzīgā cīņa prasīja milzumu enerģijas, pretinieki «Hiusa» radītājos iedragāja ticību grandiozajai idejai.
Pretinieku pulkā izrādījās arī dažs labs no tiem, kuri kādreiz bija Krajuhina tuvi draugi un palīgi, tie, uz kuriem viņš tā bija cerējis .. .
Kad dežurants atkal ienāca kabinetā, Krajuhins paskatījās viņā ar tādu niknumu, ka jaunais cilvēks apstājās kā sastindzis un apjucis samirkšķināja acis. Tikām Krajuhins atguvās.
— Kas jauns? — viņš jautāja.
— Radiograma no komitejas, Nikolaj Zaharovič.
— Ko grib?
-— Jautā par «Hiusu».
— Paziņojiet, ka viss … ka pagaidām viss kārtībā.
— Klausos. Bet. . .
— Kas vēl?
— Jūsu paraksts . ..
— Dodiet šurp!
Krajuhins steidzīgi parakstījās un nometa spalvu.
— Televīzijas sakari?
Dežurants vainīgi noplātīja rokas.
— Labs ir, ejiet.
Krajuhins atcerējās savu runu atvadu mielastā. Jā, īstenībā viņš nebija pasacījis to, ko gribējis. Bet viņš taču nevarēja nepārdomāti teikt: «Ja jūs iesiet bojā, viss pagalam …» — vai kaut ko līdzīgu. Bet varbūt tieši tā vajadzēja?
Grīļodamies Krajuhins piecēlās. Skaidrs, viņš ir slims. Viņam ir ļoti karsti, un tai pašā laikā viņu krata auksti drebuļi. Vajadzētu palūgt kaut ko karstu . .. Krajuhins pastiepa roku, lai ieslēgtu videofonu. Tai pašā mirklī kļuva dzirdami steidzīgi soļi, pievērtās durvis plaši atvērās, un dežurants smaidīdams jautri sauca:
— Nikolaj Zaharovič! Ir sakari! Jermakovs lūdz jūs pie ekrāna!
— Eju, — Krajuhins atbildēja, tomēr vēl kādu mirkli pastāvēja, balstīdamies pret galdu un lūkodamies kaut kur pāri dežuranta galvai. «Jermakovs jābrīdina,» šaudījās viņa smadzenēs, «Jermakovs noteikti jābrīdina. Bet vai es to pratīšu?»
Dežurants uzbudināti un jautājoši pavērās Krajuhinā, un viņš it kā atjēdzās.
— Ejam.
Televīzijas sakaru lielajā zālē baltas caurules žilbinoši apgaismoja dažus krēslus pie augsta stenda ar apaļu, sudrabainu ekrānu. Krajuhins samiedza acis un izņēma tumšās brilles.
— Ieslēdziet, — viņš sacīja un piegāja pie ekrāna.
Dežurants nostājās pie pults. Uz ekrāna sāka šaudī
ties pelēkas ēnas, un drīz no zaļganā tukšuma iznira Jermakova nopietnā seja. Uz īsu mirkli Krajuhins iedomājās par to, ka radioviļņiem jau vajadzīgas sekundes, lai atnestu šo attēlu līdz Zemei.
— Sveiks, zēn! — viņš teica. — Kā tu mani redzi?
— Teicami, Nikolaj Zaharovič.
— Vai viss kārtībā?
— Pirms pusstundas uzņēmām tiešo kursu. Pirmo reizi dzīvē eju Kosmosā pa taisni. Bet vajadzēja krietni vien papūlēties, kamēr izveidojām pirmā posma trajektoriju. Elektroniskos kursa izskaitļotājus tiešām vajadzēs pilnveidot. Krutikovs nupat no lūza un guļ kā nosists. Ātrums — piecdesmit kilometri sekundē, foto- reaktors strādā mierīgi, spoguļa temperatūra — nulle, radiācija — parastais fons.
— Kā jūtas komanda?
— Teicami.
— Bikovs?
— Turas labi. Skumst par to, ka nav iespējas paskatīties uz Zemi.
— Parādi viņam!
— Klausos.
— Kā noritēja starts?
— Lieliski. Jurkovskis jūtas vīlies. Viņš apgalvo, ka tāds starts pat bērnu nebūtu pamodinājis.
— Par to tev jāpateicas Bogdanam. Meistara cienīgs darbs.
— Patiešām, Nikolaj Zaharovič.
Kādu brīdi abi klusēja, lūkodamies viens otrā pāri miljoniem kilometru, kas tos šķīra.
— Bet… kā tu pats?
— Neuztraucieties, Nikolaj Zaharovič, viss labi!
Jermakovs atbildēja steidzīgi. Pārāk steidzīgi, gluži
kā viņš šo jautājumu būtu gaidījis.
Krajuhins samācās.
— Dežurant! — viņš asi pasauca.
— Klausos.
— Izejiet no zāles uz desmit minūtēm!
Dežurants steigšus atkāpās, rūpīgi aizvērdams aiz sevis durvis.
— Neuztraucieties! — Jermakovs atkārtoja.
— Es neuztraucos, — Krajuhins lēni runāja. — Es, saproti, vienkārši baidos.
Jermakova acis samiedzās šauras:
— Baidāties? Vai kas noticis?
Kā lai viņam paskaidro? Krajuhins noņēma brilles un, aizmiedzis acis, sāka tīrīt stiklus ar mutautiņu.
— Vispār es tevi lūdzu: esi uzmanīgs. Jā gan .,. It sevišķi tur, uz Venēras. Tu neesi zeņķis, un tev jāsaprot. Ja būs sevišķi grūti vai bīstami, nospļaujies un atkāpies. Pašlaik visu neizšķir Golkonda.
Viņš runāja un juta: Anatolijs nesaprot. Taču viņš neparko nespēja pateikt skaidri un gaiši: «Samazini risku līdz minimumam. Pašreiz svarīgākais ir laimīgi atgriezties. Ja ar jums kaut kas notiks, no fotonu raķetēm būs jāatsakās uz ilgu laiku.» Viņš vienmēr bija tai pārliecībā, ka kosmonauti jātur pēc iespējas tālāk no uzskatu cīņas komitejā. Krajuhinam šķita, ka tas varētu iedragāt vjņu uzticību saviem vadītājiem.
— Kas pats sargājas, to sargā arī dievs, — viņš turpināja, ar šausmām juzdams, ka runā nesakarīgi un nepārliecinoši. — Neriskē veltīgi. ..
— Ja būs grūti vai ja būs bīstami?
Tas bija Jermakovs, Toļa Jermakovs, kas ar mātes pienu iezīdis nicinājumu pret visām aplinku runām un noklusēšanu. Viņam bija kauns par Krajuhinu un žēl viņa. Anatolijs arī bija satraukts. Viņš pieliecās tuvāk pie ekrāna, vērdamies Krajuhina sejā. Tas steidzīgi atmetās atpakaļ. Dažas sekundes ilga neveikls klusums.
— Tā, — Krajuhins sacīja, cenšoties pārvarēt' milzīgo vājumu, — klausies, ko tev saka, biedri Jermakov. Es netaisos sacensties ar tevi asprātībās. Jā gan .. .
— Klausos, — Jermakovs klusi atbildēja. — Es neriskēšu. Es uzskatīšu, ka ekspedīcijas galvenais uzdevums ir saglabāt kuģi un cilvēkus. Kuģi es saglabāšu. Bet viņus taču es nevarēšu atturēt. ..
— Tu esi komandieris.
— Jā, es esmu komandieris. Bet katram no viņiem ir savs prāts un sava sirds. Viņi mani nesapratīs, un es
nezinu, vai pratīšu piespiest viņus piekāpties. Man trūkst jūsu autoritātes.
— Tu mani neesi sapratis.
— Es sapratu jūs, Nikolaj Zaharovič. Un, klausot jūsu pavēlei, .es esmu gatavs ziedot visu, pat godu. Bet vai to darīs arī viņi?
Jermakova skaidrās acis raudzījās tieši Krajuhina sirdī. Acis saprata, tās saprata visu.
— Es varu tikai noskārst, par ko jūs domājat. ..
Krajuhins nolaida smago galvu uz krūtīm un aizsmakušā balsī sacīja:
— Labs ir, rīkojies, kā pats zini. Acīm redzot, tur nekā nevar darīt. Es visas cerības lieku uz tavu saprātību. Bet tagad piedod, es iešu. Es, liekas, esmu mazliet sasirdzis . . .
— Jums jāatpūšas, Nikolaj Zaharovič.
— Vajadzētu . . . Pārbaudi radioautomātiku. Precīzi pēc saraksta, ik pēc pusstundas mums jāsaņem «Hiusa» automātiskie signāli. Ik pēc divām stundām — tavi personīgie ziņojumi. Nenokavējieties ne par sekundi!
— Klausos.
— Visu labu! Es eju.
Krajuhins piecēlās un streipuļoja uz durvīm. Grīda zem kājām šūpojās, cēlās stāvus. «Jāpagūst. . .» viņš nodomāja un tai pašā mirklī ar galvu lejup iegāzās melnā bezdibenī.. .
Krajuhins nāca pie samaņas savā viesnīcas istabas siltajā gultā. Spīdēja saule. Galdiņš pie gultas galvgaļa bija nokrauts ar dažādas krāsas plastmasas pudelītēm un kārbiņām. Ārsts un Vera, abi baltos uzsvārčos, sēdēja blakus un raudzījās uz viņu.
— Cik pulkstenis? — viņš jautāja, ar pūlēm kustinādams nepaklausīgo mēli.
— Divpadsmit un piecas minūtes, — Vera steigšus atsaucās.
— Datums?
— Divdesmitais.
— Trešā .. . diennakts . . .
Vera pamāja ar galvu. Krajuhins satraukts mēģināja piecelties.
— «Hiuss»?
— Viss kārtībā, Nikolaj Zaharovič. — Ārsts uzmanīgi pieturēja viņu pie pleciem: — Guliet mierīgi.
— Nupat kā zvanīja no radiostacijas, — sacīja Vera. — Viss ir kārtībā.
— Labi, — Krajuhins nomurmināja. — Ļoti labi. . .
Ārsts pielika vienu no pudelītēm viņam pie pleca. Atskanēja šņākoņa, un zāles iesūcās zem ādas. Krajuhins aizvēra acis, tad ļoti skaidri noteica:
— Paziņojiet Jermakovam. Visu, ko es teicu, neņemt vērā. Tā bija panika. Slimība . . .
— Murgo, — Vera nočukstēja.
Krajuhins gribēja sacīt, ka tie nav murgi, bet tai pašā acumirklī aizmiga.
Viņš pamodās naktī un uzreiz sajuta — kļuvis labāk. Vera pabaroja slimnieku ar buljonu un sausiņiem, padzirdīja ar karstu Indijas zāļu uzlējumu.
— Ieslēdziet radiogramas, — viņš pieprasīja.
— Jums jāatpūšas, — Vera iebilda.
— Bet es saku — ieslēdziet!
Viņa paklausīgi ieslēdza magnetofonu.
Krajuhins klausījās izklaidīgi, lūkodamies baltajos griestos un domādams par to, ka «Hiuss» droši vien jau sācis bremzēt. Pašam nemanot, viņš atkal aizmiga.
Nākamās diennaktis pagāja mierīgi. Krajuhins atlaba ātri. Ārsts atļāva uzstādīt pie gultas videofonu, tele- ekrānu un nākt apmeklētājiem. Līdz vēlam vakaram no radiostacijas nesa lentes ar «Hiusa» signāliem un Jermakova ziņojumiem. Nāca un gāja inženieri, meistari un dienestu priekšnieki. Pēc vakariņām Krajuhins pārskatīja laikrakstus, ieslēdza Maskavas stereoskopiskās televīzijas programu, patērzēja ar Veru un Ļahovu un, ierasti noguris un tādēļ pilnīgi nomierinājies, likās gulēt.
No rīta istabā ieskrēja Vera, bāla, izspūrušiem matiem, un pārāk skaļi, kā viņam šķita, izkliedza:
— «Hiuss» nenoraida signālus! Naktī apklusa . . . apklusa … un ,. . un . . . jau piecas stundas klusē . . .
Viņa aizsedza ar plaukstām seju un rūgti, pilnā balsī sāka raudāt.