«. . . Vai nu rakstnieki un žurnālisti ir melojuši, vai ari mūsu lidojums nav tipisks. Tanī nav nekā «kosmiska». Viss ikdienišķs un parasts. Un tomēr … Bet šis «tomēr» attiecināms vienīgi uz jūtām un pārdzīvojumiem. Ja ievēro tikai faktus, grūti iedomāties, ka atrodamies kosmiskajā kuģī un ka mūsu raķete ar milzu ātrumu drāžas pretim Saulei. Šobrīd, kad es rakstu šīs rindas, Jurkovskis un Dauge kopkabīnē ņemas ap Venēras pusložu karti — tā viņi sauc divus apļus uz papīra lapas, kuros iezīmētas sarkanu un zilu aplīšu virknes un nelieli, zaļi svītroti plankumiņi. Jurkovskis paskaidroja, ka sarkanie aplīši esot kalnu virsotnes — jau droši zināmās; zilie — hipotētiskās vai divas trīs reizes manītās; zaļie plankumi apzīmējot vietas, kur reģistrētas spēcīgas magnētiskās anomālijas. Un lielais, melnais traips — Golkonda. Tas arī viss. Patiešām mīklaina planēta! Pie šīs kartes mūsu astroģeologi tup veselām stundām, kaut ko salīdzinādami ar savām piezīmēm un savā starpā pusbalsī strīdēdamies, kamēr Jermakovs iznāk no vadības kabīnes pusdienās un aizdzen viņus no galda. Krutikovs pašlaik atrodas sardzē, Bogdans, salocījies trejdeviņos līkumos uz nolaižamās gultas, lasa blakus kabīnē. Piesprādzēties viņš nav aizmirsis, redzams, ieradums. Jermakovs ieslēdzies savā kabīnē un nu jau divas stundas nenāk ārā. Bet par viņu būs īpaša runa …»
«… Aizritējušā diennaktī nekas sevišķs nenotika. Pilotiem un elektronu skaitļošanas mašīnām bija krietni jāpapūlas, iekams raķete tika ievirzīta tā saucamajā tiešajā kursā un taisnā virzienā aiztrauca uz sastapšanās vietu. Šai nolūkā Jermakovs kopā ar Mihailu Antono- viču vēl uz Zemes aprēķināja kaut kādu «velnišķīgu līkni», trīsdimensiju spirāli, pa kuru virzoties raķete dzēsa Zemes orbitālās kustības un rotācijas kustības inerces spēkus un ievirzījās Venēras orbītas plaknē. Krutikovs pēc tam sacīja, ka «Hiusa» elektroniskie kursa izskaitļotāji nav bijuši sava uzdevuma augstumos. Mēs — Jurkovskis, Dauge un es — šai laikā sēdējām kopkabīnē un klausījāmies vieglos grūdienos. Tā kā sēdekļu amortizatori ir lieliski, tad vairāk par vieglu nelabuma sajūtu man nekas nebija jāpārcieš. Pēc tam es pagatavoju pusdienas. Mums ir lieli gatavu pusdienu krājumi — termokonservi, bet ir arī «dzīva» gaļa plastmasas tvertnēs, sterilizēta ar' gamma stariem, kā arī ievērojams krājums dārzeņu un augļu. Es nolēmu sevi parādīt. Visi slavēja. Bet Jurkovskis sacīja: «Labi, ka mums tagad vismaz ir kārtīgs pavārs,» — un es kļuvu nikns. Jermakovs savukārt aizrādīja Jurkovskim:
«Toties jūsu virumam, Vladimir Sergejevič, drīkst tuvoties tikai no vēja puses.»
«Vai esat mēģinājis?» Dauge ziņkāri vaicāja.
«Krajuhins brīdināja.»
Vārdu sakot, man nāksies būt par pavāru līdz lidojuma beigām. Ar lielāko prieku! Bet «švauksts» aizskaroši smejas. Galu galā es spļauju uz šo klejojošo bruņinieku!
Taču tie ir sīkumi. Ir trīs uztraucoši apstākļi: pirmais — sastapšanās ar meteorītu, otrais — skats uz Kosmosu un trešais — pats galvenais — saruna ar Jer- makovu. Pastāstīšu visu pēc kārtas.
Mums neveicās tā, kā bija veicies Ļahovam pārbaudes lidojuma laikā. Ļoti drīz pēc starta «Hiuss» sastapās ar meteorītu. Protams, ja nebūtu Jermakova, neviens no mums to nepamanītu. Vienkārši — grīda zem kājām pēkšņi izzuda un sirds pamira, tāpat kā laižoties lejup ar ātru liftu. Izrādās, telpu visapkārt «Hiusam» nemitīgi tausta ultraīsviļņu lokators. Ja meteorīts parādās bīstamā tuvumā, skaitļošanas ierīce pēc atstarotiem impulsiem automātiski nosaka tā trajektoriju un ātrumu, salīdzina šos datus ar kuģa ātrumu un ceļu un nodod atbilstošus signālus uz vadības pulti. Kuģis pilnīgi automātiski vai nu palēnina, vai arī paātrina gaitu un palaiž meteorītu sev pa priekšu vai arī aizsteidzas tam garām. Sastapšanās ar meteorītu, izrādās, nemaz nav rets notikums un ir visai bīstama. Pagaidām «Hiusa» ierīces palīdz izvairīties no sadursmes . ..»
«. .. Kaut arī biedri ir mierīgi un dzīve rit pavisam ikdienišķi, visi. strādā bez satraukuma, atpūšas, lasa vai debatē, es tomēr izjūtu mulsu nemieru. Dauge sacīja, ka iesācējiem tāds stāvoklis esot bieži, tā esot «instinktīva
Kosmosa sajūta», kaut kas līdzīgs jūras slimībai tiem, kas nav pieraduši pie jūras. Nepiekrītu! Kāda «Kosmosa sajūta» var būt cilvēkam, kurš šo Kosmosu savu mūžu nav redzējis? Iluminatoru «Hiusam» nav, un vienīgā novērošanas ierīce atrodas vadības kabīnē, kur pārējiem, atskaitot pilotus, ieeja stingri noliegta. Kamēr es par to prātoju, man izņēmuma veidā atļāva tur ieiet, turklāt tādos apstākļos, ka mans nemiers kļuva vēl dziļāks. Tas notika tā.
Pirms dažām stundām Septītā poligona radiostacija nodibināja ar mums televīzijas sakarus. Krajuhins pieprasīja Jermakovu uz sarunām. Par ko viņi runājuši, neviens nezināja, jo Jermakovs tūdaļ izsūtīja Bogdanu, kas toreiz dežurēja, no kabīnes un cieši noslēdza durvis. Saruna nebija ilgstoša. Drīz vien Jermakovs iznāca un klusēdams nokāpa savā kabīnē. Dauge un Jurkovskis sāka izteikt jautrus minējumus, bet Bogdans viņus skarbi apsauca. Pēc divām stundām pienāca kārta dežurēt Jermakovam. Iedams uz vadības kabīni, viņš pavēlēja man ierasties pie viņa. Pārējo izbrīna bija neaprakstāma, visi savādi pavērās manī. Es sapratu. Patiešām, viņiem varēja likties, ka saruna starp Krajuhinu un Jermakovu notikusi par mani. Es, jāatzīstas, arī pats tā nodomāju un ļoti uztraucos. Vadības kabīnē bija karsti, cauri titāna apvalkam plūda fotoreaktora dūkoņa. Neskatīdamies manī, Jermakovs jautāja, vai es vēlētos redzēt Zemi.
«Jūs, Aleksej Petrovič, šķiet, sapņojāt par to? …»
Sirds man nepatīkami salēcās un lūpas acumirklī kļuva sausas. Nebildis vairs ne vārda, Jermakovs pieveda mani pie ierīces, kas atgādināja saldējamo skapi ar diviem okulāriem augšdaļā. Viņš uzaicināja mani ieskatīties okulāros. Acu priekšā man atklājās apaļš, melns bezdibenis, ko gar malām ietvēra vāji, violeti uzliesmojumi. Bezdibenīgajā dzīlē vizēja spožu un blāvu punktu miriādes, centrā skaidri izdalījās mirdzošs krusts, bet pa labi uz augšu no tā es ieraudzīju lodīti silti zaļā tonī ar spožu zvaigznīti blakām … Tā bija Zeme un Mēness . . .
«Pašlaik jūsu priekšā ir debess sfēras apakšējā puslode,» Jermakovs ierunājās. «Spīdums gar malām — tur «absolūtajā atstarotājā» atspoguļojas termisko kodolu sprādzieni spoguļa fokusā.»
Es, protams, tūdaļ nomierinājos: būtu muļķīgi domāt, ka mani «izsēdinās» no raķetes un sūtīs atpakaļ uz Zemi.
Nekā grandioza šai skatā, kas atklājās manā priekšā, es nesaskatīju. Gandrīz to pašu var redzēt arī Ašhabadas planetārijā, un es arī tā Jermakovam pateicu. Viņš piekrītoši pamāja.
«Pats par sevi saprotams, tas ir tikai elektronisks attēls. Tas kalpo kursa aprēķinu precizitātes pārbaudei. Gaišais krusts vidū atzīmē mūsu kustības ass krustpunktu ar debess sfēru.»
Es apjautājos, kādā attālumā no Zemes «Hiuss» pašreiz atrodas.
«Ap trīsdesmit miljonu kilometru . .. Gribat paskatīties uz priekšu?»
Viņš pagrieza izslēdzēju, un redzes laukā uzliesmoja spožs, dzeltens disks. To šķērsoja krusts, bet apkārt melnajā tukšumā trīsēja zvaigznes.
«Saule,» Jermakovs paskaidroja. «Bet pa labi no tās —- vai redzat? — Venēra. Uz to laiku, kad «Hiuss» nonāks pie tās orbītas, arī Venēra būs sasniegusi sastapšanās vietu.»
Viņš izslēdza ierīci un, pavirši uzmetis acis ierīču dēļiem, kuri bija sētin nosēti ar dažādām ciparnīcām un ciparnīciņām, dažādas krāsas spuldzītēm un rādītājiem, aicināja mani atsēsties. Pēc tam sākās saruna. Es centīšos to atkārtot vārdu pa vārdam.
Jermakova seja, kā vienmēr, bija mierīga, taču tumši loki zem acīm un drūma grumba uz pieres vēstīja, ka noticis kaut kas neparasts.
«Sakiet, Aleksej Petrovič,» viņš iesāka, vērdamies man cieši acīs, «ko jūs domājat par savu stāvokli ekspedīcijā?»
«Kādā nozīmē?» es atkal sajutu uzbudinājumu.
«Subordinācijas nozīmē . . . padotības, piemēram.»
Mirkli prātojis, es atbildēju, ka darbā esmu pieradis izpildīt tā pavēles, kura tiešā dienesta padotībā atrodos.
«Tas nozīmē?»
«Šajā gadījumā esmu padots jums, Anatolij Bori- sovič.»
Brīdi klusējis, viņš jautāja:
«Bet ja jums ir divas pretrunīgas pavēles?»
«Tiek izpildīta laika ziņā pēdējā.»
Es centos runāt mierīgi, bet, jāatzīstas, man no Šīs sarunas šermuļi gāja pa kauliem, un es savā prātā sāku pārlikt vismuļķīgākās iespējas un jau uz priekšu izstrādāt darbības plānus gadījumam, ja Jermakovs iedomātos pacelt melno karogu un uzsākt pirāta gaitas uz starpplanētu satiksmes līnijām.
Tikām Jermakovs taujāja tālāk:
«Tātad, ja mana pavēle būtu pretrunā ar Valsts komitejas priekšsēdētāja pavēli, jūs klausīsiet mani?»
«Jā . . .» Te es, šķiet, ar vismuļķīgāko izskatu aplaizīju lūpas un piemetināju: «Mēs neesam armijā, taču es izpildīšu jebkuru jūsu pavēli, ja tikai tā nebūs pretrunā ar mūsu valsts interesēm un . . . partijas, protams. Es esmu komunists.»
Jermakovs iesmējās.
«Tikai neiedomājieties, ka es esmu sazvērnieks. Un nedomājiet, ka es apšaubu jūsu gatavību izpildīt manas pavēles. Gluži vienkārši — es gribu zināt, kā jūs izturēsieties, ja apstākļi piespiedīs mūs pārkāpt komitejas pavēli. Ļoti priecājos, ka jūs esat disciplinēts cilvēks, kas zina savus pienākumus.»
Arī es biju priecīgs, goda vārds, kad pamanīju viņa pārliecināto, tēraudcieto skatienu.
«Tomēr gribētos zināt. . .» es iedrošinājos jautāt.
«Es paskaidrošu . . . Pareizāk, došu mājienu, un jūs sapratīsiet. Redzat — ne tik lielā mērā no ekspedīcijas uzdevumu izpildes, kā no «Hiusa» laimīgas atgriešanās ļoti daudz kas atkarīgs. Ārkārtīgi daudz, tādēļ mēs, iespējams, nedrīkstēsim pakļaut sevi lielam riskam, meklējot un pētot Golkondu, kaut arī tas nesaskanētu ar komitejas tiešo pavēli . . .»
Viņš pamāja' man un pavadīja līdz durvīm. Tiešām, te ir par ko padomāt. Turi acis vaļā, Aleksej Bikov! Es nekā nesaprotu. Galu galā Krajuhins un Jermakovs nepieder pie tiem, kuri baidītos visādu sīkumu dēļ. Lai atkāptos, tādiem vajag ļoti daudz vīrišķības.. . Kas īsti ir noticis?»
Pielicis punktu un kārtīgi ievietojis burtnīcu apvalkātā lauka somā, Bikovs devās uz kopkabīni. Tur bija Jurkovskis, Dauge un Spicins. Dauge līkņāja pie Venēras kartes, bet Jurkovskis ar Spicinu sirdīgi polemizēja, taču strīda jēgu Bikovs uzreiz neuztvēra. Viņam šķita, ka runa ir par lietām, ko viņa prāts nespēj aptvert, jo abi operēja ar formulējumiem no tenzoru rēķinu arsenāla un apbēra viens otru ar klasiķu citātiem, kas, starp citu, tomēr sevišķu skaidrību neradīja. Tomēr dažas piezīmes bija ļoti interesantas un neparastas, tāpēc jau pēc dažām minūtēm Bikovs sēdēja krēslā pie grāmatu skapja un kāri klausījās, gandrīz pilnīgi aizmirsis par savām rūpēm.
— Ar šādu pieeju tu neizbēgami iegāzīsies ņutonisma purvā, draudziņ, — Jurkovskis runāja. — Tas ir tas pats kā apgalvot, ka telpa ir absolūtā. Ko tu īsti esi mācījies?
— Lorenča secinājumi.. .
=— Un tik daudz faktu, tik daudz faktu! Bet tu iedrošinies to noliegt! Un kad? Gandrīz simt gadu pēc relativitātes teorijas radīšanas . . .
— Lorenča secinājumus es nemaz netaisos apstrīdēt, — sacīja Bogdans. — Un neiedomājies sevi par vienīgo vecā Einšteina ideju glabātāju un piekritēju. Es gribu teikt, ka .. .
— Paklausīsimies, paklausīsimies!
— Tātad pie pašreizējā tehnikas līmeņa mēs vēl esam tālu no tā, lai praktiski saskartos ar relativitātes teorijas sekām . . . mūsu nozarē, protams.
— Ak tad tā gan!
— Jā, tieši tā.
— Vēl tālu?
-*- Tālu. Kosmonautam izplatījums ir izplatījums. Viendabīgs tukšums.
— Ja neskaita meteorītus, — galvu nepaceļot, ieminējās Dauge.
— Jā, tukšums! Es lidoju jau gadus desmit, un man ne reizi vēl nav nācies izdarīt relatīvistiskas korekcijas aprēķinos.
Kādu brīdi abi klusēja, raudzīdamies viens otra gluži kā gaiļi pirms cīņas.
— Bet saki, lūdzu, — Jurkovskis pieglaimīgi jautāja, — vai tu esi dzirdējis uz Veijanu rīkotās ekspedīcijas atskaiti?
— Uz kurieni?
— Uz Veijanu . . . Neesi dzirdējis? Un pirmo reizi dzirdi šo nosaukumu? Man tevis tiešām žēl, Bogdan!
— Patiešām — kas tas tāds ir? — iejautājās Dauge.
— Veijans — tā ir sīka planētiņa, kuras orbīta atrodas Merkūra orbītas iekšienē. Tās vidējais attālums līdz Saulei — ap desmit miljoni kilometru. Pirms trim gadiem to atklāja ķīniešu biedri un nosauca par Veijanu — «Saules miesassargu» vai kaut kā līdzīgi. Atrazdamās tik tuvu Saulei, tā intensīvi iztvaiko un, domājams, pēc kādiem simt gadiem pilnīgi izzudīs . .. Un tu tiešām neesi par to dzirdējis? — Jurkovskis atkal griezās pie Bogdana.
Viņš noliedzoši pakratīja galvu.
— Tad paklausies, ko mums pagājušajā gadā stāstīja Fedja. Un tu tiksi pielikts pie kauna staba, sagatavojies uz to! Tāpēc ka Fedja, kurš piedalījās šinī ekspedīcijā, stāstīja: «Tādā atstatumā no Saules nedrīkstēja paiet garām visiem tiem ļaunajiem jokiem, kādus ar mums varēja izspēlēt spēcīgais gravitācijas lauks.» Bet tādi joki bija un maksāja ekspedīcijai gandrīz dzīvību. Redz, kā tas ir . . .
— Labi, jau labi, stāsti tālāk.
— Tad klausies. Lu Ši-eram neizdevās nokļūt cieši līdzās šai planētai, bet tās orbītu viņš aprēķināja pietiekami precīzi. Un te pirmais pārsteigums: mūsējie atrada planētiņu pavisam citā vietā, nekā tai vajadzēja būt pēc Lu Ši-era aprēķiniem.
— Lu kļūdījās, — Bogdans norūca.
— Pieņemsim, ka tā. Lai neizceptos, komandieris apgādāja raķeti ar spoguļekrānu. Sākumā viss bija labi. Viņi atrada planētiņu un deyās tās ēnā. Tā ir ļoti maza planētiņa — liels olveidīgs kristāliskas dzelzs bluķis dažu desmitu kilometru diametrā. Tā griežas ļoti ātri un nespej atdzist, taču mūsējie cerēja izdarīt novērojumus, aizslēpušies no Saules. Bet kas to deva … — Jurkovskis efektīgi apklusa un uzvaras apziņā paskatījās uz Spicinu. — Jo vairāk kuģis tuvojās Saulei, jo spēcīgāk bija manāmas jaunas, neparastas parādības. Saule mainīja krāsu, tā kļuva tumšāka un sarkanāka, tas redzamie apmēri auga daudz straujāk, nekā to prasīja perspektīvas likumi. Un beidzot… — atkal uzvarošs skatiens Spicina virzienā, — tā sāka spīdēt un sildīt reizē no abām pusēm! Ēnas nebija. Fjodors teica, ka tas esot baismīgi. Kuģis gandrīz vai skāra Veijana nokaitēto virsmu, bet ēnas nebija! Saule — milzīga, dvesdama nepanesamu svelmi, apņēma raķeti it kā no visām pusēm. Tur, kur tam nebija jābūt, no pretējās puses, tikpat blāvi un kvēli spīdēja asinssārts plankums, kas aizsedza visu debesi. . .
— Mirāža, — Bogdans nedroši ieminējās.
— Mirāža tukšumā! Mirāža, kas apdedzina un izsviež protonu straumes! Bet lai jau, pieņemsim, ka tā. Un tas, ka visas žiroskopiskās ierīces kuģī atsacījās darboties, — vai tā arī ir mirāža? Un tas, ka visi hronometri, ieskaitot arī rokas pulksteņus, atpalika, kā tas noskaidrojās pēc atgriešanās, taisni par divdesmit trim minūtēm, — tā arī ir mirāža, jā?
Bogdans klusēja.
— Ar ko tas viss izskaidrojams? — Bikovs nenocietās.
— Protams, ar to, ka gravitācijas lauks tik niecīgā attālumā no Saules izkropļoja, pārvērta telpas un laika «absolūtus». Tev paliek tikai viens mierinājums, — Jurkovskis dramatiski pastiepa roku uz Bogdana pusi. — Visas šīs parādības nevar izskaidrot pat Einšteina teorija. Bet fakts paliek fakts: telpa — tā nav «vienkārši telpa», par kuru tu tik vieglprātīgi klāstīji mums pirms pusstundas. Ķīla tam ir Fedjas sirmie mati, kuram atraut raķeti no Veijana izdevās tikai ar piekto vai sesto mēģinājumu.
Jurkovskis apklusa un svilpodams sāka soļot pa kop- kabīni. Bikovs saspriegti domāja, ko īsti varētu nozīmēt savādie vārdi «gravitācija pārvērta laiku un telpu». Viņš jau grasījās uzdot jautājumu, kad Dauge, kurš kopš brīža ironiski vēroja Jurkovski, nobeidza diskusiju:
— Vladimir, pietiks pļāpāt! Klāj galdu un sauc Anatoliju Borisoviču. Laiks vakariņot.
Pēc vakariņām pie galda palika visi, izņemot Kruti- kovu, kurš aizgāja dežurēt. Jermakovs, mazliet samiegojies, bet, kā vienmēr, gludi sasukājies un kārtīgs sēdēja pie mazas smalka porcelāna tasītes un ar patiku baudīja karstu kafiju. Bogdans un Jurkovskis pa paradumam smējās, atceroties visādus jocīgus notikumus no savu studiju gadiem. Dauge nopietni, pilnīgi nodevies savam darbam, veidoja kaut kādu fantastisku dzērienu no desmit dažādām augļu sulām. Maiga, blāva gaisma apspīdēja kabīni, viss bija stabils, mājīgs, mierīgs, un Bikovs jau nezin kuro reizi iedomājās par to, cik nesaderīgi šie apstākļi ar domu par metāla kasti, kas trakā ātrumā atstāj aiz sevis miljoniem kilometru melna tukšuma.
— Par ko tu domā, Aleksej? — Dauge jautāja.
Bikovs vainīgi pasmaidīja:
— Tā, saproti. . . domas! Mēs te sēžam, dzeram tēju … Es to biju iztēlojies pavisam citādi.
— Bet kā tu vispār kaut ko tādu varēji iztēloties? — Dauge komiski brīnījās. — Ak tā, no grāmatām? No avīžu aprakstiem?
— Kaut vai. ..
Jurkovskis svinīgi deklamēja:
— Varonīgie kosmonauti drosmīgi pārvarēja visas bīstamā lidojuma grūtības, vīrišķīgi soļojot pretim briesmām . . .
— Jā . . . apmēram tā. Un bez tam es gaidīju bezsvara stāvokli un visādas jaunas izjūtas.
— Esi nu prātīgs .. .
— Nē, nē, es taču zinu, ka raķetē, kas kustas ar pastāvīgu paātrinājumu, bezsvara stāvokļa nevar būt. Un tomēr tā bija vilšanās.
Bogdans un Dauge iesmējās.
— Ticiet man, Aleksej Petrovič, — Jurkovskis nopietni sacīja, — bez šī bezsvara stāvokļa ir daudz ērtāk. Jums tiešām ir laimējies. Es atceros, pirms gadiem sešiem mēs lidojām uz Mēnesi. Kopā ar mums devās, arī savā pirmajā lidojumā, ņemiet vērā, — kāds speciālists. Tikai ne tuksnešu, bet selenogrāfijas. Viņš daudz bija rakstījis par Mēnesi, pētījis Mēnesi, bija strīdējies par Menesi, bet uz Mēness līdz šim vēl nekad nebija bijis. Baidījās lidot. Bet… tā jau iekārtots mūsu dzīvē …
— Vai tu par Gluzkinu? — vaicāja Dauge.
— Par viņu pašu, par Gluzkinu, — Jurkovskis pasmaidīja. — Mēs startējām. Lidojām. Izslēdzām reaktoru, atbrīvojām pasažierus no amortizācijas kastēm. Viņiem viss likās ļoti interesants — bezsvara stāvoklis, saprotams, jaunas izjūtas un tā tālāk. Gluzkins ari priecājās, kaut gan tāds pabālāks. Pēc kādām pāris stundām viņš pievirzās pie manis un jautā: «Kur te būtu tualetes istaba, biedri?» Bet es, redz, aizmirsu, ka viņš pirmoreiz. «Ejiet,» saku, «pa gaiteni, pēdējās durvis pa labi.» Un nekā vairāk viņam nepaskaidroju. Viņš arī, nabadziņš, aizgāja.
Tagad smaidīja visi: Dauge, Bogdans un pat Jermakovs. Bikovs klausījās sadrūmis.
'— Nu, ieslēdzās viņš tur, viss, kā nākas, — Jurkovskis turpināja. — Paiet minūtes piecas, desmit, ceturtdaļstunda — nav viņa! Pēc tam parādās. .. slapjš no galvas līdz kājām! Lamājas, ap viņu lido ūdens burbuļu mākoņi. Mēs visi kur nu kurais slēpties. Pilnā jaudā palaidām ventilatorus, ar lielām pūlēm iztīrījām gaiteni. Selenogrāfs tā lamājās, ka glābiņa nebija! Pat tagad sarkstu, kad atceros. Bet tur taču kopā ar mums bija sievietes. Redzat, ko dažreiz izdara bezsvara stāvoklis, Aleksej Petrovič! — Jurkovskis svinīgi pabeidza.
— Jā gan, vispār bezsvara stāvoklis nav visai patīkams, — Dauge apstiprināja, kad smiekli aprima. — Kamēr iemācās, kā jārīkojas, krietni vien dabū pasvīst…
— Es atceros, — Bogdans sacīja, — kā viens biedrs …
— Acumirkli! — Jermakovs viņu pārtrauca.
Viļņveidīgi — te apklusdama, te atkal pastiprinādamās, līdzīga oda sīkšanai nometnes teltī, no augšas at- plūda smalka, tikko sadzirdama skaņa. Bikovs redzēja, ka no Jermakova sastingušās sejas pamazām nozūd sārtums, ka pēkšņi līdz zilganumam nobāl Dauge, plaši iepleš acis Spicins, bet Jurkovskim uz vaigiem savelkas
muskuļi. Visi raudzījās kādā vietā virs viņa galvas. Bikovs pagriezās. Pie pašiem griestiem, ādas polsterējuma krokās, pulsēdama arvien spilgtāk, liesmoja sarkana uguntiņa. Kāds aizsmakušā balsī nolādējās un pielēca kājās. Sausi ieklaudzēdamās, apgāzās glāze, un pa galdautu izplūda sarkans traips. Tai pašā mirklī kopkabīni piepildīja skaļa zvanīšana. Griesti, sejas, rokas, baltais galdauts — viss atmirdzēja baismīgā, sārtā gaismā.
— Radiācija! — pie pašas auss norēca kāda pazīstama balss.
Bikovs kā apburts lūkojās uz drudžaini mirguļojošo, sarkano spuldzīti indikatoru, kas atgādināja cauri sienai izbāztu pirkstu. «Dzin, dzin, dzzzin!» aizgūdamies skanēja signālzvans. Durvis atsprāga vaļā, uz sliekšņa parādījās Krutikovs.
— Radiācija! — viņš iekliedzās.
Viņa sakritušo seju klāja sviedri. Jermakovs, tikko kustinot nobālušās lūpas, mierīgi sacīja:
— Redzam un dzirdam.
— Kāpēc, no kurienes? — Bogdans nomurmināja.
Jurkovskis paraustīja plecus:
— Lieks jautājums.
— Nav lieks, nav lieks! — Dauge steidzīgi, it kā bez elpas sacīja. — Varbūt vēl var aizsegties . . .
— Speciālie tērpi?
— Kaut vai tērpi!
— Blēņas, — Bogdans pārliecināti sacīja. — Izgājuši cauri apvalkam un aizsargslānim . . .
«Dzin, dzzin, dzzin .. .»
— No tā neaizsegsies, — izdvesa Krutikovs.
Dauge šķībi pasmaidīja.
— Labi, — viņš sacīja. — Neko darīt, gaidīsim.
Krutikovs kokainā svinīgumā pacēla nokritušo glāzi
un nosēdās starp Jermakovu un Bikovu.
— Kādi. simt rentgeni, ne mazāk, — Jurkovskis piezīmēja.
—- Vairāk gan, — Bogdans atsaucās.
— Simt piecdesmit. Kurš sola vairāk? — Dauge paņēma no galda tējkaroti un trīsošiem pirkstiem sāka to locīt. — Goda vārds, es, šķiet, jūtu, kā manī ieurbjas protoni!
— Interesanti, vai tas turpināsies ilgi? — Jurkovskis norūca, piemiegtām acīm skatīdamies indikatorā.
— Ja ilgāk par piecām minūtēm, mums beigas . ..
— Pagājušās divas minūtes, — Jermakovs klusu pavēstīja.
Krutikovs sakārtoja kombinezona apkakli, aizrāva ciet atrslēdzēju uz krūtīm un iebāza roku kabatā pēc pīpes.
«Dzin, dzzin, dzzin . ..»
— Viņi sēdēja nāvējošu staru plūsmā un klausījās apburošu mūziku, — Jurkovskis sacīja. — Klausieties, vai nevarētu izslēgt šo nolādēto zvanu? Es neesmu radis mirt tādos apstākjos.
«Dzin, dzzzin, dzzin . . .»
Beidzot pārlauzis karotīti, Dauge nosvieda paliekas uz galda. Visu skatieni pievērsās tām.
— Radiācijas pirmais upuris, — teica Jurkovskis. — Georg, esi cilvēks, iebāz rokas kabatās . . .
Bikovs samiedza acis. Piecas minūtes — un beigas? Un galvenais — nekā nevar darīt, it ne-kā . . .
Piepeši zvanīšana beidzās. Indikatora sarkanā actiņa nodzisa. Klusums. Vēl ilgi viņi sēdēja klusēdami, baidīdamies pakustēties, pārāk apmulsuši, lai priecātos. Beidzot Jermakovs, vērsdamies pie Jurkovska, sacīja:
— Jūs tomēr esat āksts, Vladimir Sergejevič. Pozē- tājs . . .
Dauge nervozi iesmējās. Krutikovu sāka mocīt žagas, un viņš viebdamies pasniedzās pēc šifona ar sodas ūdeni.
— Esmu vainīgs, Anatolij Borisovič! Atzīstos, piemīt tāds grēks, — Jurkovskis sacīja. — Jaunībā spīdēju pašdarbības pulciņā … — Viņš izstaipījās, locītavām noknaukšķot. — Cerēsim, ka seku nebūs. Man arī bez tā uz tekošā rēķina vēl ir vesels lērums šo rentgenu.
Vēl neatžilbis, Bikovs grozīja galvu.
— Vai tiešām tikai divas minūtes? — viņš jautāja.
— Tātad, biedri, — pieceldamies Jermakovs dobjā balsī sacīja. — Cerēsim, ka incidents beidzies. Bet tagad — nekavējoties pie iekšējās aizsardzības pārbaudes!
— Ir gan laime! Tādas lietas taču gadās reizi desmit
gados! — Krutikovs norūca. — Kas, pec jusu domam, varēja to radīt?
— Tas ir skaidrs pat ezim: kosmiskie stari, — Jurkovskis atbildēja.
— Lieliski, ja tas tā. Es, atzīstos, nodomāju, ka pārsprādzis fotoreaktora apvalks.
Bogdans paskatījās pulkstenī:
— Man jāiet uz sardzi, Anatolij Borisovič. Un laiks noraidīt signālus Zemei. Vai ziņosim?
— Nē! — Jermakovs strupi noraidīja. — Nevajag lieki uztraukt cilvēkus. Noraidiet parasto «viss kārtībā». Un vēl: tūdaļ visus pēc kārtas lūdzu medicīniskajā punktā uz potēm un dezaktivāciju. Dauge — pirmais. Pēc tam pārbaudīt un vēlreiz pārbaudīt aizsargkārtas.
— Bet tikmēr var atļauties iztukšot tasīti kafijas! — Krutikovs jautri piezīmēja. — Ē-ē, tā taču pavisam atdzisusi! Aļoša, esi tik labs, ieslēdz . ..
— Un tomēr varonīgajiem kosmonautiem nākas vīrišķīgi pārvarēt grūtības, — Bikovs sacīja, paskatīdamies uz Jurkovski.
Tas bezrūpīgi iesmējās:
— Ne jau grūtības, mīļais Aleksej Petrovič, bet tikai nāves bailes. Grūtības vēl priekšā. To es jums garantēju, kā mēdz sacīt Krajuhins.