Kosmiskā uzbrukuma mīkla noskaidrojās pēc dažām stundām. Atbildei uz Jermakova piesardzīgo jautājumu tika saņemts izraksts no Krimas aktinogrāfisķās observatorijas ziņojuma, un no šī izraksta kļuva skaidrs, ka taisni tobrīd, kad «Hiusa» komanda gatavojās bojā ejai nāvējošā radiācijā, uz Saules novērots varens kvēlojošo gāzu izvirdums — parādība, kas, vispār runājot, nepavisam nav reta un ir pietiekami labi izpētīta. Blīva ūdeņraža atomu kodolu — protonu strūkla, ar kolosālu ātrumu traukdamās izplatījumā, «apšļāca» arī raķeti, kas gadījās tās ceļā.
Leģētā titāna bruņām, kas bija pastiprinātas ar «absolūtā atstarotāja» kārtu, bija izgājusi cauri tikai daļa protonu, bet tie radīja tā slānī neskaitāmus ārkārtīgi cietu gamma staru avotus, un šiem stariem praktiski neeksistēja nekādi šķēršļi. Gamma stari tad arī bija iedarbojušies uz indikatoriem un signālierīcēm un gandrīz pazudinājuši ekspedīciju pašā ceļa sākumā.
Tas bija daudz bīstamāk par sastapšanos ar meteorītu. Ja protonu bombardēšana turpinātos kaut vai ceturtdaļstundu, uz «Hiusa» nepaliktu neviena dzīva cilvēka. Tik ciets gamma starojums pat īsākā laika sprīdī varēja atnest komandai daudz nopietnu nepatikšanu: viens otrs no vecajiem kosmonautiem, kuri pagātnē jau bija pakļauti kosmisko staru radiācijai, nenovēršami saslimtu. Par laimi, Jermakova rīcībā atradās jaunākie preparāti, ko savā laikā komitejai nodeva viens no biofizikas zinātniski pētnieciskajiem institūtiem. Ievadīti organismā, šie preparāti pilnīgi vai gandrīz pilnīgi likvidēja ne visai smagu radioaktīvo bojājumu sekas.
— Esmu dzirdējis par līdzīgiem gadījumiem, — Bogdans piezīmēja, kad Jermakovs bija nolasījis radio- gramu. — Šķiet, tieši tā pirms gadiem piecpadsmit gāja bojā kāds vācu kosmosa tankkuģis. Bet, ja šādi izvirdumi uz Saules nav retums, kāpēc mums tik reti nākas sastapties ar šīm protonu strūklām?
— Pavisam vienkārši, — Jurkovskis atsaucās. — Es drīzāk teiktu — ir diezgan savādi, ka vispār nākas ar tām sastapties. Protonu plūsma izplatās ļoti šaurā kūlī, un varbūtība sastapties ar to ir niecīga.
— Mums ir laimējies, — Dauge nopūtās. — Riebīgs stāvoklis, kad tevi ne no šā, ne no tā nokauj, bet tu, cilvēks, nekā nevari darīt. Un bez tam … es vispār nevaru ciest injekcijas, bet no šīm turklāt stipri sāp krusti.
— Un pat speciālie tērpi nelīdzētu? — Bikovs painteresējās.
— Ko nu speciālie tērpi! … — Dauge atmeta ar roku. — No tā, Aleksej, nekādi tērpi nepaglābs. Desmitiem miljardu elektronvoltu liela enerģija! Bet par laimi viss jau garām ..,
— Pagaidām viss vēl gluži ne, — sacīja Jermakovs.
— Kātā?
— Vadības kabīnē indikatori mirgo joprojām.
Jurkovskis spēji pagriežas uz viņa pusi: . — Mirgo?
Jermakovs pamāja.
— Mirgo, kaut velns viņus parautu, — Bogdans apstiprināja.
— Spēcīgi?
— Ne visai, tā uz kādu rentgena simto daļu. Bet tomēr mirgo …
— Tas nozīmē, ka izvirdums vēl nav beidzies . .. Bet mēs taču lidojam tieši gar protonu kūļa asi. .. — Dauge, raižu pilns, iegrima domās.
— Nekam neder! — Jurkovskis, gluži kā skolotājs, kas pieķēris skolēnu kļūdā, pašūpoja galvu. — Saule griežas, un izvirduma vieta jau sen pārvietojusies sāņus. Nē, tas ir kaut kas cits . . .
— Inducētā radiācija, — Jermakovs sacīja.
— Pilnīgi pareizi! — Dauge nopriecājās. — Tas arī bija gaidāms. Protonu bombardēšanas rezultātā daļa atomu «Hiusa» sienās kļuva radioaktīvi, tas arī viss . ..
— Labi gan «tas arī viss»! Ar to būs tāda ķēpa . ..
— Nedomāju vis, — iebilda Spicins. — Radiācija taču nav visai spēcīga un pieļaujamo devu nepārsniedz.
— Labi vēl, ka no augšas mūs nosedza «Mazulītis»,— Bikovs iedrošinājās iebilst no savas puses.
— Jā, «Mazulītis» … — Jermakovs pārlika. — «Mazulītis» taču arī var būt saindēts. Tas būtu ļoti nepatīkami.
— Izkāpsim ārā, pārbaudīsim, ko? — Jurkovskis lika priekšā.
— Tikai pēc tam, kad pagriezīsimies ar spoguli pret Sauli. Apmēram pēc diennakts.
— Iedomājies tikai, — ierunājās Dauge, kurš, acīm redzot, joprojām domas kavējās pie pārdzīvotā, —- ja šāda cūcība ilgtu vēl dažas minūtes, visam būtu beigas! «Hiuss» ar mirušu apkalpi!
— Un pēc piecdesmit stundām mēs nokaitēta mākoņa veidā ietriektos Saulē .. .
— Miris starpplanētu kuģis ar mirušu apkalpi… — Bogdans paskatījās uz Jermakovu. — Tādi taču jau ir, vai ne, Anatolij Borisovič?
— Jā, «Lidojošie holandieši» .. .
— Kas ar viņiem noticis? — Bikovs jautāja saprotamā ziņkārē.
— Dažādi iemesli… No citām planētām ievazātas slimības, tādi paši uzliesmojumi uz Saules . . .
Ar to arī saruna beidzās.
Dzīve starpplanētu kuģī ritēja savu gaitu. Jermakovs novēroja fotonu tehnikas darbu un kopīgi ar stūrmani strādāja pie kaut kādas jaunas kosmonautikas problēmas; ģeologi vai simto reizi pārskatīja Golkondas pētniecības darbu plānu; Bikovs lasīja astronomijas grāmatas; Bogdans Spicins visu brīvo laiku rosījās ap radioaparatūru.
Reiz Bogdans piesauca visus pie vadības kabīnes.
— Klausieties! — viņš sacīja, laimīgi smaidīdams.
— Runā Marss, Smilšu Joma. Tas domāts mums.
«.. . ļoti neilgi, — runāja augsta, jautra sievietes balss.
— Un ielejā, ko no aukstajām vētrām aizsedz Centrālās Grēdas kalnu atzarojumi, mēs atradām seklus ezerus un plašas pļavas gluži kā bērnu pasakā. Ak biedri, ja jūs zinātu, kas tas par skaistumu! Jūs uzkāpjat pakalna virsotnē un redzat: violeta, rāma ezera virsma, gluda kā spogulis, neparasti garu oranžkrāsas zāļu un milzīgu, koši zaļu ziedu paklājs, bet pāri visam — tumši violeta debess. Mums gribējās noraut savus skafandrus . . .»
Bikovs redzēja, kā biedru sejās sajūsma un prieks cīnās ar neuzticību, viņu lūpas pašas no sevis veras laimīgos smaidos, acīs iekvēlojas maigas, siltas uguntiņas.
— Tas ir Marss! — Dauge nočukstēja. — Zēni, iedomājieties tikai, tas ir Marss, nedzīvais Marss!
«. . . Mēs nosaucām šo ieleju par «Hiusa» ieleju, godinot jūs. Mēs nevaram pasniegt jums ūdeni no tās ezeriem, ziedus no tās pļavām, mēs, diemžēl, nevaram jums to pat parādīt, bet lai šī ieleja nes jūsu kuģa vārdu, drošsirdīgie draugi! Tagad . . . Acumirkli . . . Mums jābeidz. Uz redzēšanos, novēlam jums visiem panākumus — tev, Anatolij Jermakov, tev, Vladimir Jurkovski, tev, Mihail Krutikov, tev, Bogdan Spicin, tev, Georg Dauge, un tev, Aleksej Bikov . . .»
Šinī dienā pie pusdienu galda Jurkovskis, Dauge un Spicins, pārtraukdami cits citu, ilgi runāja par saviem piedzīvojumiem uz Marsa.
Bija aizritējušas piecdesmit piecas lidojuma stundas, un Jermakovs paziņoja, ka pienācis laiks pagriezt «Hiusu» ar spoguli pret Sauli un sākt bremzēšanu. Raķetes ātrums šai brīdī bija līdz tūkstoš divi simti kilometru sekundē. Turpmākajās četrdesmit stundās «Hiu- sam» bija jākustas ar negatīvu paātrinājumu attiecībā pret Sauli, lai satikšanās vietā ar Venēru nonāktu ar nulles ātrumu.
Visu to Dauge steigā paskaidroja Bikovam, kamēr viņi sagatavoja kopkabīni pagriezienam: nostiprināja grāmatu skapi un bufeti, novāca visu, kas varētu gāzties un izkustēties no vietas. Pēc tam, sekojot pavēlei no vadības kabīnes, visi piesprādzējās pie sēdekļiem ar siksnām.
Bikovs gaidīja tādas pašas izjūtas, kādas viņam nācās pārdzīvot braucienā ar «Mazulīti», taču viss noritēja daudz vienkāršāk. Spicins bija tik neparasti veiksmīgs pilots, ka raķete apgriezās viegli un ātri. Dažu sekundu ilgo bezsvara stāvokli gandrīz neviens nepamanīja. Kopkabīnē sēdošajiem vienīgi likās, ka grīda strauji paslīd sānis, uz mirkli paliek vertikālā stāvoklī un atkal nostājas savā vietā.
«Hiuss» joņoja pretī Saulei ar reaktoru gredzeniem pa priekšu, fotonu reaktors darbojās kā iepriekš, piešķirot tam pastāvīgu paātrinājumu 10 metrus sekundē ik sekundi, taču tagad kuģa ātrums attiecībā pret Sauli nepārtraukti samazinājās. Pēc pusdienām Bikovs atgādināja Jermakovam, ka būtu jāpārbauda, vai «Mazulītis» nav kļuvis radioaktīvs.
— Bez tam, — viņš piemetināja, — kaut arī mums nav iemesla šaubīties par to, ka konteiners piestiprināts pie «Hiusa» korpusa pietiekami izturīgi, tomēr nebūs par sliktu paraudzīties, vai apgriešanās laikā kaut kas nav noticis. Jāaiziet paskatīties.
—- Aiziet paskatīties? — Jermakovs piemiedza acis. — Es nedomāju, Ka tas būtu tik vienkārši…
— Bet mēs … es taču ne vienreiz vien agrāko lidojumu laikā esmu izgājis ārpusē, — Jurkovskis iejaucās sarunā.
— Agrāko lidojumu laikā — iespējams. Bet pašlaik runa ir par to, ka jāiziet no raķetes, kas kustas ar paātrinājumu.
— Mm… — Jurkovskis pārdomādams saknieba lūpas.
— Jūs iedomājaties, kas ar jums notiks, ja norausie- ties no kuģa? — Jermakovs turpināja.
— «Hiuss» lido prom, bet tu iekļūsti gandrīz vai paša fokusā, kur eksplodē plazma, — sacīja Dauge.
Bikovs apņēmīgi paspēra soli uz priekšu.
— Anatolij Borisovič, atļaujiet man, — viņš sacīja.
— «Mazulītis» ir manā ziņā, un es par to atbildu.
— «Starpplanētu pilota instrukcijas» astoņpadsmitais pants: «Lidojuma laikā noliegts izlaist pasažierus ārpus kuģa,» — Jurkovskis ātri nocitēja.
— Jā. Tāds ir likums, — Dauge pamāja.
— Es neesmu nekāds pasažieris! — Bikovs iebilda, atskatīdamies uz viņu sašutumā.
— Acumirkli, — sacīja Jermakovs. -— Aleksej Petrovič, man tiešām nav tiesību izlaist jūs ārpusē. Jums trūkst prakses, pieredzes . . . Bez tam, ja arī netrūktu, tomēr es jūs nelaistu: nelaimes gadījumā neviens nevarēs jūsu vietā vadīt «Mazulīti».
— Un risks pazaudēt tādu pavāru … — Jurkovskis liekulīgi nopūtās.
Bikovs vēsi paskatījās uz «švaukstu», bet nekā neatbildēja un atkal cieši vērās Jerniakovā.
— Fotoreaktoru mēs izslēgsim, tā ka nekāda riska nebūs, — Jermakovs turpināja. (Jurkovska seja izstiepās.)
— Bet, ja runājam par atbildību, tad šeit, uz kuģa, par visu — gan par komandu, gan par kravu — atbildu es. Tā ka runa nav par to. Spicins pašlaik ir postenī, Krutikovs gatavojas atpūsties. Un Mihailu Antonoviču diezin vai vērts sūtīt. Viņš ir pārāk .. . smagnējs tādai operācijai.
— Khm, — Krutikovs noņurdēja pietvīkdams.
— Tātad es? — «švauksts» sacīja smaidīdams.
— Vladimirs Sergejevičs tiešām ir speciāli apmācīts un guvis praksi lidojumu laikā, — Jermakovs pabeidza. — Tātad vai nu es, vai Vladimirs Sergejevičs . 5 .
-— Sešpadsmitais pants, — Dauge nekavējoties nobēra, — «Komandierim lidojuma laikā aizliegts iziet ārpus kuģa».
— Tā ir, tāds ir likums! — Jurkovskis smiedamies iesaucās un izgāja.
Bikovs drūmi nolaida galvu un atgāja sānis.
— Nebēdājies, Aleksej! — Dauge uzsita viņam uz pleca. — Šeit, mans draugs, vajadzīga ne tik daudz drosme, cik māka.
— Nav nekāda lielā gudrība.
— Labi. Bet vai par vakuuma skafandru tev ir kaut kāda jēga?
— Par ko?
— Par vakuuma skafandru. Par tērpu darbam bezgaisa telpā.
— Bet vai tad speciālajā tērpā nevar?
— Ko vēl neizgudrosi, Aleksej! Tanī tevi tā uzpūtīs, ka tu nevarēsi pakustināt ne roku, ne kāju. Vai redzēji Krajuhina kabinetā uzpūsto speciālo tērpu?
Bikovs nopūtās:
— Redzams, nav lemts . . . Varen gribējās paskatīties uz to jūsu «Kosmosu» dabā.
— Nekas, Aleksej Petrovič! — Jermakovs necerēti silti paskatījās uz Bikovu. — Kosmosu dabā jūs vēl redzēsiet.
Salīcis zem divu pamatīgu, pelēku saiņu svara, atgriezās Jurkovskis.
'— Varbūt tomēr fotoreaktoru neizslēgsim? — viņš jautāja, veikli izkravādams saiņus un vilkdams ārā caurspīdīgu cilindru, dubultbalonus un vēl kaut kādas ierīces.
— Noteikti izslēgsim. Jā, pie viena, Aleksej Petrovič, tūlīt jūs iepazīsieties ar pasauli bez smaguma. Ieteicu neatstāt kopkabīni un strauji nekustēties.
— Es nesaprotu . ..
— Tiklīdz izslēgs fotoreaktoru, paātrinājums izzudīs, raķete kustēsies vienmērīgi, bet, ja paātrinājuma nav, — nav arī smaguma.
— Redz, kā! — Bikova seja atplauka, un viņš saberzēja rokas. — Ļoti interesanti. . . Citādi, saprotiet, pat skumīgi: biju kosmiskajā lidojumā un pat nepiedzīvoju . . .
— Kārtībā! — Jurkovskis paziņoja.
Viņš stāvēja durvīs, no kājām līdz pat kaklam iekalts savādās elastīgu metāla gredzenu bruņās, un izskatījās kā briesmīgs posmkājis ar cilvēka galvu. Galvassegu — cilindrisku, caurspīdīgu ķiveri — viņš turēja padusē. Kosmisko skafandru Bikovam bija gadījies redzēt uz fotogrāfijām un filmās, taču viņš nenocietās un apgāja Jurkovskim apkārt, ziņkāri to aplūkodams.
— Ejam, — Jermakovs īsi pavēlēja.
Bikovs atsēdās krēslā un klusēdams ar skatienu pavadīja biedrus.
Kāju dipoņa gaitenī apklusa, durvis aizvērās ar klusu šķindoņu. Dauge sauca: «Kur piestiprināt trosi, Anato- lij Borisovič?» Tad viss apklusa.
— Uzmanību! — reproduktorā ieskanējās Spicina balss.
Tai pašā mirklī Bikovs sajuta, ka viņu maigi ceļ gaisā. Viņš krampjaini ieķērās sēdekļa atzveltnēs. Kaut kas smalki iesvilpās, pāršalca dzestrs vējiņš. Bikovs skaļi nopūtās. Nekas briesmīgs, šķiet, nebija noticis. Tad viņš uzmanīgi atlaida pirkstus vaļā un piecēlās . . .
Kad ceturtdaļstundu vēlāk Dauge, Mihails Antono- vičs un apsarmojušais Jurkovskis, turoties pie speciālām cilpām sienu ādas polsterējumā, atgriezās kopkabīnē, Bikovs, sarkans, nosvīdis un uztraucies karājās gaisā ar galvu uz leju virs sēdekļa un veltīgi pūlējās to sasniegt kaut vai ar pirkstu galiņiem.
Ieraudzījis to, Jurkovskis jūsmīgi ieaurojās, izlaida cilpu no rokām, atsitās ar galvu pret griestiem un atkal izspurdza gaitenī. Dauge un Mihails Antonovičs, gandrīz vai aizrīdamies no smiekliem, palīda zem drūmi smaidošā «Mazulīša» vadītāja un novilka to uz grīdas.
— Kāda . . . tev likās . . . pasaule bez smaguma? — Dauge raustījās smieklos. — Iz . . . izmēģināji?
— Izmēģināju, — Bikovs īsi atbildēja.
— Uzmanību! — ierēcās reproduktors.
Kad fotoreaktors no jauna tika ieslēgts un viss nokārtojās, Jurkovskis pastāstīja, kā veicies ārpusē. Konteiners ar «Mazulīti» izstaro, taču stipri ne, tikko manāmi. Nostiprinājumi nav bojāti — vismaz ārēji ne, kas īstenībā arī ir pats svarīgākais.
— Venēras sirpis redzams ar neapbruņotu aci. Apkārt Saulei — vainags gluži kā pērļains mākonis! Sakiet man, lūdzu, — vai neesmu dzejnieks? — Jurkovskis pieņēma pozu un iesāka: — «Dzīles tumstošas…»
— Dzīles svelošas, — nopietni piebalsoja Bogdans Spicins, kurš bija ieskrējis no sardzes iekampt malku kafijas.
Jurkovskis pārslīdēja viņam ar tālumā vērstu skatienu un sāka par jaunu:
Draudīgais bezdibens spārnus ir izpletis,
Zvaigznes kā dzintara asaras mirdz… —
.. . Ē-ē-ē … kā tālāk?
—- Sirds, — Bogdans lika priekšā.
— Klusē, nožēlojamais . . .
— Nu tad irdz . . .
— Pagaidi. . . acumirkli. . .
Dzīles tumstošas, dzijumi sveši,
Zvaigznes kā dzintara asaras mirdz . ..
Tur, kur ledaini tuksneši plešas . . .
— Tagad lokomotīves trauc, — Bogdans nobeidza visliriskākajā tonī.
Pat ne ar pušplēstu vārdu neviens neieminējās par Bikova neveiksmīgo piedzīvojumu bezsvara pasaulē. Raķetē atkal iestājās miers un klusums, parasta ikdienas dzīve, kas gandrīz ne ar ko neatšķīrās no dzīves uz Zemes.
Bikovs un Dauge sēdēja kopkabīnē pie šaha, kad ienāca Krutikovs. Viņš bija noraizējies.
— Vai dzirdējāt jaunumus, puiši?
Bikovs jautājoši paskatījās uz viņu, bet Dauge, košļādams nagu, izklaidīgi vaicāja:
— Kas tad atkal noticis?
— Nav sakaru.
— Ar ko nav?
— Ne ar vienu nav. Ne ar Zemi, ne ar «Ciolkovski».
— Kādēļ?
13,7
Krutikovs paraustīja plecus, iebāza roku bufetē un izvilka vafeli.
— Un sen jau kopš nav?
— Vairāk nekā stundu, — Krutikovs ar kraukšķi nokoda vafeli. — Jermakovs ar Bogdanu izmēģināja visu. Taustīja uz visiem viļņiem. Tukšs kā izslaucīts. Un kas ļoti pārsteidz — parasti vienmēr gadās uzdurties kādai sarunai, bet tagad visā diapazonā kapa klusums, it kā mēs ajtrastos jūras dibenā. Ne mazākās skaņas, ne mazākā troksnīša.
— Varbūt aparatūra sabojājusies? — ieminējās Dauge.
— Visi trīs komplekti uzreiz? Maz ticams.
— Vai arī antenas nav kārtībā?
Stūrmanis paraustīja plecus. Dauge nomurmināja: «Atkal kaut kas aizgājis pie velna,» — un sajauca figūras.
— Kur Volodja?
— Droši vien savā kabīnē . ..
Bikovs aizskāra Mihaila Antonoviča piedurkni:
— Var būt, ka tikai mēs nevaram uztvert, bet viņi mūs dzird?
— Viss var būt. Bet vispār — ļoti savādi. Pēkšņi ne no šā, ne no tā reizē atsakās strādāt visas radioiekārtas. Kaut kas tāds vēl nekad nav noticis. Tiesa gan, Ļahovs brīdināja . .. Un tomēr . . . tas, saproti, kaut kā uztraucoši . . . kaut kā neomulīgi. . .
Bikovs ar simpātijām pavērās Krutikova labsirdīgajā, apaļajā sejā, mazajās, skumjajās ačelēs.
— Jā … es saprotu, Mihail Antonovič.
Tik tiešām kļuva ļoti neomulīgi. Bikovu pārņēma neskaidra nelaimes nojauta. Varbūt tādēļ, ka ikviens, pat nenozīmīgākais nepatīkamais gadījums uz kuģa viņam likās liela nelaime. Tomēr arī Krutikovs, redzams, izjuta kaut ko līdzīgu, bet viņam taču nekādi nevarēja piedēvēt iesācēja aizdomīgumu.
— Nenokariet degunus, draugi! — Dauge iesaucās mākslotā jautrībā. — Pagaidām vēl nekas ļauns nav noticis, vai nav tiesa? Nezināmu iemeslu dēļ uz laiku zaudēti sakari, tas ir viss. Dzinēji kārtībā, pārtikas pietiekami, «Hiuss» lido saskaņā ar kursu . . .
Krutikovs nopūtās. Bikovs saprata viņu Joti labi. Viņiem, Zemes bērniem, radio sakari bija vienīgā, dzīvā, sajūtamā saite, kas stiepās uz viņiem no dzimtās planētas. Un šīs dzīvinošās saites pārtrūkšana, pat īslaicīga, viņus nomāca. Piepeši Bikovs ar katru savu ķermeņa šūnu sajuta «Hiusa» neizsakāmo vientulību. Desmitiem un simtiem miljonu kilometru mēma tukšuma kā svins uzgūlās uz pleciem, atšķīra viņus no citām pasaulēm un siltās, mīļās mātes Zemes. Desmitiem un simtiem miljonu kilometru ledaina tukšuma .. . Šie neiedomājamie bezdibeņi — tie nepavisam nav «nekas». Nē, tie dzīvo kaut kādu savu īpatnēju un nesaprotamu dzīvi, sekodami kaut kādiem neizdibināmiem likumiem — sarežģīti, ļauni…
Bikovs pameta skatienu uz Daugi, kas izklaidīgi pārkārtoja šaha figūras, un nokaunējās par savām domām. Pietiek ar to, ka viņš nobijās toreiz, pirms starta. Jo visdrausmīgākais, kas var notikt. . . Jā, bet kāpēc vispār kaut kam jānotiek?
— Mūsu iemīļotais Kosmoss atkal draiskojas, — ienākdams sacīja Jurkovskis. — Kā jums tas tīk?
— It nemaz ne, — Dauge noburkšķēja. — Beidz ākstīties! Apnicis .. . Krajuhins prātā sajuks.
— Par veco nu gan nav ko baidīties! Viņam galva daudz stiprāka nekā tev un man kopā. Man šķiet, sakari pārtrūkuši tāpēc, ka izplatījuma apgabals, kurā mēs pašlaik atrodamies, kaut kādu iemeslu dēļ nelaiž cauri radioviļņus. Izskaidrot es neapņemos, bet. .. Vismaz radioaparatūrai nav ko uzvelt vainu. Un jo mazāk antenām.
— Fantasts! — Mihails Antonovičs nopūtās. — Kur tu esi redzējis, ka tukšums nevada radioviļņus?
— Līdz šai dienai — nekur. Bet Ļahovs redzēja. Un es pašlaik arī redzu, ļoti godājamais skeptiķi. Tevi pat ar faktiem nevar pārliecināt.
— Un tu redzi?
— Redzu.
— Pigu tu redzi, Vladimir Sergejevič!
— Es redzu pigu? — pasvītrotā pieklājībā jautāja Jurkovskis.
— Pigu!
Jurkovskis apsviedās uz papēža un devās ārā. Uz sliekšņa viņš apstājās:
— Ieteicu visiem klātesošajiem uzkāpt līdz vadības kabīnes ieejai. Tur jums, ļoti iespējams, izdosies dzirdēt kaut ko interesantu.
Krutikovs ērcīgi saviebās un atkal pasniedzās bufetē pēc vafeles. «Fantasts, nekas vairāk, fantasts,» viņš murmināja.
Dauge nesacīja ne vārda, bet Bikovs sirds dziļumos juta, ka taisnība laikam Jurkovska pusē. Viņi uzkāpa pa trapu līdz vadības kabīnes vaļējām durvīm un piebiedrojās Jurkovskim, kurš sēdēja uz pakāpiena.
No vadības kabīnes plūda Bogdana monotonā balss:
— Zeme, Zeme . .. Ve-sešpadsmit, kāpēc jūs klusējat? Zeme, Zeme … Te «Hiuss». Ve-sešpadsmit, kāpēc jūs klusējat? Dodu uzskaņošanas signālus: viens, divi, trīs, četri, pieci. . .
Iestājās klusums. Dauge ar Bikovu saskatījās, Jurkovskis domīgi braucīja zodu. Noskanēja kaut kādi pārslēdzēju knikšķi. Bogdans nopūzdamies sacīja:
— Nekā, Anatolij Borisovič. Kapa klusums.
— Pamēģiniet atkal uz garajiem viļņiem.
— Klausos.
Pēc minūtes Spicins ierunājās no jauna:
— Labi, pieņemsim, ka nav kārtībā antenas. Bet tādu radiostaciju, kāda ir Septītajā poligonā, taču var uztvert tieši ar korpusu. Un kas gan varētu būt noticis antenām? Nekā nesaprotu. Nav taču ne skaņas . . . Noteikti Ļa- hovam ir taisnība. To visu dara mūsu ātrums . .. Zeme! Zeme! Ve-sešpadsmit, kāpēc jūs klusējat? Te «Hiuss». Dodu uzskaņošanas signālu: viens, divi, trīs . . .
— Varbūt Jurkovskim ir taisnība un mēs tiešām esam iekrituši kaut kādā četrdimensiju bedrē? — sacīja Jermakovs.
Jurkovskis skaņi noklepojās. Jermakovs pienāca pie durvīm:
— Jūs visi te?
— Te, Anatolij Borisovič. Sēžam, gaidām.
— Ko jūs par to domājat?
— Es jau teicu, ko domāju … — Jurkovskis paraustīja plecus.
— Var jau būt, var jau būt. . . Tikai no visām šīm liektajām telpām baismīgi ož pēc matemātiskās mistikas.
— Kā vēlaties, — Jurkovskis mierīgi noteica. — Man tā neliekas mistika. Es domāju, nav grūti pārliecināties, ka tā ir visīstenākā objektīvā realitāte, kas mums dota mūsu sajūtās.
Jermakovs brīdi klusēja.
— Kur Mihails?
— Kopkabīnē, grauž vafeles.
— Vajadzēs …
Līksms Bogdana sauciens pārtrauca Jermakovu:
— Atbild! Atbild!
Visi pielēca kājās. Sausa, aizlūzusi balss gurdeni izrunāja:
— Šeit Ve-sešpadsmit. Šeit Ve-sešpadsmit. «Hius», «Hius», atbildiet! «Hius», atbildiet! Šeit Ve-sešpadsmit. Dodu uzskaņošanas signālu: viens, divi, trīs, četri. Trīs, divi, viens. «Hius», atbildiet…
— Tas ir Zaičenko, — Jurkovskis nomurmināja.
Bogdans steidzīgi sāka runāt:
— Ve-sešpadsmit, dzirdu jūs labi. Ve-sešpadsmit, šeit «Hiuss», dzirdu jūs labi. Kāpēc tik ilgi neatbildējāt?
— Šeit Ve-sešpadsmit, šeit Ve-sešpadsmit, — acīm redzot, nepievērsdams nekādu uzmanību Bogdana atbildei, Zaičenko turpināja. — «Hius», kāpēc jūs neatbildat? Šeit Ve-sešpadsmit. . .
— Mēs viņus dzirdam, viņi mūs ne, — sacīja Dauge. — Aizvien trakāk. Pag, pag . ..
— Te «Hiuss», dzirdu labi, — Bogdans vājā balsī atkārtoja. — Te «Hiuss», dzirdu jūs labi. Ve-sešpadsmit, te «Hiuss» . ..
— Šeit Ve-sešpadsmit, šeit Ve-sešpadsmit. «Hius», atbildiet. ..
Pagāja stunda. Tajā pašā monotonā, bezcerīgu gaidu pilnā balsī Septītais poligons sauca «Hiusu». Tikpat monotonā un nogurušā balsī Bogdans atbildēja. Septītais poligons viņu nedzirdēja. Izplatījums atnesa līdz «Hiusam» radiosignālus no Zemes, bet nelaida cauri kuģa signālus. Jermakovs bez apstājas staigāja pa vadības kabīni. Jurkovskis sēdēja nekustīgi, aizvērtām acīm; Dauge bungoja ar pirkstiem pa ceļgalu. Bikovs visu laiku pūta un braucīja delnām ceļgalus. Vadības kabīnē, sūkdams tukšu pīpīti, iegāja Krutikovs.
— Šeit Ve-sešpadsmit. «Hius», atbildiet.. .
Ēterā kaut kas iečabējās un iesprakšķējās. Jauna, nepazīstama balss ielauzās kuģī, slāpstoša, aizsmakusi balss.
— Palīdziet! Palīdziet! Uztveriet mūsu peilējumus! — nemitīgi skanēja angļu un vācu valodā.
Jurkovskis steigšus piecēlās. Jermakovs sastinga kā sasalis. Dauge saķēra Bikovu aiz rokas.
— Palīdziet! Palīdziet! — nepazīstamais joprojām sauca aizgūdamies. — Pēc trim stundām mēs būsim pagalam . . . Baloni. . . Palīdziet! Beidzas … — Balss nodzisa velnišķīgos sprakšķos un spiedzoņā.
— Kas tur ir? — Bikovs nomurmināja.
— Kāds iet bojā, lūdz palīdzību, Aleksej, — Dauge izdvesa.
— Koordinātes . . . divdesmit divi. . . Noslāpsim . . . Saucam visus . . .
— Spicin, pie pelengatora, veicīgi! — Jermakovs pavēlēja.
— Tieši tā!
— Mūsu koordinātes. . . Uztveriet mūsu peilējumus . . .
— Nekavējoties doties pie viņa! — iekliedzās Jurkovskis.
— Jautājums — kurp?
— Spicin, kāds stāvoklis?
Pēc īsas pauzes atskanēja pārvērsta Spicina balss:
— Nevar uztvert peilējumus!
— Kā — nevar uztvert?
— Nevar uztvert, Anatolij Borisovič, — Spicins trīsošā balsī novaidējās. — Pārliecinieties pats .. .
Nesarunājuši, neatskatīdamies cits uz citu, Jurkovskis, aiz viņa arī Dauge un Bikovs iespraucās vadības kabīnē. Bikovs paskatījās pār Jermakova plecu. Slaida, gara rādītāja šautra kūtri riņķoja pa ciparnīcu, nekur neapstādamās un viegli trīsēdama. Jurkovskis nolamājās.
— Palīdziet! Palīdziet! . . . Musu koordinātes . ..
Visi apjukuši raudzījās cits citā. Bogdans briesmīgā niknumā grieza pelengatora kloķi, knikšķinādams svir- slēdžus, ieslēdza un izslēdza kaut kādas ierīces. Uztvert, peilējumus nekādi neizdevās.
— Apburta vieta, — Bogdans izdvesa, slaucīdams sviedrus no pieres.
— Tas ir negods, — Dauge klusi sacīja, — cilvēki iet bojā . . .
Jermakovs strauji pagriezās pret viņu:
— Kāpēc jūs esat vadības kabīnē? Kurš atļāva? Marš aiz durvīm, jūs, visi trīs .. .
Uz kāpnēm Jurkovskis piesēda un atbalstīja zodu delnās. Bikovs un Dauge nostājās blakus.
— Palīdziet! Palīdziet! — kliedza aizsmakusi balss.
— Ikviens, kas dzirdat mūs, palīdziet!
Bikovs klausījās, aizturējis elpu. Viņš nezināja, kas sauc pēc palīdzības, nezināja, kas tur noticis, viņš tikai juta — ar visu savu būtni juta drausmīgo izmisumu, kas piesātināja katru šīs balss skaņu.
— Ja tikai zinātu, kur viņi atrodas! … — Jurkovskis nočukstēja.
— Velns parāvis! — Dauge nikni iekliedzās. — Vai tiešām neviens pats, atskaitot mūs, viņus nedzird?
— Cik es zinu, bez mums pašlaik lidojumā atrodas ne mazāk par septiņiem kuģiem. No tiem tikai diviem — ķīniešu un angļu — ir zināma brīvas kustībās rezerve. Bet, vienalga, kamēr viņi aprēķinās jaunu trajektoriju, paies mazākais stunda . . . Savādi, ka mēs viņus nedzirdam, tomēr.. .
— Kurus?
— Tos .. . citus . . .
— Vienīgi «Hiuss» pilnīgi bez kaut kādiem trajektoriju aprēķiniem varētu lidot tieši uz peilējumu, — sacīja Dauge.
— Ja tikai būtu peilējums .. .
Durvīs parādījās Jermakovs, bāls, spīdošām, stiklainām acīm.
— Kāpiet lejā kabīnēs, biedri! — viņš pavēlēja.
— Gulstieties kojās, piesprādzējieties. Pamēģināsim izrauties no šī sasodītā maisa. Paātrinājums pārsniegs normu četrkārtīgi — ņemiet to vērā. Dauge, parādiet Bikovam, kā jāizturas pārslodzes gadījumā.
— Klausos!
Jurkovskis piecēlās un pirmais devās lejup. Šai brīdī no vadības kabīnes atlidoja jaunas skaņas. Kāda asa, noteikta balss sliktā angļu valodā jautāja:
— Kas runā? Vai jūs dzirdat mūs? Es esmu uztvēris jūsu peilējumus.
Tas, kurš sauca pēc palīdzības, uztraukti atbildēja:
— Es jūs dzirdu ļoti labi!
— Vai jūs runājat kīniski?
— Nē…
— Vai jūs runājat krieviski?
— Jā, jā, runāju un saprotu .. . Jūs esat krievi?
— Nē. Ar jums runā Ķīnas zvaigžņu kuģa «Jan-czi» komandieris Lu Ši-ers. («Labais vecais Lu!» nočukstēja Jurkovskis.) Mēs dzirdam jūs sen, bet mums ir tikai virziena raidītājs, un jūsu peilējumu izdevās uztvert tikai pirms dažām minūtēm. Ar ko es runāju?
— Kembridžas universitātes profesors . . . Roberts Loids. Kuģis «Zvaigzne» . . . Drausmīga avārija . ..
Viņi sāka runāt angliski.
— Mēs dosimies pie jums pēc peilējuma, — Lu paziņoja.
«Drošsirdis!» Dauge plati ieplestām acīm paskatījās Jurkovski.
— Paldies, lielais paldies . . . Kur jūs esat?
— Pirms pusstundas pacēlāmies no Fobosa starptautiskās bāzes.
Atbildei noskanēja sāpīgs kliedziens:
— Jūs nepagūsiet! . . . Nē, nē, jūs nepagūsiet! Mēs esam nolemti. ..
— Centīsimies nokļūt laikā. Pēc mums gatavojas izlidot avārijas kosmiskie tankkuģi. Mēs noņemsim jūs no jūsu . ..
— Nepagūsiet. — Angļa balss tagad skanēja gandrīz mierīgi. — Nepagūsiet. . . Skābekļa atlicis tikai… divām stundām.
— Bet kur tad jūs esat? Koordinātes?
— Heliocentriskās koordinātes . . .
Profesors nosauca kaut kādus Bikovam nesaprotamus skaitļus. Iestājās klusums. Bija dzirdams, kā Jermakovs
un Bogdans steidzīgi rīkojas ar papīru, tad iedūcās elektronu skaitjošanas mašīna.
— Tas ir asteroīdu joslā. Viena trešdaļa astronomiskās vienības no Marsa, — Krutikovs beidzot paziņoja.
— Piecdesmit miljoni kilometru, — Jurkovskis drūmi noteica. — Pat «Hiuss», ja arī atrastos pie Marsa, ne- pagūtu.
Viņš piecēlās un izslējās miera stājā.
— Man viss skaidrs, — bija dzirdama Lu balss. —• Vai nav nekādas iespējas noturēties kaut desmit stundu? Padomājiet.
—- Nē . .. Gaiss nepārtraukti izplūst, acīm redzot, kuģa korpusā ir mikroskopiskas plaisas . . .
Pēc īsas pauzes profesors piemetināja:
— Mēs esam palikuši divi… un viens no mums ir bez samaņas.
— Drosmi, profesor!
— Es esmu mierīgs, — atskanēja nervozi smiekli. — O, tagad es esmu pilnīgi mierīgs! . . . Mister Lu!
— Es klausos, profesor.
— Jūs esat pēdējais, kas klausās manu balsi.
— Profesor, jūs droši vien klausās simtiem cilvēku . . .
— Vienalga, jūs esat pēdējais cilvēks, ar ko es runāju. Pēc kāda laika jūs atradīsiet mūsu kuģi un mūsu ķermeņus. No visas sirds lūdzu jūs materiālus, ko esam ieguvuši šinī lidojumā, nodot Starptautiskā kosmonautu kongresa rīcībā. Jūs apsolāt?
— Es jums to apsolu, Robert Loid!
— Visi, kas mūs dzird, būs par lieciniekiem. Materiālus es ielieku portfelī.. . krokodilādas portfelī… tā. Tas būs uz galda vadības kabīnē. Jūs mani dzirdat?
— Es dzirdu jūs ļoti labi, profesor.
— Tad tā. Es jau iepriekš pateicos jums, mister Lu. Tagad vēl viens lūgums. Uz Zemes, kad jūs tur atgrie- zīsieties . . . atgriezīsieties … — sekoja starpbrīdis, bija dzirdama saraustīta, šņukstoša Loida elpa. — Atvainojiet, mister Lu. Kad atgriezīsieties, jūs droši vien apmeklēs mana sieva, misis Loida … un dēls. Nododiet viņiem manu pēdējo sveicienu … un pasakiet, ka es biju savā vietā līdz beigām. Jūs dzirdat mani, mister Lu?
— Es jūs dzirdu, profesor.
— Tas ari viss.. . Sveiki, mister Lu! Sveiki visi, kas mani dzird! Novēlu jums laimi un sekmes!
— Sveiki, profesor. Es noliecu galvu jūsu vīrišķības priekšā!
— Nevajag tādu vārdu .. . Mister Lu!
— Es klausos.
— Pelengators strādās nepārtraukti.
— Labi.
— Lūkas jūs atradīsiet vaļā.
Klusums.
— Labi, profesor.
— Tas arī, šķiet, viss. Vēlreiz ardievu!
Iestājās klusums.
— Mēs .. . vai mēs nekādi nepagūtu? — Bikovs jautāja, ar mokām kustinādams stīvās lūpas.
Neviens neatbildēja. Klusēdami viņi nokāpa kopkabīnē, klusēdami apsēdās katrs savā stūrītī, cenzdamies neskatīties cits citā. Drīz viņiem piebiedrojās Jermakovs ar Krutikovu. Bikovs tik tikko apjēdza, kas notiek. Visas viņa domas bija piekaltas pie skata, ko pakalpīgi uzzīmēja iztēle: gārdzot, cīnoties ar elpas trūkumu, sirms cilvēks rāpo pa gaiteni, citu pēc citas vērdams vaļā masīvas tērauda durvis. Pēdējo durvju — ārējās lūkas — priekšā viņš apstājas un satumsušām acīm atskatās atpakaļ. Gaiteņa attālākajā galā redzams galds, uz kura spuldzes gaismā spīd krokodilādas portfelis. Cilvēks ar trīsošu roku novelk pāri pierei un pēdējo reizi dziļi ieelpo izretināto gaisu.
— Aleksej Petrovič!
Bikovs satrūkās un atskatījās. Jermakovs norūpējies pārliecās pār viņu:
— Ejiet labāk savā kabīnē un pacentieties iemigt.
— Ej, Aleksej, ej. Tu jau neizskaties pēc cilvēka, — sacīja Dauge.
Bikovs paklausīgi piecēlās un izgāja. Ejot garām trapam, kas veda uz vadības kabīni, viņš dzirdēja Bog- danu vienmuļi atkārtojam:
— Ve-sešpadsmit, Ve-sešpadsmit, šeit «Hiuss». Ve- sešpadsmit, šeit «Hiuss» .. .
Kopkabīnē Jermakovs nopūzdamies sacīja:
— Esmu ticies ar Robertu Loidu. Nesen. Labs kosmonauts. Ievērojams zinātnieks . . .
— Lai viņam mūžīga piemiņa! Viņš labi turējās, —- Jurkovskis klusi noteica.
— Lai viņam mūžīga piemiņa …
Pēc īsa klusuma brīža Dauge pēkšņi pielēca kājās:
— Velns lai parauj! Man šķiet, mēs esam sastinguši uz vietas. Iegāzušies kaut kur, un mūs aprakuši.. .
— Neceliet paniku, Dauge, — Jermakovs noguris pasmaidīja.
Pusdienot neviens negribēja, un drīz vien Jermakovs pirmais piecēlās, lai dotos savā kabīnē. Krutikovs uzlika roku Jurkovskim uz pleca un vainīgi sacīja:
— Šķiet, ka tev bijusi taisnība, Volod ja.
— Nieki, — tas noteica. — Bet jums, biedri, nākusi klāt vēl viena mīkla.
Visi jautājoši paraudzījās viņā.
— Kas tad nu?
— Lu sacīja, ka viņam esot tikai virziena raidītājs, vai ne?
— Jā.
— Bet mēs taču viņu dzirdējām tīri labi.
Mihails Antonovičs iepleta muti un apjucis atskatījās uz Jermakovu.
— Un kāpēc gaņ ne? — Dauge jautāja.
— Tāpēc, draudziņ, ka «Hiuss»- attiecībā pret Lu atrodas pavisam citā virzienā nekā Loida kuģis. Virzīts ra- diostars nekādā gadījumā nedrīkstētu nonākt līdz mums.
Dauge aptvēra galvu rokām:
— Pietiek šo mīklu! Tas beigu beigās vairs nav izturams!
Jermakovs un Mihails Antonovičs tūdaļ pat devās uz vadības kabīni, paķerdami līdzi arī Jurkovski.