Sakari atjaunojās pēc diennakts tikpat negaidīti, cik negaidīti bija pārtrūkuši. Acīm redzot, «Hiuss» bija garām «apburtajai vietai» — savādam apgabalam
Kosmosā, kam attiecībā uz radioviļņiem piemita vēl nepazīstamas īpašības. Kopkabīnē daudz strīdējās par šo nedzirdēto parādību, izteica vairākus pieņēmumus, to skaitā arī dažus gluži nejēdzīgus (tā, piemēram, Dauge paziņoja, ka visi komandas locekļi kļuvuši par upuriem masveida psihozei), bet Jurkovskis sāka strādāt pie hipotēzes par kaut kādiem četrdimensiju atspoguļojumiem, mēģinot ar kuģa komandas labākā matemātiķa Mihaila Antonoviča Krutikova palīdzību ievest «fizikāli korektu telpas punkta jēdzienu»; caur šādu punktu elektromagnētiskās svārstības ietu tikai vienā virzienā. Bikovu sākumā aizvainoja biedru vienaldzība pret Loida bojā eju. Viņam likās gandrīz vai zaimi sarunas par teorijām un formulām jau divas stundas pec visa ta, kam viņi bija par lieciniekiem. «Zvaigznes» katastrofa uz viņu bija atstājusi ārkārtīgi smagu iespaidu. Apdullis un nospiests viņš staigāja pa raķeti, ar grūtībām piespiezdams sevi atbildēt uz jautājumiem un izpildīt sīkus Jermakova uzdevumus.
Līdz Venēras sastapšanas brīdim bija atlikuši tikai piecpadsmit līdz divdesmit miljoni kilometru. Lidojums gāja uz beigām. Tuvojās ekspedīcijas visatbildīgākais mirklis — nosēšanās uz Venēras. Ar retiem izņēmumiem tas nebija izdevies pat pasaules labākajiem kosmonautiem. Tādēļ nevis pārmetumus, bet gan apbrīnu bija pelnījuši cilvēki, kuri ar labi trenēta gribasspēka piepūli bija piespieduši sevi aizmirst pagātnes pārdzīvojumus, pat tos pavisam nesenos, un spējuši koncentrēt visu savu uzmanību uz priekšā stāvošajiem pārbaudījumiem. Sākumā Bikovs to nesaprata. Toties tagad viņi atgādināja tam karavīrus pirms trieciena. Atstājuši aiz sevis kritušos, steigā pārsējuši svaigos ievainojumus, viņi gatavojas pēdējam, izšķīrējam lēcienam pretī uzvarai… vai nāvei. Turklāt šai brīdī neviens, pat Jurkovskis, nemētājās ar skaļām frāzēm un neieņēma efektīgas pozas. Visi bija mierīgi un lietišķi. Viņu pūlēs izprast «apburtās vietas» dabu izpaudās tikai rūpes par tiem, kas sekos viņu pēdās.
Bikova cieņa un godbijīgā sajūsma izpaudās tādējādi, ka viņš pacienāja biedrus ar lielisku plovu, un Mihails Antonovičs divas reizes pēc vakariņām skrēja uz kam- bizi, pie tam otrreiz — no sardzes, turklāt tika pieķerts un par to saņēma rājienu.
Tiklīdz noskaidrojās, ka abpusējie sakari ar Zemi nodibināti, Jermakovs noraidīja radiogramu, kurā skopi, bet nepārprotami aprakstīja neparasto notikumu un noraidīja profesora Loida un Lu pēdējās sarunas saturu.
— Bet tad likāt gan jūs mums nervozēt! — Zaičenko, uztraukumā stostīdamies, sacīja. — Vera Nikolajevna gandrīz vai prātu zaudēja. Bet «Zvaigzne» … — viņa balss kļuva klusāka un nopietnāka, — par to mēs jau zinām. Visa pasaule zina. Lu sasniedza angļu kuģi un atrada bojā gājušos un dokumentus.
— Kas tur īsti bija noticis?
— Skaidri nav zināms, bet domā, ka eksplodējis reaktors. Kuģa dzinēju daļa pilnīgi sadragāta. Lu rādīja mums tā uzņēmumu pa televizoru.
— Cik gājuši bojā?
— Lu atrada divus. Angļi ziņoja, ka ar «Zvaigzni» devušies ceļā astoņi cilvēki.
— Lai viņiem mūžīga piemiņa . . .
— Lai viņiem mūžīga piemiņa . ..
Brīdi abi klusēja.
— Kādas jūsu domas par sakaru pārtraukuma iemesliem, Anatolij Borisovič?
— Pagaidām man vēl nav noteikta sprieduma.
-— Jā, protams . . . maz faktu. Var būt, ka noteikta ietekme ir «Hiusa» ātrumam? Ļahovs taču, šķiet, runāja par to .. .
— Var jau būt.
— Vai arī jūs iekļuvāt blīvā metālisku putekļu mākonī?
— Tas neko neizskaidro. Labāk atstāsim risinājumu speciālistiem. Kā ar Krajuhinu?
— Atlaba. Rāvās šurp uz staciju, bet ārsti pagaidām neļauj. Pie mums te līst.
— Sveiciniet viņu silti jo silti no mums visiem un no manis personīgi.
— Pieņemts, Anatolij Borisovič! Jā . . . pavisam aiz- pļāpājos. Te guļ viņa zīmīte jums, atnesa jau pirms divām dienām.
— Ko tad jūs klusējat? Lasiet!
— Tūlīt. Ta… «Anatolij, visu, ko es toreiz runāju, aizmirsti. Redzams, kļūstu vecs un vājš. K.»
— Kas?
• — «K». Lielais burts. Paraksta vietā.
— Skaidrs. «Visu, ko es toreiz runāju, aizmirsti.»
— Jā, «aizmirsti».
Jermakovs pašķielēja uz Spicinu, kurš sēdēja pie pults ar muguru pret viņu.
— Skaidrs. Mums bija neliels strīds . .. Jums viss?
— Viss, Anatolij Borisovič. Sakaru grafiks agrākais?
— Agrākais. Uz redzēšanos.
— Laiks, — Spicins teica pie pusdienu galda. — Laiks sākt pieņemt peilējumus no Mahova.
— Vai nebūs par agru? — Jermakovs atsaucās.
— Mums taču rezervē ir vēl kādas desmit stundas.
— Ar jūsu atļauju, Anatolij Borisovič, labāk sākt ātrāk. Pasākums jauns, un tāpēc vēlams iegūt vairāk datu.
Bikovs klusītēm apjautājās, par ko ir runa.
— «Hiuss» tuvojas Venērai, — Dauge paskaidroja,
— mums tagad jāaprēķina ceļš uz «Ciolkovski».
— Uz «Ciolkovski»? Uz Venēras mākslīgo pavadoni? Bet kāpēc?
— Kā tu domā — kāpēc? Lai tuvotos tam, protams.
— Es sapratu, ka mēs ar «Ciolkovski» tikai uzturēsim sakarus un nosēdīsimies uz Venēras, paiedami tam garām.
— Cik tu mudīgs . .. Vajag visu pamatīgi norunāt ar «Ciolkovska» priekšnieku Mahovu par sadarbību.
— Un cik ilgi mēs tur uzturēsimies?
— Nezinu . . . Anatolij Borisovič, cik ilgi mēs paliksim pie «Ciolkovska»?
— Stundas piecas sešas, ne vairāk. Nodosim pastu, grāmatas, augļus, noturēsim apspriedi un dosimies tālāk.
— Skaidrs. Ja, Aleksej, tur tu gan varēsi izbaudīt bezsvara stāvokli pilnā mērā. Mēs patīksmināsimies .. .
Bikovs atcerējās savu kļūmo pieredzi šinī nozarē un noliecās pār šķīvi.
«Hiusa» tuvošanās «Ciolkovskim» prasīja vairāk nekā trīs stundas un sagādāja komandai daudz raižu. Pilotu
uzdevums bija grūtāks tāpēc, ka «Ciolkovska» orbītas plakne (pavadonis riņķoja ap Venēru dažu tūkstošu kilometru attālumā) bija gandrīz perpendikulāra Venēras orbitālās kustības plaknei, tā ka Krutikovam un Spici- nam atkal nācās krietni vien nopūlēties. Tomēr uzdevums tika veikts, un kuģis pa aizvien šaurāku spirāli sāka tuvoties tai vietai, kur noteiktā laikā vajadzēja iet garām «Ciolkovskim». Pasažieri šo laiku pavadīja kopkabīnē, piesprādzējušies pie sēdekļiem un juzdamies te viegli kā gaisa baloni, te atkal smagi kā svina gabali. Bikovam šķita, ka viņš šūpojas gigantiskās šūpolēs; te viņš krampjaini ķērās pie roku balstiem, baidīdamies uzlidot pie griestiem, te iepleta muti, veltīgi pūlēdamies ieelpot un skaidri juzdams, ka ribas iespiežas plaušās. Taču visam reiz pienāk gals. Manipulācijas ar paātrinājumu izbeidzās, un kādā ne visai patīkamā mirklī šūpoles vairs necēlās augšup, bet gāzās lejup, bezdibenīgā dzīlē.
— Viss kārtībā! — beidzot Spicina balss ieskanējās reproduktorā. — Var atsprādzēties. «Ciolkovskis» ir simt kilometru, Venēra — trīstūkstoš kilometru attālumā no mums.
— Pagaidi, Aleksej, neatsprādzējies, — Dauge brīdi- nīja Bikovu, steidzīgi atbrīvodamies no jostas.
Kopā ar Jurkovski viņš Joti veikli, ķerdamies pie sienām un mēbelēm, izvilka kopkabīnē vairākas neilona auklas. Tādas pašas auklas izvilka gaiteņos, vadības kabīnē un katrā kabīnē.
— Tagad lien ārā …
Bikovs uzmanīgi piecēlās, negaidot uzspurdza gaisā un palika karājoties, pieķēries pie krēsla atzveltnes. Viņa seja kļuva sārta. Sāji smaidīdams, nevienā neskatīdamies, viņš ieķērās auklā un, neveikli savicinājis kājas, atkal nokļuva uz grīdas.
— Kāda nejēdzība … — viņš nikni norūca.
— Vai zini, Aleksej Petrovič, — sacīja Krutikovs, parādīdamies durvīs, — nebūtu slikti pagatavot lepnas vakariņas un uzcienāt «Ciolkovska» zēnus …
— Tūlīt, — Bikovs ar grūtībām izdabūja.
— E, tas neies cauri, Aļoša! — Krutikovs iesmējās.
— Rociņas tev par īsam . . . Kadu laiku tev nāksies tas turēt klēpī.
— Kādēļ?
— Vai tu maz proti gatavot ēdienu tādos apstākļos? Kad ūdens netek, bet kā pūslis lidinās pa virtuvi, kad kotletes lēkā uz pannas kā trakas vardes un pusceptas lidinās pa gaisu . . .
Spēcīgs grūdiens pārtrauca viņu. Kaut kas griezīgi no- čerkstēja pa kuģa sānu. Kopkabīnē salīgojās.
— Kas tad tas? — Dauge nomurmināja.
Bikova acis sastapās ar Krutikova sastingušo skatienu. Uz stūrmaņa pieres iemirdzējās sīkas sviedru pērlītes.
— Uzņem viesus, Mihail Antonovič! — Bogdans jautri kliedza no gaiteņa. — Lempīgie sātani!
Dauge skaļi izelpoja, bet Mihails Antonovičs trīsošu roku meklēja kabatā lakatiņu.
— Goda vārds, sātani, — viņš teica aizsmakušā balsī, ar grūtībām atgūdams elpu, — šitā jau cilvēku uz visu mūžu var padarīt par kropli. . . par stostiķi. . .
Viņš iebāza lakatiņu atpakaļ kabatā un, ķerdamies pie auklām, ātri vien izkļuva aiz durvīm. Dauge neapmierināti norūca:
— Gandrīz katru reizi iznāk tāds joks, un katru reizi man dūša saskrien papēžos.
— Kas noticis?
— Pienākusi maza raķete no «Ciolkovska». Starpplanētu taksometrs, iedomājieties, lūdzu. Trakgalvība .. . Droši vien izteikt savu cieņu ieradies Mahovs . .. Pagaidi, uz kurieni tad tu? Ak nelido, vēl mirkli pakavējies . . .
Neuzmanīgi pakustējies, Bikovs izlidoja starp auklām, atsitās pret griestiem un, iepletis rokas, traucās lejup. Dauge saķēra viņu aiz kājas un, veikli parāvis, nostādīja atkal vertikālā stāvoklī.
— Jel nomierinies debesu būtne, nevajag uztraukties . .. Vai tu atceries formulu: mv kvadrātā, dalīts ar divi? Labi vēl, ka dalīts ar divi, citādi tu būtu pārsitis savu karsto galviņu.
Bikovs atkal iegāzās glābējā krēslā, cieši apņēmies neatstāt to tik ilgi, iekams nebūs beidzies šis «nolādētais bezsvara stāvoklis». Šini brīdi gaitenī kļuva dzirdama kņada, priecīgi saucieni, skaļi sarokošanās plīkšķi un, šķiet, pat skūpstu skaņas.
— Veseli, draugi! Veseli, tautieši! — sparīgi dunēja kāds bass. — Sveiks, manu saulīt, Mihail Antonovič! Joprojām tikpat vājš, nabadziņ, ko?
— Sveiks, mīļais Mahov! Nāc šurp, lai es tevi noskūpstu un uzlieku sodu. Par kosmosa kustības noteikumu neievērošanu.
— Ā-ā! Bogdans! Nebaries kaut tādā priecīgā brīdī. . . Anatolij Borisovič, priecājos, jūs redzot! Iepazīstieties: mans vietnieks inženieris Grigorijs Moisejevičs Štirners. Strādās tieši ar jums.
— Esmu dzirdējis, lieliski. . .
— Priecājos iepazīties, — Štirnera balss bija sausa un skarba.
— Lūdzu kopkabīnē, — Jermakovs uzaicināja.
— Nekā nebija, mīļie, paņemsim pastu — un aidā! — visi pie mums! Gaidīt gaidām, sagaidīt nevaram.
— Piedodiet, Pjotr Fjodorovič. Šoreiz apmierināsimies ar sarunu šeit pat uz «Hiusa». Pie jums ciemosimies atceļā.
Iestājās savāds klusums.
— Tas viņam nevietā paspruka, — Dauge pačukstēja, apaļām acīm raudzīdamies uz durvīm. — Tā vārdu pa vārdam ir Tahmasiba frāze . . .
Bikovam kļuva kaut kā dīvaini.
— Zinu, zinu, par ko jūs domājat! — Jermakovs atkal ierunājās. — Nevajag būt māņticīgiem. Jāsteidzas.
Pateicis to, viņš mazliet pasmaidīja.
— Kā zināt, Anatolij Borisovič, — Mahovs atbildēja apjucis. — Kur pavēlēsiet?
— Lūdzu šeit.. . Lūdzu, Grigorij Moisejevič.
Pirmie ienāca viesi — garais, smagnējais Mahovs un
pusaudzim līdzīgais Štirners — abi mīkstos, apnēsātos kombinezonos, ar caurspīdīgām, uz muguras atmestām ķiverēm. Štirners padusē turēja mapi.
— Sveicināts, biedri Dauge! — Mahovs dārdināja. — Bet tas, protams, biedrs Bikovs? Jā?
Tālredzīgi neizlaizdams auklu no kreisās rokas,
Bikovs paspieda viņam roku, pēc tam sasveicinājās ar Štirneru. Visi ieņēma vietas pie galda.
— Tātad, Pjotr Fjodorovič, — Jermakovs sacīja, — klājiet vaļā, kas jums ir.
Mahovs skaļi noklepojās, Štirners atvēra mapi, un apspriede sākās. Runāja maz un precīzi, vairāk lietodami formulas un matemātiskus terminus, vilkdami ar pirkstiem pa rasējumiem un aprēķiniem, ko Štirners bija atvedis līdzi. Runāja par to, kā nodrošināt maksimāli precīzu «Hiusa» nosēšanos pie Urāna Golkondas robežām un kā uzturēt sakarus pēc nosēšanās. Mahovs ar Štirneru un viņu biedri no diviem citiem mākslīgajiem pavadoņiem bija sīki izstrādājuši sistēmu vadīšanai pa radio, ar kuras palīdzību paredzēja novadīt «Hiusu» ne tālāk par piecdesmit līdz simt kilometriem no Golkondas robežām. Tiesa gan, šī sistēma praksē vēl nebija izmēģināta, taču treniņi liek cerēt uz pilnīgu veiksmi.
— No mums tagad tiek prasīta maksimāla precizitāte, — Štirners sacīja, viegli bungodams ar pirkstiem pa rasējumu, — bet no jums, biedri, uzmanība un manevrēšanas spējas. Cik es zinu, «Hiuss» nav ierobežots savā kustībā kā parastā impulsu raķete un visos gadījumos spēj stingri turēties pie peilējumiem. Tomēr, es atkārtoju, pirmais un galvenais — uzmanība! Ja «Hiuss» kaut mazdrusciņ atrausies no radiostara, jūs riskējat nosēsties tūkstošiem kilometru tālumā no vajadzīgās vietas.
Tātad «Hiusam» jānosēžas uz planētas, noturoties triju radiostaru krustojumā, kas tad arī, pēc speciālistu domām, novedīs to visizdevīgākajā punktā. Desmit līdz piecpadsmit kilometru augstumā virs Venēras pelenga- toru impulsi izzūd: tie vai nu bez pēdām absorbējas, vai arī atstarojas uz augšu, Venēras stratosfērā. No šī augstuma kuģim jālaižas lejup vertikāli. Iespējami nopietni sarežģījumi: Venēras viltīgā atmosfēra var izkropļot signālus un tā piekrāpt. Lai tas nenotiktu, darbosies paralēlas kontroliekārtas. Spicins ar Jermakovu pierakstīja dažus skaitļus, salīdzināja savus aprēķinus ar Štirnera shēmu un paziņoja, ka jautājumu viņiem vairs neesot. Mahovs pārgāja pie otrā jautājuma. Tā kā radiosakarus, vismaz tādus, kuriem varētu pilnīgi uzticēties, ar Venēras virsmu, šķiet, neizdosies nodibināt, jāvienojas par optisko signālu sistēmu. Pēc Ma- hova domām, nepieciešami tikai divi signāli: viens — «pārtiku un ūdeni», otrs — «rezerves daļas, enerģijas krājumus». Rezerves daļu un aparatūras saraksts sastādīts jau iepriekš.
— Mēs jums atvedām portatīvu palaišanas iekārtu un divas raķetes ar atomu lādiņiem. Ja . . . tfu-tfu, protams. . . ja notiks kaut kas nelāgs un būs vajadzīga mūsu palīdzība, jūs palaidīsiet vienu raķeti gaisā vertikāli virs sevis. Tā eksplodēs apmēram divsimt kilometru augstumā. Protams, šaut nevar, kad iegribas. Te jums būs tabula laika aprēķinam. Apzīmētajās minūtēs mūsu novērotāji rūpīgi vēros jūsu nosēšanās rajonu.
— Un tad? — Jermakovs jautāja.
— Un . . . nekas. Mēs zināsim, ka pie jums kaut kas nav kārtībā, un centīsimies jums palīdzēt.
— Kā īsti?
— Piegādāsim jums automātiskās raķetes ar nepieciešamo avārijas krājumu. Raķetes lidos tieši uz jūsu peilējumu.
— Teicami! — Jermakovs pamāja. — Bet kādam nolūkam otrā signālraķete?
— Divas raķetes, vienu pēc otras, jūs palaidīsiet tai gadījumā, ja nosēšanās kļūs kļūmīga un kuģis nopietni bojāts.
Iestājās klusums.
— Ļoti iespējams, ka tad nebūs neviena, kas tās varētu palaist, — saviebdamies piezīmēja Dauge.
—- Mans pesimisms nesniedzas tik tālu, — Mahovs lēnīgi atbildēja.
Pēc apspriedes Dauge uzaicināja Bikovu:
— Nāc, paskatīsimies uz skaisto Venēru. Jermakovs atļāva tevi izlaist.
Pēc desmit minūtēm viņi, tērpušies neveiklās bruņās ar caurspīdīgām ķiverēm galvās, stāvēja kubveida ke- sonā pie ārējās lūkas. Dauge cieši noslēdza durvis aiz sevis, tad iedarbināja sūkni un pagriezās pret manometru pie sienas. Slaida bultiņa nevienmērīgiem lēcie- īriem devās lejup. Kad tā apstājās, Dauge atvāza no lūkas platu tērauda stieni un biezs, šķautnains vāks mīksti atkrita sānis.
Bikovs cerēja ieraudzīt to, kas simtiem reižu aprakstīts reportāžās, stāstos un romānos: melni violetu dzīli, kurā izsēti apžilbinošu zvaigžņu punkti. Tai vietā lūkas apaļā atvere atmirdzēja nespodrā, dzelteni sārtā gaismā. «Hiuss» karājās virs milzīga, blāvi apgaismota, miglaina kupola. Pelēcīgas ēnas rāpoja pa spīdošo, oranžo lauku, lēni tuvinājās un izšķīrās, tinās gredzenos un satrūka neskaidros, izzūdošos plankumos. Malās kupols satumsa, taču tā robežas nebija asas, tās nemanāmi izplūdušos, violetos toņos pārgāja pilnīgā, necaurredzamā melnumā. Turpretim centrā savijās savā starpā, bet nesajaucās ārkārtīgi smalkas, sārtas, dzeltenas un pelēkas, dūmakainas lentes; te tās bija redzamas skaidri un noteikti, te aizklājās ar vienmuļu, rūsganu dūmaku . . .
Redz, kāda ir šī Venēra, «pati baismīgākā planēta Saules sistēmā»! Bikovs saprata, ka krāsaino ēnu kustības, tik niecīgas no dažu tūkstošu kilometru attāluma, nav nekas cits kā spēka un ātruma ziņā drausmīgas pārmaiņas atmosfērā — negaisi, taifūni, virpuļviesuļi, kam uz Zemes nav nekā līdzīga.
Rau, garš, pelēks plankums kļuva šmaugāks, izlocījās un savijās gredzenā . .. Varēja iedomāties gigantisku piltuvi un milzīgas mākoņu masas, kas trakā ātrumā traucas tanī. «Izskats tai ne visai patīkams,» atcerējās Bikovs. Viņš nespēja atraut skatienu no šīs baismīgās un reizē varenās ainas.
Tur, zem verdošās mākoņu segas, slēpjas milzīga pasaule ar kalniem, tuksnešiem . . . varbūt pat jūrām un okeāniem. Tur kaut kur slēpjas bagātības, kuras jāatklāj «Hiusa» komandai, tur mētājas televadāmo mehānismu drupas, sadragāti starpplanētu kuģi, tur arī drošsiržu kapi. . . Neskaidra sajūta, līdzīga māņticīgām bailēm, sakustējās Bikova sirdī. Viņš iedomājās, ar kādu niknumu šī planēta līdz šim bija atsitusi visus mēģinājumus to pakļaut. Tomēr cilvēks ir gudrāks un spēcīgāks par dabu. Cilvēks ir drošsirdīgs un neatlaidīgs, un, ja pat «Hiusa» komandai lemts nolikt galvas, viņu bojā eja ne mirkli neapturēs tos, kuri viņiem sekos.
No kreisās puses uz kupolu ātri līda melna ēna — nevienāda, ar dziļiem iedobumiem un izliekumiem.
— Mēs izejam nakts pusē, — ķiverē atskanēja Dauges balss.
«Hiuss» iegrima Venēras mestajā ēnas konusā. Satumsa, tikai apaļā, izplūdusi mirdzošās miglas josla iezīmēja planētas malas. Taču ļoti drīz uz melnā fona sāka iznirt vāji, sārti atspīdumi.
— Kas tas? — jautāja Bikovs.
Dauges ķivere sašūpojās: viņš cieši vēroja planētu. Tad Bikova austiņās atskanēja Georga balss:
— Šķiet, vulkāni. Esmu dzirdējis par nepārtrauktas vulkāniskās darbības rajonu. Pagaidām vēl neviens nezina. Hipotēze. ..
Viņi izgāja no kesona pēc tam, kad no kreisās puses sāka aust spoža gaisma un kļuva redzams milzīgs, dzeltens sirpis.
— Jā . . . — Bikovs atcerējās. — Bet kur tad «Ciolkov- skis»? Es gribētu paskatīties uz šo mākslīgo pavadoni.
— No lūkas to neredz, Aleksej. Mēs esam pagriezušies ar lūkām uz leju, uz Venēras pusi, bet «Ciolkovskis» atrodas augstāk par mums. Lodāt pa «Hiusa» virsu tev būtu vēl par agru. Pagaidīsi līdz nākošajai reizei. Redzēsi, kad atgriezīsimies.
Bikovs atcerējās neseno Dauges piezīmi, nopūtās, bet nekā neiebilda.
Viņus gaidīja. Jermakovs uzaicināja visus ieturēt pusdienas. Tās bija pirmās pusdienas bezsvara apstākļos, un Bikovs klusībā vēlējās, lai tās būtu arī pēdējās. Kosmonauti lietišķi, nepārtraukdami sarunas, cēla pie lūpām elastīgas iemutes, ko lokanas caurules savienoja ar slēgtiem plastmasas traukiem. Maizes rikas un uz-, kožamos viņi ņēma no caurumotām kārbām, neaizmirs- dami tās rūpīgi aizvērt. Vārdu sakot, «Mazulīša» vadītājs paliktu neēdis, ja par viņu nebūtu uzņēmies šefību Krutikovs, kurš tieši tādēļ nosēdās viņam blakus.
Pie galda runāja par dzīvi uz mākslīgā pavadoņa, par plāniem radīt veselas «Hiusu» armādas, par speciāliem raidījumiem konsultācijām, kas nepieciešamas neklātienes studentiem, kuri strādā uz pavadoņiem. Mahovs sūdzējās par stulbu apgādnieku, kurš atsūtījis uz pavadoni veselu kasti mikrofilmu par slēpošanas sporta tehniku. Štirners smiedamies pastāstīja — kāds uz «Ciolkovska» atvedis peles. «Tagad lūgtin lūdzam atsūtīt kaķi. Būs nedzirdēta atrakcija — kaķi peļu medībās bezsvara apstākļos.» Daudz sprieda par izcilā indonēziešu ansambļa koncertiem, par sverdlovskieša Gadalova jauno simfoniju «Ceļš uz zvaigznēm», kas visus saviļņojusi. Daudz jokoja, smējās. Ne ar pušplēstu vārdiņu nepieminēja «Hiusa» komandai priekšā stāvošās grūtības.
Jermakovs paskatījās pulkstenī, un Mahovs steidzīgi piecēlās:
— Laiks, biedri.
Visi žigli piecēlās un sāka atvadīties. Mahovs pēc kārtas apskāva visus kosmonautus, un Bikovs satraukts ievēroja, cik pēkšņi iekrīt Mahova vaigi un nodzeltē seja. Štirneram uzbudinājuma pazīmes nebija tik skaidri manāmas.
— Neaizmirstiet, — Jermakovs atgādināja, — atvirzīties no mums ne mazāk par piecdesmit kilometriem, citādi jūs var pamatīgi apdedzināt.
— Labs ir, par mums nebēdā, — Mahovs norūca. — Nu tad svei… uz redzēšanos, draugi! Vēlam panākumus!
Viņš pagriezās un, ātri laizdams caur pirkstiem auklu, izgāja gaitenī. Štirners sveicinot pamāja ar roku un sekoja viņam. Šķindēdama noslēdzās ārējā lūka. Iestājās klusums.
— Tā ari mēs viņiem nepastāstījām par kosmisko uzbrukumu, — Jurkovskis pēkšņi atminējās.
Jermakovs izklaidīgi paskatījās uz viņu.
— Nepastāstījām . . . Beigu beigās tas nav svarīgi. Lūdzu, sagatavoties .. . Spicin, ejam.
Bikovs čukstus jautāja Daugem:
— Vai tad Mihails Antonovičs paliks te?
— Jā. Vadības kabīnē viņam pašreiz nav ko darīt … — Dauge pakratīja galvu, it kā gribēdams aizdzīt no sevis kaut kādas domas, un sacīja: — Tātad pa vietām?
Mihails Antonovičs un Jurkovskis jau sēdēja krēslos un ņēmās ap siksnām. Dauge palīdzēja Bikovam piesprādzēties, noņēma auklas un neapņēmīgi apstājās.
— Nu? Ko tu gaidi? — Jurkovskis sakaitināts uzsauca.
— Atlikušas desmit minūtes, — atskanēja Jermakova balss.
Dauge steidzīgi ieņēma savu vietu.
Atkal iestājās klusums. Bikovs aizvēra acis un iegrima atmiņās. Melna Vidusāzijas nakts, tikko saredzamas, baltas drānas, svaiga smaržu vēsma … un mīļa, mīļa, maiga seja. Cik sen tas bija! Kaut kas sažņaudza kaklu, vajadzēja pāris reižu enerģiski norit.
— Sākam nolaišanos! — reproduktors aizsmacis no- ķērca.
Grīda zem kājām sadrebēja, krēsla atzveltne kā smaga nasta uzvēlās uz pleciem. Aizvien pieaugošā reaktora rēkoņa iesitās ausīs un piepildīja visu.
Pieplakuši pie «starpplanētu taksometra» apaļā iluminatora, Mahovs ar Štirneru ieraudzīja, kā no «Hiusa», kas līdzīgi melnai medūzai bija neveikli iepleties uz Venēras oranžā diska fona, izšaujas nespodra liesma. Tad iedegās apžilbinoši violeta saule. Kad viņi atkal atdarīja acis, «Hiuss» vairs nebija redzams. Tai vietā, kur tas tikko bija, viļņojās viegls miglas mākulītis.