Uz «Hiusa» neviens neloloja ne mazāko cerību ātri un viegli nosēsties. Savā laikā, ziņojot par Tahmasiba ekspedīciju, Jermakovs stāstīja, cik grūti nācies vadīt raķeti Venēras atmoslērā, kā tā, līdzīgi skaidiņai atvarā, mētāta un kādām pārcilvēcīgām pūlēm izdevies noturēt raķeti ar sprauslām uz leju. Viņš aprakstīja Venēras niknos vējus, ledainās vētras, kas plosās virs simt grādu karstās planētas virsmas. Tādos apstākļos kļuva nederīgas un pat bīstamas labākās žiroskopiskās ierīces, kas mierīgākās atmosfērās automātiskā ceļā turēja starpplanētu kuģi precīzi norādītajā stāvoklī, neļaujot tam šūpoties, riņķot un kūleņot.. .
«Hiusam» vajadzēja paļauties vienīgi uz visai neprecīzu virziena norādīšanu no mākslīgajiem pavadoņiem, turklāt tā varēja ik bridi pārtrūkt. Pretmeteorītu radiolokācijas ierīces Venēras atmosfēras elektriskajos laukos nedarbojās, un kuģis kuru katru mirkli ar visu savu svaru varēja triekties pret kādu klinšu virsotni. Vētras un virpuļviesuļi «Hiusu» varēja nonest sāņus vēl stiprāk nekā parasto raķeti, jo tā forma gan nedaudz atviegloja nosēšanos «ar dibenu uz leju», tomēr nepavisam nebija plūdlīnijas.
Un tomēr vienīgi «Hiusam» bija vislielākā iespēja sekmīgi nosēsties. Tas spēja laisties lejup neparasti lēni, sprīdi pa sprīdim, varēja celties atkal augšup un mēģināt nolaisties citā vietā, ko nekad nevarētu izdarīt pati labākā atomimpulsu raķete ar tās ierobežoto brīvās kustības rezervi. Jermakovs pasludināja «Hiusu» par «atmosfēru planētu valdnieku », un tagad tas bija ja- pierāda.
— Nieki, nieki vien, — Mihails Antonovičs Krutikovs murmināja, vai desmito reizi pārbaudīdams, cik izturīgas ir siksnas, kas noturēja viņu krēslā. — Tie ir nieki, un viss noritēs lieliski, es jums apgalvoju. Vieglītiņām patrīcinās, iespējams . . . Toties iedomājieties tikai, kāds apvērsums Kosmosa iekarošanas vēsturē sākas ar šo «Hiusa» lidojumu!
— Šī doma mani milzīgi mierina, paredzot gaidāmos pārbaudījumus, — Jurkovskis dziedošā balsī nodeklamēja. — Un kā vēl. . . Krutikovs, tas pats — zināt? — kurš būvēja pirmo kosmodromu uz Venēras! .. .
— Kaut tikai varētu nosēsties … — Dauge nošņāca caur zobiem.
Mihails Antonovičs sadabūja tukšo pīpi un domīgi to pasūkāja.
— Kaut jel ātrāk, — viņš teica. — Cik maz tas līdzinās iepriekšējiem lidojumiem, vai nav tiesa, biedri?
— Tiesa gan, — Dauge atbildēja. — Svēta patiesība, Mihail Antonovič. Nosēžoties uz mierīgām planētām, kam nav atmosfēras, ir pavisam citāda pašsajūta.
— Kādēļ? — Bikovs ar grūtībām jautāja, domādams par to, vai citus arī moka slikta dūša un reiboņi.
— Tādēļ, ka, lidojot ar tādiem pilotiem kā Jermakovs un Spicins, starta un nosēšanās laikā var gulēt, lasīt,
spēlēt šahu . . . Taču tas, acīm redzot, nav iespejams šeit, uz Venēras.
— Jā, — Krutikovs nopūtās, — uz Venēras . ..
— Jūs man esat apnikuši ar savu gaudulīgo pļāpāšanu! — Jurkovskis sadusmojās. — Ko jūs čīkstat? Paturiet savus pārdzīvojumus pie sevis! Ņemiet piemēru no Bikova — zaļš, nabadziņš, kļuvis . . . bet turas, klusē. Labāk, draugi, padziedāsim!
Sai brīdī no reproduktora atskanēja Jermakova saspriegtā balss:
— Uzmanību!
Tai pašā mirklī grīda sagrīļojās un sāka lēni gāzties apkārt.
Par to, kas notika turpmākajās trīs četrās stundās, Bikovs atcerējās tikai kaut ko neskaidru, visai saraustītu. Vēlāk viņš nekā nevarēja atjaunot atmiņā notikumu secību. Šķiet, Jurkovskis pierāpoja pie Dauges ar skābekļa balonu vēl pirms tam, kad Georgam galva noslīga uz krūtīm. Drausmīgā, līdz nepazīšanai pārvērtusies Spi- cina balss, kas paziņoja, ka Anatolijam Borisovičam pārsista galva, atskanēja jau pēc rāviena, no kura pārtrūka siksna, kas saturēja Bikovu krēslā. Kas notika tālāk, viņš neatcerējās. Kaut kādi drausmīgi spēki rotaļājās ar «Hiusu», un tomēr vecais teiciens «kā varde futbola bumbā» ienāca viņam prātā tikai tad, kad, sažņaudzis dūrē siksnas galu, viņš pārlidoja pāri kabīnei un visā spēkā triecās ar muguru pret sienu. Elastīgais apšuvums atsvieda Bikovu atpakaļ, un, šķiet, viņš uz kādu laiku zaudēja samaņu, jo pēkšņi juta, ka atkal ir cieši piesaistīts pie krēsla. Bikovs neatcerējās arī to, kādā veidā viņam starp ceļiem iespiests viegls balons ar aktivizētu ozonu … kā un kad gadījās, ka Jurkovskis asinīm applūdušu seju sašļuka savā krēslā . . . Pēc tam Mihails Antonovičs purināja viņu, Bikovu, aiz pleca un kaut ko kliedza ausī. . . Tas viss, tīts kaut kādā dzelteni zaļā miglā, šaudījās viņa smadzenēs starp nelabuma un bezsamaņas lēkmēm. Griesti aizšķiebās kaut kur iesāņus, tad zibenīgi atsviedās atpakaļ savā vietā; gāzās lejup un atkal ar neatturamu spēku spieda uz kājām grīda. Uz īsu brīdi viss aprima; tad Bikovs atmeta galvu, iepleta muti, bieži un dziļi elpoja. Taču tad kuģi atkal
piepeši sāka mētāt, un viss sākās par jaunu. Un turklāt — klusums, kas nomainīja' apdullinošo rēkoņu. Bija dzirdama tikai paklusa reaktoru dūkoņa, kas neapslāpēja nedz vaidus, nedz. . . jokus! Jā, rūdītie starpplanētu vilki atrada sevī spēku vēl jokoties! Tomēr Bikovs neatcerējās neviena joka. Viņš bija pilnīgi savu izjūtu varā, un tās izrietēja no pārliecības, ka jau nākošais grūdiens neglābjami izsitīs no viņa dzīvību. Brīžiem viņš iedomājās par pilotiem vadības kabīnē un tad iztēlojās tos sakropļotus, ierīces — pilnīgi sadragātas, bet kuģi redzēja krītam no milzīga augstuma uz asām, stāvām klintīm. Jādomā, «Hiuss», strauji samazinājis ātrumu, bija iekļuvis varenā atmosfēras plūsmā, kas rāva kuģi projām no mērķa, un Jermakovam ar Spicinu nācās pielikt visus spēkus, lai noturētu to uz norādītajiem radio peilējumiem. Kā vēlāk Spicins stāstīja, viņam nekad savā mūžā nebija nācies nosēdināt kuģi tik drausmīgos apstākļos.
Piepeši iestājās miers. Pilnīgs un neapšaubāms miers, ko netraucēja ne mazākā vibrācija, ne visniecīgākā skaņa. Šis miers pārsteidza apstulbušos cilvēkus kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm. Bikovam šķita, ka apstājies pat laiks. Viņa acu priekšā aizvien vēl peldēja daudzkrāsaini plankumi, pa ķermeni plūda sviedru ur- dziņas, rokas un kājas drebēja. Pēc tam viņu pārņēma savāda apātija, neizsakāmi iegribējās izstiept kājas un gulēt, gulēt, gulēt. . . Cauri nolaistām skropstām viņš redzēja, ka sarosījās un piecēlās Jurkovskis, paspēra dažus nedrošus soļus, pārbrauca ar plaukstu pār seju un neizpratnē raudzījās uz asiņainajiem pirkstiem.
— Kas tev ir? — Daugi1 klusi jautāja.
— N .. . nekas … — Jurkovskis saviebās un papurināja galvu. — Šķiet, no deguna . . . Acis sāp . . .
— Fffuh! — Mihails Antonovičs smagi izdvesa. — Tā tik bija purināšana, es jums saku!
Jurkovskis pacēla rokas, izdarīja dažus vingrojumus un pēkšņi sastinga.
— Biedri! — viņš iesaucās. — Mēs esam uz Venēras … un dzīvi! «Hiuss» vesels, velns lai parauj! Dauge! Celies! Vai tu saproti? Mēs esam uz Venēras …
— Apvaldi savu prieku, — Dauge apsauca viņu. — Šķiet, ar Anatoliju Borisoviču kaut kas noticis . ..
-— Jā, es ari dzirdēju Spicina balsi, — Krutikovs apstiprināja.
— Iesim?
Viņi devās uz vadības kabīni, bet durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās Jermakovs pats, bāls, sviedros iz- mircis, ar baltu pārsēju ap galvu.
— Visi dzīvi? — viņš ātri pārskatīja biedrus.
— Visi, — atbildēja Dauge.
— Apsveicu ar sekmīgu nosēšanos!
Viņš piegāja pie katra un cieši paspieda roku.
— Bet kā ar Bogdanu? — Mihails Antonovičs apjautājās.
— Gul.
— Hm . . .
— Nogāzās kā nosists.
— Nav brīnums, — Krutikovs pasmaidīja. — Trīsarpus stundas tāda . . . tādas … Es pats arī tikko turos kājās.
— Interesanti, kas noticis ar «Mazulīti»? Vai nav norāvies? — Bikovs jautāja.
— Varbūt izkāpsim? — diezgan vārgi uzaicināja Jurkovskis.
— Nē. — Jermakovs vēlreiz pārlaida skatienu visiem un atkārtoja: — Nē. Nekādā gadījumā. Sakārtojieties un atpūtieties. Par izkāpšanu runāsim pēc stundām četrām, kad būsim saņēmuši visus datus no ārējās laboratorijas. Ieslēdziet jonizētājus, nomazgājieties — un gulēt!
— Labi būtu kaut ko iekost… — Mihails Antonovičs teica norūpējies.
«Un iedzert glāzīti konjaka,» Bikovs nodomāja.
— Kā jums labpatīk. Es personīgi — vannā un gultā . .. Aleksej Petrovič, palīdziet aizvadīt Bogdanu uz viņa kabīni, — labi?
— Klausos, Anatolij Borisovič.
Nē, viss bija pavisam citādi, nekā Bikovs bija sev iztēlojies. Daudz vienkāršāk un labāk. Kad viņš pēc pusstundas, izsutis un vēl sarkanāks nekā parasti, palīda zem palaga, viņam atkal prātā ienāca mājiņa Ašha- badā . . . Bikovs laimīgi pasmaidīja un aizmiga.
Kā vienmēr viņu pamodināja Dauge. Georga kalsnā seja izskatījās pavisam novājējusi, melnās acis bija iekritušas un drudžaini spīdēja.
— Ģērbies, Aleksej. Uzvelc speciālo tērpu un nāc uz kopkabīni, — viņš aizsmakušā balsī sacīja. — Tūlīt kāpsim ārā.
Mēs kāpsim ārā! Doma, ka viņš atrodas uz planētas, kas pazudinājusi tik daudzus lieliskus drošsiržus, vienā mirklī izskrēja caur smadzenēm. Tagad sāksies pats galvenais, kura dēļ viņi šeit ieradušies . . .
Bikovs steidzīgi apģērbās, izņēma no nišas speciālo tērpu un apvilka to. Visi jau bija sapulcējušies kopkabīnē, stāvēja ap galdu, atmetuši uz muguras spektro- līta ķiveres, un klusēdami vēroja cits citu. Jermakova acis bija plaši ieplestas un šķita spīdam kā kaķim. Mihails Antonovičs sūkāja tukšo pīpīti.
— Kafiju? — neuzrunādams nevienu tieši, Bikovs jautāja.
— Es domāju, pēc tam, — sacīja Jurkovskis, saraucis uzacis. — Nav ko vilkt garumā, jāiet. Nedzirdēts gadījums: pagājušas piecas stundas pēc nosēšanās, bet mēs vēl neesam attaisījuši lūkas!
— Ejam, — Jermakovs gluži vienkārši uzaicināja.
-— Bet ieroči? — Bikovs pavērās komandierī.
Tas pamāja un saliecies izgāja gaitenī. Viņam pakaļ devās pārējie. Ķerdamies pie margām, Bikovs uzskrēja augšā. Pēc brīža viņš pievienojās biedriem ar automātu uz krūtīm un pāris granātām aiz jostas.
— Aleksejs iekarotājs! — Spicins pajokoja.
Jurkovskis tikai saviebās.
Visi sadrūzmējās kesona kamerā ārējās lūkas priekšā. Bogdans cieši aizskrūvēja aiz sevis durvis.
— Uzlikt ķiveres! — Jermakovs nokomandēja.
Tagad Bikovs neredzēja biedru sejas, un tas bija nepatīkami. Ieklaudzējās sūknis, sāka lēkāt manometra bulta. Jermakovs satvēra lūkas rokturi. Smagais tērauda stienis paslīdēja sānis. Lūka nodrebēja, un . . . riebīga, taukaina, dzelteni pelēka žurga, sulīgi žļakstēdama, uzšļāca uz kājām. Tā bija bieza un stīgra, bet tecēja brīvi, un prožektora gaisma tās virsmā atdzirkstīja zeltainām liesmiņām. Tas bija tik negaidīti, ka pirmajā mirklī neviens pat nepakustējās. Tad Jurkovskis, apslāpēti iekliedzies, metās uz priekšu. Bikovs aizsteidzās viņam priekšā. Aleksejs pieķērās pie lūkas vāka malas un no visa spēka spieda uz to. Kājas slīdēja dubļos, un viņš pakrita uz ceļiem. Bet palīgā jau pieskrēja Jurkovskis ar Daugi, un viņu muguras savukārt balstīja Bogdans un Mihails Antonovičs. Mīksti nočapstinādams, vāks padevās, nostājās savā vietā, un Jermakovs steidzīgi nospieda aizbīdņa pogu.
Visi izslējās. Zem kājām pludoja duļķaini dubļi, no tiem cēlās garaiņi. Bikovs pacēla automātu, noslaucīja ar piedurkni laidi, ieskatījās stobrā, tad rūpīgi aptīrīja notrieptos ceļgalus.
— Cik es saprotu, — austiņās atskanēja Dauges balss,
— tās nepavisam nav smiltis.
-— Jā, tuksnesi tās neatgādina, — Jurkovskis piekrita.
— To es varu apgalvot, kaut arī neesmu speciālists.
Jermakovs pieliecies aplūkoja netīro peļķi.
— Ja atliktu pekstiņus pie malas līdz piemērotam brīdim, — viņš sacīja, — tad man gribētos domāt, ka «Hiuss» nosēdies purvā.
— Līdz ausīm, — Jurkovskis piekrita. — Bet kur tad tuksnesis?
— Mūsu dzīve pilna pārsteigumu, — Krutikovs nopūtās.
— Pamatīgi gan tas Štirners ar saviem peilējumiem mums pakalpojis.
— Kāda te daļa Štirneram?
— Ja «Hiuss» šinī muklājā iegrimis pilnīgi. . . — Bogdans iesāka.
Jurkovskis nepacietīgi paraustīja plecus:
— Ko tur tik daudz prātot! Izkāpsim pa augšējo lūku un paskatīsimies.
Viņi devās prom no kesona un, atstādami uz linoleja rūsganas, taukainas pēdas, uzkāpa šaurajā kravas lūkas nodalījumā.
— Purvs uz Venēras, iedomājieties tikai! — Mihails Antonovičs murmināja. — Tas tik ir pārsteigums!
Augšējo lūku viņi vēra vaļā uzmanīgi, kuru katru mirkli gatavi to atkal aizcirst. Taču nekas briesmīgs nenotika. Atskanēja smalka šņākoņa: nodalījumā ielauzās Venēras atmosfēra, tad viss apklusa.
— Urā, — mierīgi noteica Jurkovskis. — Viss kārtībā. Taisiet vaļā.
Lūka atkrita šķindēdama. Jermakovs, kurš stāvēja pašā priekšā, noliecās pāri malai. Viņam aiz muguras, nepacietīgi mīņādamies, spiedās Jurkovskis un Mihails Antonovičs. Dauge, kurš bija iespraucies starp abiem, ar nesaprotamu izsaucienu atlēca atpakaļ. . .
— J-jā, — kāds norūca. — Ļ-ļoti interesanti . . .
Viņi nekā neredzēja. «Hiusu» apņēma blīva viļņojošas, pilnīgi necaurredzamas, dzeltenas miglas siena. Lejā, kādus pusotrus metrus zemāk, blāvi spīdēja muklājs. Klusumā bija dzirdamas neskaidras skaņas, kas atgādināja ne īsti apslāpētu klepu, ne īsti burbuļošanu. Kosmonauti ilgi stāvēja, vērdamies duļķainajos, bālganajos iztvaikojumu viļņos. Reizēm viņiem šķita, ka priekšā pavīd kaut kādas ēnas, iznirst kādas ķēmīgas, pelēkas formas, bet uzplūda arvien jauni un jauni miglas slāņi, un viss izzuda.
— Pietiks, — sacīja beidzot Jermakovs. — Man acīs jau sāk tumst. Būs jālaiž darbā infrasarkanā tehnika, — viņš izslējās un palūkojās augšup. — Aha, «Mazulītis», liekas, ir savā vietā!
— Pamatīgi esam iestiguši… — ar krūtīm gulēdams uz lūkas malas, Spicins nemierīgi grozījās te uz vienu, te uz otru pusi. — Reaktoru gredzeni iegrimuši slīkšņā līdz pamatiem.
— Nekas, paskatīsimies, iepazīsimies ar stāvokli un mēģināsim pacelties.
— Bet ja korpuss iegrims vēl dziļāk?
Infrasarkanā tehnika neko nenoskaidroja.
Uz ekrāna virmoja ēnas, viena un tā pati vieta šķita te staigna, te blīva, te irdena . . .
— Labāk iziesim ārā, — Jurkovskis lika priekšā.
— Tur redzēs, ko darīt.
Viņš jau grasījās izlēkt. Bikovs satvēra viņu aiz pleca.
— Kas tad nu? — ģeologs mazliet īdzīgi jautāja.
— Mūsu dzīve pilna pārsteigumu, — Bikovs sacīja.
— Es iešu pirmais.
— Kādēļ tā?
Bikovs klusēdams parādīja automātu.
— Beidziet reiz tēlot lordu Rokstonu! — Jurkovskis atgrūda Alekseja roku.
— Bikovam taisnība, — Jermakovs pievienojās. — Lūdzu, palaidiet mani pa priekšu, Vladimir Sergejevič.
— Es nesaprotu . . .
— Palaidiet mani un Bikovu. Pēc trim minūtēm es atgriezīšos . ..
Visi zināja, ka nolikums aizliedz komandierim pirmajam atstāt kuģi pēc nosēšanās nepazīstamā vietā. Taču . .. viņi saprata Jermakovu. Jurkovskis klusēdams atvirzījās sāņus. Bikovs ar ātru kustību nostādīja automātu uz drošinātāju un nolēca Jermakovam pakaļ. Viņa kājas līdz pat ceļgaliem iestiga šķidrā masā.
Otrās daļas beigas