Purvs uz Venēras . . . Tas kosmonautiem šķita absurds. Lielāks absurds nekā palmu birzis uz Mēness vai govju ganāmpulki uz asteroīdu kailajām smailēm. Bālgana migla ugunīgu debesu vietā un šķidras dūņas — liesmaini sausu smiltāju vietā. Tas sagrāva sen un cieši iesakņojušos priekšstatu un pats par sevi bija ļoti svarīgs atklājums. Līdz ar to šis fakts neiedomājami sarežģīja stāvokli, jo nāca gluži negaidīts. Bet nekas tā neizjauc nopietnu pasākumu kā negaidīts pavērsiens. Pat Gobi tuķsneša transportieru drošsirdīgais vadītājs, kuram zinātniskās teorijas par Venēru bija maz pazīstamas un kuram līdz ar to nebija pilnīgi nekādu priekšstatu par šo planētu, jutās zaudējis pašpaļāvību: tas mazumiņš, ko viņš ieraudzīja caur vaļējo lūku, galīgi neatbilda tuksnešu speciālista lomai, kurai viņš bija gatavojies.
Pārējos komandas locekļos — par cik viņu uzskati par lietām un paradībam bija plašaki — negaidītais atklājums radīja daudz dziļākas bažas. Nevarētu sacīt, ka piloti un ģeologi nebūtu sagatavojušies dažāda veida sarežģījumiem un neveiksmēm. Nepavisam tā nebija. Visi zināja, teiksim, ka, ievērojot «Hiusa» ātrumu, nosēšanās vieta var atrasties vairākus tūkstošus kilometru attālu no Golkondas, «Hiuss» varēja nosēsties kalnos, apgāzties, varēja pat sašķīst pret klintīm. Taču tās bija jau iepriekš paredzētas neveiksmes un sarežģījumi un tādēļ bailes neradīja, pat ja arī draudēja ar bojā eju. «Lielā pasākumā vienmēr ir risks,» mēdza sacīt Krajuhins, «un tiem, kuri ļoti baidās nāves, ar mums nav pa ceļam.» Bet purvs uz Venēras!
Ar visu savaldību un milzīgo pieredzi kosmonauti,
tikai krietni piepūlēdamies, slēpa cits citam savu satraukumu. Viņu profesija bija iemācījusi savaldību šādos gadījumos. Tai pašā laikā visi viņi skaidri apzinājās, ka ekspedīcijas liktenis un viņu dzīvības tagad atkarīgas no daudziem, pagaidām nezināmiem apstākļiem. Katra apziņā cits pēc cita strauji iznira aizvien jauni un jauni jautājumi. Cik liels ir šis purvs? Kāds tas īstenībā ir? Vai «Mazulītis» varēs tikt tam pāri? Vai «Hiusam» nedraud briesmas, vai kuģis neiestigs vēl dziļāk vai arī neapgāzīsies un nenogrims? Vai varētu riskēt vēlreiz pacelt kuģi un nolaisties citā vietā?
īsi pirms starta Dauge bija teicis Krajuhinam: «Kaut tikai izdotos laimīgi nosēsties, tālāk mēs tiksim cauri kaut vai pašai ellei,» — bet kas būtu domājis, ka šī elle būs tāda — duļķaina, guldzoša, neizprotama? . . .
Bikovu viņa nezināšanas dēļ satrauca pavisam citas dabas apsvērumi. Par ekspedīcijas likteni viņš neraizējās, jo ticēja «Hiusa» brīnišķīgajām spējām, bet pats galvenais — viņš ticēja saviem biedriem, it īpaši Jermako- vam, kura balsī nemanīja ne mazāko apjukumu. Bikovam negaidītais pavērsiens bija tikai piedzīvojums. Viņš jutās ļoti glaimots, kad Jermakovs nostājās viņa pusē nelielajā strīdiņā ar Jurkovski pie atvērtās lūkas.
Ar grūtībām vilkdams kājas ārā no lipīgās žurgas, Bikovs pagāja dažus soļus pakaļ Jermakovam. Tas apstājās, vērīgi ausīdamies. Viņus apņēma blīva, dzeltenīga pustumsa. Viņi redzēja pavisam nelielu taukaini vizošās slīkšņas daļu, toties dzirdēja daudz. Neredzamais purvs raidīja dīvainas skaņas — gārdzoši nopūtās, klepoja, krekšķēja. No tālienes plūda dobji vaidi, zemi rēcieni un stiepta, augsta gaudošana. Sīs skaņas droši vien radīja muklājs pats, bet Bikovam pēkšņi iešāvās prātā doma par fantastiskiem radījumiem, kas slēpjas miglā, un viņš steidzīgi aptaustīja aiz jostas aizbāztās granātas. «Ja stāstītu par to draugiem no Gobi ekspedīcijas,» viņš nodomāja, «tie neparko neticētu!» Viņu pārņēma nepatīkama .vientulības sajūta. Bikovs palūkojās atpakaļ uz tumšo «Hiusa» korpusu, paņēma automātu uz rokas un devās uz priekšu, pasteigdamies garām Jermakovam.
Tik . . . tik-tik … tik . . . — nedroši, tikko sadzirdami ietikšķējās dozimetra skaitītājs. «Nekas liels, nebūs vairāk par rentgena tūkstošdaļu,» viņš sevi mierināja un acumirkli aizmirsa to, sajuzdams zem kājām kaut ko cietu. Bikovs pieliecās, taustīdams ar brīvo roku. No rūsainās, eļļainās žurgas cauri iztvaikojumu dūmakai slējās kaut kādi stūraini, dūņām aplipuši bluķi.
— Kā jums, Aleksej Petrovič? — atskanēja Jermakova balss.
— Pagaidām nekā . . . sevišķa, — Bikovs atsaucās, — viss kārtībā. Ļoti staigns. Zem kājām it kā akmeņi, it kā šķembas . . .
Slīdēdams un klupdams viņš sāka rāpties pāri nenosakāmajiem bluķiem. Zem kājām šļakstēja, žļadzēja, čapstināja.
— Stipri stieg? — Jermakovs jautāja.
— Nē, — Aleksejs atbildēja un iestiga līdz jostas vietai.
«Ka tik nejauši nenoslīkstu . . .» smadzenēs pazibēja satraukta doma. Tai pašā mirklī automāta stobrs noskrapstēja pret ko cietu. Bikovs pārsteigts mēģināja kaut ko saskatīt. Ceļu aizsprostoja grumbuļains, pelēks laukumiņš, kura šķautne lūzuma vietā spīguļoja.
— Anatolij Borisovič! — viņš pasauca.
— Jā?
— Tālāk purvs ir asfaltēts.
— Nesaprotu. Eju pie jums.
— Es saku: tālāk purvs pārklāts ar asfaltu.
— Vai tu murgo, Aleksej? — atskanēja Dauges satrauktā balss. Viņš kopā ar pārējiem komandas locekļiem stāvēja pie vaļējās lūkas un kāri tvēra katru izlūku vārdu.
— Goda vārds, īsts asfalts! Vai arī kaut kas līdzīgs takiram mūsu tuksnešos.
Bikovs atmeta automātu uz muguras un atbalstījās ar rokām. Šļurkstēdams muklājs to palaida vaļā. Bikovs nostājās uz ceļiem, četrrāpus aizlīda projām no slīkšņas un piecēlās stāvus.
. . . Tik . . . tik-tik . . . tik . . .
— īsts, izturīgs asfalts, Anatolij Borisovič. Es stāvu!
— Varbūt tas ir krasts? — ar slēptu cerību balsī jautāja Jermakovs pienākdams.
— Nezinu … nē, tas nav krasts. Tā ir it kā garoza virs purva.
Jermakovs noliecās.
— Tās biezums apmēram trīsdesmit līdz trīsdesmit pieci centimetri, — viņš sacīja.
— Es zinu, kas tas ir, — Krutikovs pēkšņi iejaucās. — «Hiuss» taču nosēdās, izmantojot fotoreaktoru . . .
— Va velns! — Jurkovskis skaņi iegāza sev pa ķiveri. — Tas taču . . .
— Bez šaubām, saķepušas dūņas, — Jermakovs apstiprināja. — Fotoreaktors iztvaicēja no tām ūdeni, un izveidojās garoza. Bet «Hiuss» nosēzdamies to ielauza.
— Liekas gan, — Bikovs piekrita. Viņš gāja gar slīkšņas malu, ziņkāri raudzīdamies. — Plaša kā Sarkanais laukums, līdzena, var dejot. Tikai stipri saplaisājusi gan.
— «Mazulītis» tiks pāri? — apjautājās Jermakovs.
Bikovs nevērīgi atbildēja:
— «Mazulītis» visur tiks pāri.
. . . Tik-tik … tik … tik … tik .. .
— Ko tad vairāk, biedri … Es griežos atpakaļ. Manuprāt, komanda var kāpt ārā. Jurkovski un Spicin, dodieties pie Bikova.
— Tieši tā!
— «Uz priekšu, debesu iekarotāji!» — Jurkovskis zobgalīgi nodziedāja, kāpdams ārā pa lūku. — Ei, Bog- dan, piesargies!
— Bet es? — Dauge aizskarts vaicāja.
— Mēs ķersimies pie grunts paraugu un atmosfēras analīzes un šo to paskatīsimies.
— Labs ir, Anatolij Borisovič.
— Mihail Antonovič, — izrīkoja Jermakovs, ieradies kesonā, — ejiet uz vadības kabīni un mēģiniet iztaustīt apkārtni ar lokatoru . . . Biedri Bikov, tūdaļ pie jums ieradīsies Jurkovskis ar Spicinu. Jūs būsiet vecākais. Pamēģiniet tikt līdz laukuma otrai malai. Tālāk neejiet.
— Klausos.
«Pareizi,» Bikovs nodomāja. «Muļķīgi būtu, līdz kaklam iestigstot, akli ložņāt pa šo staignāju, kad mums ir transportieris ar infrasarkaniem projektoriem. Tiesa gan, tas vēljānoceļ…»
Kaut kur netālu pusbalsī lādējās Jurkovskis. Bogdans apslāpētā balsī sacīja:
— Vairāk pa labi, pa labi, Volodja .. .
Pēc kāda brīža tuvumā iešmakstējās un no miglas iznira divi pelēki stāvi.
— Kur tu esi, Aleksej? Velns parāvis, nekā nevar redzēt . .. Kā, tevi vēl nav aprijuši šejienes nezvēri?
— Dievs pažēloja, — Bikovs norūca, palīdzēdams abiem uzrāpties uz «takira».
Jurkovskis uzsita ar kāju, pārbaudīdams garozas izturību. Slaucīdams dubļiem notašķīto ķiveres priekšu, Bogdans teica:
— Pilnīgi aplam, es jums saku . . .
— Kas aplam?
— Aplam viņu nosaukuši par Venēru.
—1 Ko tad? Ak tā . .. — Bikovs paraustīja plecus. — Saproti, nosaukums jau nav tas svarīgākais.
Jurkovskis nevaldāmi iesmējās.
Viņi sāka soļot bez steigas, lēkdami pāri platām plaisām, kurās kūpēja šķidras dūņas . . .
— Bogdan! — Bikovs klusi sacīja. — Purvs taču izstaro . .. Vai dzirdi?
.. . Tik . . . tik-tik-tik-tik . . .
— Dzirdu. Sīkums. Mums ir ļoti jutīgi skaitītāji, Aleksej.
— Viss, kas nokļūst zem fotoreaktora, kļūst radioaktīvs, — pamācoši aizrādīja Jurkovskis. — Tas skaidrs pat. . .
— Pag … — Bogdans pacēla roku.
Viņi apstājās. Trokšņi un sprakstoņa apslāpēja Jermakova un Dauges neskaidrās balsis, un tās bija tikko dzirdamas.
— Cik tālu mēs esam no «Hiusa», kā jums šķiet? — Spicins iejautājās.
— Būs metri septiņdesmit vai astoņdesmit, — Bikovs ātri atbildēja.
— Tā. Tātad mūsu radiotelefoni der tikai šajā attālumā.
— Tā kā par maz, — Jurkovskis piezīmēja. — Droši vien jonizācija? *
— Jā …
. . . Tik . . . tik-tik … tik … tik .. .
Viņi soļoja tālāk. Rēkoņa, burbuļošana un gaudas kļuva aizvien skaļākas. Kaut kur priekšā pa labi atskanēja skaļa krākšana.
— Klau! Es dzirdu lielgabalu dārdus … — nomurmināja Jurkovskis.
— Lūk — tā!
Fotoreaktors muklāja virsmā bija izdedzinājis milzīgu plāceni, kura ārējā mala bija ieapaļa un lēzeni ieslīga žurgā. Un tūlīt aiz tās no miglas iznira bāli pelēki, ķē- mīgi savādu augu silueti. Augi bija tepat pa tvērienam — ne tālāk par desmit soļiem, taču iztvaikojumu palsie virpuļi nepārtraukti mainīja un izkropļoja to izskatu, atsegdami vienas un ietīdami necaurredzamā miglā citas detaļas, un skaidri saskatīt augus nebija iespējams.
— Venēras mežs, — Jurkovskis nočukstēja tik dīvainā balsī, ka Bikovs neuzticīgi pašķielēja uz viņu.
— Jā .. . Venēras. Manuprāt, draņķis, — noklepojies sacīja Bogdans.
— Klusē, Bogdan! Tu mels niekus … Tā taču ir dzīvība! Jaunas dzīvības lormas! Un mēs — mēs! — atklājām tās . ..
— Āre, šķiet, vēl viena jauna dzīvības forma, — Bikovs nomurmināja, satraukti vērodams lielu, tumšu plankumu, kas pēkšņi parādījās pie garozas malas netālu no viņiem.
— Kur? — Jurkovskis strauji pagriezās.
Plankums nozuda.
— Man likās… — Bikovs iesāka, bet viņu pārtrauca zems, dobjš rēciens. — Vai dzirdat?
— Tas ir kaut kur tepat blakus … — Spicins pameta ar roku pa labi.
— Jā, jā, pavisam tuvu. Tātad es patiesi redzēju . . .
Bikovs lēni pavilka aiz jostas aizbāzto granātu, uztraukti raudzīdamies apkārt.
— Vai liels? — jautāja Spicins.
— Liels .. .
Atkal atskanēja rēciens, tagad jau pavisam tuvu. Neviens Zemes dzīvnieks nevarētu radīt tādas skaņas —
mehāniskas, līdzīgas tvaika sirēnas kaucienam un reizē tomēr draudīgas.
Bikovs nodrebēja.
— Rēc … — viņš klusi sacīja.
— Jā . . . Iesim palūkoties? — Jurkovskis aizsmakušā balsī uzaicināja. — Ek, pavisam citādi ir uz Marsa! Ļoti devīga un pieklājīga planēta! Sanatorija!
. . . Tik . . . tik-tik . .. tik-tik …
— Nē, iet nevajag, — Spicins sacīja. — Pārgalvība . . .
Bikovs klusēja.
— Jūs baidāties? Tad es viens pats … — Jurkovskis apņēmīgi paspēra soli uz priekšu.
Viss notika ļoti ātri. Bikovs pagriezās pret Spicinu, un šai mirklī uz laukuma kaut kas smagi nogāzās, it kā uz asfalta būtu uzmests smags slapjas veļas sainis. Apaļīga, tumša masa krietnas govs lielumā, iznirdama no miglas, devās virsū cilvēkiem. Jurkovskis atstreipuļoja un, apslāpēti iekliedzies, iegāzās purvā. Spicins kāpās atpakaļ. Kādu mirkli Bikovam šķita, ka apkārt valda nāves klusums. Tad viņš sadzirdēja dozimetrā nedrošos tikšķus un atjēdzās.
— Gulties! — viņš ierēcās.
Nokritis pie zemes, Spicins ieraudzīja, ka Bikovs atlec atpakaļ un savicina labo roku — vienreiz, tad vēlreiz. Divi dobji, skanīgi plīkšķi apdullināja viņu. Divi oranži uzliesmojumi īsu mirkli apmirdzēja miglu, un divas reizes tumsā pavīdēja un tūlīt atkal izgaisa spīdošs, mitrs ķermenis — milzīgs, dziļām rievām izvagots ādas maiss. Spindzēdamas pārlidoja pāri šķembas. Tad viss apklusa.
— Komēdija beigusies, — Spicins mehāniski nomurmināja, ar grūtībām sliedamies kājās.
— Kur ir Jurkovskis? — Bikovs aizelsies iesaucās.
— Tepat. . . Pasniedziet roku . . .
Viņi izvilka uz asfalta Jurkovski, notašķījušos no galvas līdz kājām. Nesacījis ne vārda, «švauksts» metās uz to vietu, kur pirms trim minūtēm bija briesmonis.
— Ne miņas, •— viņš sacīja vīlies.
Patiesi, nezvērs bija pazudis.
— Bet viņš taču bija? — Jurkovskis staigāja gar asfalta malu, tad apstājās, noliecās, atbalstījis rokas pret
ceļiem, un ielūkojās garaiņu dūmakas aizklāto, savijušos zaru un stumbru neskaidrajos apveidos.
— Bija . . .
— Viņš… pazuda.
— Gluži kā izgaisa, — Spicins dusmīgi sacīja.
— Varbūt jūs netrāpījāt? — Jurkovskis naivi jautāja, apstādamies Bikova priekšā, kurš norūpējies aplūkoja automātu.
Bikovs nicīgi nosprauslojās.
— Ir jau labi, viņš aizgāja, un lai slavēts allahs, — noteica Spicins. — Interesanti, kas viņam no mums bija vajadzīgs? Varbūt gribēja mūs uzkodai?
— Bl-lēņas! — Jurkovskis sirdīgi noteica. — Apbrīnojamas blēņas! Un no kurienes rodas šis muļķīgais priekšstats par nezvēriem cilvēkēdājiem uz citām planētām! Es vēl varu saprast — romānu un scenāriju autori, bet tu, tu taču esi vecs kosmonauts, Bogdan! . . .
Atpakaļceļu viņi mēroja klusēdami. Jermakova un Dauges balsis nebija sadzirdamas: acīm redzot, viņi jau bija atgriezušies «Hiusā». Pirms iekāpšanas kūpošajās dūņās Jurkovskis domīgi sacīja:
— Lai nu kā, bet dzīvas radības uz Venēras ir. Ļoti interesanti! Tikai. . . vai jūs esat pārliecināts, Aleksej Petrovič, ka neaizmetāt garām?
Tas bija par daudz. Bikovs nikni iešņācās un aizsteidzās uz priekšu.
. . . Tik . . . tik-tik-tik . .. tik-tik . . .
Bikovs aizkavējās pie ieroča tīrīšanas un, ienākdams kopkabīnē, atrada visus nikni strīdamies. Jurkovskis un Dauge, stāvēdami katrs savā galda pusē un sirdīgi izslē- juši zodus, kliedza viens uz otru, bet Krutikovs un Bogdans Spicins ironiski klausījās viņos, laiku pa laikam izmetot kādu kodīgu piezīmi. Jermakova kabīnē nebija.
— Kā tad tu to izskaidrosi? — Dauge neatlaidīgi, redzams, ne jau pirmo reizi, jautāja.
— Es jau tev . . .
— Tas man zināms. Es gribu zināt: kādēļ tādā gadījumā šis nezvērs metās jums virsū?
— Bet kas tev teica, ka viņš metās mums virsū?
— Bogdans teica. Un tu pats apstiprināji.
— Nekā tamlīdzīga. Nezvērs gluži vienkārši uzskrēja mums virsū. Vēl vairāk: esmu pārliecināts, ka, iekams brašais Aleksejs Petrovičs nepacienāja to ar savām bumbām, tam nebija par mums ne mazākās jausmas!
— Es persbnīgi, — Bogdans Spicins sacīja, — tādos gadījumos gatavojos uz pašu ļaunāko un tāpēc esmu ļoti pateicīgs Aleksejam Petrovičam.
— Bet es, — teica Bikovs, caur pieri raudzīdamies Jurkovski, — es citādi rīkoties nedrīkstēju. Arī uz priekšu es rīkošos tāpat, lūdzu, iegaumējiet to!
Jurkovskis augstprātīgi savieba lūpas.
— Mēs esam novirzījušies no temata, — viņš griezās pie Dauges. — Tātad .. .
— Tātad, — uztvēra Spicins, — tu, Vladimir, apgalvo, ka dažādu pasauļu, dažādu planētu radījumi sastapušies neizjūt tieksmi nogaršot viens otru. Dažāda organizācija, dažāda evolūcija un tā joprojām. Pareizi, jā?
— Primitīvi, bet tā tas ir, — Jurkovskis piekrita.
— Nezinu . . . var jau būt, ka tev taisnība, bet. . . Vai tu atceries Vaļu Bezuhovu no apkalpes grupas? Tev vajadzētu viņu labi atcerēties. Viņai bija suns .. . nekas sevišķs, takša un buldoga krustojums, apbrīnojami stulbs suns. Kad Voronovs no Kalisto atveda balto ķirzaku, šis hibrīds — es runāju par suni — ielavījās krātiņā un — viens divi — nokoda ķirzakai kājas, neviens pat iekliegties nepaguva. Tiesa gan, pēc tam muļķis veselu nedēļu mocījās ar vēdergraizēm …
— Nu redzi… — Jurkovskis nedroši noteica.
Krutikovs un Bikovs sāka smieties.
— Redz, cik bēdīgi beidzās dažādu pasauļu radījumu sastapšanās, — Spicins nopietni pabeidza. — Zemes suņa un Kalisto ķirzakas sastapšanās.
— Tas taču pat ezim ir skaidrs … — Jurkovskis brīdi padomāja un atmeta ar roku. — Alu cilvēki!
Ienāca Jermakovs — kā vienmēr mierīgs, tikai mazliet bālāks nekā parasti. Viņš apsēdās pie galda, atvēra bloknotu ādas vākos un nolieca pār to pārsieto galvu. Visi apklusa, raudzīdamies uz viņu. Sagatavojies klausīties, Bikovs nosēdās ērtāk.
— Lūdzu, uzmanību, biedri, — Jermakovs sacīja. — Jāapspriež turpmākās rīcības plāns.
Iestājās klusums, bija dzirdami ledus skapja klikšķi.
— Man vēl trūkst informācijas no Bikova grupas … — Jermakovs aizsita bloknotu un atgāzās krēslā.
— Aleksej Petrovič, ziņojiet par izlūkošanas rezultātiem.
Bikovs piecēlās.
— Purvs, — viņš iesāka, — ļoti staigns purvs. Soļus desmit no «Hiusa» . . .
Bikovs stāstīja lēni, cenzdamies neizlaist nevienu sīkumu, un ar rūgtumu nodomāja, ka, uzklausījis tādu ziņojumu, ģeoloģiskās pārvaldes priekšnieks nosauktu viņu par tūļu. Bet Jermakovs klausījās uzmanīgi, mudinādams māja ar galvu un palaikam kaut ko atzīmēja bloknotā. Bikovu mazliet pārsteidza fakts, ka komandieris, dzirdēdams par nepazīstamā dzīvnieka parādīšanos, neizrādīja ne mazāko ziņkārību un tikai pasmaidīja, kad Jurkovskis nepacietīgi sāka grozīties, acīm redzot, protestēdams, ka pārāk naturālistiski tiek aprakstīta viņa — Jurkovska izturēšanās sadursmē ar Venēras riebekli.
— Tas ir viss, —• Bikovs nopūtās.
— Tātad ar kājām gaisā … — Jermakovs atkārtoja.
— Paldies, biedri Bikov. Sēdieties.
Dauge pamirkšķināja ar aci Bikovam un pamāja uz sadrūmušā «švauksta» pusi. Bikova seja pārakmeņojās, un viņš novērsās.
— Tātad … — Jermakovs piecēlās, pataustīja apsēju un saviebās. — Rezumēsim visu, kas mums zināms. Visiem mums pilnīgi negaidot, «Hiuss» nosēdās purvā. Pēc maniem aprēķiniem, mēs atrodamies ne vairāk kā simt kilometru uz dienvidiem no Golkondas. Ne vairāk par simt. . . Attālums, kā redzat, nav liels. Citos apstākļos mums pietiktu ar diennakti, lai to veiktu. Bet. ..
— Tā gan, — Spicins nočukstēja.
— … mēs sēžam purvā. Bez tam, ņemot vērā radiolokācijas datus — tiesa, tie nav pilnīgi droši, — purvu apņem kalnu grēda, tas ieslēgts klinšu gredzenā, un šinī gredzenā neizdevās uztaustīt ne pēdas no kādas spraugas.
— Vulkāns? — jautāja Dauge.
— Iespējams, ka mēs atrodamies gigantiska dubļu vulkāna krāteri. Šim vulkānam jābūt ārkārtīgi dīvainam, jo dūņainā ūdens analīze rāda … — Jermakovs atvēra bloknotu: — Lūdzu, te būs. Smagā un pārsmagā ūdens maisījums aptuveni vienādā proporcijā.
Jurkovskis pietrūkās:
— Tritija ūdens?
— T2 0, — Jermakovs apstiprināja.
— Bet. ..
— Jā. Tritija pussabrukšanas periods ir tikai kadi divpadsmit gadi. Tas nozīmē …
— Tas nozīmē, — Dauge nenocietās, — ka mūsu vulkāns radies vai nu ļoti nesen, vai arī pastāv kāds dabisks avots, kas papildina tritija zudumus . ..
Kādam īsti vajadzēja būt dabiskajam avotam, kur rodas pārsmagais ūdeņradis — ūdeņraža izotops, ko uz Zemes ražo speciāli iekārtotos reaktoros, Bikovs iedomāties nevarēja. Taču viņš klusēja un klausījās tālāk.
— Tas vēl nav viss, — sacīja Jermakovs. — Krāteris — ja tas vispār ir krāteris — ir īsts bezdibenis. Vismaz mūsu dzijuma mērītāji bija bezspēcīgi.
— Kāds ir krātera diametrs? — Jurkovskis ātri jautāja.
-— Krāteris, acīm redzot, ir gandrīz apaļš, ta diametrs ap piecdesmit kilometru. «Hiuss» atrodas tuvāk tā ziemeļaustrumu malai: šinī virzienā no mums līdz grēdai pavisam tikai astoņi kilometri. Tāds ir stāvoklis, biedj-i.
Jurkovskis piecēlās, pieglauda matus:
— Vārdu sakot, zem mums simtiem metru dziļa slīkšņa. No mērķa mūs šķir simt kilometru, no tiem —- desmit kilometru purva un klinšu grēda. Pareizi?
— Jā, tāds ir stāvoklis, — Jermakovs pamāja.
— Pusi purva veido tritija ūdens. Es atļaušos atgādināt, ka tritijs sairstot emitē neitronus, bet neitronu apstarojums — es runāju par ilgstošu neitronu apstaro- jumu, — tas nepavisam nav medus, pat tad, ja ir speciālie tērpi.
— Pilnīgi pareizi.
— Taču . . . Bikovs apgalvo, ka «Mazulītis» tikšot purvam pāri. Bet kā būs ar klintīm?
— «Mazulītis» visam tiks pāri, — Bikovs stūrgalvīgi atkārtoja. — Ļaunākajā gadījumā es klintis uzspridzināšu.
— Hm . . . Un tomēr es atzīstu par labāku nogādāt «Hiusu» drošākā vietā un tikai tad doties projām ar «Mazulīti». Ņemiet vērā . ..
Jurkovskis apsēdās.
— Nedomāju, ka klintis vajadzēs spridzināt, — Dauge iesāka, — klinšu grēda nevar būt nepārtraukta. Mums nāksies pameklēt pāreju, un mēs to atradīsim.
— Bez tam, lūdzu, ņemiet vērā, ka «Hiuss» nav domāts horizontālam lidojumam, — sacīja Spicins. — Ļoti viegli ir kļūdīties un aizšaut tālāk par vairākiem tūkstošiem kilometru. Mēs visi zinām, ko uz šīs mīļās planētas nozīmē atmosfēras plūsmas. Un beigu beigās — labāk sēdēt purvā nekā gulēt uz klintīm . . .
Jurkovskis paraustīja plecus.
— Cik es saprotu, — visu laiku klusējis, Krutikovs beidzot ierunājās, — runa ir par to, kas riskantāk: atstāt visu, kā ir, vai mēģināt aizvākties no purva. Vai esmu pareizi sapratis?
— Kādas ir jūsu domas? — Jermakovs jautāja.
— Ja Aļoša … tas ir, Aleksejs Petrovičs, galvo par «Mazulīti» un ģeologi galvo par «Hiusu», visu var atstāt, kā ir.
— Ko tas nozīmē — galvo par «Hiusu»? — Jurkovskis jautāja.
— Tas nozīmē — ja viņi pierādīs, ka «Hiuss» neie- grims šinī bezdibenī un neapgāzīsies, — stūrmanis iebāza mutē tukšo pīpīti.
Jermakovs piecēlās.
— Tātad «Hiuss» paliks tepat, — viņš stingri noteica. — Mēs ar Daugi izdarījām nepieciešamos mērījumus, un, kā man šķiet, kuģis stāv pietiekami stabili. Katrā ziņā, lietojot Mihaila Antonoviča teicienu, risks nogrimt slīkšņā nav lielāks par risku nokrist uz klintīm, mēģinot mainīt vietu. Tātad «Hiuss» paliek šeit.
Bikovs pašķielēja uz Jurkovski. Tas pat aci nepamirkšķināja.
— Tālāk. «Hiusu» nevar atstāt bez uzraudzības. Tāpēc ar «Mazulīti» ceļā dosies pieci vīri. Viens no pilotiem paliks.
Spicins sarāvās un bažīgi paskatījās uz Jermakovu. Krutikovs izņēma pīpīti no mutes.
— Par «Hiusa» pastāvīgo dežurantu es atstāju Kru- tikovu. Iebildumu nav? Es domāju, būtisku iebildumu . ..
Platajā, labsirdīgajā stūrmaņa sejā skaidri varēja lasīt, ka iebildumi viņam ir, taču, diemžēl, tie nav būtiski.
— Lieliski. Nezaudēsim laiku, biedri. Mums jāizbrauc tuvākajās divdesmit četrās stundās. Tiesa, pēc Venēras laika pašreiz ir vakars un startēt nāksies naktī, tomēr es nedomāju, ka tumsa mūs traucēs vairāk, nekā šobrīd traucē migla. Iekodīsim, biedri . . .
— … ko dievs devis, — Krutikovs nopūtās.
— … un ķersimies pie «Mazulīša». Vai jautājumi ir?
Apspriede beidzās. Bikovs ievēroja, ka visi cits par
citu sirsnīgāk centās izteikt savu līdzjūtību Krutikovam, kuram patiešām bija ļoti nelaimīgs izskats. Jurkovskis ielēja viņam kakao, Dauge ik brīdi noņēma no viņa tērpa neredzamas pūciņas, Spicins speciāli viņam atvēra kārbu ar attaukotu desu.
— Pie viena, — iedūris dakšiņu aukstas, vārītas vistas gabalā, sacīja Jurkovskis, — ir visai izdevīgi, ka no «Hiusa» kupola līdz purva līmenim ir tikai daži metri. Mums nevajadzēs noņemties ar bloku sistēmu, kurā es, atklāti sakot, tā arī ne velna nesaprotu.
— Sīkums, — Dauge paziņoja, — tas nav nemaz tik sarežģīti, un tev, Vladimir, vēl būs izdevība ar to iepazīties, kad mums būs jāuzvelk «Mazulītis» atpakaļ. Bet tagad, protams, tā ir mūsu laime . . . Tavas domas, Aleksej?
— Vienā rāvienā, -— Bikovs pilnu muti nobuldurēja.
Patiesi, «Mazulīti» nolaida «vienā rāvienā». Konteinera priekšējo sienu nocēla, un Bikovs svinīgi lūdza biedrus atgriezties kesona telpā.
— Tā būs . . . khm . . . drošāk, —- viņš nenoteikti un izvairīgi sacīja.
Izbrīnā uzsmaidījuši cits citam, kosmonauti paklausīja.
Bikovs aizšāva visas «Mazulīša» lūkas, nosēdās pie vadības pults un uzlika pirkstus uz taustiņiem. «Mazulītis» ierūcās un klusītiņām nožvadzināja ar kāpurķēdēm. «Bet tagad …» Bikovs nodomāja, «tagad mēs viņus pārsteigsim.» Dzinējs apdullinoši ierēcās, un «Mazulītis» ar lēcienu devās uz priekšu. Kosmonauti ieraudzīja, ka plats, tumšs ķermenis, dārdēdams un metāliski šķindēdams, pazibēja un ienira miglā. «Hiuss» salīgojās kā laiva uz ūdens. Purvs iedrebējās no smagā trieciena. Kāpurķēdēm čerkstot pret asfalta garozas gabaliem, transportieris izrāpās no slīkšņas, negaidīti viegli ne īsti aizpeldēja, ne īsti aizvēlās, šļākdams sev apkārt dūņu šaltis, apmeta mazu loku un atkal sastinga pie «Hiusa» lūkas. Starmeša spoži baltā gaisma apspīdēja virmojošo izgarojumu mākoņus.
— Meistars! —Jurkovskis nomurmināja.
Krutikovs sajūsmā sasita plaukstas. Garš, neveikls
stāvs kā pelēks rēgs izauga pie lūkas, piespieda rokas pie sāniem, un austiņās nočīkstēja kokaina balss:
— Biedri komandieri, «Mazulītis» sagatavots braucienam!
Ja var runāt par sporta garu profesijā, tad Bikovs vienmēr bija mazliet sportists. Katrā ziņā viņa lēcieni bez ieskrējiena ar kāpurķēžu transportieriem ierindoja viņu virtuozu vadītāju pirmajās vietās. Viņš to zināja un bija lepns uz to. Doma «pārsteigt» biedrus viņam iešāvās prātā pavisam pēkšņi, kad viņš darbojās pie konteinera priekšsienas. Bikovs vēl nezināja, kā pret šo akrobātisko numuru izturēsies komandieris, un tas viņu mazliet satrauca. Taču Jermakovs tikai paspieda viņam roku.
— Jums, Aleksej Petrovič, tomēr vajadzēja mūs brīdināt.
— Tas nav iespējams, — Spicins iesmējās. — īsts meistars vienmēr ir drusciņ arī burvju mākslinieks. Viņam taču jāsaņem kāds gandarījums par savu meistarību!
Sākās «Mazulīša» piekraušana. Kosmonauti strādāja vairākas stundas bez pārtraukuma, stiepjot kastes ar pārtiku un ierīcēm, neilona maisus ar paskābinātu, vita- minizētu ūdeni no glabātavām uz kesonu un nO tā uz transportiera lūkām. Pāri purvam nolaidās nakts, un necaurredzama tumsa klāja visu apkārtni. No melnās miglas plūda dobjas, baismīgas skaņas. Tikko dzirdami, bet nepārtraukti un neatlaidīgi tikšķēja dozimetru skaitītāji: . . . tik . .. tik-tik . . . tik . . .
Beidzot viss bija galā. Bikovs ar Jermakovu vēl pēdējo reizi apskatīja transportieri, sākot ar periskopiem un beidzot ar kāpurķēdēm, parakņājās dzinēja telpā, pārbaudīja, vai krava, kas aizņēma gandrīz visu brīvo telpu pasažieru nodalījumā, ir kārtīgi nostiprināta, un tad izrāpās ārā. Pārējie viņus jau gaidīja, un mitrais sili- keta tērpu audums atmirdzēja starmeša gaismā.
Bikovs cieši noslēdza lūkas. Jermakovs pavēlēja:
— Tagad visi — gulēt! Pēc ceturtdaļstundas pārbaudīšu.
Nogurušie, bet apmierinātie kosmonauti jokodami iekāpa «Hiusā».
Tomēr no gulēšanas nekas neiznāca. Kad viņi, novilkuši speciālos tērpus, devās uz kopkabīni, lai uz ātru roku pavakariņotu, Krutikovs, kurš steidzīgi soļoja visiem pa priekšu, pēkšņi paslīdēja un visā sparā nosēdās uz grīdas.
— Tā ir netikumam atbilstoša alga! — Jurkovskis svinīgi pasludināja.
— Velns parāvis! — resnais stūrmanis pielēca kājās un paostīja delnu. — Kāds . . . kurš te izlējis šo draņķi?
— Kādu draņķi?
— Pagaidiet, biedri… — Jermakovs satraukts ierunājās. — Patiešām, kas tas ir?
Kopkabīnes grīdu klāja plāna sarkanīgu, caurspīdīgu gļotu kārta. Tikai tagad Bikovs sajuta asu, nepatīkamu smaku, kas atgādināja pūstošu augļu smirdoņu. Viņam sāka kost kaklā. Jurkovskis skaļi paošņāja, nosprauslo- jās un nošķavājās.
— No kurienes tāda smirdoņa? — viņš jautāja, lūkodamies visapkārt.
Jermakovs pieliecās un uzmanīgi paņēma ar cimdu nedaudz gļotu. Kosmonauti neizpratnē saskatījās.
— Kas te īsti noticis? — Dauge nepacietīgi vaicāja.
— Skatieties! — Krutikovs norādīja uz bufeti. — Tur arī! Un tur!
No bufetes pavērtajām durtiņām nokarājās kaut kādu rūsganu pavedienu bārkstis. Kaktā pie ledus skapja bija redzams liels, rūsgans plankums. Uz galda aizmirstu šķīvi pārklāja rūsgani, pūkaini zirnekļa tīmekļi.
— Vai patiešām pelējums?
Jermakovs, riebumā slaucīdams pirkstus kabatas lakatiņa, pašūpoja galvu.
— Par to mēs aizmirsām… — viņš nomurmināja.
— A! — Jurkovskis paņēma no galda šķīvi, pašķieba to un ar riebumu nolika atpakaļ. — Es saprotu.
Viņš piegāja pie bufetes, tad noliecās pie plankuma blakus ledus skapim. Izbijies un izbrīnījies Bikovs sekoja viņam ar skatienu.
— Kas noticis? — Dauge vēlreiz jautāja.
— Jums taču teica, — Jurkovskis atbildēja. — Mēs nebijām piesardzīgi. Mēs ielaidām ienaidnieku savā cietoksnī.
— Kādu ienaidnieku?
— Pelējumu . .. sēnītes … — Jermakovs noteica it kā pie sevis. — Mēs ievazājām «Hiusā» Venēras Iloras sporas, un te nu ir . . . Kā es varēju to piemirst? — Viņš spēcīgi saberzēja seju. — Tā, biedri. Lai nu paliek miegs un vakariņas! Jāapskata kuģis un rūpīgi jāizdezinficē ar ultraskaņu visas telpas. Pagaidām cerēsim, ka nav nekā bīstama . . . taču katram gadījumam pavēlu visiem nekavējoties iet zem dušas un norīvēties ar spirtu.
— Varbūt vēlāk? — Jurkovskis jautāja.
— Vēlāk arī. Bet tagad arī obligāti. Pie darba, pie darba!
Šī jaunā pārsteiguma samulsināti un komandiera balss svešādā skanējuma satraukti, kosmonauti stājās pie apskates. Dažās kabīnēs ādas polsterējumu klāja bālgani pūslīši kniepadatas galviņas lielumā. Polimēru polste- rējums nebija bojāts. Priekšmeti, kas saturēja mitrumu, bija apauguši ar pelējuma pavedieniem. Uz vilnas paklājiņiem dušu telpā, uz dvieļiem un palagiem bija izveidojušies pūkaini rūsganu tīmekļu pauguriņi. Krutikovs ar šausmām atklāja, ka bufetē visi nekonservētie produkti, to skaitā arī viņa iecienītā šķiņķa gabaliņš, pārvērtušies nejēdzīgās, brūnās pikās, kas izplatīja asu, pretīgu smaku. Tā bija īsta sērga, un katru kaktiņu nācās apstrādāt ar ultraskaņu.
— Acīm redzot, vieglais ūdens vietējai mikrofaunai daudz labvēlīgāks nekā smagais, — Jurkovskis piezīmēja.
— Jā . . . diemžēl … — Jermakovs atturīgi atbildēja.
Bikovs katram gadījumaiif aplaistīja ar dezinficējošo šķidrumu ari visus automātus un granātas un nokāpa lejā, lai palīdzētu Daugem, kurš pārskatīja polietilēna sainīšus ar «mūžīgo» maizi. Maize nebija cietusi.
— Vai tu nezini, kādēļ Jermakovs bija tik satraukts? — viņš jautāja.
— Nezinu. Pats par sevi saprotams, daudz mierīgāk būtu bijis bez visa šī draņķa .. . Varu teikt tikai vienu: Jermakovs nav no tiem, kuri uztraucas nieku dēļ.
To Bikovs arī pats zināja. Galu galā Jermakovs apmierināja viņa ziņkāri. Kad pēc trim stundām neizsakāmi nogurušie «Hiusa» komandas locekļi beidzot sanāca kopkabīnē, lai iebaudītu, «ko dievs devis», kā ar rūgtu sarkasmu izteicās Krutikovs (gaļas buljonu un šokolādi), komandieris, nelūkodamies nevienā, sacīja:
— Pirms pieciem gadiem amerikāņu zvaigžņu kuģa «Astra-12» komanda, kas bija izcēlusies uz Kalisto, piecpadsmit stundu laikā gāja bojā no nezināmas slimības. Domāju, ka ar mums nekas tamlīdzīgs neatgadīsies. Man ir pamats tā domāt. Un tomēr . . . esiet uzmanīgi. Tiklīdz jūtat mazāko savārgumu, nekavējoties ziņojiet man.
Brīdi viņš klusēja, bungodams ar pirkstiem pa galda virsu, tad piebilda:
— Pēc vakariņām — mazgāties, aprīvēties un gulēt! Jūsu rīcībā ir septiņas stundas miega. Jūs, biedri Kruti- kov, lūdzu, ienāciet pie manis.
— Pašreiz es ar baudu iedzertu glāzīti konjaka, — Bikovs nočukstēja.
Dauge īsi nopūtās.