Pa labi un pa kreisi lēni slīd garām stāvas, melnas klintis, gludas un spīdīgas kā antracīts. Priekšā viss grimst sarkanīgā krēslā — šķiet, bezgalīgā gaiteņa sienas tur sakļaujas kopā. Izvagoto un slīpi sagāzto aizas dibenu klāj bieza tumšu, smagu putekļu kārta. Putekļi paceļas aiz transportiera un atkal ātri nosēžas, aprak- dami kāpurķēžu pēdas. Bet augšā stiepjas šaura, izrobota, oranžsarkana debesu josla, un pa to trakā ātrumā slīd plankumaini, ugunīgi mākoņi. Savādi un baismīgi ir šinī taisnajā un šaurajā, it kā naža iešķeltajā ejā starp melnajam bazalta klintīm. Droši vien pa tādu pašu ceļu kādreiz Virgilijs veda uz elli «Dievišķās komēdijas» autoru. Sienu gludums liek domāt, ka spēki, kas to radījuši, bijuši apbrīnojami precīzi.. . Varbūt pat saprātīgi. Ta. Vel viena Venēras mīkla, pārāk sarežģīta, lai to atrisinātu garām ejot.
Starp citu, Dauge un Jurkovskis, protams, nepalaida garām šo gadījumu, lai izveidotu dažas hipotēzes. Grūdienu šūpoti un svaidīti, atsizdami galvas pret zemo griestu polsterējumu, viņi spriedelēja par sinklinālēm un epeiroģenēzi, apvainoja viens otru elementārāko zināšanu trūkumā un ik brīdi meklēja atbalstu pie Jermakova un Bogdana Spicina. Beigu beigās komandieris uzlika ķiveri, atvienoja austiņas, bet Bogdans uz retorisku jautājumu — ko viņš domājot par iežu metamorfisma iespējām granīta intrūziju ietekmē uz Venēras — nopietni teica:
— Pēc manām domām, recesīvā allele ietekmē feno- tipu tikai tad, kad genotips ir homozegots . ..
Sī atbilde abos izraisīja vētrainu sašutumu, tomēr strīdu izbeidza. Bikovu, kurš tektonikā sajēdza tikpat daudz kā formālajā ģenētikā, strīda izbeigšana iepriecināja: maz saprotamā, ātrā ģeologu runāšana viņam nezin kāpēc šķita nepiemērota šās mežonīgās, bargās pasaules sarkani melnajai krēslai, kas valdīja aiz skat- lūkas.
Vakar, kad lipīgu dubju pārklātais transportieris, vilkdams aiz sevis garas bālganu purva augu stīgas, beidzot izrāvās no slīkšņas un miglas melnās kalnu grēdas akmeņainajā pakājē, nācās ilgi braukāt šurpu turpu, meklējot kaut ko līdzīgu pārejai. Ar brūnām, dzelzij līdzīgām, cietām efejām biezi apaugušās klintis šķita pavisam nepieejamas. Tad Jermakovam ienāca prātā izmantot radiolokatoru, un meklēto atrada dažās minūtēs — tā bija šī aiza, ko slēpa kailu zaru biezokņi ar pusmetru gariem dzeloņiem. Rēkdams un džerkstēdams transportieris ielauzās šinīs dzelzs džungļos un, palīdzēdams sev ar ieplestām atbalsta «kājām», lauzdams un piespiezdams pie zemes elastīgos stumbrus, ieripoja aizā. Izkāpuši ārā, kosmonauti klusēdami skatījās uz klinšu sienām, uz asiņaino debesu svītru. Dauge ierunājās:
— Bet zeme taču . . . dreb zem kājām . . .
Bikovs nekā nejuta, bet Jermakovs klusi atsaucās:
— Tā ir Golkonda … — un, pagriezies pret Bikovu, jautāja: — Tiksim cauri?
— Riskēsim, Anatolij Borisovič, — «Mazulīša» vadītājs apņēmīgi atbildēja. — Bet, ja aiza būs aizgruvusi vai beigsies strupceļā, griezīsimies atpakaļ un pameklēsim vēl, tas ir viss. Vai arī uzspridzināsim . . .
«Mazulītis» devās uz priekšu. Stunda sekoja stundai, kilometrs — kilometram, bet nekā līdzīga nobrukumam vai strupceļam nemanīja, un Bikovs nomierinājās.
Vienmērīgi dūc dzinējs, čīkst un brīkšķ kastes un kravas saites. Visi aizmiguši, pat nemiera pilnais Jurkovskis. Spogulī virs infrasarkanā projektora Bikovs redz kabīnes iekšieni. Bogdans guļ, galvu atbalstījis uz rācijas vāka. Izstiepies uz saiņiem, guļ Georgs un viebj miegā labsirdīgo, zobgalīgo seju. Blakus sudrabaino ķiveri šūpo Jermakovs. Bet garām skatlūkai, šūpodamās uz sāniem un svērdamās, slīd melnas, spīdīgas sienas — gan labajā, gan kreisajā pusē. Lukturu gaisma dejo pa nekustīgo, melno putekļu kāpu izvagoto virsmu. Tālāk — krēsla, tumsa. Kaut kur tālumā sienas pašķirsies un «Mazulītis» izbrauks tuksnesī. Ja vien priekšā nav nepārvaramu šķēršļu.
. . . Melnās sienas sasveras uz sāniem un gāžas, skat- lūkā ielūkojas kvēlojošas debesis. Transportieris rāpjas ārā no dziļas bedres, un atkal gaismas plankumi peld pa melno, sablīvēto putekļu viļņiem. Vēl viena bedre, vēl viena plaisa un vēl. . .
Nobraukti divdesmit kilometri pa purvu un gandrīz tikpat daudz pa aizu. Bikovs pie vadības pults sēž jau piecas stundas. Kājas notirpušas, pakausī smeldz, no sasprindzinājuma vai arī no melnās un sarkanās krāsas asaro acis. Bet uzticēt transportieri uz tāda ceļa kādam citam, kaut vai komandierim, nedrīkst. Ar mašīnu, protams, nekas nenotiks, bet ātrums . . . Pat Bikovs nevar atļauties vairāk par sešiem līdz astoņiem kilometriem stundā. Kaut taču ātrāk beigtos šīs nolādētās klintis!
Jermakovs izslējās un atmeta ķiveri uz muguras.
— Kāds ceļš, Aleksej Petrovič?
— Bez pārmaiņām.
— Piekusāt?
Bikovs paraustīja plecus.
— Varbūt nodosiet man vadību un pats mazliet no- snaudīsieties?
— Ceļš ir ļoti sarežģīts.
— Jā, ceļš patiesi nelāgs. Nekas, drīz iziesim tuksnesī.
— Labi būtu …
Jurkovskis piecēlās sēdus, berzēdams seju:
— Lieliski izgulējos! Dauge!
— M-m . . .
— Celies augšā!
— Kas noticis? Fu .. . Bet es, draugi, tādu sapni redzēju! . . .
Dauge aizsmakušā balsī sāka stāstīt savu sapni, taču Bikovs neklausījās viņā. Ārpusē aiz «Mazulīša» izturīgajām bruņām bija kaut kas noticis. Kļuva daudz tumšāks. Debess tērpās netīri brūnā krāsā, un pēkšņi lukturu gaismā sāka virmot, guldamies aizas dibenā, miri- ādes melnu punktu. Melnais pulveris bira kaut kur no augšas, biezs kā sniegs krietnā puteni, un drīz nevarēja saredzēt ne ceļa, ne klinšu. Ārējo dozimetru signālspul- dzites iemirdzējās sārtā gaismā, alfa-beta-radiometra skalās rādītāji sāka nemierīgi lēkāt. Bikovs strauji nobremzēja. Transportieris ar labo ķēdi ieslīdēja bedrē, pagriezās un nostājās šķērsām aizai. Luktura gaisma — blāva putekļainajā atmosfērā — apstājās uz gludas ba- zalta virsmas.
— Kas noticis? — Jermakovs jautāja.
Bikovs klusēdams atvēra skatlūku.
Jermakovs raudzīdamies brīdi klusēja, tad teica:
— Melnā vētra. Es to esmu jau redzējis.
— Kas tur notiek? — Dauge satraukti jautāja.
Spicins, skatīdamies Bikovam pār plecu, norūca:
— Skursteņslauķu karnevāls.
— Kas tas ir, Anatolij Borisovič?
— Melnā.vētra. Tas vēlreiz apstiprina, ka mēs neesam tālu no Golkondas. Izslēdziet motoru, Aleksej Petrovič.
Bikovs paklausīja, bet «Mazulītis« joprojām sīki un nepatīkami drebēja. Kāds vaļīgi nostiprināts metālisks priekšmets smalki šķindēja.
— Izkāpsim? — Jurkovskis lika priekšā.
— Kādēļ? Putekļi ir radioaktīvi, vai jūs neredzat? Pēc tam vajadzēs zaudēt daudz laika dezaktivācijai.
— Labi būtu paņemt šī draņķa paraugu . . .
— Var paņemt ar manipulatoriem, — Bikovs deva padomu. — Atļausiet, Anatolij Borisovič? — Viņš pagriezās pret Daugi: — Met ārā konteineru.
Jurkovskis un Dauge nozuda kesona telpā, kas veda pie augšējās lūkas, un brīdi vēlāk «Mazulīša» priekšā melnajos putekļos iekrita svina cilindrs ar vītņotu vāku. Bikovs uzlika plaukstas uz manipulatoru svirām. Garas, posmotas «rokas» izlīda no transportiera apakšas, lēni, it kā bīdamās, pataustīja pa gaisu un nolaidās uz cilindra. Bikovs neveikli pacēla labo plecu un asi parāva elkoņus. Manipulatoru spīles ieķērās konteinerā.
— Nu-nu! — jautri sacīja Spicins.
— Nečīksti pie auss, — Bikovs noburkšķēja caur zobiem.
Ciešās spīles atskrūvēja vāku, paturēja vaļējo konteineru zem melnajām pārslām, atkal aizskrūvēja vāku un ar precīzu kustību ielika konteineru augšējā lūkā.
— Gatavs! — Dauge nokliedza no kesona.
Bikovs ievilka manipulatorus ligzdās un noslaucīja no pieres sviedrus.
Jermakovs klusi sacīja:
— Man divas reizes nācās novērot melno vētru. Katru reizi pirms tās bija spēcīgi apakšzemes grūdieni.
— Bet šoreiz taču, manuprāt, nekādu grūdienu nebija, — Bikovs piezīmēja.
— Braucienā jūs tos varējāt arī nemanīt.
— Zeme dreb aizvien spēcīgāk … — Spicins ieklausījās. — Aizas sākumā drebēšana bija tikko manāma, bet tagad . ..
— Tagad esam tuvāk Golkondai. ..
Jurkovskis un Dauge atgriezās no kesona, sparīgi pārspriezdami iespaidus, un Jermakovs pavēlēja doties uz priekšu. Bikovs ieslēdza infrasarkano projektoru. Un atkal šūpodamās garām sāka slīdēt aizas sienas. Pēc pusstundas melnais putenis aprima, un debesu josla atguva agrāko oranžsarkano krāsu. Sasprindzināti rīkojoties ar vadības taustiņiem, Bikovs pa ausu galam klausījās balsu jūklī aiz muguras.
_ No Jurkovska un Dauges spraigās sarunas noskaidrojas, ka, pirmkārt, «melnais sniegs» neapšaubāmi ir vulkāniskie pelni; otrkārt, nopietni runāt par radioaktīviem vulkāniskiem putekļiem var tikai cilvēks, kurš «nespēj aprēķināt līklīnijas integrāli pa vienkāršu kontūru» (šāds zinātniska vājuma raksturojums Bikovam šķita visai apšaubāms, bet skaidrs bija tas, ka abi ģeologi nekādā ziņā nevar nopietni runāt par radioaktīvajiem vulkāniskajiem pelniem); treškārt, melno vētru rašanās droši vien saistāma ar Golkondas darbību; un, ceturtkārt, nekā noteikta par šo parādību pagaidām vēl nevar sacīt.
Par spīti stāvokļa nenoteiktībai kosmonauti pabrokastoja jautrā noskaņā. Bikovs samazināja gaitu, steigā norija divas šķiņķa maizītes un izdzēra veselu termosu šokolādes. Pēc mielasta Jermakovs, Dauge un Jurkovskis uzņēma automātiskās laboratorijas datus. Līdz ar attālināšanos no purva atmosfēras mitrums strauji samazinājās un nokrita gandrīz līdz nullei. Atmosfērā palielinājās inerto gāzu, oglekļa oksīda un skābekļa radioaktīvo izotopu saturs, temperatūra svārstījās no septiņdesmit pieciem līdz simt grādiem. Visiem par lielu pārsteigumu analīzes dati rādīja, ka atmosfērā manāmas dzīvās protoplazmas pazīmes — pat šinī sausajā, svelmainajā gaisā dzīvoja kaut kādi mikroorganismi, baktērijas vai vīrusi. Atklājuma tiešais rezultāts bija Jermakova pavēle divkāršot piesardzību, izejot no transportiera, un solījums pirmajā izdevīgajā gadījumā visai komandai injicēt spēcīgu antibiotiku kompleksu.
Dauge mazliet pagaudās un noteica, ka cer piedzīvot laikus, kad Venēra pārvērtīsies ziedošā dārzā un šinī dārzā varēs pastaigāties bez speciālajiem tērpiem un bez bailēm saķert kādu draņķīgu slimību.
— Cilvēka uzdevums vispār ir, — brīdi padomājis, viņš piemetināja, — katru vietu, kur viņš sper kāju, pārveidot ziedošā dārzā. Un, ja mēs nepiedzīvosim dārzus uz Venēras, tad mūsu bērni tos katrā ziņā piedzīvos.
Pēc tam viņš ilgi strīdējās ar Jurkovski par iespējām pārveidot dabu — pirmām kārtām atmosfēru un klimatu — visas planētas mērogā. Ir Dauge, ir Jurkovskis principā bija vienis prātis, ka nekā neiespējama te nav, taču attiecībā uz praktiskajām metodēm viņu domas stipri dalījās un abi gandrīz vai saķildojās.
Aiza beidzās pavisam negaidīti. Klinšu sienas pēkšņi saplaka un pašķirās, lukturu gaisma apdzisa plašo debesu sarkanīgajā blāzmā. Bikovs palielināja ātrumu. «Mazulītis» sasvērās uz sāniem, ienira pēdējā bedrē, kāpurķēdes nodārdēja pret akmeņiem, un kosmonautu skatienam pavērās bezgalīgs, melns līdzenums — gluds un līdzens.
— Tuksnesis! — Bikovs priecīgi paziņoja.
— Apturi, Aleksej! — Dauge lūdza aiz satraukuma drebošā balsi.
«Mazulītis» apstājās. Steigā sprādzēdami klāt ķiveres, kosmonauti metās pie lūkām. Bikovs izkāpa pēdējais.
Patiesi, kalni bija beigušies. Robaino, melno klinšu grēda, kas stiepās līdz apvārsnim, palika aiz muguras. Aiz muguras palika arī šaurā, apbrīnojami taisnā aiza. Taču sākumā par tuksnesi noturētais līdzenums atkal sagādāja pārsteigumu. Vismaz Spicinam, kurš nekad nebija redzējis tuksnešus. Viņš nevarēja iedomāties tuksnesi bez melnām vai rūsganām smiltīm un barhaniem. «Mazulīša» priekšā pletās melna virsma, tik līdzena kā galds, un pa to nevaldāmi traucās miglainas sīksīku, melnu putekļu straumes. Tālu pie apvāršņa, ko aizklāja sarkana dūmaka, lēni kustējās slaidas, graciozas, vijīgas ēnas, gluži kā milzīgas, uz astēm izslējušās čūskas. Un visam pāri oranžsarkans debesu jums ar haotiskiem, ugunīgiem mākoņiem, kas trakā ātrumā traucās pretim «Mazulītim».
— Kā jums patīk šāds ceļš? — Bikovs izdzirda Jermakova balsi.
— Tuksnesis … — viņš mierīgi noteica.
— Saprotams. Jums ierasta ainava. Tiesa gan, šeit nav saksaula, toties tas ir īsts Gobi, īstas melnās smiltis.
— Melnas gan tās ir, melnas … — Bikovs aprāvās. — Bet ceļš nav no sliktākajiem. Plats, līdzens . . . Tagad mēs lidosim ar vēja spārniem.
— Urā! — Dauge azedamies iebļāvās. — Un palīk- smosim plašumā!
Jokodami un smiedami kosmonauti atgriežas transportierī. Garastāvoklis bija jūtami uzlabojies. Tikai Bogdans Spicins aizkavējās pie lūkas, vēlreiz paveras visapkārt un nopūzdamies sacīja:
— Gluži kā Stendalam.
— Tas ir? — Bikovs nesaprata.
— Viss sarkans un melns. Saproti, man Stendals nekad nav paticis . ..
Bikovs atkal apsēdās pie pults. «Mazulītis» nodrebēja un, uzņemdams ātrumu, traucās uz priekšu, līgani šūpodamies. Vējš satvēra un izkliedēja kāpurķēžu sacelto putekļu vērpeti. Pretim joņoja melns tuksnesis, vējš pa to dzenāja dūmakainas straumes, karstu putekļu puteni. Uz apvāršņa sarkanā fona klaiņoja lokani, pret smagajiem mākoņiem izstiepti stabi. Rau, kur uzburba mazs pauguriņš, uz augšu sāka celties virpuļojoša piltuve, saplūda ar mākoņiem — un vējš pa tuksnesi sāka dzenāt vēl vienu melnu stabu.
— Virpuļviesuļi, — sacīja Bikovs. — Cik to daudz . ..
— Nebūtu nekādas patikas iekļūt tādā piltuvē, — piezīmēja Dauge.
— Jā, labāk gan neiekļūt, — Bikovs nomurmināja, atcerēdamies, ka reiz virpuļviesulis — krietni vien mazāks par tiem, kuri klejo pa Venēru, taču arī milzīgs — viņa acu priekšā ģeologu nometni Gobi tuksneša centrā pārvērta smilšu barhanā.
Vējš pieņēmās. Tikko manāms bazalta sienas pakājē, tagad tas triecās pret transportieri un griezīgi svilpoja antenās. Ceļš gāja kalnup, to manīja aizvien vairāk. «Mazulītis» kāpa plašā plakankalnē. Vietumis smilšu kārtu bija nopūtis vējš, un tad transportiera kāpurķēdes smalki žvadzēja pret baltām, saplaisājušām kaila akmens plātnēm.
Spicins, piespraudis pie ķiveres dažādas krāsas vadu saišķi, noliecās pie raidstacijas, mēģinādams jau kuro reizi sazināties ar «Hiusu». Dauge un Jurkovskis ņēmās apspriest pētījumu plānu, laiku pa laikam pāriedami uz žestu valodu, lai nebūtu jākliedz un lai netraucētu pārējos.
Bikovs nodeva «Mazulīša» vadību Jermakovam, pateica pāris derīgu padomu, uzrāpās uz saiņiem un gatavojās aizmigt uz pāris stundām, kas, pēc Jermakova apgalvojuma, bija atlikušas līdz Golkondai. Taču aizmigt neizdevās.
Bogdans Spicins pēkšņi pacēla roku, dodams zīmi apklust.
Jurkovskis iepriecināts prasīja:
— Kas ir? Vai sakari?
— Nē . . . Bet. . . Palieciet brīdi mierā.
Viņš sāka steidzīgi grozīt noniusa robainās ripiņas, tad sastinga ieklausīdamies.
— Peilējumi.
— No kurienes? No «Hiusa»?
> — Nē. Klausieties.
Dauge un Jurkovskis pārliecās pār viņa plecu. Jermakovs pameta vadības pulti un arī noliecās pie raidītāja. Dauge stiepti iesvilpās:
— Izrādās, te kāds jau ir?
— Tā iznāk.
— Pa labi no mums . . . Interesanti! — Jermakovs pagriezās pret Bikovu: — Aleksej Petrovič, pārņemiet uz brītiņu vadību.
— Klausos.
Jermakovs nosēdās blakus Spicinam un paņēma no viņa austiņas. Komandiera seja pauda uzbudinājumu.
— Trīs punkti svītra punkts. Kas tas varētu būt?
Viņš noņēma austiņas un piecēlās.
— Pēdējos desmit gados uz Golkondas rajonu nosūtītas sešas ekspedīcijas un vismaz ducis dažādu automātisku ierīču.
— Tad jau varbūt… — Dauges acis iepletās, — varbūt tur ir cilvēki? Cietuši avāriju un lūdz palīdzību?
— Apšaubu, — Jurkovskis pakratīja galvu. — Kā jūs domājat, Anatolij Borisovič?
— Krivickis uz Marsa noturējās trīs mēnešus savā raķetē. Bet viņš bija atradis ūdeni. ..
— Jā, ūdeni.. .
— Tā ka visticamāk, tas ir automātisks pelengators.
Bikovs, nepacietīgi grozīdamies uz sava sēdekļa,iejaucās:
— Vai pagriezīsim?
— Lai notiek . . .
Jermakovs pārlika. Pirmoreiz Bikovs redzēja, ka komandieris šaubās. Bet iemesli šādām šaubām bija pietiekami svarīgi, un to visi zināja.
— Ūdens, — Jermakovs noteica.
— Ūdens, — kā atbalss atkārtoja Jurkovskis.
— Iespējams, ka tas tomēr nav tālu? — lūdzoši sacīja Dauge.
Jermakovs izlēma:
•— Labi! Divu stundu brauciena robežās esmu -ar mieru. Aleksej Petrovič, pagrieziet! Virzieties pēc žiro- kompasa, — viņš atkal noliecās pie raidītāja, — apmēram sešdesmit grādi. Tā. Un izspiediet no motora visu, ko var.
«Mazulītis» strauji traucās šķērsām putekļu strūklām, kas plūda no ziemeļiem. Vējš sitās kreisajos sānos, un reizēm tā brāzmas bija tik spēcīgas, ka Bikovs ar vadītāja «sesto prātu» juta, cik nestabila kļuvusi mašīna. Tad viņš nedaudz mainīja virzienu, cenšoties blīvajiem gāzes un smilšu viļņa triecieniem likt pretim priekšējās bruņas, vai arī izbīdīja labās puses atbalsta sviru. Uzlicis austiņas, Bogdans sēdēja pie rācijas un pusbalsī koriģēja virzienu. Spogulī šūpojās Dauges bālā seja- ar sakniebtām lūpām. Skrēja minūtes, skrēja ugunīgie mākoņi . . . Reiz Jurkovskis pieliecās pie Alekseja un kliedza kaut ko nesaprotamu, rādot uz priekšu. Bikovs cauri putekļiem paguva samanīt dīvainu, stiklainu plankumu pāris desmitu metru diametrā, kura vidū rēgojās liels caurums ar nelīdzenām malām, tad kāpurķēdes īsi no- žvadzēja uz kaut kā cieta. Viņš jautājoši atskatījās uz Daugi, bet tas, acīm redzot, nebija nekā ievērojis un atbildēja viņam ar neizpratnes pilnu skatienu. «Vai gan mazums mīklu uz Venēras,» Bikovs nosprieda. «Uz priekšu, uz priekšu!» Spidometra trīsošā šautra svārstījās starp 100 un 120. Abās pusēs garām lidoja noslēpumainā, sarkani melnā pasaule. Acīs virmoja.
— Mudīgāk, Aleksej, mudīgāk! — Dauge čukstēja.
Bikovs samiedza acis un papurināja galvu. Šajā mirklī
Jurkovskis iekliedzās:
— Grieziet pā kreisi, pa kreisi! Tur viņš ir!
— Starpplanētu kuģis! — Dauge izdvesa vienā elpas vilcienā.
Jā, tas bija kuģis, un pat Bikovam, kura pieredze kosmonautikā bija visai maza, jau pirmajā acu uzmetienā kļuva skaidrs, kāda katastrofa piemeklējusi šo milzīgo metāla konusu. Acīm redzot, tas neiedomājamā spēkā bija triecies ar sāniem pret plakanā bazalta uzkalna virsu un tā arī palicis tur guļot starp izārdītā akmens ciklopiskajiem bluķiem. Stabilizatoru platās sloksnes bija salocītas kā skārda gabali, bet gar visu pakaļgalu līku ločiem stiepās melnām smiltīm aizblīvēta sprauga. Apakšā, pie pašas zemes, bija redzams apaļš caurums — līdz galam vaļā atrauta lūka.
— Jā, peilējumi ir automātiski… — Jurkovskis dobji sacīja.
Bikovs atskatījās uz biedriem. Dauge stāvēja, sakodis lūpas. Jurkovska skaistā seja bija sastingusi. Spicins pašūpoja galvu kā cilvēks, kurš ieraudzījis to, ko bija cerējis ieraudzīt. Jermakovs drūmi raudzījās skatlūkā.
— Brauciet tuvāk, Aleksej Petrovič, — viņš teica, — jāapskata…
Kad «Mazulītis», pārrāpies pāri šķembu kaudzēm, apstājās pie kuģa atvērtās lūkas, visi steigšus sāka nostiprināt ķiveres, gatavodamies izkāpt. Taču Jermakovs viņus apturēja:
— Visiem nav ko iet. Man līdzi nāks Bikovs un Spicins.
Pilnīgā tumsā, apgaismodami ceļu ar lukturīšiem, viņi četrrāpus aizlīda pa sāniski sagāzto gaiteni līdz sašķobītām tērauda durvīm. Bikovs dzirdēja, kā zem ceļiem čirkst silikets un deniņos ātri pulsē asinis.
— V-velns … — elsdams izmeta Jermakovs. — Nav spēka. Pamēģiniet jūs, Aleksej Petrovič.
Bikovs atbalstījās pret durvīm un spieda. Griezīgi čerkstēdamas, durvis padevās, izveidojot šauru eju.
— Nāciet, biedri. ..
Viņi nokļuva tukšā, kubiskā telpā, acīm redzot, ke- sonā. Lukturīšu gaismā iemirdzējās sadragāto aparātu atliekas. Jermakovs noliecās, pacēla zvīņainu metāla tērpu un uzmanīgi to aplūkoja.
— Skābekļa baloni tukši, — viņš nomurmināja, — viss ir skaidrs.
— Skatieties! — apslāpētā balsī iesaucās Spicins.
Bikovs atskatījās un pakāpās atpakaļ. .. Zem kājām
kaut kas nograbēja. Aiz muguras rēgojās šaura gaismas svītra.
— Ieeja, — Jermakovs sacīja. — Ejam.
Viņi izgāja cauri apgaismotai kopkabīnei, uzmanīgi pārkāpdami salauztu mēbeļu atliekām un apogļotām, brūniem plankumiem pārklātām skrandām — droši vien kādreiz tās bija palagi, un iespraucās vadības kabīnē.
— Šeit. . .
Uz sienas, kas kādreiz bija griesti, dega matēta spuldze. Šķērsām pārsprāgušais vadības dēlis bija nobīdīts sāņus, no tā apakšas rēgojās apdeguši vadi. Tomēr radioraidītājs darbojās, aiz saplēstiem, apaļiem stikliem mirgoja zaļas un zilas uguntiņas. Raidītāja priekšā, noliecis pinkainu, pelēkiem apsējiem aptītu galvu, sēdēja miris cilvēks.
— Sveicināts, pandit Bidhan Bondepadhaj, drošsirdīgais kalkutieti, — Jermakovs klusi noteica un izslējās, uzlicis roku uz krēsla atzveltnes. — Skat, kur man gadījās tevi sastapt… Tu miri, pildot savu pienākumu, kā īsts Cilvēks . . .
Brīdi Jermakovs klusēja, cenzdamies pārvarēt uzbudinājumu. Tad pacēla sažņaugtu dūri un, uzsvērdams katru vārdu, izrunāja:
— Lai tev mūžīga piemiņa!
Viņi pacēla kosmonauta ķermeni un uzmanīgi noguldīja uz grīdas.
— Jā, labāku pieminekli par šo kuģi viņam grūti izdomāt, — Jermakovs nolieca galvu. —- Atstāsim viņu šeit pat.
Bikovs skatījās uz vājo, sakropļoto ķermeni, kas steigā un nemākulīgi bija aptīts ar palagiem un veļas driskām, un domāja par to, ka šim cilvēkam, zinātnes cīnītājam, droši vien nebija bail mirt vienam, miljoniem kilometru tālu no Zemes. Tādi ļaudis nepazīst mazdūšību, neatkāpjas. Viņi ir cilvēces spēks.
Spicins atgāja no radioraidītāja.
— Viņš pats labojis aparatūru, — Spicins pusbalsī paziņoja, — un pats sakārtojis automātisko pelengatoru. Bet, kā viņš palicis dzīvs pēc tāda trieciena, to es nespēju saprast. Te itin viss ir sadragāts smalkās drumslās.
Jaunas domas satraukts, Bikovs nodrebēja:
— Anatolij Borisovič, bet kur pārējie?
— Kas?
— Nu . . . viņa biedri.
Jermakovs atbildēja:
— Bondepadhajs lidoja uz Venēru viens pats.
Paņēmuši līdz kuģa žurnālu, automātisko laboratoriju
lentes un dienasgrāmatas, viņi rūpīgi aizvēra aiz sevis durvis un devās uz izeju. Izkāpis pa lūku, Jermakovs klusi sacīja:
— Viņiem «Mazulītī» nestāstiet daudz par to, ko redzējāt. Spicin, pāris kuģa lotouzņēmumu — un ejam.
«Mazulīša» kabīnē, nosēdies pie vadības pults, Jermakovs īsi un lietišķi pastāstīja ģeologiem par Bondepadhaj a bojā eju.
Dauge tikai ievaicājās:
— Vai tas ir tas pats Bidhans Bondepadhajs, kurš nodibināja observatoriju uz Mēness? Kalkutietis?
Neviens viņam neatbildēja, un tikai pēc krietna starpbrīža Jermakovs, nenovērsdams acis no skatlūkas, teica:
— Šī planēta ir briesmonis . .. Taču mēs viņu iekarosim! Mēs viņu savaldīsim!
Jermakovam galvā bija ķivere, un Bikovs neredzēja komandiera seju, bet redzēja dūrēs sažņaugtās rokas, kas gulēja uz vadības pults, un zināja, ka zem siliketa auduma sažņaugtie pirksti ir auksti un bāli kā marmors.
«Mazulītis» droši virzījās uz ziemeļiem, pretim vējam, vairīdamies no virpuļviesuļiem. Piepeši priekšā, apdzēsdama debess sarkano spožumu, iekvēlojās apžilbinoši zila, neizsakāmi skaista blāzma. Uz tās fona skaidri iezīmējās tālu, violetu uzkalnu viļņota grēda. Lāsmodama baltiem un ziliem viļņiem, blāzma kādu brīdi trīsuļoja. Tad tā nobāla un pazuda pavisam.
— Golkonda veltīja mums viltus smaidu, — sacīja Jermakovs. — Nāk Melnā vētra. Aleksej Petrovič, pārņemiet vadību. Tūlīt, šķiet, mums būs nepieciešama visa jūsu māka.