Vēlāk Bikovs neparko nevarēja atcerēties visu, kas notika pēc komandiera vārdiem. Vēl mazāk varētu pastāstīt pārējie, kuri nevēlējās vai arī nepaguva piesprādzēties pie sēdekļiem. Golkondas Melnā vētra nesakas un neatbrāžas kā orkāns — tā rodas vienā mirklī kā attēls spogulī, uzreiz no visām pusēm: gan no labās, gan no kreisās, gan no priekšas, gan mugurpuses, gan no augšas, gan apakšas. Pametis skatienu uz infraek- rānu, Bikovs paguva ievērot tikai milzīgu, melnu sienu kādus simt metrus no «Mazulīša», un tai pašā mirklī iestājās tumsa. Ar šo arī beidzās iespaidi un sākās izjūtas.
Transportieri atsvieda atpakaļ ātrvilciena ātrumā, un Bikova galva ķiverē visā sparā triecās pret priekšējo sienu. Acu priekšā nošķīda dzirkstis. Bikovs sāpēs iešņācās un pēkšņi sajuta, ka «Mazulītis» ceļ priekšgalu uz augšu, slejoties stāvus. Jostas iegriezās miesā, nostrink- šķēja, taču nepārtrūka. Visapkārt gaudoja un dārdēja; krampjaini pieķēries pie vadības pults, kurls, akls, aizelsies no necilvēcīgās piepūles, Bikovs lika «Mazulītim» doties maksimālā gaitā uz priekšu un vienlaicīgi izsvieda visas četras atbalsta sviras. Labā pakaļējā svira mirkli vēlāk jau bija salūzusi. Tumsa virpuļoja ārprātīgā karuselī. «Mazulītis» novēlās uz sāniem, norāpoja tā dažus desmitus metru pa smiltīm un apgāzās augšpēdu. Atlikušās sviras to piecēla, bet vētra veica visu pārējo: transportieris atkal nostājās uz kāpurķēdēm.
Kā parasti nāves briesmu brīdī, prāts darbojās ātri, vēsi un skaidri. Bikovs cīnījās, saaudzis kopā ar lielisko mašīnu, sasprindzinājis visus muskuļus, vērodams plati ieplestām, stiklainām acīm, kā uz ekrāna bezdibenīgajā tumsā rodas trīsoši, zilgani kamoli. «Noturēties, noturēties! . . .» Uz ekrāna dejoja apžilbinošas lodes un bez skaņas eksplodēja, izšļakstīdamas uguni, vētras dārdos un gaudās smagās mašīnas kāpurķēdes griezās trakā ātrumā, izturīgās titāna sviras ieķērās iežos, un tomēr «Mazulītis» kāpās atpakaļ. Vētra to atkal apgāza un vilka līdzi. «Noturēties, noturēties! . . .» Uau-ū, uau-ū … — vētra rēc, gaudo un dārd, plēšot vai pušu bungādiņas. Uz lūpām kaut kāds lipīgs šķidrums. . . Asinis? A-ā! Bikovs nokaras jostās ar galvu uz leju, nemaņā spiež uz taustiņiem . . . Bet uz ekrāna lēkā pinkaini uguns kamoli. . . Lodveida zibeņi? Ā-ā! . .. «Noturēties, lai tur vai.. . tikai noturēties …» Un atkal «Mazulītis» saceļas uz pakaļgala . ..
Viss beidzās tikpat pēkšņi, kā bija sācies. Bikovs izslēdza motoru un ar grūtībām noņēma rokas no vadības pults. Skatlūkā atkal ieplūda sarkanīga gaisma, kas tagad šķita burvīga. Pēkšņajā klusumā steidzīgi un skaidri ietikšķējās radiācijas skaitītāji. Bikovs atskatījās. Jermakovs nepaklausīgiem pirkstiem mudžinājās ap jostām. Apžilbušais Bogdans Spicins, grozīdams galvu, bez ķiveres sēdēja uz grīdas blakus rācijai. Seja viņam bija notriepta tik melna, ka Bikovs pat izbijās, — pilotu bija grūti pazīt. Beidzot Jermakovs atsprādzēja jostas un piecēlās. Kājas viņam ļodzījās.
— Nu vai zināt, ja šitā jādzīvo … — ierunājās Bogdans. Baltie zobi pazibēja mierīgā smaidā. — Vai tiešām mūsu Zemes jaunība arī bijusi tikpat vētraina?
No galdiņa apakšas izrāpās Dauge, nostājās četrrāpus, mēģināja piecelties, pēc, tam, acīm redzot, pārdomājis, latviski nolamājās, atkal apsēdās, atbalstīdamies pret saiņiem, un novilka ķiveri. Viņu mocīja nelabuma sajūta. Jurkovski ilgi nevarēja atrast zem sagāztajām kastēm. Viņš bija bez samaņas, tomēr tūdaļ atjēdzās un, tikko atdarījis acis, apjautājās:
— Kur es atrodos?
Bikovs atviegloti pasmaidīja, bet Bogdans nopietni paskaidroja:
— «Mazulītī», «Mazulītī» — tas ir tāds transportieris .. .
— Pie velna visus sīkumus! Uz kādas planētas?
— Apbrīnojamas spējas, — Dauge ļauni iedzēla, — jebkuros apstākļos citēt vecas anekdotes! — Viņš sēdēja tāpat kā iepriekš, ņurcīdams ķiveri, kas gulēja uz ceļiem.
Jurkovskis tūdaļ pat piecēlās un pētoši paskatījās uz viņu.
— Mīļais Dauge, vai tu arī zini, kāda tev pašlaik krāsa?
— Domājams, dzeltena.
— Sarkana, draudziņ, tumši sarkana! Tu piemērojies planētai, mimikrija …
Negaidīti viņu pārtrauca Jermakova asā balss:
— Biedri kosmonauti! Nekavējoties uzlikt ķiveres! Trauksme!
Bikovs, tikko grasījies novilkt ķiveri, pārsteigts pagriezās.
— Putekļi! Radioaktīvie kvēpi! — Jermakovs saspringtā pozā noliecās pie sienas. — Uzlikt ķiveres! Spicin — nekavējoties mazgāties! Gatavoties dezaktivācijai!
Bikovs saprata. Sienas, grīda, kastes un saiņi, aparāti, uzvalki, Spicina seja — viss bija pārklāts ar ļoti plānu melna pūdera kārtu, ko briesmīgais vētras spiediens bija iepūtis mikroskopiskajās, gandrīz kapilārajās noslēgto lūku spraugās. Indikatora putekļu klātais apval- ciņš sārti mirdzēja, un visi uzreiz sadzirdēja radiometru tikšķus. Jurkovskis sāka steidzīgi taustīties gar speciālā tērpa ātrslēdzējiem. Bogdans metās mazgājamā telpā. Dauge mirkli šaubījās, taču komandiera smagā skatiena ietekmē apņēmīgi uzlika ķiveri.
— Aleksej Petrovič, apskatiet «Mazulīti» no ārpuses, — Jermakovs īsi pavēlēja un arī uzlika sudrabaino ķiveri.
Arā bija apbrīnojami kluss. Vējš, kas nemitīgi plūda no Golkondas, bija norimis. Nozuduši gigantiskie virpuļ- viesuļi, kas vēl pirms pusstundas šūpojās pie apvāršņa. Bikovs nolēca no «Mazulīša» un līdz ceļiem iestiga mīkstos, melnos putekļos. Zeme drebēja tik spēcīgi, ka Bikovam sāka klabēt zobi. Austiņās ik brīdi ielauzās dobja dārdoņa.
— Golkonda! — Bikovs acīm ieurbās paugurainajā apvārsnī.
Šūpodamās nokaitētu gāzu augšup plūstošās straumēs, ugunīgajā dūmakā te iezīmējās, te atkal izzuda tāla, ļoti tāla kalnu grēda. Bu-bu-bu-bu, — dunēja no turienes.
«Mazulītis» bija saslējies stāvus, mazliet sašķiebies uz labajiem sāniem, līdzīgs milzīgam, melnam, sakropļotam zirneklim. Zem tā bija sapūsts mīksts paugurs, posmotās «kājas» dziļi iegrimušas putekļos.
Apgājis apkārt transportiera priekšgalam, Bikovs ieraudzīja platas, pusaizbērtas vagas, kas aizstiepās vairāku desmitu metru tālumā, — tās bija atkāpšanās pēdas. Vagas nelikās dziļas, bet, iekāpis vienā, viņš iegrima līdz jostas vietai.
Labās puses pakaļējā atbalsta svira karājās «diedziņā». Vētras brāziens bija izgriezis titāna «kaulu» no locītavas, un tagad tas bija bezspēcīgi izstiepts, līdz pusei apbērts ar melnajiem putekļiem. To varēja salabot, bet tik izturīga tā vairs nebūs. Bikovs nopūtās un ķērās pie darba.
Remonts gāja uz beigām, kad Bikovs, darbā aizrāvies, izdzirda pie auss Jermakova balsi:
— Kā sokas? Mēs jau esam kārtībā . . .
Komandieris nolēca no transportiera un aptupās
blakus.
— Šoreiz viegli tikām cauri. Es redzu, jūs arī esat galā.
— Jā-ā … — Bikovs noelsās. — Zēl «Mazulīša». Kāju savainojis, nabadziņš.
Notupies uz ceļiem, viņš kritiski pētīja sava darba rezultātus.
— Izpriecas braucieniem derēs . . . Slikti, Anatolij Borisovič, paši redzat… — Bikovs nopūtās un sāka vākt kopā darba rīkus. — Man vajadzēja padoties. Viss būtu palicis vesels . . .
Komandieris pasmaidīja.
— Vai jūs zināt, cik ilgi turpinājās viesuļvētra? — viņš pēkšņi iejautājās.
— Tā . . . minūtes divdesmit. . . Grūti pateikt, es nesekoju pēc pulksteņa.
— Bet es sekoju: trīsarpus minūtes.
— Kā-ā?
— Trīsarpus minūtes, Aleksej Petrovič. Un šinī laikā mūs atsvieda atpakaļ par tūkstoš metriem. Ja jūs būtu padevies, «Mazulītis» tagad atrastos simt kilometru no šejienes … Un turklāt — galīgi sadragāts. Jums pat jēgas nav, ko esat paveicis, Aleksej Petrovič! — Viņš maigi noglāstīja tērauda sviru. — Bet tagad — uz priekšu! Ceļš ir vaļā, Golkonda tepat blakus. Vai dzirdat? (Bu-bu-bu-bu . . .) Kilometrus piecdesmit. Tā ir jau redzama — rau, kur tie melnie plankumi… Nē, tie nav kalni — tur mutuļo Golkonda.
Iekams Bikovs, sekojot komandierim, ielīda lūkā, viņš palūkojās visapkārt. Kā dīvainā miglā pie apvāršņa veidojās, izplūzdamas uz visām pusēm, platas, violetas svītras. Acīs ņirbēja. Bikovs samiedza acis, papurināja galvu. Svītras izzuda.
— Tā tik vēl trūka! — viņš nomurmināja, ķepurodamies pa bruņām augšup. — Halucinācijas .. . Jauki gan!
«Mazulīša» kabīnes bija tīri izberztas, metāls un plastmasa laistīties laistījās, krava kārtīgi salikta un nostiprināta. Izspūris, izmazgātiem, mitriem matiem, Bogdans ņēmās pie rācijas. Ģeologi sēdēja savā nostūrī pie nolaižamā galdiņa. Svilpodams caur zobiem, Jurkovskis pavirši šķirstīja kādu rokasgrāmatu. Klusi, mierīgi, mājīgi . . . Bikovam uzreiz iegribējās gulēt — pēdējo stundu pārcilvēciskais sasprindzinājums lika manīt sevi. Acis lipa ciet.
— Anatolij Borisovič . . .
— Gulēt, gulēt! — Jermakovs viņu aši pārtrauca. — Nekavējoties gulēt.
— Klausos! — Bikovs priecīgi atbildēja un nosēdās uz saiņiem, ņemdams nost ķiveri.
Dauge vēroja viņu, draudzīgi smaidīdams. Bet, tikko ķivere bija noņemta, Dauge pielēca kājās un izdvesa savādu skaņu, kas pārsteidza Alekseju un lika visiem reizē atskatīties.
— K-kas ir? — Bikovs apmulsis jautāja, aplūkodams sevi.
— Pag, pag, Aleksej, kas tas? — Dauge stostīdamies vaicāja.
— Kas tad īsti?
— Jums visa seja asinīs, Aleksej Petrovič, — sacīja Jermakovs. — Jūs droši vien esat satriecis pieri.
— Vienu reizi atsitos, — Bikovs nomurmināja, taustīdams degunu.
— Neaizskariet rokām . . . Tūlīt es jums apmazgāšu rētu . .. Neaizskariet taču rokām, es jums saku! . .. Vladimir Sergejevič, dodiet viņam spoguli!
Uz pieres melnoja milzīgs nobrāzums, deguns uztūcis, apakšlūpa neparasti pārvērtusies un joprojām asiņoja.
Vaigi bija notriepti asiņu švīkām. Bikovs dusmīgi atbīdīja spoguli.
— Nav nekā bīstama, — Jermakovs ātri un veikli apmazgāja ievainojumu. — Efektīgi, bet nav bīstami… Kā jūs varējāt to neievērot un nejust?
— Mazlietiņ jau smeldza . . . Bet kas varēja domāt? .. .
— Es personīgi par to nemaz nebrīnos, — sacīja Dauge.
— Par ko tad?
— Par to, ka tu nekā neesi jutis. Es, piemēram, jutu tikai to, ka visu laiku stāvu ar kājām gaisā un ar mēli pieturu kuņģi. . .
— Tu nevarēji visu laiku stāvēt ar kājām gaisā. Liels paldies, Anatolij Borisovič. Viss kārtībā.
Bikovs uzkarināja ķiveri uz āķa un, labpatikā krekšķinādams, uzrāpās uz saiņiem.
Jurkovskis sacīja kaut ko viņam nopakaļus, bet Bikovs jau gulēja. Liels, balts kuģis, līgani šūpodamies, nesa viņu pa platu, zilu upi. Spoži spīdēja saule, tālu tālu aiz zilganās dūmakas tumsa krasti, bet virs ūdens laidelējās žilbinoši balts, straujš putns. Šūpas kļuva aizvien stiprākas, klājs aizslīdēja kaut kur lejā. Kāds iekliedzās: «Bu-bu-bu! Tas tik ir ceļš!» Bikovs pārlidoja pāri bortam, sāka spārdīties un pamodās. Transportieri mētāja un svaidīja. Jermakovs vadīja mašīnu, bet pārējie pieķērušies cits pie cita, drūzmējās viņam aiz muguras un lūkojās ekrānā.
— Gluži kā ilkņi, — Bogdans Spicins piezīmēja. — Novecojusi skaistuma dieve, un mēs viņai starp zobiem.
Bikovs nokāpa no savas cietās guļvietas un, piegājis pie biedriem, iespraucās starp Bogdanu un Daugi. Tuksnesis bija izbeidzies. Vairīdamies no pelēka akmens krāvumiem, «Mazulītis» lauzās cauri gludu, taisnu stabu mežam. Pāri akmens kaudzēm daudzu metru augstumā slējās melnas, smailas klintis, tālumā bija redzami simti šādu klinšu. Visur rēgojās plaisas un bedres, aizaugušas cietām efejām. Ērkšķainie zari apvija zemajās debesīs atdūrušos klinšu torņus. Transportieri no visām pusēm ielenca akmeņu biezoknis. Bogdanam bija taisnība — klintis apbrīnojami atgādināja vecus, retus zobus.
Svaidīšana Kļuva neciešama. Jurkovskis pēkšņi iedī- cās un nopurināja galvu — viņš bija iekodis mēlē. Bikovs aizskāra Jermakova plecu:
— Jāapstājas, Anatolij Borisovič, te «Mazulītis» viegli var pāršķelt vēderu.
Jermakovs piekrītoši pamāja. Viņš pievirzīja mašīnu pie tuvākā staba un izslēdza dzinēju.
— Jāizlūko ceļš, —- sacīja Bikovs, pieliecoties pie skatlūkas. -— Varbūt vajadzētu griezties atpakaļ un tikt šai vietai apkārt.
— Nē! '— Jermakovs noraidīja. — Klinšu josla droši vien stiepjas krietni tālu. Mums nav laika.
— Klintis vajag spridzināt. Dažas mīnas, vairāk nekā, — ieminējās Bogdans Spicins.
Jermakovs padomāja, tad apņēmīgi piecēlās:
— Ejam izlūkot. Četratā. Vadītājs paliek pie mašīnas.
— Klausos.
— Izlūkos, izlūkos! — Dauge priecīgi iedziedājās, vicinādams ģeologu āmuru.
— Āmurs lai paliek, — pavēlēja Jermakovs. — Ņemt tikai ieročus!
— Anatolij Borisovič, mēs vēl ne reizes . . .
— Nav laika. Jurkovski, Spicin, ātrāk! Bikov, neat- ejiet no mašīnas. Pat tad, ja dzirdēsiet šāvienus .. . Visi gatavi? Ejam.
Bikovs izkāpa kopā ar visiem un atsēdās uz bruņām. Viņš sēdēja uz mazliet augšup paceltā komandiera tor- nīša un vēroja, kā dažādos virzienos attālinās cilvēki — tik mazi kā knišļi starp smagajiem, saplaisājušajiem bluķiem. Jurkovskis un Bogdans devās pa labi, Jermakovs un Dauge — taisni. Kādu laiku Bikovs vēl dzirdēja Jurkovski apgalvojam, ka šeit esot pasaulē labākais ģeoloģiskais rezervāts, Bogdana jautros smieklus, Daugi mundrā basā velkot dziesmiņu par argonautiem, pēc tam viss apklusa. Bikovs palika viens.
Debesīs joprojām traucās mākoņi, vējš gaudoja augšā starp melnajiem stabiem, vairākas reizes atskanēja aprauti spraksti — Bikovam šķita — tie ir signālšāvieni, viņš salēcās un lūkojās visapkārt. Pēc tam saprata, ka troksni rada vējš, triecot citu pret citu akmens bluķus, taču nokāpa mašīnā, sadabūja automātu un uzmeta to plecā. Zemi drebināja smagi triecieni.
Apbrīnojami nelāga vieta! Gan priekšā, gan aiz muguras drūmi, kaili stabi, it kā sagrautas milzu ēkas kolonas. Bikovs iedomājās: kādreiz te, iespējams, stāvējusi veclaiku pils. Istabu tanī nebija, tikai greznas melna akmens kolonas. Starp kolonām cienīgi staigāja cilvēki sniegbaltos tērpos — cēli, bārdaini gudrie, daiļas sievietes, karavīri vara bruņu cepurēs, ar vairogiem . .. Gluži kā attēls, ko viņam bija nācies redzēt kādā vēsturiskā romānā par Atlantīdu. .. Tad atbrāzās Melnā vētra un sagrāva velvi; velve sabruka un iegāzās starp kolonām. Viss gāja bojā, un tuksneša vidū palika vienīgi melnu, mēmu, gludu stabu mežs . . .
Pēkšņi Bikovs pielēca kājās, satvēra automātu. Viņam šķita, ka aiz tuvākās kolonas klusām piezadzies milzīgs, tumšs cilvēks krietnas mājās augstumā un sastindzis glūnēdams. Nē, tas gluži vienkārši ir akmens bluķis. Akmeņi pārsteidza ar savām fantastiskajām formām. Nomierinājies viņš ņēmās pētīt pašus tuvākos, meklēdams pazīstamu priekšmetu līnijas. Rau, kur guļošs lauva, smejoša seja ar cepuri, milzīgs krupis, kaut kas vispār nesaprotams ar ragiem un izbolītām acīm . .. Akmeņu biezoķnis dzīvoja savu nekustīgu, miegainu dzīvi. Sastingušie, dīvainie zvēri elpoja klusiņām, cilādami sānus, tā, lai nevarētu manīt, raudzījās zagšus, mazliet pavēruši cieši samiegtos plakstus uz atnācējiem no svešās pasaules. Tīģeri, milzu ķirzakas, pūķi — Venēras akmens meža akmens iemītnieki.
Bikovs nodomāja, ka šīs planētas dzīvības formas tomēr ir ļoti nabadzīgas. Zemes tuksnesī var redzēt čūsku, skorpionu, zirnekli falangu, tuksneša malā — antilopi.. . Bet šeit? Tiesa gan, purvā dzīvu radību ir daudz, gandrīz vai pārāk daudz, toties kalnos un tuksnešos -— tikai cieti dzelkšņi, kas aug tieši uz akmens . . . Toreiz, kad «Mazulītis» vēl tikai lauzās ārā no kalnu gredzena, kas ietvēra purvu, Bikovam šķita, kāda ātra ēna aizslīd gar sienu un nozūd dzelkšņainajā audzē. Taču tas droši vien bija redzes māns . .. Nolādēta vieta . . .
Bikovs atcerējās pavasara zāles zaļo paklāju, nolīkušos karagača zarus, nomaļos, baltos māla namiņus, ūdens burbuļošanu arikā un skumji nopūtās: «Zeme, Zeme . . .»
Tālumā starp akmens bluķiem iznira mazs, melns stāvs — viņi atgriežas! Bikovs izslējās visā augumā, lai labāk redzētu. Kāds nesteigdamies soļoja, rokas plātīdams, lai saglabātu līdzsvaru. Rau, paklupa, gandrīz nokrita. Bikova austiņās vāji nočerkstēja balss. Jurkovskis! Velnišķīgi patīkami tomēr šinī akmens kapsētā redzēt cilvēku. Nāk, nesteidzas, un balss dusmīga, acīm redzot, ceļa nav . .. Slikti, nāksies spridzināt klintis . . . garlaicīgs darbs . .. Bikovs atkal nopūtās, tad nevilšus iesmējās: skat tik, kā viņu šūpo! Ģeologs neveikli pavicināja kāju, saliecās un noslīdēja no liela akmens, kam bija rāpies pāri, acīm redzot, gribēdams saīsināt ceļu. Austiņās skanēja sašutuma eksplozija. Bikovs smaidīja — patīkami, apbrīnojami patīkami redzēt šeit cilvēku! Galu galā Jurkovskis nepavisam nav slikts puisis un patiesībā nebūt nav «švauksts», tikai mīl celt degunu gaisā un vispār. . . dzejnieks. Bikovs ne visai saprata dzeju un pret romantiku izturējās skeptiski.
Jurkovskis pienāca, smagi elpodams. Viņš nomauca pāri galvai automātu, ar riebumu nosvieda to uz mašīnas bruņām un atsēdās uz akmens. Brīdi nogaidījis, Bikovs jautāja:
— Kā ar ceļu?
Jurkovskis atmeta ar roku:
— Bluķi, visvisādas bedres, kaut velns tās parautu .. . No smiltīm rēgojas klinšu gabali līdz pusotra metra augstumā, asi kā bārdas naži, bet tur, — viņš pamāja ar roku virzienā, no kurienes bija nācis, — metrus divsimt tālāk šie Venēras zobiņi sablīvējušies ciešā sienā, cilvēks cauri neizsprauksies. īsi sakot, strupceļš. Jums, vadītāj, nāksies griezt apkārt savas bruņotās ilksis. Kāds no gudrajiem ieteica ņemt līdzi uz «Hiusa» helikopteru. Jokupēteris! Te šo mašīnu sadragātu trīs sekundēs . . .
— Varbūt Jermakovs ar Daugi atradīs ceļu .. .
— Iespējams, kaut gan šaubos; droši vien nāksies meklēt apkārtceļu: nevar taču visu no vietas spridzināt! Es jūsu vietā sāktu jau gatavoties.
Jurkovskis uzrāpās uz bruņām, nosēdās blakus Biko-
vam, izstiepa kājas un padauzīja kāju pēdas vienu pret otru.
— Bet Golkonda gan dzirdama! Jūtat, Aleksej Petrovič? Burvīga mīklu un noslēpumu zeme . . . Mežonīga, pirmatnēja daba! Cilvēku elpas neapgānīts gaiss un ne- pārstaigāts plašums, ko? . . .
Bikovs norūca kaut ko nenoteiktu. Jurkovska runāšanas veids viņu kaitināja. Un ģeologa lieliskais «romantisms» šķita nejēdzīgs, mākslots. Viņš, Bikovs, uzskatīja, ka «Hiuss» lauž ceļu tiem, kas sekos pēc viņiem, tiks galā ar šo «nepārstaigāto plašumu», pārveidos šeit klimatu, uzcels lieliskas pilsētas … un tad šinī pašā vietā varēs iebaudīt kausu vēsa alus, tāpat kā paviljonā uz Proletāriešu prospekta un Dzeržinska ielas stūra Aš- habadā .. .
— Rau, vēl viena mīkla …. — «švauksts» pastiepa roku. „
Virs klinšu galotnēm bez skaņas radās un izplūda pa debesīm pirmīt redzētās violetās, mirgojošās svītras. Bikovs pielēca kājās.
— Aha! Jūs arī tās redzat!
— Ko nozīmē «arī»? — Jurkovskis brīnījās. — Grūti būtu neredzēt…
Svītras lēni nodzisa, it kā izkusdamas ugunīgajā gaismā.
Tālumā parādījās vēl divi stāvi — viņi uzrāpās uz bluķa, viens no tiem pamāja ar roku. Bikovs pamāja atbildei.
— Are, arī Jermakovs ar Daugi. Kur tad Bogdans? Jūs ar viņu izšķīrāties, Vladimir Sergejevič?
— Jā, acīm redzot, esam izšķīrušies, — Jurkovskis izklaidīgi atbildēja, vērodams tuvojošos biedrus. — Te vienam otru viegli pazaudēt, desmit soļu atstatumā akmeņu dēļ neko vairs neredz, turklāt es atgriezos pa citu ceļu. Vai viņš sen kā aizgāja?
— Kā tā — aizgāja? Kopā ar jums …
— Ko? — Jurkovskis jautāja, laikam nesadzirdējis Bikova vārdus. Bikovs klusēja, prātodams pie sevis. Ko viņš, jokdaris, smejas, vai?
— Tur nieks vien bija, sūce skābekļa balonā. Nepilnīga hermetizācija …
— Ko? — Bikovu pārņēma dīvains nemiers. Viņš nesaprata Jurkovski.
Arī Jurkovskis, acīm redzot, bija pārsteigts:
— Bogdanam kaut kas atgadījās ar skābekļa balonu. Viņš man sacīja, lai es neaizkavējoties, bet pats devās atpakaļ pie «Mazulīša» paņemt jaunu .. . Katram gadījumam. Jūs varbūt bijāt atgājis uz brītiņu, Aleksej Petrovič?
— Bogdans devās atpakaļ pie «Mazulīša»?
— Jā, lai paņemtu jaunu balonu . . .
— Bogdans neatgriezās pie «Mazulīša», — Bikovs noteica ar grūtībām, visā ķermenī juzdams nelaimes priekšnojautas mokošo aukstumu.
— Neatgriezās?
Abi viņi vienlaikus pielēca kājās un vērās viens otrā, neskaidri apjauzdami tuvīnās nelaimes smagumu. Bikovs neredzēja Jurkovska seju, tikai pēkšņi nemaz vairs nedzirdēja viņa elpu.
— Uzmanīgāk, uzmanīgāk, Anatolij Borisovič . . . Tā! … — atskanēja Dauges balss.
Bikovs atskatījās. Dauge un Jermakovs tuvojās transportierim.
Ģeologam kaklā karājās divi automāti, un viņš balstīja komandieri zem rokas. Jermakovs gāja lēni, klibodams uz labās kājas. Dažu soļu atstatumā no mašīnas viņš nošņāca caur sakostiem zobiem:
— Gatavojieties, vadītāj! Tur var tikt cauri! Visi mašīnā!
Piepeši Jurkovskis nolēca zemē, paķēra automātu un, nesacīdams ne vārda, metās projām, slīdēdams un klupdams pa akmens šķembām. Bikovs atpalika no viņa par sekundi.
—Dauge! — viņš ierēcās tādā balsī, ka tas nodrebēja un izstiepās taisns. — Vienu automātu komandierim —• un pakaļ Jurkovskim, žigli. . . Anatolij Borisovič, šķiet, ar Bogdanu nelaime. Atļausiet iet?
— Ejiet! — Jermakovs nokliedza.
Dauge jau skrēja pa priekšu, pīdamies efeju dzeloņainajās vijās. Bikovs metās viņam pakaļ. Kājas šļūca katra uz savu pusi, slīdēdamas pa gludo akmeņu virsu. Smiltīm un putekļiem apbirušas, rupjas šķembas un
laukakmeņi slīdēja zem kājām, visur slējās asas šķautnes. Bikovs uzreiz nosvīda. «Žiglāk, žiglāk,» dunēja deniņos. Domas darbojās ātri un skaidri. Vai nu Bogda- nam uzbrukuši («Nez vai — klintis taču nedzīvas . . .»), vai viņš paslīdējis, sadauzījies un guļ nesamaņā («Tad mēs viņu atradīsim, noteikti atradīsim . . .»), vai arī apmaldījies («Bet kāpēc tad viņš nešauj, nesauc palīgā?»). Griezīgi nosprakšķēja automāta kārta. Bogdans! . . . Nē, tas ir Jurkovskis. Pareizi, apķērīgs, ieslēdzis signālma- gazīnu, uzrāpies uz klints bluķa, uz tā, kas atgādina krupi, un apdullinoši svilina no automāta zemajās debesīs. Pārstāj, ausās .. . Atbildes nav, nav . . . Akmeņi atbalso dīvainas, dārdošas grāvienu skaņas, un asajās klinšu smailēs gaudo vējš …
Bikovs sēdēja, atbalstījies ar muguru pret saiņu kaudzi, lēni košļāja presētu šķiņķi un kāri piedzēra augļu sulu no neilona glāzītes. Smagi krākdams, miegā elpoja Dauge. Viņš bija nokritis tur, kur sēdēja, tieši uz grīdas. Viņa tumšā seja bija vēl vairāk nomelnējusi, bārdas rugājiem apaugusi, vaigi iekrituši. Laiku pa laikam viņš kaut ko ātri un nesakarīgi murmināja latviešu valodā, krampjaini raustīdams lūpas. Pār rāciju nekustīgi noliecies Jermakovs. Acis aizvērtas, tikai baltie, kalsnējie pirksti kustējās pa spīdīgo kremaljeru. Viņš taustīja ēteru, mēģinādams nodibināt sakarus ar «Hiusu». Agrāk to vienmēr darīja Bogdans. Bogdans … Virs galvas uz plastmasas bruņām klaudz lēni, noguruši soļi. Tas ir Jurkovskis.
Jurkovskis vaino sevi Bogdana nelaimē. Dauge un Bikovs mēģina viņu pārliecināt, ka tā nav, taču veltīgi.
— Es nedrīkstēju laist viņu vienu, — Jurkovskis atkārtoja un raudzījās biedros tukšām acīm.
Nabaga Bogdans . . . Nabaga Jurkovskis …
Divpadsmit stundas viņi bija klaiņojuši šais akmens džungļos. Dobja atbalss atsaucās uz šāvieniem, vienmērīgi dārdēja tālā Golkonda, skaļi plīsa kuprainie akmens bluķi, likdami viņiem satrūkties un lūkoties apkārt. Bogdans neatbildēja. Viņi uzgāja izšautas patronu čaulas — tur, kur iepriekš bija gājuši paši; pusizdzēstas soļu pēdas — paši savu soļu pēdas. Bogdans neatsaucās . . , Viņi savā starpā gandrīz nemaz nesarunājās, tikai reizēm, kad Dauge vai Jurkovskis mēģināja nošķirties no nelielās grupiņas, Bikovs pavēlēja viņiem griezties atpakaļ tādā balsī, ko nepazina ne viņi, ne arī pats Aleksejs. Vairākas reizes viņiem šķita — kaut kur no tālienes atskan šāvieni. Pa galvu pa kaklu viņi šaudīdami traucās turp un vienmēr atklāja, ka kļūdījušies. Sviedri plūda acīs, kājas ļodzījās un trīcēja. Aizvien biežāk viņi klupa un krita, un aizvien grūtāk un grūtāk nācās celties augšā. Beidzot Jurkovskis nokrita, un Dauge, mēģinādams viņam palīdzēt, nogāzās blakus. Bikovs piegāja klāt un noslīga uz šķembām, ar grūtībām saliekdams kokainās kājas. Kādu brīdi viņš vēroja, kā Jurkovskis elsdams mēģina piecelties, tikko kustinot rokas, nespēdams pacelt smago galvu, tad sacīja:
— Ejam uz «Mazulīti» . . . Jāatpūšas . ..
— Nē-ē! — Jurkovskis nikni nosēca.
Tomēr viņi griezās atpakaļ, un Bikovs nesa visus trīs automātus un veda Jurkovski, pieturot viņu aiz pleciem. Dauge grīļodamies soļoja pa priekšu, nevērodams, kur sper kāju, un, kad viņš apstājās un atbalstījās pret klinti, Bikovs gāja viņam klāt un bikstīja mugurā. Ģeologs ar mokām atrāvās no klints un klupdams vilkās tālāk. Viņš šķita gluži akls aiz noguruma, bet tieši viņš pirmais ieraudzīja platu, melnu plaisu un uz tās malas — blāvi spīdošo Bogdana automātu. Dauge iekliedzās un nokrita uz ceļiem, neskaidri kaut ko murminādams un rādīdams ar drebošo roku uz bezdibeni. . .
Kad «Mazulītis», smagnēji valstīdamies uz akmeņiem, pierāpoja pie plaisas, Bikovs apsēja ap vidu tērauda trosi un nolaidās lejā. Viņš dzirdēja, kā Jurkovskis augšā aizsmakušā balsī sauc: «Bogdan! Bogdan! . . .» Plaisas dibenā elektriskā lukturīša gaismā Bikovs redzēja akmeņu kaudzes, smiltis, nolauztus dzeloņaino efeju zarus, šķembas . . . Viņš maldījās pa tumsu pusstundu, aptaustīja katru akmeni, apskatīja katru spraugu .. . Bogdana nebija. Bikovam vēl pietika spēka izrāpties no aizas un iekāpt mašīnā. Tur viņš saļima un aizmiga . . .
Bikovs izdzēra glāzi, savāca drupatas un iemeta tās atkritumu novadītājā. Jermakovs nekustējās. Dauge pēkšņi piecēlās, blenzdams miglainām acīm, un metās viņam klāt.
— Bogdan! Bogdanovič! Atradies gan, mīļais! — balss aizlūza, viņš it kā sašjuka, atsēdās un sāka rokām berzēt seju. Brītiņu klusējis, sacīja: — Atvainojiet, Anatolij Borisovič . . . Man izlikās, — un trīsošām rokām ņēmās uzlikt ķiveri.
Jermakovs tikai pārlaida viņam skatienu un aizgriezās.
— Mēs, jādomā, pamēģināsim vēlreiz, Anatolij Borisovič, — Bikovs neapņēmīgi sacīja.
— Jā, — Jermakovs neskanīgi pakustināja lūpas.
Pagāja vēl četrdesmit astoņas stundas, galēja sasprindzinājuma, cerību un rūgtas vilšanās stundas. Meklēšana bija veltīga.
Nekā! Nekādu pēdu. Viena kilometra rādiusā ap «Mazulīti» kosmonauti pārmeklēja katru spraudziņu. Plaisā, pie kuras atrada automātu, nolaidās četras reizes. Vairāk nekā viņi nevarēja izdarīt, un Jurkovskis, bezspēcīgā niknumā sažņaugdams lielās dūres, dobji rūca. Ja Bogdans būtu gājis bojā viņa acu priekšā, cīņā vai zem nogruvuma, ja viņi būtu atraduši vismaz tā līķi — būtu vieglāk.
Jermakovs klusēja. Katru reizi, kad biedri gāja meklēt, viņš, ar grūtībām vilkdams izmežģīto kāju, izrāpās ārā un stundām ilgi sēdēja pie transportiera, nolicis automātu uz ceļiem, — gaidīja signālu. Kamēr citi, ilgajā gājienā noguruši, atpūtās, komandieris dežurēja augšā vai arī mēģināja nodibināt sakarus ar «Hiusu». Jermakovs gaidīja un reizē baidījās no sarunas ar stūrmani, bet, kad beidzot reproduklorā atskanēja Mihaila Antonoviča priecīgā balss, ko reizēm pārtrauca kaitinošie traucējumu sprakšķi, komandieris runāja mierīgi, pat mazliet jokodamies. Teica, ka mērķis esot tuvu, viss kārtībā un noskaņojums možs. Sliktā ceļa dēļ mazliet aizkavējušies klintīs, bet tas neesot nekas bīstams. Visi ekspedīcijas locekļi sūtot sveicienu. Klausoties šajā sarunā, ģeologi piekrītoši klusēja: Mihailam nav viss jāzina. Viņam tāpat nav visai omulīgi vienatnē.
Tanī dienā Jurkovskis izdarīja vēl pēdējo neprātīgo mēģinājumu atklāt Bogdana nozušanas mīklu. Būdams piedzīvojis klinšu kāpējs, viņš pamanījās uzrāpties vienā no visaugstāko stabu virsotnēm kādu simt metru atstatumā no «Mazulīša». Trīsdesmit metrus augstā, melnā milzu klints bija pāršķēlusies gareniski, un, balstoties pret plaisas malām, ģeologam ar pārcilvēcisku veiklību izdevās uzrāpties augšā, lai pārlūkotu apkārtni.
Bikovs un skumīgais Dauge pacietīgi stāvēja klints pakājē. Kad Jurkovskis nolaidās lejā un atpūtās, atbalstījies ar muguru pret gludo akmeni, viņi tikpat pacietīgi gaidīja, ko sacīs ģeologs.
Bet Jurkovskis tikai noteica:
—- Golkonda tepat tuvu … Kā uz delnas . . .
Jermakovs gaidīja viņus pie «Mazulīša», ielaida lūkā, ielīda pats un, kad visi bija noņēmuši ķiveres, sacīja pavisam klusi:
— Pēc stundas dosimies ceļā.
Bikovs nebrīnījās, viņš šos vārdus bija gaidījis. Ja arī Spicina skābekļa balons būtu kārtībā, skābekļa krājumam tanī vajadzētu būt jau sen izsīkušam, bet skābeklis, ko no Venēras atmosfēras spēja iegūt skābekļa filtrs, varēja paildzināt noslāpšanas agoniju tikai par trīsdesmit līdz četrdesmit stundām. Bogdans Spicins bija miris.
Un tomēr, kad Jermakovs paziņoja, ka «Mazulītis» dosies ceļā, Jurkovskis sažņaudza dūres, bet Dauge pacēla tumšo seju ar nogurušām, iekritušām acīm.
— Mums nav laika. Uzkavēties šeit ilgāk es uzskatu par neiespējamu un . .. nelietderīgu.
Jurkovskis grīļodamies piecēlās:
— Anatolij Borisovič! …
Jermakovs klusēja. Neskanīgi kustinādams lūpas, Jurkovskis spieda pie krūtīm trīsošās rokas. Dauge nodūra galvu. Klusums turpinājās bezgala ilgi, un Bikovs neizturēja. Viņš piecēlās un devās pie vadības pults. Tad spalga, aizlūzusi noskanēja Jurkovska balss:
— Es no šejienes projām neiešu!
Viņa acis šaudījās, bālajos vaigos iekvēlojās sarkani plankumi.
— Viņš ir te, kaut kur blakus . .. varbūt viņš vēl.. . Es neiešu … — balss aizlūza. — Anatolij Borisovič!
Jermakovs ierunājās maigi, pārliecinoši:
— Vladimir Sergejevič, mums jādodas tālāk. Bogdans ir miris. Viņam nav skābekļa. Mums jāizpilda savs pienākums. Mums nav tiesību … Jūs domājat, ka pirmajām ekspedīcijām Antarktīdā bija vieglāk? Un Nansens, Sedovs, Skots, Amundsens? … Un mūsu vecvectēvi pie Volgogradas? . . . Neviens nāves gadījums nevar, nedrīkst apturēt mūsu uzbrukumu …
Jermakovs vēl nekad nebija teicis tik garu runu.
Jurkovskis, balstīdamies pret sienu, pievirzījās pie Jermakova:
— Es visam uzspļauju … Es uzspļauju Golkondai! Tas ir zemiski, biedri Jermakov! Es neiešu projām! Pie velna! Es palikšu viens …
Bikovs ieraudzīja, ka Jermakova seja kļūst pelēka. «Hiusa» komandieris pat nepakustējās, bet balss zaudēja draudzīgo skanējumu:
— Biedri Jurkovski, izbeidziet histēriju, savediet sevi kārtībā! Pavēlu uzlikt ķiveri un sagatavoties braucienam!
Viņš asi pagriezās un nosēdās pie vadības pults. Jurkovskis sakņupa un sabruka sēdeklī. Viņa pleci drebēja. Viņš izskatījās nožēlojams un baismīgs.
— Vajag, vajag, vajag! — Dauge stāvēja blakus viņam, turēdamies pie līganajām sienām. Sašķobīta, pelēka seja. Izdzisušas acis. Nedzīva, sveša balss: — Vajag, Volodja, vajag … Tas ir nenovēršami! Ciņa!