— Izkāpsim šeit.
— Klausos, Anatolij Borisovič. Atļaujiet, es jums palīdzēšu … Tā … Georg, atbalsti…
Bikovs izliecās no lūkas, nevilšus samiedza acis, izkāpa uz bruņām un pastiepa roku Jermakovam. Pēc komandiera izkāpa drūmais Dauge, un tikai Jurkovskis palika guļot transportierī, pagriezis seju pret sienu.
Te nu tā ir — Golkonda! … Kādu kilometru no «Mazulīša» virs zemes virmoja pelēks dūmu un putekļu šķidrauts, kas aizstiepās pa labi un pa kreisi līdz pat apvārsnim. Šķidrauts mutuļoja, pletās plašumā un šūpojās milzu viļņiem. Tālumā, aizsedzot pusi debess, slējās milzīga, ogļumelna klints, ap kuru vijās apžilbinoši daudzkrāsainas uguns uzliesmojumi. Klints virsotne tinās skrejošos, ugunīgos mākoņos. Apdullinoša dārdoņa vēlās no šī baismīgā, nepārtraukti mutuļojošā katla dziļumiem, un zeme drebēja, slīdēdama no kāju apakšas gluži kā dzīva būtne. Bikovs sakniebis lūpas, steidzīgi atvienojās no ārpasaules.
— Izslēdz ārējo telefonu! … Vai tu dzirdi, Aleksej? — Dauge iekliedzās pie pašas auss tā, ka Bikovs pat salēcās. — Aļoša-a-a! …
— Ko tu auro! Es jau sen izslēdzu.
— A, izslēdzi, — Dauge turpināja klusākā balsi. — Citādi es tev kliedzu pilnā rīklē, un nekādas atbildes . ..
Bu-bu-bu-bu . . . No virpuļojošā šķidrauta izšāvās ugunīga lode, uzlidoja gaisā un ar apdullinošu sprādzienu pārplīsa.
— Skaisti! — Dauge jūsmīgi noteica. — Es iešu pasaukt Vladimiru …
— Nevajag viņu traucēt, — Jermakovs nelabprāt izspieda caur zobiem.
Bikovs nespēja atraut acis no neiedomājami milzīgā, melnā kalna pie apvāršņa. Beidzot viņš saprata — viņa priekšā dūmu stabs. Negribējās ticēt, ka šis drūmais veidojums sastāv no tvaika, nokaitētām gāzēm un putekļu daļiņām. Tikai, labi ieskatoties, no šāda attāluma varēja samanīt tikko jaušamu, lēnu, bet tai pašā laikā nemitīgu gludo sienu kustību augšup, pretī zemajām debesīm. Uz mirkli viņam kļuva neomulīgi. Neaptverami lielā caurule, it kā ieurbusies planētas ķermeni, iesūca sevi tūkstošiem tonnu smilšu, putekļu un šķembu un izsvieda to visu atmosfērā. Tur, pie melnā «kalna» nogāzēm, briesmīgā ātrumā joņoja debesīs neiedomājami sakvēlinātu akmens drumslu mākoņi.
Bikovs atjēdzās.
— Ko tagad, Anatolij Borisovič? Kāds būs maršruts?
Apsēdies uz tornīša, Jermakovs pētīja Golkondu ar
binokli.
— To pateiks ģeologi. Droši vien iesim gar Golkondas krastu vākt paraugus… Pa ceļam sastādīsim karti. . . Jāsameklē vieta kosmodromam.
No lūkas izlīda ģeologi. Dauge satraukti vicināja rokas:
— Tu tikai paskaties, Vladimir! Tā taču ir ģeoloģiska katastrofa! Kataklizma! Ieknieb man! Tas, velns lai parauj, ir lieliski! …
Jurkovskis gurdi atsēdās blakus komandierim. Varēja just, ka viņam viss vienaldzīgs. Dauge nolēca lejā, viņa ķivere noliecās zemu pie zemes. Brīdi viņš vērīgi raudzījās, tad ielaida cimdos tērptās rokas dziļi melno putekļu slānī un, pagrābis sauju, pacēla to pie Jurkovska ķiveres:
— Piķa rūdas smiltis! Skaties! .. . Anatolij Borisovič, mēs sāksim tepat.. . Nē!
Viņš atkal uzrausās uz bruņām:
— Nē, dosimies turp, tālāk! — Dauge pamāja ar notriepto cimdu uz dūmainā šķidrauta pusi. — Tā ir dārgumu glabātava! Jūs saprotat? Kas gan ir zelts! Tās taču ir nedzirdēti bagātas atradnes! Ātrāk uz turieni, uz priekšu!
— Bīstami, Georg, — piezīmēja Bikovs. — Velns zina, kas tur notiek …
— Bīstami? — kliedza Dauge. — Kāpēc tad mēs uz šejieni triecāmies? Savādnieks! Kā tad strādās tie, pēc mums? … Bīstami! Izlūkošana vienmēr ir bīstama . ..
— Riskēt… — Bikovs iesāka un aprāvās.
Kāda pusotra kilometra attālumā no «Mazulīša» izauga pelēku dūmu stabs, ko caurstrāvoja spoža, balta uguns. Tas izstiepās uz melnā kalna fona, pieplūzdams ar žilbinošu gaismu un uztūkdams pie virsotnes spurainā, zilā kamolā. Un atkal cauri vienmērīgajai rūkoņai izlauzās dārdi. «Mazulītis» sašūpojās. Bikovs zaudēja līdzsvaru, pieķērās Daugem pie pleca un krītot paguva ievērot, ka smagais, zilais kamols atraujas no dūmu staba, uzlido debesīs un atkal nogrimst mutuļojošajā dzīlē.
— Tu redzēji? — Bikovs iesaucās, cenzdamies piecelties. — Tas jau vairs nav tikai bīstami. ..
— Noteikti! — Dauge papurināja sažņaugtās dūres.
— Mums tur noteikti jānokļūst! Par katru cenu!
Tā sākās ekspedīcijas «ikdienas» darbs.
Jermakovs kategoriski atsacījās izpildīt Dauges lūgumu: «Mazulītis» virzījās atstatu no dūmu sienas malas, turoties metrus trīssimt no tās.
— Iekams nebūs iekārtots kosmodroms ar bākām, — sacīja komandieris, atbildēdams uz ģeologa uzmācību,
— es neatļaušu, Georg Johanovič, riskēt ar mašīnu un cilvēkiem. Mēs vēl neesam izpildījuši nevienu uzdevumu. Aprobežojieties ar ģeoloģisko izlūkošanu Golkondas apkaimē un meklējiet vielu nosēšanās laukumam. Kad kosmodroms būs gatavs un «Hiuss» atlidos šurp, tad redzēsim. Viss.
Pēc katriem diviem vai trim kilometriem «Mazulītis» pieturēja un izsēdināja izlūkus. Jermakovs palika mašīnā, bet pārējie devās darbā. Dauge un Jurkovskis gāja pa priekšu, vāca iežu paraugus, vēroja apvidu, uzstādīja ģeofizikālus instrumentus, kurus nesa Bikovs un kurus savāca atceļā. Bikovs aizvien vilkās nopakaļus, drausmīgi garlaikodamies un lādēdams ģeologus, kuri apkrāvuši viņu ar saviem «krāmiem». «Krāmi» bija nejēdzīgi smagi. Arī speciālos saiņus un konteinerus uzkrāva tam pašam nelaimīgajam transportiera vadītājam. Turklāt pētījumu laikā ģeologi sarunājās vienīgi savā starpā un pie Bikova griezās tikai pavēles izteiksmē.
Katram bija automāts. Ģeologus tas traucēja, un Dauge reiz mēģināja atdot savu Bikovam. Šoreiz tas protestēja. Katram jābūt apbruņotam. Ja nāksies stiept divus automātus, tad viņš nepieciešamības gadījumā nespēs aizstāvēties un uzreiz divi būs cīņas nespējīgi. Ļoti iespējams, ka automāts ģeologus traucē, taču neko darīt. Grūti. Bet kāpēc tad mēs uz šejieni vilkāmies?
— Aleksej, manu draudziņ! — Dauge centās viņu pārliecināt. — Bet kas mums te uzbruks? Ko tu mels niekus! Piesardzīgais! .. . Atdari taču acis — apkārt viss nedzīvs! Pie tādas radiācijas neviena dzīva būtne nevar eksistēt, atskaitot vienīgi tevi, kāpostgalva! …
Bikovs bija nepielūdzams. Beigu beigās Dauge zaudēja pacietību un ar visindīgāko dzēlību apvaicājās, ko Bikovs iesākšot, ja viņš, Dauge, tomēr atteikšoties stiept sev līdzi «šito dzelzs kruķi».
Bikovs paskatījās uz viņu, zobgalīgi piemiedza aci un nicinoši izstiepa apakšējo lūpu. Dauge tikai nospļāvās aiz niknuma.
Uzvarētājs palika Bikovs.
Smailo klinšu — «Venēras zobu» — mežs piegāja gandrīz pavisam klāt pie «Dūmu jūras», kā Dauge nosauca pelēķo šķidrautu, kas aizsedza Urāna Golkondas katla krāteri. Šeit bieži gadījās klintis, grupās un atsevišķi, zeme bija bedraina, visur plaisas un akmeņu krāvumi. Attīrīt vietu īstam kosmodromam te nebija iespējams. Ekspedīcijas rīcībā bija desmit atommīnas un kādas divdesmit granātas, bet ar to nepietika. Būtu vajadzīga vesela armija celtnieku, turklāt apgādāta ar vismodernākajiem spridzināšanas līdzekļiem un ceļu būves mašīnām, lai ar sekmēm varētu doties uzbrukumā Golkondai. Kādreiz šeit uzbūvēs milzīgus kosmodromus, ko apgādās ar spēcīgām, precīzām radiobākām, ierīkos apakšzemes kombinātus kodolu degvielas ražošanai, izbūvēs platus jo platus autoceļus, kas šķērsos klinšu grēdu un melno tuksnesi, bet pagaidām . . . Bet pagaidām Golkondas krātera tuvumā, kilometrus divdesmit no tā, jāatrod pietiekami plats un pietiekami līdzens laukums, ko varētu iekārtot pirmo Zemes kuģu uzņemšanai. Šo uzdevumu varētu veikt arī ar kādām desmit vidēja kalibra atommīnām. Tomēr atrast kādu atbilstošu vietu pagaidām vēl nebija izdevies. Reiz pēc īsas apspriedes Jermakovs teica:
— Ģeologi nespēj vien sagaidīt, kad varēs ienirt Dūmu jūrā. Viņiem taisnība — varbūt Golkondas mīkla slēpjas tieši tur. Tā tas ir. Bet mēs te esam pirmoreiz. Mūsu uzdevums -— izlūkošana. Aizvest nelielu iežu un botānisku paraugu kolekciju. Novērtēt Golkondu un pierādīt tās izmantošanas rentabilitāti. Dažās vietās aptuveni noteikt Venēras garozas raksturu. Es ļoti lūdzu jūs izprast to pareizi. Starp citu, uz Zemes jūs to sapratāt.. . Skaidrs: «zelta drudzis» . .. Bet ir vēl viens uzdevums — kosmodroms, kaut arī primitīvs. Tas ir ļoti svarīgi. Bez tā mēs neaiziesim no šejienes, lai kas arī notiktu. Nosēšanās laukumam jābūt! Ūdens trūkums saīsina mūsu termiņus. Ja pēc desmit Zemes diennaktīm mēs neatradīsim vietu nosēšanās laukumam brauciena virzienā, es aizvedīšu «Mazulīti» viņpus klinšu grēdas un iekārtosim laukumu tur.
Jā, ūdens saīsināja termiņus. Tā patēriņš dezakti- vācijai izrādījās neparedzēti liels. Katru reizi pēc atgriešanās transportierī izlūkiem vajadzēja rūpīgi nomazgāties kesonā. Ļoti smalki radioaktīvie putekļi, lipīgi un visuresoši, izlūkgājienu laikā iespiedās siliketa tērpu krokās, un, lai no tiem atbrīvotos, nācās pa ceturtdaļstundai grozīties zem dezaktivācijas dušas blīvajām strūklām. Jermakovs pats personīgi ar radiometru rokā pārbaudīja tērpu tīrību, un gadījās, ka paviršos aizsūtīja atpakaļ uz kesonu. Dezaktivācijas šķidruma krājumi strauji mazinājās. Filtri un jonu apmaiņas absorbētāji līdzēja maz. Bikovs izmēģināja desmitiem absorbētāju kombināciju, bet neviena nedeva vajadzīgo efektu. Dezaktivācijas ūdens pēc attīrīšanas joprojām palika aktīvs, un to vajadzēja izliet. Kā redzams, Golkondas piķa rūdas putekļu sastāvā bija kaut kādi radioaktīvi koloīdi, kas nepakļāvās pazīstamajiem jonu apmaiņas procesiem. Tvertne ar dezaktivācijas ūdeni, kas bija aprēķināta četrdesmit darba dienām, ātri tukšojās. Kārta nāca dzeramajam ūdenim no neilona maisiem . . .
«Mazulītis» joprojām virzījās uz rietumiem, pa labi atstādams mutuļojošos Dūmu jūras viļņus. Tāli, smagi grūdieni bieži lika zemei trīsēt un šūpoties. Vēja brāzieni atnesa pelēkas miglas mākoņus — radioaktīvus putekļus un tvaikus. Aiz apvāršņa, ugunīgajās debesīs iegrimis, draudīgi rēca baismīgais dūmu stabs, kas pletās virs trakojošā urāna katla krātera. Tur nepārtraukti veidojās transuranīdi: tie radās sīciņām ligzdām, kurās sākās strauja ķēdes reakcija, — eksplodēja maza atombumba ar vairākus desmitus tonnu lielu trotila ekvivalentu. Raugoties ar tālskati, šķita, ka milzīgajā mākonī plaiksnās simtiem uzliesmojumu. Dabiskais urāna katls simtiem kilometru diametrā vārījās un mutuļoja tūkstoš eksplozijās.
— Interesanta vieta, — sacīja Dauge. — Grūti iedomāties, kas notiktu, ja tur nebūtu milzum daudz dažādu piemaisījumu, kas absorbē neitronus. Simt miljonu tonnu smaga atombumba un darbojas nepārtraukti!
Tā patiesi bija baismīga vieta. Dūmu sienā reizēm uzliesmoja mīklainas, violetas svītras — apžilbinoša, pulsējoša gaisma, uzburba un pacēlās pret zemajām debesīm mirdzošu putekļu strūklas. No drausmīgās dārdoņas neglāba pat speciālo tērpu akustiskā aizsardzības iekārta.
Reiz no dūmu sienas izlīda smags, zilgani melns mākonis un pāri līdzenumam vēlās tieši uz transportieri. Lēkdams lūkā, Bikovs paguva ievērot, ka virs Golkondas uzliesmo apžilbinoši zila blāzma. Jermakovs vadīja transportieri prom, bet mākonis to panāca un uzvēlās virsū. Pa bruņām nodārdēja smagi sitieni — mākonis nesa sev līdzi akmens šķembas un smilšu masas. Bultiņa termometrā pacēlās līdz četrsimt. Uz ekrāna, tāpat kā toreiz tuksnesī, sāka lēkāt pinkaini lodveida zibeņu kamoli, attēli bija izkropļoti. Tad ekrāns kļuva akls. Jermakovs apturēja mašīnu, un visi ilgi sēdēja klusēdami, ieklausoties čaboņā, radiācijas skaitītāju tikšķēšanā, savas sirds pukstos. Mākonis aizgāja. Izrāpušies no «Mazulīša», viņi redzēja to aizveļamies aiz apvāršņa uz kalnu grēdas pusi.
— Tā, redz, dzimst Melnā vētra, — Jurkovskis sacīja, pavadot mākoni acīm.
Golkonda elpoja. Dažreiz «Mazulītim» pēkšņi uzlidoja neredzami radiostarojuma virpuļi. Tādās reizēs indikatoru spuldzītes iekvēlojās neredzētā spožumā, skaitītāju tikšķi, kas šeit neapklusa ne uz mirkli, saplūda nepārtrauktā tarkšķi. Par laimi, šādas vētras pārgāja ātri un radās ne visai bieži. Tika lietoti visi drošības līdzekļi. Tika pastiprināta speciālo tērpu aizsardzība. Jermakovs katru dienu visai komandai injicēja aradiatīnu — preparātu, kas aptur staru slimības attīstību. Ģeologi strādāja, paslēpušies aiz smagiem vairogiem, kas nelaida cauri radiāciju. Un tomēr «Mazulīša» komandai draudēja staru slimība. Parādījās mazasinlba, pazuda ēstgriba. Cilvēki kļuva gurdi, ātri uzbudināmi. Jermakovs klusēja un turpināja vadīt «Mazulīti» gar Dūmu jūras krastu.
Ļoti drīz pēc iziešanas Dūmu jūras rajonā Bikovs ievēroja kaut ko, kas viņam šķita visai dīvains. Pēc katrām divdesmit četrām stundām, tieši divdesmitos nulle nulle pēc kuģa laika (Venēras mūžīgajā, ugunīgajā krēslā kosmonauti lietoja Zemes laika skaitīšanas sistēmu), Jermakovs, pievilkdams savainoto kāju, uzrausās komandiera tornīša sēdeklī un, pavērsis platleņķa tālmēru pret dienvidiem, neatraudamies ilgi skatījās tuksneša virzienā, it kā gaidot kaut kādu signālu. Bikovs nevarēja saprast, ko īsti Jermakovs gaida, taču jautāt neuzdrošinājās.
Tikām ģeoloģiskā izlūkošana deva lieliskus rezultātus. Golkonda patiešām bija Golkonda — neskaitāmu, neizsmeļamu bagātību zeme. Urāns, torijs, rādijs.. . Transurāna elementi — plutonijs, kalifornijs, americijs, kirijs: vielas, kuru ražošanai uz Zemes izlietoja milzu enerģiju un līdzekļus, vielas, ko ieguva ar ļoti sarežģītām iekārtām un niecīgos daudzumos,* te mētājās tieši zem kājām. Bez īpašiem izdevumiem tās varēja iegūt rūpnieciskos mērogos, tonnām. Dauge kliedza aiz sajūsmas, un pat Jurkovskis, kurš pēdējā laikā bija pavisam drūms, sāka dziedāt pie darba, kas deva atklājumu pēc atklājuma. Tos nebija iespējams pārvērtēt. Tie nozīmēja neredzētu progresu enerģētikā, tehnikā, rūpniecībā un medicīnā. Zeme, ko no pola līdz polam klāj mūžam zaļi meži, zaigojoša miriādēs uguņu, ko apdzīvoja veselīgi, stipri cilvēki, kas nepazina slimības, pārpilnība, lieliskas pilsētas, varenas elektrostacijas, gaiša, laimīga dzīve — par visu to domāja «Hiusa» komandas locekļi. Un šai dzīvei bija jāsaņem varens papildinājums no šejienes, no Golkondas melnajām piķa rūdas smiltīm. Zem ļaunajām, ugunīgajām Venēras debesīm, bezgalīgu, drūmu tuksnešu vidū maza cilvēku saujiņa gāja, nevērojot mokas, meklējumu sāpes, biedru bojā eju, — gāja pretim lielai uzvarai. Lai daudz gūtu, vajadzēja arī daudz riskēt.
Daugem sāka izkrist mati. Pēc gulēšanas viņš atstāja sukā melnas šķipsnas. Ģeologs izdēdēja un kļuva bezspēcīgs, tikai acīs viņam pastāvīgi gailēja spītīga uguntiņa. Temperatūra sakāpa līdz trīsdesmit deviņiem grādiem.
— Gripa? Tā ir māksla — nokļūt caurvējā, neizlienot no speciālā tērpa! — Dauge brīnījās, raudzīdamies termometrā. — Tā taču ir tipiska gripas temperatūra! Vai nav tiesa, Anatolij Borisovič?
Jermakovs tikai šūpoja gavu. Viņš pats arī nejutās visai labi — sāpēja izmežģītā kāja. Tas bija mokoši neērti. Jurkovskim uzmetās augoņi, viņš kļuva aizvien mazrunīgāks.
Bikovs jutās labāk par citiem, taču ievēroja, ka kaut kas nav kārtībā ar acīm. Redzes spēja pasliktinājās, ātri progresēja tuvredzība. Jermakovs viņu rūpīgi apskatīja, iepilināja katrā acī pa pilienam eļļaina šķidruma un noteica īpašu diētu. Bikovs ievēroja, ka no šīs dienas komandieris sāk injicēt viņam divkāršu aradiatīna devu.
Par spīti spēcīgai iežu radioaktivitātei un temperatūrai, kas sakāpa līdz simt grādiem, apvidus, acīm redzot, bija apdzīvots. Kādā izlūkošanas gājienā Bikovs nedaudz atpalika no ģeologiem, aplūkodams skaista, sudrabaina metāla ieslēgumus saplaisājušu akmens bluķu krokainajās šķautnēs, kad pēkšņi sadzirdēja tālus kliedzienus.
Noknikšķinājis automāta drošinātāju, viņš metās uz trokšņa pusi, skrējienā aptaustīdams granātu aiz jostas. Viņam pretim no klintīm izlēca ģeologi. Jurkovskis visu laiku skatījās atpakaļ, vicinot automātu. Dauge vilka viņu aiz jostas. Pēc dažiem mirkļiem viņi visi stāvēja jau blakus, un Dauge juceklīgi stāstīja, ik mirkli lūkodamies apkārt:
— īsts mošķis! Šausmīgs rāpulis! … Tu redzēji, Volodja? . . . Vari iedomāties, Aleksej, tieši no klints izslējās piecus metrus garš kakls ar knābi, lielu rīkli… Es paķēru automātu … Tu redzēji, Volodja?
— Ne velna es neredzēju, — Jurkovskis drūmi noteica, kārtodams mantu maisu plecā. — Tu nelabi iebļā- vies, palaidi staru kārtu un laidies mukt, un mani arī aizvilki sev līdz . .. Nekā es neredzēju …
Kādu laiku viņi stāvēja un klusēdami raudzījās uz melnajām klintīm, pēc tam Dauge atkal sāka stāstīt, kā viņi gājuši, vākdami materiālus, kā viņš, Dauge, noliecies, lai paceltu «vienu interesantu akmentiņu», un pēkšņi uz smiltīm ieraudzījis garu, izlocītu ēnu. Viņš pacēlis acis un tikai paguvis saskatīt, ka virs Jurkovska, kurš stāvējis pret viņu sāniski, tieši no klintīm izslien garu, lokanu kaklu kāds dzīvnieks, līdzīgs čūskai, ar milzu rīkli, bez acīm. Viņš tīri mehāniski pacēlis automātu un atklājis uguni, un, kad nezvērs salēcies no apdegumiem gandrīz vai augstāk par klintīm, satvēris Jurkovski un sācis skriet, vilkdams to sev līdzi.
— Visvairāk mani pārsteidz tas, ka šis rāpulis izslējās tieši no akmens, — viņš piemetināja, nedaudz nomierinājies.
— Tev tikai tā rādījās! —- Jurkovskis atmeta ar roku. — Gluži vienkārši šis radījums sēž apakšā pie klints, tad skatās un redz, ka Dauge dižciltīgā izklaidībā grib uzmīt šim uz galvas. Tad arī šis nolēma … tā sakot.. .
— Beidz muļķoties! — Georgs sadusmojās. — Iesim labāk paskatīsimies, kas tas bija .. . Vai tev ir granāta, Aleksej ?
— Granāta man ir, bet iet gan varbūt nav vērts . ..
— Kādēļ nav vērts? Trijatā — tiksim taču galā? Turklāt es, goda vārds, viņu sašāvu. Ko tu saki, Volodja?
Jurkovskis stāvēja šaubīdamies, knikšķinot automāta drošinātāju. Bikovs teica lūdzoši:
— Nav vērts, biedri! Man kaut kā nepatīk šīs klintis. Labāk atgriezīsimies šeit ar transportieri… ar «Mazulīti».
— Ejam, — Jurkovskis pēkšņi sacīja. — Ja tu esi viņu nošāvis, tas būs varen interesanti. Mūsu biologi gavilēs. Bet Bikovs galu galā var atgriezties pie sava transportiera.
Bikovs gribēja iebilst, ka šeit komandē viņš, bet tad nolēma nestrīdēties: varbūt tas patiešām ir vērtīgs atradums zinātnei.
Viņi gāja uzmanīgi, vērīgi lūkodamies visapkārt un turēdamies tuvāk cits pie cita. Bikovs turēja gatavībā granātu.
— Seit, — teica Dauge. >
Viņš piegāja pie klints pakājes, nezin kādēļ paplikšķināja pa tās akmens ķermeni, noliecās, pacēla no zemes akmentiņu un iebāza to somā.
—■ Spriežot pēc visa, tu, mīļais, esi aizšāvis garām! —
Jurkovskis dzēlīgi teica. — Iesim mājās, laiks pusdienot …
Bikovs aplūkoja apvidu: klintis, akmeņi, smiltis, šķembas. Uz klints trīs četru metru augstumā izdedzinātas līkloču svītras — šāvienu pēdas. Milzīgs, jādomā, bijis rāpulis — skaidrs, kāpēc Dauge tā laidās prom.
— Jā, es tiešām neesmu trāpījis! — Dauge sacīja nopūzdamies. — Žēl gan! Būtu brīnišķīgs eksponāts mūsu muzejam . . .
Atceļā Jurkovskis zobojās par Daugi, dēvējot viņu par «pūķu pieveicēju», bet pie pusdienu galda visi neparasti daudz runāja, pirmo reizi kopš vairākām dienām. Klausoties, cik jautri smejas Georgs, Bikovs nevilšus nodomāja, ka nav ļauna bez laba: pēdējā laikā noskaņojums transportierī nebija nekāds labais. Notikums ar ģeologiem it kā izlādēja slimīgo saspīlējumu un atkal padarīja visus par draugiem. Tomēr, kaut arī Jurkovskis divas reizes īsti draudzīgi pajokoja par Bikova izskatu un pat lūdza viņu pasniegt konservu nazi (ar ko Bikovu neizsakāmi pārsteidza), Jermakovs pēc pusdienām neaizmirsa atzīmēt, ka mazā nodaļa pēdējo notikumu gaitā rīkojusies bez apdoma. Cieši raudzīdamies Jurkovski, komandieris uzsvēra (tiesa, draudzīgā tonī), ka par cilvēku drošību, kuri strādā ārpus «Mazulīša», pilnīgi atbild Bikovs. Dauge, plati smaidīdams, atteica: «Tieši tā,» — bet Jurkovskis sabozās.
Stundu vēlāk, kad Bikovs vadīja transportieri, uzmanīgi apbraukdams milzīgos akmens tēlus, bet Jermakovs sēdēja pie savām piezīmēm, Dauge pēkšņi ierunājās skaļā čukstā:
— Paskaties šurp, Volodja! Tas tik ir atradumiņš!
— J-jā, Georg! — brītiņu klusējis, Jurkovskis sajūsmināts pievienojās. — Tā ir sensācija! Kur tu to atradi?
— Pie tās pašas klints, kur mitinās pūķis. Skaties, pēc ārējā izskata ļoti vienkāršs akmentiņš, bet mani uzreiz pārsteidza tā forma.
— Trilobīts . .. Izspļauts trilobīts! Mūsu zēni uz Zemes kļūs vai traki!
— Trilobīti uz Venēras? — atskanēja pārsteigtā Jermakova balss. — Vai jūs esat par to pārliecināts, Vladimir Sergejevič?
— Būsim precīzi: gluži trilobīts tas nav, — Dauge ņēmās skaidrot. — Jau raugoties ar neapbruņotu aci, redzama atšķirība, bet es taču neesmu nekāds speciālists. Taču līdzība apbrīnojama, un vispār pats fakts —- pārakmeņojumi uz Venēras! Cik man ir zināms, vēl nekur un nekad uz citām planētām pārakmeņojumi nav atrasti . . .
Dīvainais atradums gāja no rokas rokā. Iedeva pa- tīksmināties arī Bikovam. Tas bija neliels, pelēks akmentiņš ar skaidri saskatāmu zīmējumu — lielgalvains, iegarens dzīvnieks ar daudzām izlocītām kājiņām. Dauge paskaidroja, ka šis daudzkājis nogulējis daudzus miljonus gadu un pārakmeņojies un ka uz Zemes nereti atrod pārakmeņojušās būtnes, kas ļoti līdzīgas šai te. Tie ir trilobīti. Pirms simtiem miljonu gadu šie mazulīši dzīvojuši Zemes okeānos, bet pēc tam, nabadziņi, izmiruši nezināmu iemeslu dēļ.
— Mīklas, mīklas! — viņš turpināja, acīm spīdot. — Golkonda — liela mīkla; «Venēras zobi» —- mīkla; ugunīgie mākoņi — noslēpums; purvs, kur sēž «Hiuss», Melnās vētras, blāzmas uzliesmojumi virs Golkondas . . . Tagad vēl šis trilobīts.. . Vai tiešām šeit kādreiz bijusi jūra?
— Un kur vel tavs pūķis, «Ofidijs Dauge», — Jurkovskis pievienojās.
— «Tahmasiba mīkla», — atgādināja Jermakovs.
— Mīklas, mīklas . . .
Bikovs nekā neteica, bet atcerējās Bogdanu. Droši vien arī pārējie iedomājās par viņu, jo jautrais noskaņojums pēkšņi izgaisa un saruna pārtrūka kā nogriezta.
Aizritēja vēl viena diennakts. «Mazulītis» raiti virzījās uz rietumiem, meklējot vietu nosēšanās laukumam. Un atkal sevi lika manīt noslēpumainās būtnes, kuras šeit, acīm redzot, mita. Dauge, kurš kārtējā pieturas vietā bija pirmais izkāpis no lūkas, ar izbaiļu kliedzienu metās atpakaļ, ieraudzījis milzīgu čūsku izlienam no «Mazulīša» kāpurķēžu apakšas. Bikovs pagrieza transportieri un, pēc Jurkovska izteiciena, nodejoja trepaku, izrak- dams ar kāpurķēdēm smiltīs milzīgu bedri aizdomīgajā vietā, bet briesmonis, redzams, paguva noslēpties.
Jermakovs pavēlēja Bikovam būt divkārt modram, un
viņš tagad ne soli neatkāpās no ģeologiem, ņēma lidz četras granātas un turēja automātu padusē, gatavs to laist darbā kuru katru mirkli. Taču dienas gāja, «pūķis» nerādījās, un saspīlējums pamazām norima.
Bikovs ievēroja, ka ģeologi kļuvuši mierīgāki un jautrāki. Brīžiem pie darba viņi pat sāka draiskot kā zeņķi: cīkstēties, smieties pilnā kaklā, labsirdīgi ķircināt Bikovu, izlikdamies, ka slepeni, bez Jermakova ziņas, taisās kājām iet uz Dūmu jūru. Bikovs dusmojās uz viņiem un pat nikni kliedza, bet dvēseles dziļumos juta lielu, priecīgu atvieglojumu. Pirmo reizi pēc Bogdana bojā ejas viss atkal kļuva pa vecam.
«Vakaros», ēzdami vakariņas pēc desmit stundu garas darba dienas, Jurkovskis un Dauge, pārtraukdami viens otru, sajūsmā sapņoja par ekspedīcijām uz Golkondas rīkli, strīdējās par šī gigantiskā krātera izcelšanos, tad pilnīgi negaidot pārlēca uz jaunu starpplanētu pētījumu problēmām. Spiezdams dūres pie krūtīm, Jurkovskis zvērēja un dievojās, ka pēc tam, kad viss būšot pabeigts ar Golkondu, viņš panākšot, ka sarīkos ekspedīciju uz baismīgo Jupiteru, kur gājis bojā Pols Danžē. Dauge dusmīgi atbildēja, ka Jupiters ir tikai gigantisks ūdeņraža burbulis un ģeologam uz Jupitera nav nekā ko darīt, ka Jupiters vispār vēl nav pa zobam, pat izmantojot fotonu raķeti, un ka tieši par šādiem gadījumiem ķīnieši senatnē sacījuši: «Kad degunradzis raugās uz mēnesi, viņš veltīgi zaudē savas liesas ziedus.» Jurkovskis augstprātīgi sprauslāja un ņēmās pierādīt savu taisnību, locīdams pirkstus: «Pirmkārt. . . Otrkārt. ..»
Bikovs klausījās viņos pussnaudā, baudīdams draudzības un labklājības silto atmosfēru. Visi atkal bija labi biedri, pilni enerģijas un sapņu, ekspedīcijas panākumi šķita tuvi un droši.
Negaidīts gadījums atkal visu pārvērta.
Reiz Bikovs ar Daugi devās izlūkgājienā. Jurkovskis palika kārtot materiālus un uzmest atskaiti par Golkondas ģeoloģisko bagātību pirmo pētījumu rezultātiem.
Bikovs nelabprāt piekrita gājienam divatā. Sastapšanās ar pūķiem viņam nebūt nelikās iepriecinoša.
Draugi bija klaiņājuši jau stundas divas, un ceļā nekas neparasts negadījās. Atceļā Bikovam, kurš bez kurnēšanas visu šo laiku bija pacietis gan Dauges priekš- niecisko toni, gan konteineru ellišķīgo smagumu, gan smago granātu diezgan jūtamo sišanos pret gurniem, kļuva slikti.
Viebdamies no galvas sāpēm, viņš vilkās aiz plati soļojošā Dauges, gurdi pūlēdamies ērtāk nolikt uz muguras smago nastu. («Cik ilgi viņi vēl domā stiept uz mašīnu savus bruģa akmeņus? Jau tā vairs nav vietas, kur gulēt. . .») Acis sāpēja. Visapkārt šūpojās līdz kaklam apriebušās klintis, akmens bluķu ķaudzes, dūmu šķidrauts ziemeļos .. . «Šķiet, es saslimšu,» viņš vienaldzīgi nodomāja. Gribējās nogulties un aizvērt acis. Bu- bu-bu, — ierasti, miegaini dunēja Golkonda.
— Rau, atkal! — Dauges balss lika Bikovam atjēgties. — Man it nemaz nepatīk šādi veidojumi!
Viņi stāvēja plašas piltuves malā. Tās dziļumā mel- noja bezdibenis, no kura tālu uz visām pusēm aizvijās plaisas.
— Skaties, kā apkusušas piltuves malas, — rādīja Dauge. — Drausmīga temperatūra, tūkstošiem grādu!
— Apakšzemes sprādziens? — Bikovs gurdi ievaicājās, juzdams, ka viņam sāk mežģīties mēle. («Slikti. . . Pēc iespējas ātrāk mašīnā, gulēt. . .»)
— Apakšzemes atomsprādziens … — Dauge vēl kaut ko piemetināja čukstus latviski. — Man absolūti nepatīk šādi veidojumi. Man nepatīk iežu krāsa.
Apkārt viss bija pārklāts it kā ar sarkanu kārtiņu.
— Šeit viss ir sarkans. Sarkans un melns … — Bikovs atcerējās Bogdanu. — Iesim, Dauge. Es emu ļoti noguris.
Viņi nogāja dažus soļus, un pēkšņi Dauge iekliedzās — mežonīgi un negaidīti. Bikovs atžilba un sāka griezties uz vietas, murminādams:
— Kas? Kur? .. .
— Granātu! Granātu, Aleksej! — Dauge kliedza, purinādams viņu aiz pleca. — Ātrāk, ātrāk!
Bikovs izvilka granātu, vēl aizvien nesajēgdams, kur lai sviež. Dauge, atbalstījis automātu pret vēderu, sāka svilināt savā priekšā.
Visapkārt bija tās pašas klintis, un Bikovs redzēja, ka šņācošais stars uz saplaisājušā akmens atstāj garas, melnas svītras.
— Pūķis! — Dauge kliedza. — Granātu!
Viņš joprojām spieda un spieda automāta mēlīti, pavērsis automāta stobry uz kaut kādu neredzamu mērķi metrus desmit atstatu no sevis.
Bikovs nekā neredzēja.
— Dauge, — viņš murmināja, — Georg mīļais . .. Kas ar tevi notiek?
Beidzot Dauge nolaida automātu.
— Aizmuka, — viņš noteica savādā balsī. — Aizmuka . . . Kāpēc tu netrieci viņam ar granātu? . . .
Bikovs vēl pēdējo reizi palūkojās visapkārt. Viņam ļoti gribējās ieraudzīt kaut ko aizdomīgu, taču tuvumā nekā tāda nebija, un viņš aizbāza granātu aiz jostas.
— Georg, iesim . . . Iesim, mīļais .. .
Viņi lēni devās tālāk. Dauge gāja, manāmi grīļodamies, un runāja, jaucot krievu un latviešu vārdus.
Pie «Mazulīša» viņus sagaidīja biedri.
— Kas noticis? — Jermakovs jautāja.
— Absolūti savādi dzīvnieki, — Dauge nesakarīgi iesāka. — Milzīgi zvēri. . . melni, metrus desmit gari. .. Ada spīd, it kā būtu valga . . . Kāpēc tu nesviedi viņam ar granātu, Aleksej? . . .
Daugem palīdzēja ierāpties mašīnā, palīdzēja noņemt ķiveri. Ģeologa seja bija nosvīdusi slapja, acis šaudījās.
— Bet kāpēc tie ir caurspīdīgi? — viņš sacīja bēdīgi un iekrita ar seju spilvenos.
1 Viņu noguldīja iespējami ērtāk, un viņš acumirkli aizmiga smagā, akmenscietā miegā. Jermakovs noklausījās Bikova ziņojumu un ilgi klusēja, pēc tam vienīgi
ievaicājās:
—; Bet vai jūs, Aleksej Petrovič, esat pilnīgi pārliecināts, ka nekāda pūķa tur nebija?
— Nekāda pūķa nebija, — pārliecināti atbildēja Bikovs.
— Bēdīgi… — kodīdams lūpas, nomurmināja Jurkovskis.
Jermakovs pārkliboja pāri kabīnei, paņēma kasti ar medicīniskajiem instrumentiem un nosēdās pie guļošā. Jurkovskis iekārtojās blakus. Kļuva dzirdamas kaut kādas savādas skaņas, līdzīgas klusai sprakstoņai, iesmaržojās ozons, tad Dauge stiepti un žēli ievaidējās.
— Viss, viss, — Jurkovskis maigi sacīja.
Jermakovs piecēlās.
— Ļoti slikti, — viņš noteica. — Dauge ir slims un…
Jurkovskis gaidoši pacēla galvu.
— … es atceros Tahmasibu, — Jermakovs sacīja dobji. — Simptomi tādi paši. Līdzīgi halucinācijām . ..
Kad «Mazulītis» atkal devās tālāk, Dauge pamodās, apsēdās, pieglauda matu cekulu un mierīgi sacīja:
— Šķiet, braucam?
Bikovs, kurš bija snaudis blakus, mazliet paslējās. Dauge atskatījās uz viņu smaidīdams:
— Bet tu, Ļoša, guli! Piedod, es tevi pamodināju. ..
Jurkovskis pie sava galdiņa sastinga, pagriezis pret
viņu priecīgi pārsteigto seju. Jermakovs apturēja transportieri, spēcīgi paberzēja rokām vaigus un atviegloti noteica:
— Šķiet, garām gan . ..