Bikovs gribēja noslaucīt sviedraino pieri un sirdīgi atrāva roku atpakaļ. Mūžīgi aizmirstas tā ķivere! Reizēm pirksti paši no sevis lien pie pakauša —- pakasīt grūtā brīdī vai arī izklaidības mirklī iebāzt mutē šokolādes gabaliņu un atduras pret gludo, caurspīdīgo šķērsli. Agrāk pārdomu brīžos viņam bija paradums knibināt apakšlūpu — nācās atradināties. Dauge to ievēroja un nepalaida garām izdevību nolasīt īsu lekciju par tematu: «Astronautu speciālo tērpu loma cilvēces atbrīvošanā no sliktiem ieradumiem».
Jau otru diennakti zemā debess bārstīja melno putekļu pārslas. Melnais sniegs virpuļoja viegla vēja brāzienos, pārklādams plašo, pauguraino līdzenumu, kura vidū stāvēja «Mazulītis». Bikovs pavērās apkārt. Laimējies, patiešām laimējies! Priekšā pletās lielisks, dabas veidots kosmodroms — ap divtūkstoš kvadrātkilometru liels laukums, gluži līdzens, ja neskaita kādu desmitu klinšu, kas slējās no piķa rūdas smiltīm. No dienvidiem, no tuksneša puses, līdzenumu apjoza Venēras zobu pusaplis; tālumā, ziemeļos, aiz Dūmu jūras šķidrauta, dunēja Golkonda. No šejienes līdz tai bija kādi četrdesmit kilometri — ne pārāk daudz, ne pārāk maz. Iežu radioaktivitāte bija pietiekama, lai spētu barot se- lēna-cerija baterijas — radiobāku enerģijas avotus. Ra- diobākas vajadzēja uzstādīt milzīga, pēc iespējas vienādmalu trijstūra virsotnēs nosēšanās laukuma malās. Taču vispirms vajadzēja uzspridzināt klintis, kas traucēja. Iespēja, ka kuģis var nosēsties uz tām, bija diezgan liela: klintis slējās divās grupās gandrīz pašā kosmodroma centrā. Sis uzdevums bija pa spēkam. Bikovs ar ģeologu palīdzību ielika divas mīnas ziemeļu klinšu grupas centrā — sprādzienam vajadzēja izgāzt akmens stabus un sasmalcināt tos putekļos. Otru — dienvidu grupu, kas sastāvēja no sešām klintīm, nolēma spridzināt «no augšas». Mīnu uzstādīja viena bluķa virsotnē — sprādziens iznīcinās tās visas — iedzīs zemē, kā teica Dauge.
— Uz kādu vilni noskaņot? — sauca Jurkovskis. Viņš sēdēja iznīcībai nolemtās klints virsotnē, kur tikko ar grūtībām bija uznesta mīna.
— Indekss astoņi! — atsaucās Bikovs, paslējis galvu augšup.
— Tā … skaidrs … — Jurkovska siluets sakustējās uz sarkano mākoņu fona melno putekļu virpuļos. — Gatavs! Tā, viss, šķiet? …
— Kāpiet zemē! — Aleksejs Petrovičs sauca.
— Interesanti, kādu ģīmi tu rādīsi, ja klintis noturēsies, — piezīmēja Dauge, apsēdies blakus Bikovam uz transportiera tornīša.
— Nekas . .. nenoturēsies, — Aleksejs izklaidīgi atbildēja, bažīgi vērodams Jurkovski, kurš veikli rāpās lejā pa stāvo, gludo sienu. — Kāda velna pēc viņš lien bez virves? … Ir taču trose … Bet kur nu! Bez trikiem nevar. .. Ko viņš tur ķēpājas — ne uz priekšu, ne atpakaļ . . .
Jurkovskis it kā pielipa pie melnā akmens metrus sešus septiņus virs zemes. Viņš šķita nekustīgs, un tikai nedabiskā poza un īsā, sēcošā elpa liecināja par viņa drausmīgo piepūli.
Dauge uztraucies pielēca kājās:
— Vladimir, kas tev ir? . . .
Jurkovskis neatbildēja un pēkšņi, gluži kā atrāvies akmens, slīdēja lejup. Bikovs sarāvās, it kā pats kristu, un nevilšus aizmiedza acis, bet, atkal tās atdarījis, ieraudzīja, ka ģeologs karājas rokās metrus trīs zemāk, pieķēries kādam izcilnim, ko no apakšas nevarēja saredzēt.
— Volodja! … — Dauge nolēca zemē un pieskrēja pie klints.
— Mierīgi, Dauge! — Jurkovska balss tikai mazliet raustījās sasprindzinājumā. — Cik līdz zemei?
— Metri četri! … — novaidējās Dauge. — Sadauzīsies, draņķi tāds! …
— Paej nost! — sacīja Jurkovskis un laidās lejā.
Viņš nokrita klasiski, kā klājas pēc visiem priekšrakstiem, elastīgi palēcās un nogāzās uz sāniem. Bikovs nolēca no mašīnas, bet bezbailīgais ģeologs jau sēdēja uz zemes. Bikovs atguva balsi.
— Kas tas par huligānismu, biedri Jurkovski? — viņš ierēcās. — Kā jūs iedrošinājāties tā riskēt? Nekavējoties dodieties pie komandiera un ziņojiet. . .
— Kāpēc uzreiz tā, Aleksej Petrovič! … — Jurkovskis veikli piecēlās, noskurinājās, pārbaudīdams, vai viss kārtībā; balss viņam bija padevīga. — Četri metri — tas taču nieks! Spriediet pats .. .
Bet Bikovs ārdījās:
— Jūs itin mierīgi varējāt nolaisties pa trosi! Jūs izturējāties kā puika! Atradis laiku sportam! … Velns zina kas! …
— Beidz taču, Aleksej! — Dauge mīlīgi apskāva Jurkovska plecus. — Skaidrs, ka puika! Bet ko tu ar viņu darīsi — drosminieks! …
— «Drosminieks»! … Bet, ja būtu lauzis sprandu, ņemies ar tādu …
— Esmu vainīgs, Aleksej Petrovič, — Jurkovskis pēkšņi sacīja, un Bikovs uzreiz aprima.
— Ziņojiet komandierim par savu rīcību, — viņš norūca un piegāja pie klints, lai saritinātu trosi.
Ģeologi ņēmās palīdzēt viņam.
— Zēl spridzināt, — Dauge sacīja, norādīdams uz klinti, kas tinās vējā virpuļojošu smilšu putenī, kad, pabeiguši darbu, viņi sapulcējās pie vaļējās lūkas. — Tas ir barbarisms — iznīcināt pieminekli par godu Vladimira Jurkovska lielajam varoņdarbam ., s
Un viņš tā uzsita ar plaukstu pa drauga muguru, ka tas acumirkli nozuda kesona tumsā.
Jermakovs vadīja transportieri uz dienvidiem un apturēja tikai pie pašas Venēras zobu grēdas. Iznīcībai lemtās klintis nozuda, aizslēpušās aiz apvāršņa melnajā putenī.
— Vai sākt, Anatolij Borisovič? — Bikovs jautāja.
— Sāciet…
Bikovs uzlika roku uz radiotālspridzinātāja svirslēdža un nospieda. Ekrāns atspīdēja spožā, baltā gaismā, pēc tam tikpat pēkšņi satumsa, — vējā smagi šūpodamies, tālumā pacēlās trīs asinssarkani ugunīgu dūmu stabi un izplūda sēņveidīgos mākoņos. No apvāršņa, apslāpēdams tālās Golkondas dunoņu, atlidoja pērkona grāviens, pārvēlās pāri «Mazulītim» un dārdēdams aiz- trauca tālāk.
Tanī pašā dienā melnais sniegs pārstāja krist, un pēkšņi sabiezēja neizprotama tumsa. Negaidot apdzisa ugunīgie mākoņi. Pāri tuksnesim nolaidās dziļa nakts. Piķa rūdas smiltāji vāji fosforiscēja, no plaisām pacēlās un peldēja pa vējam zilgana, vizoša dūmaka.
Sākās radiobāku uzstādīšana. Strādāja tumsā, gaismojot ar lukturīšiem, kas bija nostiprināti pie ķiverēm, vai arī «Mazulīša» starmešu gaismā. Samontēt un uzstādīt bākas nebija grūti — palīdzēja rūpīgais treniņš Septītajā poligonā, toties milzīgo selēna-cerija elementu auduma gabalu izklāšana aizņēma daudz laika. Simtiem kvadrātmetru elastīgās, plānās plēves vajadzēja vispirms izsaiņot, tad izvilkt no transportiera, pēc tam izklāt un apbērt ar smiltīm. Darbs bija garlaicīgs un nogurdinošs. Darba dienas beigās cilvēki jutās galīgi nomocījušies un iekrita dziļā miegā, tikko piespiezdami sevi notiesāt tasi buljona ar maizi.
Strādāja tikai ģeologi un Bikovs. Jermakovs gandrīz nemaz nevarēja staigāt un ilgas stundas nosēdēja transportierī, uzturēdams sakarus ar «Hiusu» un mēģinādams sakārtot televīzijas iekārtu, rakstīja dienasgrāmatu, atzīmēja automātiskās laboratorijas datus, strādāja pie Golkondas apkārtnes kartes, rūpīgi uznesdams uz neilona ar melnu un krāsainu tušu svītras un apzīmējumus; sakniebis pelēkās lūpas, taustīja ļenganos ūdens maisus un kaut ko pie sevis rēķināja, pievēris sarkanīgos plakstiņus. Tāpat kā agrāk, pēc katrām divdesmit četrām stundām, piecas minūtes pirms divdesmitiem nulle nulle pēc «Hiusa» laika, viņš nodzēsa transportierī gaismu, uzrausās komandiera tornītī un, pieplacis tālmēra okulāriem, neatraudamies ilgi skatījās uz dienvidiem. Kad bākas apkaimē pabeidza «segas» izklāšanu, viņš, Bikovam piepalīdzot, izlīda ārā, pārbaudīja iekārtu un pats personīgi to iedarbināja.
Palaikam sakari ar «Hiusu» bija apbrīnojami labi — Venēras ētera kārtējais untums. Tādās reizēs Jermakovs sarunājās ar Mihailu Antonoviču ik pēc trim vai četrām stundām. Krutikovs iztaujāja, sūtīja sveicienus. Viņš teica, ka jūtoties lieliski, ka viss esot pilnīgā kārtībā, tomēr viņa balsī bieži vien atskanēja tādas ilgas pēc Zemes un biedriem, ka Bikovam kjuva smagi ap sirdi. Bet stūrmanis taču vēl nekā nezināja par Bogdanu …
Un tomēr tie bija lieliski, ļoti jauki mirkļi.. . Atlaisties uz saiņiem, pilnīgi atbrīvot smeldzošo, izmocīto ķermeni un klausīties — gluži tāpat kā klausīties mūziku — tālo, mazliet aizsmakušo stūrmaņa balsi; domāt, ka palicis pavisam maz darba, ka labais Mihails Antonovičs ir dzīvs un vesels, ka «Hiuss» drīz būs šeit, jaunajā kosmodromā, lai viņus paņemtu un aiznestu no šejienes.
Komandas veselības stāvoklis atkal pasliktinājās. Visi rūpīgi centās noslēpt savārgumu, taču tas ne vienmēr izdevās. Pamostoties naktī no acu sāpēm, Bikovs bieži redzēja, ka Jermakovs, noāvis kājas, aplūko uztūkušo potīti un klusītēm vaid caur sakostiem zobiem. Jurkovskis slepus no citiem pārsēja augoņus uz rokām un kājām. Sevišķi slikti jutās Dauge. Viņš šķita gandrīz vesels, bet kaut kāda neizprotama, slēpta kaite viņu sūktin izsūca. Ģeologs novājēja, visu laiku viņam turējās augsta temperatūra. Jermakovs darīja, ko spēja: deva nomierinošus līdzekļus, lietoja elektroterapiju, bet tas viss maz līdzēja. Slimība nerimās, dažreiz radīja savādu murgu lēkmes, un tad ģeologs kliegdams bēga no iedomātām čūskām. Tas bija drausmīgi, un neviens nezināja, ko lai dara. Tādos brīžos Dauge neievēroja nevienu, bet atjēdzies neatcerējās, kas ar viņu noticis . . .
Otrās radiobākas ierīkošana tuvojās beigām. Bija palikušas dažas stundas darba, kad, pārāk piepūlējis rokas, Bikovs ieskrēja transportierī noslaucīt sviedrus no pieres un mazliet atvilkt elpu. Ģeologi bija palikuši ārpusē izklāt selēna-cerija «segas» pēdējos simt kilogramus. Ai īdzīgu, neapmierinātu seju Jermakovs ņēmās pie rācijas. Brīdi nogaidījis, Bikovs klusi apjautājās:
— Nopietna kļūme?
Jermakovs sarāvās un apgriezās.
— A, tas esat jūs, Aleksej Petrovič … Jā, sakaru pārtraukums. Negaidīts un . . . diezgan savāds . . .
Viņš izslējās, slaucīdams notrieptās rokas ar sūkli. Bikovs nogaidīdams vērās viņā.
— Es runāju ar Mihailu … un . .. — komandieris brīdi šaubījās, — un pēkšņi sakari pārtrūka.
— Kaut kas ar aparatūru?
— Nē, rācija ir kārtībā. Acīm redzot, vienkārši neveicas. Līdz šim sakari bija pavisam labi.
Kaut kas komandiera tonī Bikovam likās neparasts. Kādu laiku viņi klusēdami vērās viens otrā, tad Jermakovs jautāja:
— Vai vēl daudz palicis?
— Nē. Stundas divas darba. Ne vairāk . ..
— Labi, — komandieris paskatījās rokas pulkstenī, tad nevērīgi iejautājās: — Vai jūs, Aleksej Petrovič, neesat kādreiz ievērojis dienvidos uzliesmojumus?
— Dienvidos? «Hiusa» pusē? Nē, Anatolij Borisovič. Dienvidos, purva rajonā, nekad neredz rūsas zibšņus. Vismaz līdz šim nekad nav bijis.
— Jā, jā, jums taisnība … — tagad Jermakova balss skanēja pavisam mierīgi. — Pēc iespējas ātrāk pabeigsim — un atpūtā! Palicis maz ko darīt.
Bikovs atkal piesprādzēja ķiveri un piecēlās. Pēkšņi viņš jutās pilnīgi atpūties un spirgts. Pie durvīm viņš aizkavējās:
— Es drīz atgriezīšos, Anatolij Borisovič, un palīdzēšu jums izkļūt ārpusē.
Jermakovs pacēla galvu, atkal paskatījās pulkstenī un neizprotami sacīja:
— Vajag vērot apvārsni, Aleksej Petrovič.
— Apvārsni?
— Jā, dienvidos, purva pusē . . .
— L-labi. ..
Pamodies naktī, Bikovs ieraudzīja, ka Jermakovs sēž pie uztvērēja. Sakaru nebija. «Hiuss» klusēja visu nakti. Visu nakti un visu nākamo dienu . . .
Trešo, pēdējo, radiobāku uzstādīja ļoti ātri, nepilnās desmit stundās. Jermakovs izrāpās no «Mazulīša»; stipri klibodams, viņš pagājās pa elastīgo, ar smiltīm un granti apbērto selēna-cerija audumu, pārbaudīja slēguma shēmu un iedarbināja iekārtu.
Kosmonauti stāvēja ap blāvi spīguļojošo tornīti un klusēja. Nekas nebija pārvērties. Tur, kur, mutuļodams sprādzienos, verda Golkondas urāna katls, atkal cēlās, tāpat kā agrāk, ugunīgas gaismas siena. Zeme drebēja zem kājām. Dienvidos virs melnā tuksneša necaurredzamā tumsā drāzās virpuļviesuļi. Bāka svilpoja tikko dzirdami, un neredzams, smalks radiostars sāka trauksmaini riņķot pie debesīm — no apvāršņa līdz zenītam un no zenīta līdz apvārsnim, — it kā atritinādams bezgalīgu, milzīgu spirāli.
Darbs paveikts. «Mazulītis» aizies, «Hiuss» pacelsies no milzīgā purva un aizlidos uz Zemi. Daudz reižu melnās debesis uzliesmos ugunīgā gaismā, atlidos un aizlidos desmiti starpplanētu kuģu, bet trīs zemi, izturīgi tornīši neatlaidīgi raidīs ēterā savus signālus: «Šeit nosēšanās laukums, šeit Golkonda, šeit jūsu mērķis, Kosmosa okeānu uzvarētāji!»
— Tā … Kosmodroms «Urāna Golkonda viens» gatavs uzņemt pirmos kuģus, — sacīja Jermakovs augstā, skanīgā balsī. — 19 . . . gada sešpadsmitajā oktobrī, septiņpadsmitos četrdesmit piecās . ..
Visi klusēja. Jermakovs pacēla roku un svinīgi, skaļi un skaidri pasludināja:
— Mēs, padomju starpplanētu kuģa «Hiuss» komanda, Padomju Komunistisko Republiku Savienības vārdā pasludinām Urāna Golkondu un visas tās bagātības par cilvēces īpašumu!
Bikovs piegāja pie bākas un pie tās sešstūrainās kārts piestiprināja platu karogu. Vējš satvēra un atritināja sarkanu karogu (ugunīgajā krēslā tas šķita gandrīz melns) ar zelta zvaigzni un cildenu, senu emblēmu — sirpi un āmuru, — Dzimtenes karogu.
— Urā! — iesaucās Jurkovskis, bet Dauge sasita plaukstas.
Ar to svinīgā ceremonija beidzās.
Atgriezies transportierī, Jermakovs tūdaļ piesēdās pie uztvērēja, bet Jurkovskis noņēma ķiveri, izstaipījās un, vareni nožāvājies, atkrita savā guļvietā.
— Nu, Georg, ar ko tu uzcienāsi? — viņš apjautājās.
Šai brīdī Bikovs atcerējās: šodien taču Georga dzimšanas diena! Vēl tad, kad uzstādīja pirmo bāku, Dauge bija ieminējies par to un svarīgi ielūdzis «nosvinēt šo ievērojamo dienu ar iespējami lielāku dzeramā un ēdamā devu uzņemšanu un atbilstošu runu noturēšanu». Viņš bija uzaicinājis dzejā:
Uz svētkiem, kur par godu man Tiek lepni galdi klāti, Es lūdzu jūs, bet visupirms Der krietni nomazgāties.
Bikovs jautri pasmaidīja un jautāja:
— Bet kur solītais mielasts?
Dauge sarosījās, sāka rakņāties savā ceļasomā un izvilka no turienes rūpīgi papīrā ietītu pudeli, divas kārbas ar rolmopšiem un biezu gabalu žāvēta Latvijas speķa. Šo gardumu nebija kosmonautu ikdienas pārtikas devā. Dauge bija iemanījies iedabūt tos transportierī kontrabandas ceļā. Bikovs izklāja salveti, izņēma no bufetes glāzītes, dakšiņas un maizi polietilēna iesaiņojumā. Jurkovskis nokrekšķinājās, daudznozīmīgi pateica: «Tomēr!» — un piesēdās tuvāk pie improvizētā mielasta galda. Bruņu mašīnas iekšiene uzreiz ieguva svētku izskatu. Kļuva labi un neparasti. Dauge attina pudeli, nolika to salvetes vidū un kārīgi paberzēja rokas. Jurkovskis sasukāja matus. Bikovs brīdi padomāja un tad virs speciālā tērpa uzsēja kaklasaiti, ar to radīdams jubilārā priecīgu izbrīnu.
Kamēr turpinājās šī daudzsološā gatavošanās, Jermakovs, nenoņēmis ķiveri, sēdēja pie rācijas. Pabeidzis kaut kādus aprēķinus, viņš sāka izsaukt «Hiusu». Taču ēters klusēja. Reproduktors gaudoja, gārdza un ķērca. Mihails Antonovičs neatsaucās. Jermakovs izslēdza iekārtu, ar noguruma pilnu kustību novilka ķiveri un kārtīgi pakarināja pie sienas. Bikovs pārsteigts ievēroja, cik drūma un barga kļuvusi komandiera seja. Kaut kas Jermakovam darīja nopietnas rūpes. Tagad, kad smagais, grūtību pilnais ceļš jau aiz muguras, kad atliek vienīgi dot Krutikovam rīkojumu un gaidīt «Hiusa» ierašanos jaunajā kosmodromā? Dīvaini . . . Aleksejs Petrovičs sāka knibināt apakšlūpu.
— Biedri, lieku priekšā visiem atpūsties un . .. — Jermakovs apklusa, izbrīnā vērdamies jautrajos draugos; viņa uzacis pacēlās. — Ko jūs esat sadomājuši?
— Uz svētkiem, kur par godu man… — Dauge iesāka aizlauztā balsī. Komandiera sejas izteiksme viņu pārsteidza. — Anatolij Borisovič! Šodien taču ir svētku diena . . . zināmā mērā — nobeigums …
— Viņš ir dzimšanas dienas bērns, Anatolij Borisovič! — Jurkovskis jautri sacīja, ņemdamies gar pudeli.
— Iedzersim pa lāsītei konjaka, papļāpāsim.
Jermakovs paskatījās uz viņu, uz apmulsušo Daugi,
uz brašo Bikovu (Aleksejs steigšus aizsedza ar delnu muļķīgo kaklasaiti). Komandiera acis atmaiga.
— Lai notiek, — viņš teica un salocīja karti, kas bija izklāta uz galdiņa blakus rācijai.
Visi svinīgi sasēdās apkārt salvetei.
— Tosts būs? — Jermakovs jautāja, paņemdams no Jurkovska rokām dzeltenu glāzīti.
— Noteikti, — tas atbildēja un svinīgi noskandināja:
— Šodien mēs svinam divkāršus svētkus! Šodien ir dzimis lielais Georgs Dauge un mazais kosmodroms «Urāna Golkonda». Abiem priekšā liela nākotne, abi mums mīļi. Dzīvojiet, audziet un vairojieties! Urā-urā-urā!
Aiz sienas svilpoja svelmains vējš, sadzīdams ap «Mazulīti» tumšu smilšu vālus. Sveša, melna nakts apskāva no visām pusēm šo mazo, omulīgo dzīvības un gaismas stūrīti.
— Labs rolmopsis, — sacīja Jurkovskis, uzmanīgi uz dakšiņas tīdams garšīgo zivs pusīti. -— Es dievinu rol- mopšus …
Dauge pašūpoja galvu un, griezdamies pie Jermakova, sacīja:
— Starp citu, reiz man ar rolmopšiem atgadījās interesants piedzīvojums. Īstenībā ne ar rolmopšiem, bet. .. Iedomājieties — Gobi tuksnesis, teltis — ģeologu ekspedīcija. Trīssimt kilometru apkaimē — nevienas cilvēku mītnes, medījumi, es jums saku — pasaka. Mums, jaunajiem praktikantiem, līdzi bija arī pudelīte konjaka un trauciņš ar rolmopšiem, pēc kuriem visi kāroja. Mēs gaidījām kaut kādu sevišķi svinīgu gadījumu, lai, tā sakot… — Dauge nozīmīgi papliukšķināja pirkstus. — Beidzot arī sagaidījām. Tāpat kā tagad, dzimšanas dienu kādai… kādam biedram. Visi mēs, seši cilvēki, sapulcējāmies pie mūsu telts. Attaisījām konjaku, sagriezām maizi, nomazgājām rokas. Visu salikām uz teo- dolīta futrāļa, un, kā šodien atceros, puišiem kārīgi vērojot, es sāku taisīt vaļā rolmopšu trauciņu. Saprotiet — visu laiku jēra gaļa, šķiņķis. .. Gribējās kaut ko asāku — varen gribējās! Un tikko es biju atvēris …
Dauge apklusa. Bikovs nepacietīgi ieklepojās un sacīja:
— Atvēri — un tālāk?
— Saprotiet, es pat neatceros, kā tas īsti notika. Es nevilšus paraudzījos pāri biedru galvām — viņi visi, protams, bija noliekušies pie trauciņa — un redzu: pa kaimiņu barhana nogāzi locīdamies lien milzīgs, zilgans tārps . . . īsta žņaudzējčūska . . . Visa pārklāta tādiem gredzeniem . . .
— Melo! — Jurkovskis pārliecināti sacīja.
— Pagaidiet, Vladimir Sergejevič! — Bikovs dusmīgi viņu pārtrauca. — Ļaujiet izstāstīt.
— Nemeloju, Volodja. Tas bija olgojs-gorgojs.
— Olgojs .. . kas? — brīnījās Bikovs.
— Olgojs-gorgojs, — Dauge atkārtoja. — Šķiet, vienīgais sauszemes dzīvnieks uz Zemes, kas apbruņots ar elektrību.
Jurkovskis sarauca uzacis, rakņādamies atmiņā.
— Olgojs-gorgojs … Ja nemaldos, pirmo reizi aprakstīts kādā no Ivana Jelremova Gobi tuksneša stāstiem pirms pusgadsmita. Tiesa?
— Tā ir, — Dauge piekrita. — Pēc tam tika noskaidrots, ka šajā pusgadsimtā mēs bijām it kā trešā, it kā ceturtā ekspedīcija, kas to redzējusi.
— Un kas notika tālāk? — Bikovs nenocietās.
Dauge nopūtās:
— Nekas sevišķs, protams. Es iekliedzos un pielēcu kājās. Rolmopši izgāzās smiltīs. Mēs aizskrējām uz telti pēc ieročiem, bet kad atgriezāmies… — Viņš noplātīja rokas. — Viss vējā. Elektriskais tārps bija nozudis.
— Tad tu laikam gan dabūji no puišiem, — noteica Jurkovskis un atkal pasniedzās pēc rolmopša.
— Nepavisam ne! Līdz pašām ekspedīcijas beigām tikai par olgoju-gorgoju vien runājām.
— Es gan nekā tamlīdzīga tuksnesī neesmu redzējis, — Bikovs piezīmēja.
Dauge paskaidroja, ka olgojs-gorgojs droši vien sastopams tikai pašos karstākajos un tuksnešainākajos Mongolijas Gobi novados.
— Man ir priekšlikums … — ieminējās Jurkovskis.
— Atvainojiet mani, — Jermakovs viņu pārtrauca. Viņš piecēlās un ieslēdza uztvērēju.
Telpu uzreiz piepildīja svilpšana un čerkstoņa.
Ģeologi saskatījās.
— Sakari pārtrūkuši? — Dauge satraukti jautāja.
— Jau otro diennakti kā pārtrūkuši, — Bikovs klusi atbildēja, šķielēdams uz komandieri.
Jermakovs pagrieza uztvērēja rokturi — čerkstoņa uzreiz apklusa.
— Mēs dosimies uz «Hiusu» … — viņš paskatījās pulkstenī, — apmēram pēc stundas. Protams, ja līdz tam nebūs nekādu pārmaiņu . ..
Kosmonauti apjukuši saskatījās.
— Atļaujiet, — Jurkovskis samācās, — bet Dūmu jūra?
— Vai tad mēs nedosimies uz Dūmu jūru? — izbrīnījies jautāja Dauge.
Komandieris klusēja.
— Bez tam .. . Mihails Antonovičs, kā mēs norunājām, atgādās «Hiusu» uz šejieni. Kosmodroms gatavs uzņemšanai. . . Mihails gaida tikai jūsu pavēli. . .
— Nav sakaru … — Jermakovs dobji noteica.
— Kas tur liels! — Jurkovskis paraustīja plecus. — Tas notika ari agrāk. Pagaidīsim.
— … un tikmēr izpētīsim Dūmu jūru, — Dauge turpināja. — Tā būs apvienots derīgais ar ,,,
Jermakovs papurināja galvu:
— Nē, mēs dosimies uz «Hiusu».
Viņš to pateica ļoti maigi, un balsī ieskanējās pavisam nepazīstami toņi: šķita, komandieris lūdz.
— Sakari var atjaunoties, bet var arī pilnīgi pārtrūkt. Mēs nedrīkstam gaidīt. Mums nekavējoties jāatgriežas pie «Hiusa». Ūdens atlicis nepilnām četrām dienām. Ar rītdienu es samazinu devu.
Jurkovskis pielēca kājās:
— Aiziet? Tagad, kad padarīta tikai puse darba? Aprobežoties ar nožēlojamām drupatām, kad divus soļus no mums atrodas noslēpumu un miklu bagātības? Mums uzticēts visatbildīgākais uzdevums .. .
Bikovs saprata, ka tā ir izšķiroša saruna. Tā sākās ne pirmo reizi — ģeologi jau sen un izmisīgi pastāvēja, ka nepieciešams pamatīgi izlūkot Dūmu jūru. Tomēr Jermakovs tādās reizēs cieta klusu vai arī viņa atbildes bija tik nenoteiktas, ka ģeologi, nedrīkstēdami pārkāpt disciplīnu, slāpa gandrīz nost aiz niknuma un tikko valdīja smagus vārdus.
Tiesa gan, Bikovs nebija gaidījis, ka izšķirošā saruna notiks tagad, kad viņi nolēmuši pavadīt pāris omulīgu stundu. Vakars galīgi sabojāts . .. Atliek tikai viens — samierināties un klausīties . . . Un runāt, ja būs vajadzīgs. Bet par to, ka vajadzība būs, viņš bija pārliecināts: atliķa tikai paraudzīties uz šīm bālajām, novājējušām sejām. Abas puses bija pilnas apņēmības un pārliecības par savu taisnību.
Jermakovs pārtrauca Jurkovski:
— Vai savāktās ziņas par Golkondas apkaimes ģeoloģiju jūs uzskatāt par pietiekami pilnīgām?
— Par tālāko apkaimi? — Jurkovskis piemiedza acis.
— Jā, par tālāko.
— Ziņas ir relatīvi pilnīgas, — Dauge. piesardzīgi ieminējās, — bet…
— Jūs esat pabeiguši Urāna Golkondas apkaimes derīgo izrakteņu kvalitatīvā un kvantitatīvā sastāva aptuvenus pētījumus. — Tagad Jermakovs runāja skaļi un asi. — Jūs esat pierādījuši, ka Golkondas apkaimē var izmantot atradnes. Esat savākuši materiālus par rajona dabas apstākļiem. Noteikuši radioaktivitātes režīmu. Sastādījuši ģeoloģisku un topogrāfisku karti. Izdarījuši Venēras dzīļu ģeofizikālu izlūkošanu šinī rajonā …
— Bet ziņas ir neprecīzas un nepietiekami pilnīgas, — Jurkovskis iejaucās. — Var iegūt daudz pilnīgākus datus. . . .
— Mums nav tādas iespējas! — Jermakovs noskaldīja.
— Kā tā — nav?
— Es jau teicu. Esmu ar mieru vēlreiz atkārtot. Ūdens atlicis tikai četrām diennaktīm. Sakaru nav. «Hiusa» stāvoklis purvā nedrošs. Doties Dūmu jūrā mūsu apstākļos būtu avantūra! Kura katra nopietnāka kļūme transportierī var iznīcināt visu pasākumu. Bez tam . . .
— Kas tā par avantūru, ja runa ir par valdības uzdevumu? — Jurkovskis pielēca kājās. — Mums uzticēja visatbildīgāko uzdevumu, bet mēs to izpildām tikai daļēji. Tas ir kauns! Kas zina, kad nākošreiz te ieradīsies cilvēki! . . .
— Ja mēs atgriezīsimies atpakaļ uz Zemes, cilvēki būs klāt ļoti drīz, bet, ja paliksim šeit, — nekad . . . Vai arī pēc divdesmit gadiem! Riskēt ar ekspedīcijas rezultātiem es neesmu ar mieru.
— Risks! Atkal risks! — Jurkovskis ārdījās. — Es nebaidos riska! Sakiet, ko gribat, Anatolij Borisovič, bet par gļēvuļiem jūs nespēsiet mūs padarīt! (Jermakovs nevilšus sarāvās: tie bija viņa paša vārdi.) Ekspedīcijas galvenais uzdevums nebūs izpildīts!
— Tā nav, — Bikovs iejaucās strīdā.
Viņš piepeši atcerējās savu sarunu ar Jermakovu pašā lidojuma sākumā un uzreiz saprata iemeslus, kas lika komandierim rīkoties piesardzīgi. Ģeologi, pieraduši pie tā, ka Bikovs parasti nejaucas šādās sarunās, pārsteigti blenza uz viņu. Vienīgi Jermakovs pat nepakustējās.
Bikovs turpināja:
— Tas nav ekspedīcijas galvenais uzdevums. Jūs
slikti atceraties komitejas pavēli. «Hiusa» pārbaude — tas ir galvenais uzdevums.
— Aleksejam Petrovičam taisnība. Mūsu galvenais uzdevums ir pierādīt, ka tikai «Hiusa» tipa raķetes var atrisināt Venēras iekarošanas problēmu. Tas mums jāpierāda! Bez tam — jānogādā uz Zemi izlūkošanas rezultāti. Mēs tos ieguvām. Kosmodroms ierīkots. Tagad atliek pats galvenais — atgriezties.
Neveiksmīgais jubilārs negribot sāka košļāt rol- mopsi — varēja redzēt, ka viņš padodas.
Jurkovskis sarūgtināts iesaucās:
— Pamest pusceļā tādu darbu!
— Labāks ir laba ienaidnieks, Vladimir Sergejevič. Turklāt mēs savu darbu esam padarījuši.. .
— Jūs neesat speciālists, — Jurkovskis teica izaicinoši.
— Es esmu komandieris! — Jermakova sejā sakustējās.muskuļu kamoli, tomēr viņš savaldījies sacīja: — Es atbildu par visa pasākuma gaitu. Es varēju vienkārši pavēlēt, tomēr noklausījos jūsu iebildumus un .. . uzskatu tos par nepārliecinošiem. Izbeigsim šo sarunu … Bez tam, ja Mihails stundas laikā nodibinās ar mums sakarus un nogādās «Hiusu» šurp, es došu jums vēl divas trīs dienas . . .
Vakars neapšaubāmi bija sabojāts. Ģeologi, nodūruši galvas, apsēdās blakus. Jermakovs atkal sāka nodarboties ar uztvērēju. Reproduktors gaudoja un aizgūtnēm ķērca. Minūtes skrēja. Sakarus nodibināt neizdevās. Aizmirstā pudele vientuļi stāvēja uz baltās salvetes.
«Kr-ra, kr-ra, ti-in-n, fju-i. . .» iesvilpās uztvērējs. Indikatori- pie sienas lēni kļuva sarkani. Radiācijas skaitītāji iečirkstējās.
— Tevi sveic Venēra, Georg, — Jurkovskis neskanīgā balsī paziņoja.
— Ak dievs, ak dievs! … — jubilārs noteica neizsakāmās skumjās un sāka klusiņām latviski lamāties.
«Fju-i-i-u-u,» skanēja no reproduktora.
Vai dzirdi, cik skumiga dziesma mostas?
Tu nedzirdi? Paraugies šurp!
Trauc projām Miglas Bērni no ostas.
Trauc projām. Vai tālu? Un kurp? —
piepeši Jurkovskis paklusām nodziedāja pazīstamas liriskas dziesmas melodijā.
— A, tas ir kaut kas jauns! — Dauge sarosījās. — Un tālāk?
— Dziedāsi līdzi? — mazliet apmulsis jautāja Jurkovskis.
— Noteikti! Turpini!
Jurkovskis atkārtoja, un Dauge briesmīgā balsī sāka vilkt līdzi:
Trauc projām Miglas Bērni no ostas. Trauc projām. Vai tālu? Un kurp?
Tu dzirdi, cik skumji skan kaiju balsis, Tās šķiršanās sāpes jūt, Aiz lietus un mākoņu aizkara palsā Kad draudīgie masti zūd.
Bet jūra kuļ vērpetes negantā spītā Un putu palagus auž, Kur mierīgi cilvēki miglainā rītā Ar kuģiem sev ceļu lauž.
Tie stingri tur stūri, kad negaisi plosās, Starp klintīm kad jāatrod ceļš, Kad devītais vilnis tos aprakt jau rosās Un vētra par nāvi jau elš.
Šalc bangas, ko maigākie vēji glāsta, •
Māj galotnēm piekrastes mežs,
Un tvanīgās naktīs no zvaigznāju stāstiem
Dīvs burvīgums pretī dveš.
Bet kuģi auž ūdeņos mirdzošas jostas,
Un aizpeld aiz gada gads.
Trauc projām Miglas Bērni no ostas
Kad mājās tie pārbrauks? Kad?
— «Kad mājās tie pārbrauks? Kad?» — domīgi atkārtoja Dauge. — Ļoti labi, Volodja, labi..,
Viņi ielēja un izdzēra pa glāzītei. Jurkovskis grūtsirdīgi atbalstīja rokās skaisto, jau mazliet sarmas skarto galvu. Jermakovs par kaut ko saspriegti domāja, ik pa brīdim mehāniski paraugoties pulkstenī. Bikovam kļuva pavisam skumji, viņš atlaidās sēdekļa atzveltnē un aizvēra acis. Atmiņā atausa sirdij dārgi, drausmīgi tāli tēli — augstas, zilas debesis, viegls, maigs, silts vējiņš,
balti mākoņu kamoliņi tumšā, ņirbuļojošā peļķē … Zeme …
Pēkšņi Jermakovs piecēlās. Pavisam mierīgi, neatraudams skatienu no pulksteņa ciparnīcas, viņš teica:
— Atvainojiet, es izslēgšu gaismu. Jāaplūko apkārtne. Palīdziet man, Aleksej Petrovič.
Viņi uzkāpa komandiera tornītī. Jermakovs nodzēsa gaismu, pagrieza tālmēru pret dienvidiem un pieplaka pie okulāriem. Bikovs pieliecās pie otra tālmēra. Viņa \ acu priekšā melnajā aplī, ko krustoja fosforizējošas svītras, piepeši viena pēc otras uzliesmoja divas spožas, asinssārtas zvaigznītes — ne visai augstu virs melnā, bezdibenīgā apvāršņa joslas.
— Nolasījumu, — Jermakovs negaidot aizsmakušā balsī ierunājās tieši pie auss. — Nolasījumu, Bikov! Netūļājieties, velns ..,
Nedomādams, mehāniski un steidzīgi, Bikovs noteica virzienu uz savādajiem uzliesmojumiem. Sarkanās zvaigznītes nobāla un izdzisa. Jermakovs izslēdza gaismu tornītī un drudžainā steigā sāka norakstīt skaitļus no sava tālmēra iedaļu ripas.
— Cik jums? — viņš ātri jautāja
— Augstums — desmit grādi nulle astoņas minūtes, azimuts — trīspadsmit grādi divdesmit sešas minūtes . .. Bet kas…
— Klusējiet, Aleksej Petrovič … — Jermakovs pierakstīja skaitļus bloknotā. — Klusējiet. Par to vēlāk . . .
Bikovs satvēra pirkstiem apakšlūpu.
— Gaismu! — Jurkovskis pēkšņi iekliedzās. — Iededziet gaismu! Daugem atkal slikti! …