«Mazulītis» rāpoja gausi. Ekrānā nepārtraukti slīdēja klintis, akmeņu haoss. Golkondas tālās blāzmas atspī- dumi dejoja uz milzīgu akmeņu bluķu baltajiem, saplaisājušajiem stāviem.
Tomēr pat tādā ceļā «Mazulīša» vadītājs varētu attīstīt divtik lielu ātrumu, taču ik reizi, kad kārtējā bedrē transportieris salīgojās, Jurkovskis nepamodies skaļi
ievaidējās kabīnes tumsā, un vadītājs sakoda zobus, it kā viņam pašam mokoši degtu augoņiem pārklātais ķermenis.
Cauri vienmērīgai motora dūkoņai lauzās klusināta uztvērēja sēkšana; tagad komandieris to neizslēdza ne uz mirkli: pie nolaižamā galdiņa viņš čaukstināja kādus papīrus. Grūdieni, acīm redzot, Jermakovu stipri traucēja, bet viņš klusēja.
Cik tas viss ir savādi, cik atšķirīgi no tā, ko Bikovs tik bieži bija sev iztēlojies. Pabeigti pētījumi, uzbūvēts kosmodroms, attīrītajā līdzenumā svinīgi nolaižas «Hiuss», lieliska, brīnišķīga sastapšanās, omulīgas kabīnes, labais, mīļais Mihails Antonovičs un — beidzot! — mājup … Bet tā vietā: dīvaini uzliesmojumi dienvidos, ārprātīga traukšanās pa izvagoto apvidu un savādi auksta, sasprindzināta komandiera seja. Nekad vēl Bikovs nav redzējis viņu tādu . .. Riskanti, protams, gaidīt, kamēr atjaunosies sakari ar «Hiusu», kad mašīnā smagi slims Dauge un ūdens krājumi tikai trim četrām diennaktīm. Skaidrs, kāpēc Jermakovs nolēma atgriezties pie «Hiusa». Bet kādēļ tāda steiga? Kāpēc tik lielu nozīmi komandieris piešķīra uzliesmojumiem dienvidos? Skaidrs kā diena — viņš tos ir gaidījis. Vai tiešām tas būtu Mihails? Vai tiešām . . .
— Aleksej Petrovič, man ar jums jāaprunājas, — paklusi teica Jermakovs.
Nepagriezdamies atpakaļ — visu viņa uzmanību saistīja ceļš, — Bikovs atbildēja:
— Es klausos, Anatolij Borisovič.
Bedre. Grūdiens. Skaļi vaid guļošais Jurkovskis.
— Apturiet mašīnu.
— Klausos …
Jermakovs sēdēja bez ķiveres pie nolaižamā galdiņa. Zila, maiga gaisma krita uz kartes, uz slaidajiem, baltajiem komandiera pirkstiem, kas rotaļājās ar zīmuli.
-— Uzklausiet mani uzmanīgi, Bikov. Tas ir ļoti svarīgi. Divi uzliesmojumi dienvidos — jūs atceraties?
— Jā.
-— Es noteicu to koordinātes, pieņemot, ka tās ir signālraķetes . . .
— «Hiuss»?!
— To es nezinu. Skatieties …
Tā bija izpētītā apgabala karte. Bikovs saskatīja gandrīz apaļo, milzīgo purvu, dubļu krāteri un krustiņu tā vidū — «Hiusa» nosēšanās vietu. «Mazulīša» ceļš pāri tuksnesim un klinšu grēdai uz kosmodromu «Gol- konda-1» bija rūpīgi iezīmēts ar punktētu līniju. Acīs dūrās melnais Golkondas plankums, ko apņēma bāli pelēkā Dūmu jūras josla.
Jermakovs ar zīmuļa galu norādīja uz mazu, sarkanu aplīti dienvidaustrumos no purva:
— Rau, šis punkts. Jūs redzat, tas ir iesāņus no purva … Tieši no šejienes tika palaistas raķetes, ja tās tiešām bija raķetes. Noteikšanas precizitāte — pieci līdz septiņi kilometri.
— Bet kā un kādēļ uz turieni varēja aizlidot «Hiuss»?
— Es neteicu, ka tas ir «Hiuss». Taču …
— Kas?
Jermakovs saguma un noglauda slimo kāju.
— Tā, Bikov. Pašlaik mēs dodamies uz «Hiusa» nolaišanās vietu. Uz purvu. Raķetes varēja palaist arī kāda cita ekspedīcija, kura zināja, ka mēs esam kaut kur šinī rajonā. Iespējams, ka tā bija vienkārši automātiski vadāmā kravas raķete ar pārtiku. Vai arī tur vispār nekā nav. Mēs varējām redzēt arī atmosfēras uzliesmojumus. Tomēr tie savādā kārtā sakrīt ar mūsu norunāto signālu.
— Tieši divdesmitos nulle nulle? — Bikovs jautāja.
— Divdesmitos divpadsmit, — Jermakovs vēsi precizēja.
— Bet Mihailam vajadzēja, ja . . . vajadzēja signalizēt tieši divdesmitos?
— Jā.
Bikovs krūtīs sajuta ļauna paredzējuma auksto dvesmu.
— Sakari pārtrūka ļoti savādi, — Jermakovs turpināja, it kā skaļi domādams. — Reproduktorā sāka dunēt, un es gandrīz vairs nemaz nedzirdēju Krutikovu. Tomēr maij šķita, ka viņš sauc mani kaut kā . .. satraukti. Pārāk satraukti.. . Pēc tam iestājās klusums. Un tagad jau trešo diennakti klusums.
Viņš pieliecās Bikovam pie auss. Uz mirkli kabīnes pustumsā viņa acis iespīdējās kā kaķim.
— Lai nu kā, vienu karti es atdodu jums. Noslēpiet un turiet pie sevis. Visu laiku turiet pie sevis. Otra paliks pie manis, es ielieku to šeit, galdiņā. Lai kas arī notiktu, virzieties uz purvu. Jaunu ceļu nemeklējiet. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Dodieties uz «Hiusu». Un tikai tad, ja «Hiusa» purvā nebūs …
Bikovs aizturēja elpu.
— Taču es ceru to labāko, — Jermakovs pabeidza tādā tonī, ka Bikovs saprata: komandieris ne uz ko labu necer.
Dažus mirkļus viņi klusēja.
— Tas arī viss, ko es gribēju jums teikt. Virzieties uz purvu! — Jermakovs klusi nokāsējās un pavērsās pret uztvērēju.
Šķiezdams akmens drumslas, «Mazulītis» atkal devās ceļā. Bikovs vairs nepiegrieza vērību Jurkovska vaidiem. Spidometra bulta pacēlās virs trīsdesmit. Transportieris uzņēma ātrumu.
««Hiuss»,» domāja Bikovs. «Mihails Antonovičs … Vai tiešām nelaime? Vai tiešām kuģis gājis bojā?»
Nelaimīgais Dauge krāc, atpakaļ atmetis novājējušo seju, ko klāj slimīga sārtuma plankumi. Drausmīga, neizprotama slimība. Kas tas ir? Nelīdz nekādi preparāti. «Drudzis, kas iedzina nāvē čehu kuģa komandu,» teica Jurkovskis. Tuksnešu drudzis. Bet kādēļ ar to saslima vienīgi Georgs? Šeit, «Mazulītī», viņi visi bija vienādos apstākļos. Tiesa gan, tur, klintīs, kad viņi meklēja pazudušo Bogdanu, Dauge vienreiz izlīda ārā bez skafandra un sarijās putekļus . . . Bet… ja tas ir tas pats tuksneša drudzis, tad Georgam, labajam, godīgajam Daugem, klāsies ļoti slikti. Jermakovs teica: «Zilās debesis dziedina visas kaites labāk par kuru katru ārstu.» Bet ja viņi ne tik drīz, pat vēl ļoti ilgi neredzēs zilās debesis? .., Nabaga Georgs!
Sāka sāpēt acis. Bikovs atrāva kreiso roku no taustiņiem un uzmanīgi paberza uztūkušos plakstus.
— Sāp? — Jermakovs negaidīti jautāja.
— Jā. Traucē ..,
Jermakovs uzmanīgi pārvietojās uz blakus sēdekļa un paraudzījās uz spidometru. Četrdesmit pieci kilometri stundā. Maz. Transportieris salēcās, drupinādams akmeņus un žvadzinādams kāpurķēdēm.
«Ak velns!» Jurkovskis ievaidējās aiz muguras. Spidometra bulta trīsēja jau pie septiņdesmit…
«Mazulītis» atradās netālu no klinšu grēdas, kad Bikovs priekšā kustības virzienā ievēroja sarkanus plankumus un svītras, virs kurām mirdzēja smagi, violeti tvaiki. «Mazulītim» ceļu šķērsoja neparasta uguns straume. Bikovs apturēja transportieri un klusām pasauca Jermakovu. Brīdi viņi abi, noliekušies pie skat- lūkas, nerunādami ne vārda, vēroja savādo parādību.
— Pamēģināsim tikt pāri? — Bikovs beidzot jautāja.
Jermakovs nenoteikti pakratīja galvu:
— Nē … Nav vērts. Labāk jāmēģina apkārt.
— Kas tas varētu būt?
— Es nezinu . .. Piebrauciet tuvāk.
«Mazulītis» lēnītiņām norāpoja kādus divsimt metrus un apstājās. Uz melnajiem iežiem spožā, sarkanā gaismā mirgoja līkloču joslas. Tālumā, aiz violetās dūmakas šķidrauta, tās saplūda nepārtrauktā, ugunīgā plankumā. Šķita, no kaut kurienes izplūst, pārklādama tuksnesi, nokaitēta lava. Bikovs ievēroja, ka sarkanais lauks lēni, gandrīz nemanāmi tuvojas melnam klinšu bluķim. Bluķa pakājē lauks uzbrieda, pacēlās uz augšu un rāpās tam virsū …
— Tas pārvietojas, — Jermakovs nomurmināja.
Klints bluķis nozuda zem sarkanās, kustīgās mīklas.
— Kas par velnu!
— Izkāpsim ārā, paskatīsimies, — Jermakovs apņēmīgi lika priekšā. Viņš ātri piecēlās un, nevilšus ievaidējies, atkal sabruka krēslā. — Nē, es neesmu gājējs … Uzmodiniet ģeologus, Aleksej Petrovič.
Ne uzreiz viņi izgāja no transportiera. Kaut kas draudīgs dvesa no šīs aveņsarkanās, spīdošās masas. Pat Jurkovskis nekā nebilda, kad Bikovs piesardzīgi sacīja:
— Var piebraukt tuvāk un ar manipulatoriem izpētīt šo joku …
— Var, — Dauge ne visai pārliecināti apstiprināja. — Man šķiet, tā nav lava …
Jermakovs pieliecās un viebdamies pataustīja kāju.
— Esiet uzmanīgi! Tiklīdz draud mazākās briesmas, atgriezieties transportierī. Jūs katrā laikā pagūsiet aiziet. Tā kustas lēni.
Pie kesona durvīm Bikovs atskatījās. Jermakovs sa- kņupis sēdēja pie pults, nenovērsdams acu no ugunīgās joslas skatlūkas priekšā. Viņš nebija uzvilcis speciālo tērpu, un Bikovs ekrāna rožainajā gaismā redzēja viņa pirkstus, kas bija sažņaugti dūrēs .. .
Trīsošā masa virzījās no sāniem, ielenkdama transportieri milzīgā pusaplī. Garas, šauras plūsmas slīdēja uz priekšu, it kā aptaustīdamas iežus. Mirgujojošā, violetā migla pletās virs visa šī viļņojošā, kvēlojošā paklāja. Austiņās dunēja tālā Golkonda, bija dzirdams vienmērīgs, čerkstošs troksnis: sārtā straume vēla sev līdzi akmeņus, bluķu šķembas.
— Apbrīnojami līdzīga dzīvai būtnei, — Dauge nomurmināja.
— Nerunā blēņas, Georg, — sacīja Jurkovskis.
— Tā ir dzīva būtne — paskaties uz taustekļiem, tie meklē ceļu klinšu starpā …
— Nekā tie nemeklē .. .
Dauge pieliecās, pacēla akmeni un, pasacījis: «Lai iet, kas būs — būs!» — iemeta to sarkanajā masā. Bikovs, nepaguvis viņu apturēt, viss saspringa, sagatavojies jebkurai kļūmei. Tomēr nekas nenotika. Akmens nokrita uz kvēlojošās virsmas, palēcās, paripoja mazliet un apstājās. Visapkārt tam pacēlās rožainu dūmu strūkliņas. Tad akmens nozuda, it kā būtu izkusis, — sarkanā masa to bija iesūkusi.
— Temperatūra normāla, — Jurkovskis paziņoja, palūkodamies rokas termometrā, — piecdesmit četri un trīs. Sīm vietām pilnīgi normāla temperatūra. Tā nav lava.
Viņi piegāja pavisam tuvu. Violetās miglas siena cēlās augšā tieši viņu acu priekšā; vēl daži soļi — un viņi būtu uzkāpuši uz apbrīnojamā, aveņsārtā paklāja.
— Nav vērts iet tālāk, — teica Bikovs, — manā ķiverē radiācijas skaitītājs tikšķ kā ārprātīgs.
— Jā-ā-ā, — Dauge noteica apstājoties. — Radiācija pieaug. Šis joks izstaro, Volodja . . .
— Redzu, — Jurkovskis atrūca, pieliekdamies un vērīgi aplūkodams ugunīgās plūsmas malu.
Iežus klāja bieza, spīdoša plēve — loti elastīga pēc izskata, poraina kā sūklis. Tā lēni plūda pa zemi, vietām uzbriezdama un no smiltīm izveldama akmeņus.
— Biezums — centimetri piecpadsmit, — Jurkovskis noteica, vērojot, kā plēve uzrāpjas uz asas akmens šķembas. — Tā nav dzīva būtne, Griša! Tā ir pilnīgi vienaldzīga pret ārējās vides kairinājumiem.
— Tāds kā joks! — Dauge paraustīja plecus. — Sūklis ari ir pilnīgi vienaldzīgs pret ārējiem kairinājumiem … Tā droši vien ir kaut kādu mikroorganismu kolonija.
— Mikroorganismu kolonija . . . Pie tāda radiācijas līmeņa šinī rajonā? — Jurkovskis it kā domāja balsī. — Kaut gan, protams, dzīvais var piemēroties jebkuriem apstākļiem. Un jo vairāk tāpēc, ka tā pati izstaro … Tur tev taisnība, Georg. Bet kā tu pierādīsi… Paņemsim paraugu un mājās izpētīsim.
— Tātad jūs domājat, ka «Mazulītis» varētu šķērsot šo sarkano lauku? — Bikovs jautāja.
Ģeologi kādu brīdi klusēja, tad Dauge sacīja:
■— Drīzāk jā nekā nē. Katrā ziņā lava tā nav.
— Tad ejam uz mašīnu. Jermakovs gaida.
— Tūlīt, Aleksej. Jāpaņem tikai paraugs.
Transportieris stāvēja kādus simt metrus atstatu no
viņiem, spīguļodams sarkanajā gaismā. Melnoja atvāztais lūkas caurums. Aveņsārtā plēve it kā tecēja ap mašīnu — tālumā tumsā jau varēja saskatīt violetos tvaikos tinušās svītras. Plēve bija ielenkusi «Mazulīti» no trim pusēm. Bikovam kļuva neomulīgi.
— Kustieties ātrāk, biedri, — viņš sacīja. — Man kaut kā ne visai patīk šīs interesantās dabas parādības izturēšanās.
— Es tūdaļ aizskriešu pēc konteinera, uzgaidiet mirkli … — Dauge nomurmināja un ļodzīgā riksītī devās uz «Mazulīti».
Bikovs pavadīja viņu acīm un, pagriezies pret Jurkovski, ieraudzīja, ka tas ar somu duncīti cenšas nogriezt gabalu plēves.
— Nevajag, Vladimir Sergejevič, kādēļ? Paņemsim to ar manipulatoru.
Jurkovskis dusmīgi šņāca, darbojoties ar asmeni. Nazis viegli grima elastīgajā masā, taču tā tūlīt pat atkal saplūda kopā. Ģeologs nikni plēsa un šķaidīja blīvo, trīcošo recekli. Beidzot viņam izdevās atdalīt biezu, sarkanu gabalu. No tā sāka kūpēt spīdoši tvaiki. Jurkovskis izslējās un ar kāju aizvēla nogriezto gabalu tālāk — melnajās smiltīs spoži iemirdzējās kvēlojošs plankums. Aiz muguras norībēja. Viņi atskatījās un ieraudzīja Daugi, kurš, nokritis no «Mazulīša», neveikli sēdēja uz zemes.
— Ir gan ar . .. — Jurkovskis noteica ērcīgi.
Dauge steidzīgi piecēlās un noliecies sāka taustīt sev
pie kājām: kaut ko meklēja. Tai pašā mirklī Bikovs pamanīja, ka ugunīgie taustekļi jau ielenkuši transportieri, saplūduši kopā kādu trīssimt metru atstatumā no tā. Tie izveidoja gandrīz ģeometriski pareizu apli.
«Aplis. . .» Bikovam pēkšņi ienāca prātā. «Ugunīgs aplis . .. Kur es esmu dzirdējis par šādu apli?»
Dauge jau nāca, pa zemi aiz siksnas vilkdams metālisku tvertni — konteineru radioaktīviem paraugiem. Padusē viņš nesa smagu vairogu.
— Redz, kas par sātanu! — Jurkovskis sacīja pārsteigts.
Bikovs pavērās zem kājām un ieraudzīja, ka nogrieztais plēves gabals izplūdis zvaigznē un izlaidis garus, tievus izaugumus uz sarkanā paklāja pusi. Piepeši viņš atcerējās: «Sarkanais aplis! Sargies no sarkanā apļa! «Tahmasiba mīkla» …»
Šai mirklī zeme nodrebēja. Bikovs zaudēja līdzsvaru un bezmaz pakrita. Viņš ieraudzīja, kā, izlaidis no rokām visu, ko turēja, nogāžas Dauge, kā Jurkovskis, mēģinot piecelties, uzslienas četrrāpus.
Melnajās debesīs uzplaiksnīja apžilbinoša, balti zila rūsa. Otrais grūdiens nogāza Bikovu zemē. Zem kājām apdullinoši nobrakšķēja. Visapkārt sāka dārdēt.
— A-ā-ā! — drausmīgajā troksnī tikko dzirdami iekliedzās Jurkovskis.
Krampjaini pieķēries pie akmeņiem, Bikovs ieraudzīja, ka blakus «Mazulītim» paveras zeme un gaisā uzšaujas ugunsstabs. Liesmojošā dūmakā bija redzams, ar kādu traku ātrumu sāk griezties uz augšu saslietā transportiera kāpurķēdes, ka pieceļas un atkal nokrīt pie zemes Dauge. Bikovam uzdvesa neciešama svelme, spiezdamās cauri tērpa siliketa audumam. Gandrīz zaudēdams samaņu, Bikovs piecēlās kājās, ar grūtībām turoties līdzsvarā, paspēra dažus nedrošus soļus pretim sašķiebtajam transportierim un atkal nogāzās — zeme kaut kur aizslīdēja zem kājām. Dārdoņa vienā mirklī aprima. Cauri sviedriem, kas plūda acīs, Bikovs ieraudzīja, ka trīcošā, saplaisājusī zeme lēni pielīst ar blāvi sarkanu, pelnu sarkanu gaismu, ka kūstošajās smiltīs grimst līdz sarkankvēlei nokaitētais transportieris.
— A-ā-ā! — aiz muguras kliedza Jurkovskis.
Sakodis zobus un pārvarējis uznākūšo vājumu, Bikovs piespieda sevi rāpot žēlā kliedziena virzienā. Viņš ieraudzīja melnās, gluži kā pārogļotās Jurkovska rokas, kas sniedzās viņam pretim. Saņēmis pēdējos spēkus, Bikovs satvēra tās, atspērās pret zemi un pavilka ģeologu tālāk no aveņkrāsas muklāja.
Pēc tam viņš tomēr zaudēja samaņu, bet, šķiet, uz neilgu laiku, jo atguvies ieraudzīja, ka Jurkovskis guļ blakus, neveikli saliecis rokas zem sevis, ka nokaitētie ieži ap «Mazulīti» vēl nav satumsuši, ka transportieris stipri sašķiebies, dziļi iegrimis apkausētajā zemē un tā plastmasas bruņas kūp, kļūst pelēkas un ātri tumst.
Apžilbinošās, zili baltās svītras debesīs bija nodzisušās. Ausīs nemitīgi zvanīja, un Bikovs kādu brīdi neapjēdza, ka tas ir izstarojuma skaitītājs. «Desmitiem, simtiem rentgenu,» smadzenēs pazibēja un atkal izzuda ātra doma. Viņš uzslējās kājās, saķēra zem padusēm nekustīgo Jurkovski (tas bezspēcīgi noslīga viņa rokās) un sāka vilkt to tuvāk «Mazulītim», tālāk no burzguļojošās, sārtos tvaikos tītās, sarkanās plēves. Pēc kādiem četrdesmit soļiem viņš uzdūrās Daugem. Georgs gulēja uz muguras, sažņaugtiem pirkstiem krampjaini ieķēries tērpa audumā uz krūtīm. Noguldījis Jurkovski blakus, Bikovs noliecās pie drauga. Dauge bija bez samaņas un elpoja strauji, krācoši. Viņa speciālā tērpa apakšdaļa bija vienās driskās. Aleksejs steidzīgi, trīsošiem pirkstiem atgrieza skābekļa pievadu, noņēma no automāta siksnu un stingri savilka ap vidukli nekustīgajam ķermenim, lai pārtrauktu sakarsētā, ārējā gaisa piekļūšanu — tas bija piesātināts radioaktīviem putekļiem un skābekļa nabags. Dauge ievaidējās un ar šņukstu ievilka plaušās dzīvinošo gāzi. Jurkovskis atžilba pats. Viņš nodrebēja atjēdzoties, strauji pacēlās, apsēdās. Dauge aizvien vēl smagi krāca.
— «Mazulītis» … Anatolijs Borisovičs… — Jurkovskis nomurmināja. — Veicīgāk .. .
Bikovs palīdzēja Jurkovskim nostāties uz kājām, un viņi abi grīļodamies sāka soļot uz simt metru atstato, dziestošo transportieri. Tikuši pāri platai, melnējošai plaisai, viņi sāka skriet. Jurkovskis pirmais gribēja līst lūkā, bet atslīdēja atpakaļ.
Bikovs atstūma viņu un rāpās pats.
Lūka bija stipri apkususi, kļuvusi ovāla. Bruņas aizvien vēl bija nokaitētas, karstums spiedās cauri tērpam un neciešami svilināja. Tumšajā kesonā Bikovs veltīgi meklēja elektrisko slēdzi un neatradis iededzināja ķiveres lukturīti. Kesona durvis neizdevās atvērt.
— Anatolij Borisovič! Biedri Jermakov! — Bikovs izmisumā iesaucās un pēkšņi saprata: veltīgi. Komandieris gājis bojā!
Sprādziena temperatūra bijusi pārāk augsta, viss apkusis. Krietnu brīdi «Mazulītis» bija nokaitēts līdz baltkvēlei, bet Jermakovs, kad viņi gāja prom, bija bez ķiveres. Tur, transportiera iekšienē, viss bija sadedzis. Viss — un komandieris ari .. . Beigas …
— Lūka, lūka, ātrāk, pie joda! — Jurkovskis ielīda kesonā, metās pie iekšējās lūkas, grūda to.
Viņš uzgūlās ar visu ķermeni lūkai, un Bikovs pievienojās. Veltīgi! Jurkovskis nikni sāka dauzīt dūrēm.
— Jāgriež … — Bikovs noķērca.
— Ar ko, Petrovič? Ātrāk uz rezerves lūku, ātrāk! …
Bikovs izlēca ārā. Otra, rezerves lūka, ko nekad nelietoja, atradās transportiera pakaļgalā. Taču apgājis apkārt, viņš saprata, ka visam beigas. «Mazulītis» bija dziļi iestidzis iežos, ko augstā temperatūra bija padarījusi mīkstus, un iekusis tajos. Lūka atradās zem cietās, saķepušās garozas, un piekļūt tai vairs nebija iespējams. «Mazulītis» bija pārvērties mirušā cietoksnī — dzīvajiem nepieejamā cietoksnī. Jermakovs ir atšķirts no pasaules un miris. Miris! Komandieris miris!
Bikovs gurdi noslīga uz svelmaini dvesmojošās, izkropļotās zemes un pacēla rokas pie sejas. Viņa pirksti atdūrās pret ķiveres gludo virsmu …
Viņi aizvilka Daugi pie «Mazulīša» un noguldīja pēc iespējas ērtāk. Pirms tam Bikovam nācās palīdzēt Jurkovskim atjēgties. Ģeologs staigāja ap mirušo transportieri, nekā nedzirdēdams, neatbildēdams un nekā neredzēdams. Bikovs satvēra viņu aiz pleciem, stingri sapurināja, tad Jurkovskis atjēdzās un paklausīgi sekoja.
Dauge joprojām atradās bezsamaņā. Nebija medikamentu, pārsēju. Nebija ar ko apsegt drauga apdedzinātās kājas. Nevarēja pat noņemt viņam ķiveri, lai padzirdinātu ar ūdeni: gaisa temperatūra pēc sprādziena bija vēl pārāk augsta, vairāk nekā 80 grādi. Jurkovskis ar Bikovu klusēdami pārvietoja Daugi, rakņājās kravas maisos, aptina ar skrandām viņa ievainotās kājas. Viņi centās Georgu mākslīgi elpināt, paši nezinādami, kādēļ, un ar tērpa driskām mēģināja aizsargāt kailo miesu no svelmainā vēja. Bikovs ik brīdi lūkojās rokas termometrā, bet temperatūra krita lēni.
— Nomirs, — ierunājās Jurkovskis. — Otrās pakāpes apdegums. Slikti. . .
— Ciet klusu! — saniknots ieaurojās Bikovs.
— Aleksej! Viņa lien, — Jurkovskis nomurmināja it kā murgos. ■— Skaties, lien . . .
— Kas? -— Aleksejs atskatījās un uzreiz saprata.
Sarkanās plēves gredzens ap «Mazulīti» lēni, bet manāmi savilkās. Ugunīgā masa līda no visām pusēm uz centru, kur bija noticis drausmīgais pazemes sprādziens, kas sadedzināja «Mazulīti», un kur tagad rēgojās izgāzti, apkausēti akmens bluķi. Virs dziļās, melnās sprādziena piltuves cēlās dūmu mutuļi.
— Noslīcinās, — Jurkovskis turpināja. — Nospiedīs, sašķaidīs . . . Jābēg .. .
— Kurp? — Bikova skatiens pārslīdēja apvārsnim: no visām pusēm līda virsū aveņsarkanā plēve.
Jurkovskis smagi piecēlās, noliecās pie Dauges un uzmanīgi saņēma viņu zem pleciem:
— Ķeries klāt, Aleksej … Ieslēgsimies «Mazulītī». Varbūt tur nogaidīsim …
Dauge žēli ievaidējās, kad viņi spraucās cauri šaurajai lūkai. Kesonā bija vēl ļoti karsts, daudz karstāks nekā ārpusē.
— Ak dievs! — izmisis noteica Aleksejs, paskatījies termometrā. — Deviņdesmit!
Viņš apgūlās uz nokaitētās grīdas un uzvilka sev virsū Daugi. Jurkovskis steigā pūlējās dabūt lūku ciet. Nekādi neizdevās: ir lūkas atvere, ir vāks bija zaudējuši savu pirmatnējo formu. Kaut kā nostiprinājis smago, karsto plastmasas bruņu gabalu, viņš palūkojās pa spraugu:
— Tūdaļ līdīs virsū tankam … Tā neiet apkārt šķēršļiem … Iet pāri. . . Paskatīsimies.
Viņš atkāpās no spraugas un tumsā kaut kur nosēdās. Aleksejs klusēja, ieklausīdamies ārpasaules trokšņos, Dauges krākšanā, un juta, ka neciešama svelme grauž viņam muguru. Viņi nolemti iznīcībai. «Mazulītis» ir miris, nav ne pārtikas, ne skābekļa, ne ūdens .. . Dauge jūtas slikti, ļoti slikti. Ko varētu darīt viņa labā? Kaut vai kādu nieku, kaut vai nelietderīgu, ja nekas cits neatliek . . .
«Mazulītis» nodrebēja, sarkanā gaisma, kas spiedās iekšā pa lūkas spraugām, kļuva spožāka. Atskanēja čīksti un džerkstoņa — sarkanā plēve rāpās virsū sakropļotajam transportierim .. ,
Pēc pusstundas temperatūra nokrita līdz sešdesmit grādiem, un Bikovs, uzmanīgi noņēmis Daugem ķiveri, ielēja pavērtajā mutē malku apelsīnu sulas. Dauge aizrijās un atdarīja acis, pilnas ciešanu. Bikovs noglāstīja viņa neskūto vaigu un atkal uzlika ķiveri.
— Kur mēs esam?
— «Mazulītī», Georg, draudziņ … Tu esi ievainots.
— Vai, kā sāp . . . Kājas .. . Kas noticis, kādēļ tumšs? Kāpēc nebraucam? …
— Bija sprādziens, Georg, — Jurkovskis atbildēja un apklusa: pietrūka spēka pateikt visu līdz galam.
— Jā . . . sprādziens . . . Atceros. Mani nogāza no kājām un apdedzināja . .. Vladimir, vai tu saproti, kas tas
ir? . .. Apakš zemes eksplodēja atomkatls . .. Atceries, mēs … strīdējāmies … par to … Nelaimējās … Tieši zem mums …
Dauges elpa kļuva ātra, saraustīta. Bikovs līdz galam atgrieza vaļā skābekļa pievadu.
— Labi, labi … Vēl… — Dauge elpoja dziļi, kāri. — Kur Jermakovs? Ko jūs klusējat, Aleksej! Kas noticis? …
— «Mazulītis» pagalam, Griša … — Jurkovskis brīdi klusēja, tad lēni pateica visu: — Jermakovs pagalam . ..
Dauge iešņukstējās un atkal zaudēja samaņu. «Mazulītis» drebēja, uz bruņām kaut kas čerkstēja, vaļīgi aiztaisītās lūkas spraugas sarkani spīdēja. Pēkšņi Jurkovskis ne visai skaļi ierunājās:
— Griša, Griša, atjēdzies… Mēs iesim prom no šejienes . . . Nesīsim tevi uz rokām . . . Griša!
Brīžiem Dauge nodrebēja, karsonī sauca Mašu, raudāja.
Bikovs saņēma plaukstas viņa bezspecīgo galvu un piespieda sev klāt. Dauge apklusa.
— Miris? — Jurkovskis jautāja svešā balsī.
Bikovam nočirkstēja zobi:
— Nē, Dauge nav miris. Mēs viņu nesīsim, saprati? Kamēr vien būsim dzīvi. ..
— Nesīsim …
Jurkovskis piegāja pie lūkas, piespiedās pie tās un tikko dzirdami izdvesa:
— Seši gadi kopā . . . Mēness, Marsa tuksneši.. . Seši gadi…
Ar strauju, negaidīti spēcīgu kustību viņš atgrūda lūku vaļā. Apkārt bija nakts, tumsa . . . Tālu tālu, drebēdama savā spēkā un varenībā, dārdēja Urāna Golkonda, paceļot virs apvāršņa dūmainu, uguns uzliesmojumu cauraustu atblāzmu …