Viņi palika trijatā.
Dauge neatguva samaņu. Bikovs un Jurkovskis ar grūtībām izvilka viņu ārā no «Mazulīša» un kādu laiku stāvēja kā sastinguši, nespēdami atstāt šo baismīgo vietu. Zeme drebēja, kā parasts. Sarkanā plēve bija nozudusi. Ugunīgā paklāja atliekas viņi pamanīja vēl vienīgi pie piltuves drausmīgā apakšzemes sprādziena vietā, metrus divdesmit no «Mazulīša»: plēve drudžaini, steidzīgi sūcās bezdibeņa plaisā, lēni dzisa violetais spožums. Satumsa. Bikovs jau pacēla automātu pēdējam sveicienam, bet pārdomājis nolaida. Bija palikusi tikai viena signālaptvere —• sešdesmit lādiņi, bet priekšā — simt kilometru garš ceļš pa smilšu tuksnesi, pa aizu un purvu . .. Simt kilometru, simt tūkstoši metru, simt piecdesmit tūkstoši soļu, un katrs no tiem draud ar nezināmām briesmām.
— Salūtu! — Jurkovskis aizsmacis pieprasīja, un Bikovs, pacēlis automātu, izšāva īsu, skopu kārtu . ..
No selēna-cerija auduma atliekām, ko bija atraduši kesonā, viņi pagatavoja kaut ko līdzīgu nestuvēm un noguldīja uz tām Daugi. Labs, izturīgs audums; tā vēl pietika, lai ietītu Georgu no galvas līdz kājām.
Tagad viņi^gāja, saliekušies smagā, blīvā vēja brāzienos, necaurredzamā tumsā, ko paretam apblāzmoja aukstas, zilas rūsas plaikšņi. Tādos mirkļos Bikovs savā priekšā redzēja Dauges ķiveri uz nestuvēm un melno Jurkovska muguru, nedzīvas smiltis un zemus, smagus mākoņus ar spožām gaismas dzīsliņām. Rūsa lēni apdzisa, un atkal tumsa, staignas smiltis zem kājām un vēja gaudi austiņās .. .
Viņi nesarunājās. Grūti bija elpot, jo, taupīdami sašķidrināto skābekli, viņi izmantoja tikai āra gaisu, kas pirms tam tika izlaists caur skābekļa filtru. Šis gaiss bija karsts un skābekļa nabags, smacēja, lika krampjaini žāvāties, alkatīgi ieplest sauso muti…
Slāpes! Šķiet, rīkle piebērta smiltīm un putekļiem, bet mēle — smags, sauss akmens. Un tepat pie pašas mutes — jāpastiepj tikai lūpas — vēsa citronsula . . . skābena, aromātiska . .. Jāpaliec tikai mazliet galva . . . jāsatver sakaltušajās lūpās vēss ebonīta uzgalis… un jāievelk . .. Bikovs pat jūt, kā viņa zobi saspiež gludo ebonītu … Pavisam maz … Malku, tikai vienu malku … Tikai saslapināt mēli.. .
Nedrīkst! Ir jāveic simt piecdesmit tūkstoši soļu. Vēl atlicis ne mazāk par simt tūkstošiem … un Griša …
Bikovs nolaiza lūpas. Piecus centimetrus no sejas melns, vēss uzgalis . ..
Galu galā kam tas viss vajadzīgs? Iet, mocīties … Darbs ir veikts. Tālu aiz muguras Golkondas blāzmas atspīdumi dejo uz bāku tornīšu gludā tērauda. Drīz, iespējams, jau ļoti drīz šeit nolaidīsies starpplanētu kuģi un moži, jautri cilvēki sāks īsto uzbrukumu Venērai. Viņi būs spēcīgi, veseli, viņi dzers daudz svaigas, vēsas citronsulas … Un Golkonda padosies. Tas vairs nav atkarīgs no divām pārgurušu cilvēku ēnām siliketa tērpos. Kas liedz viņiem nokrist, sadzerties līdz sātam auksto veldzi un aizmigt tepat smiltīs?
Tas būtu tik . .. Cik labi būtu apgulties, izstiept nogurušās kājas, nodzerties un aizmigt! Lai melnais vējš sapūš virs viņiem smilšu pauguriņu .. . Bet vispirms jānoņem no kakla automāts. Lai parauj to velns! Kam te vajadzīgs automāts, šajos nedzīvajos smiltājos? Jau sen te viss miris: katram skaidrs, ka vislabākais šai tuksnesī — atgulties, nodzerties, cik gribas, — termosā ir vairāk par puslitru sulas! — un gaidīt, kamēr ieputina smiltīs.
Tiesa gan, priekšā ir purvs, tur nevar bez ieroča. Un tur «Hiusā» sēž Mihails Antonovičs. Viņš gaidīs, mocīsies bezmiegā un stundām ilgi sēdēs pie rācijas. Mihails Antonovičs neaizlidos bez viņiem, neaizlidos, kamēr nesagaidīs kaut kādas ziņas . . . iespējams, ka viņš pat, pārkāpjot visas instrukcijas, dosies meklēt viņus. Viņš taču nezina, ka šeit nav iespējams dzīvot, ja nav liela, ļoti liela krājuma svaigas, vēsas veldzes .. .
Nedrīkst atgulties! Griša jāaiznes līdz «Hiusam». Mihails Antonovičs gaida. Gaida Krajuhins, gaida Mahovs, gaida arī tas aukstasinīgais inženieris no «Ciolkovska» .. . gaida meitene Ašhabadā .. . Un visi cilvēki, visa mīļā, tālā planēta gaida! Būs pavisam nejēdzīgi, ja viņi šeit apgulsies un aizmigs … Ir iespējams tikt galā, ir iespējams, ir iespējams . . . «Negribas, bet vajag!» mēdza teikt Dauge.
Jau vairāk nekā dienu viņi brien pa staignām smil- tjm, bet vējš pūš tik spēcīgi, ka grūti noturēties kājās. Ēduši divu pēdējo dienu laikā viņi tikai vienu reizi. Un
dzēruši arī tikai vienu reizi. Jurkovskis krīt, izlaiž Daugi no rokām. Bikovs pūlas viņam palīdzēt. «Pie velna!» sēc ģeologs. Kā «pie velna», ja viņi nedrīkst nesasniegt mērķi? … Ja atlicis tikai simttūkstoš soļu . .. vai mazliet vairāk . . . Bikovs nosēžas blakus un gaida. Bet gaidīt nedrīkst! Laiks — tas ir ūdens, bet ūdens — tā ir dzīvība. Bikovs grūsta Jurkovski. Tas rūc.
— Ejam, ejam, Vladimir Sergejevič! Nieks vien palicis!
Jurkovskis tikai rūc un nekustas. Tad Bikovs noliecas pie viņa, taustīdams sameklē skābekļa pievadu un uz dažiem mirkļiem atgriež vaļā. Jurkovskis kāri elpo, pēc tam lēni, grīļojoties ceļas augšā. Aleksejs viņam palīdz …
Viņi iet jau ceturto dienu. Pirmā diena — tuksnesis, Jurkovskis pirmo reizi nokrita un negribēja celties augšā. Bikovs deva _viņam skābekli. Otrā diena … mmm . . . otrā diena? A-ā, tas bija tad, kad viņš gandrīz iegāzās plūstošu smilšu bedrē un Jurkovskis tikko viņu izvilka. Vēl ilgi, gandrīz stundu, viņi tur atpūtās un dzēra sulu. Un Griša elpoja it kā vieglāk, kaut gan samaņu tā arī neatguva .. . Laba diena … Bet trešā diena? Jā, tas bija tad, kad rokas tā nogura, ka kļuva pilnīgi nejūtīgas. Nestuves nebija iespējams nedz pacelt, nedz nest. .. Griša bija kļuvis trīsreiz, piecreiz smagāks .. . Tad viņi iztaisīja cilpas un uzkāra nestuves kaklā. Bet pēc tam, kamēr viņi gulēja, vējš ap viņiem bija sanesis smilšu kāpu. Un šodien pirms gājiena sākuma arī bija sanesis. Jurkovski un Daugi nācās atrakt… Pareizi —- trīs dienas! Bet dienā viņi vidēji nosoļo trīsdesmit tūkstošus soļu. Bikovam ir pedometrs. Noieti simttūkstoš soļi, bet pavisam ir simt piecdesmit tūkstoši. Tātad atlikuši tikai piecdesmit tūkstoši.
Šodien viņi aplūkoja Dauges apdegumus — āda bija nogājusi, asiņojošas vātis.. . Bikovs pārsien kā prazdams. Tad Bikovs atņem Jurkovskim nesamo maisu, kurā atrodas Dauges termosi. Viņam šķiet, ka Jurkovskis divas reizes slepus dzēris.
Bikovs stiepj visu pats. Jurkovskis atkal pakritis, — zila rūsa met nedrošu, trīsošu gaismu uz melno, izstiepušos ķermeni.
— Celies!
— Nē …
— Celies, es tev saku!
— Nevaru …
— Celties! Nositīšu! — sasprindzinājis spēkus, Bikovs auro.
— Atstāj mani un Grišu! — naidīgi sēc Jurkovskis. — Ej viens pats.
Viņš tomēr ceļas augšā.
Nogurumā pusaizvērtām acīm Bikovs redz savu ēnu — gara un neveikla tā grīļojas un raustās. Vējš maina virzienu, tagad tas pūš no muguras, palīdzēdams iet, bet, kad aprimst, ķermenis šķiet neizturami smags. Labi vēl, ka nav Melnās vētras . .. Jurkovskis atkal pakrīt un guļ nekustīgi, ieracis pirkstus rupjajās smiltīs. Ziemeļos lēni apdziest blāzma.
— Celties!
Atpūtas laikā Bikovs, galīgi nomocījies un bezspēcīgs, aizmiga, atstājot sardzē Jurkovski. Ceturtajā dienā viņi bija nogājuši ne vairāk par divpadsmit tūkstošiem soļu, un, kamēr Bikovs gulēja, Jurkovskis noņēma savus termosus ar šķidrās šokolādes un limonādes paliekām, noņēma balonu ar skābekli, salika to visu kārtīgi uz pustukšā maisa blakus nestuvēm un, kaut kā uzlicis ķiveri, aizrāpoja tumsā — mirt tuksnesī. Bikovs pamodās īstā laikā. Viņš atrada ģeologu brīdī, kad tas, sajutis pietrūkstam spēka aizlīst tālāk, pūlējās novilkt ķiveri: tā bija aiz kaut kā aizķērusies un negribēja klausīt. Bikovs uzvēla Jurkovski sev mugurā, — abi nesacīja ne vārda, — aizstiepa līdz apmetnes vietai, palīdzēja nostiprināt ķiveri un visus balonus, tad sacīja:
— Man gribas gulēt, es esmu ļoti noguris. Dod goda vārdu, ka tu neaizbēgsi, kamēr es gulēšu…
Jurkovskis klusēja.
— Man ļoti gribas gulēt, ļoti. . . Kāpēc tu neļauj man gulēt, Volodja . . .
Jurkovskis stūrgalvīgi klusēja, tikai naidīgi sēca mikrofonā.
— Ļauj man aizmigt, .Volodja! … Parunāsimies par visu, kad es pamodlšos. Es tevi lūdzu, Vladimir Sergejevič …
— Labi, — Jurkovskis pēkšņi sacīja. — Guli, Aleksej, viss kārtībā …
Bikovs gribēja vēl pateikt kaut ko uzmundrinošu, bet nepaguva — viņš jau gulēja.
Debesis atkal tinušās ugunīgos mākoņos. No ziemeļiem pūš spēcīgs vējš, tas palīdz iet. Mākoņi sapūsti no Golkondas puses, kamēr Bikovs gulēja. Pie apvāršņa svaidās šausmīgas virpuļviesuļu ēnas, gluži tāpat kā pirms trim nedēļām, kad «Mazulītis» aši traucās iešķērsām vējam pretim Urāna Golkondai, pretim bojā ejai. Tagad «Mazulītis» sastindzis nedzīvs, iekusis stiklaini saķepušajās smiltīs, varens, milzīgs. Lielā gājiena piemineklis dūmainās bruņās. Mūžīgā miegā ieslīdzis tā komandieris; kaut kur klintīs savu dīvaino nāvi atradis Bogdans Spicins .. . Taču gājiens vēl nav beidzies. Nav beidzies!
Katru reizi, kad Bikovs pamodās pēc mokpilnā miega, viņš juta asu naidu pret Jurkovski. Ģeologs vairs nevarēja nest nestuves. Viņš visu laiku krita un meta Daugi zemē. Viņš vēl vienu reizi bija mēģinājis bēgt tuksnesī. Taču Jurkovski nedrīkst zaudēt! Kopā ar viņu aizies zudumā nenovērtējamas zināšanas — tā cilvēka zināšanas, kurš izpētījis Golkondas apkaimi. Viņam jānokļūst galā — šim drošsirdim, dzejniekam un «švaukstam», viņš dāvās cilvēkiem Golkondu, tās pasakainos smilšu klajumus, kuru smiltis dārgākas par zeltu, dārgākas par platīnu …
Bikovs ar grūtībām pieceļas. Viņš atver skābekļa balona pievadu, kāri rīdams, steigšus skaita līdz desmit. Tā ir nepieciešama deva, citādi kājas gluži vienkārši vairs neklausīs. Tad viņš lēni noslīgst uz ceļiem un krekšķinot uzveļ uz pleciem Dauges ļengano ķermeni. Jurkovskis paliek sēžot smiltīs, vējš dažās stundās ap viņu sapūtis mazu, melnu valnīti.
— Zināt, Bikov, tā tas neiet… — Balss čerkstoša, bet mierīga. — Tā es neesmu ar mieru …
Bikovu sagrābj spēlēšanās saplosīt Jurkovski gabalos, bet nav spēka, un tādēļ, draudīgi ieķērkdamies piesmakušā balsī, viņš bļauj:
— Klusu! . .. Celties!
— Atstājiet mūs. Kāpēc jūs sevi mokāt? Pats aiziesiet bojā un …
— Nav tava darīšana! Celties! Uz priekšu!
Jurkovskis svārstās.
— Ko tu iedomājies? Varoņa oreolu sagribējies? … Moceklis! . . . Neies cauri! Es tevi dzīšu uz priekšu, dzīšu, kamēr vien spēšu! Bet, ja nokritīšu, — tu pats rāposi tālāk! Skaidrs?! Celties!
Un Jurkovskis ceļas. Labs, lielisks zēns! Mūsu padomju cilvēks, kaut arī reizēm mazliet pārspīlē… Pēc piektā kilometra Bikovs vairs nenīst viņu, bet pēc desmitā sāk mīlēt kā brāli. Cieš klusu, velns tāds, ne pušplēsta vārdiņa, ne mazākās sūkstīšanās, bet pašam mati krīt ārā šķipsnām, āda vienās plaisās un seja melnāka par tuksnesi. Grīļojas . . . Mīļais draugs, mēs aiziesim, noteikti aiziesim! Skaties, vēl desmit kilometru esam-nokātojuši. Tikai uz priekšu, uz priekšu! .. . Solis, divi, trīs . . .
Jurkovskis murmina:
— Klausies, Aleksej .. . Gadījumā, ja es tomēr neaiziešu . . . Par «Tahmasiba mīklu», par Sarkano apli… Es domāju .. . esmu pārliecināts . . . Tās ir baktērijas. Baktēriju kolonijas. Bet tās nav mūsu baktērijas… Pavisam svešāda dzīvība . . . neorgāniskā dzīvība. Dzīvo, izmantojot starojumus. Absorbē radioaktīvos izstaro- jumus un dzīvo no to enerģijas . . . Vai tu dzirdi, Bikov?
Jā, jā, viņš dzird. «Baktērijas un izstarojumi. ..»
— Tās salasās ap to vietu, kur jānotiek atomsprā- dzienam, — Jurkovskis turpina. — Savelkas aplī.. . Sarkanā aplī… un gaida. «Mazulītis» nokļuva tādā vietā. Un zem tā sprādziens. Apakšzemes atomsprādziens. Bet tās jūt, kur notiks sprādziens, salasās un gaida … Sabrukšanas produkti ir ļoti aktīvi… tās mielojas .. . Vai tu dzirdi? Es esmu gandrīz pārliecināts . ..
Jā, Bikovs dzird. Viņš iet gar klinšu grēdu un visu dzird. Kur tad galu galā aiza? Vajadzēja būt tepat kaut kur…Ūdens …
— Pasaki visiem, lai sargās no Sarkanā apļa. Kur ir Sarkanais aplis, tur — apakšzemes sprādziens. Paziņosi? Tu dzirdi?
— Jā, jā, pateikšu … Tu pats pateiksi! …
Solis, divi . . . desmit. . . piecpadsmit. ..
Sestajā dienā viņi sasniedza aizu. Ieeju uzreiz atrast neizdevās. Atstājis Jurkovski un Daugi pie akmens sienas, Bikovs ilgi klaiņoja, meklēdams eju. Melnais iegru- vums bija aizaudzis dzelkšņiem un ugunīgo debesu sarkanajā gaismā izskatījās draudīgs. Bikovs atgriezās pie Jurkovska, uzvēla sev uz muguras Daugi, aizsoļoja gar sienu līdz aizai un nokrita pie pašas ieejas. Apziņa it kā lidoja — te uzplūda, te atkal aizplūda, līdzīgi vēja brāzieniem, un cauri virmojošai miglai viņš dzirdēja, kā Jurkovskis, rīdams vārdus, ķērkstoši kliedza:
— Neliete! Mēs vēl atgriezīsimies . . . Atnāksim šurp! Par mūsu nāvi, par mokām … tu vēl samaksāsi! Nolādētā planēta! … Tu vēl strādāsi mūsu Zemes cilvēku labā, dosi gaismu, dzīvību … Mēs iekalsim tevi betonā, tēraudā! Tu strādāsi!
— Pietiek, — sacīja Bikovs un piecēlās, balstoties pret grubuļainu akmeni.. .
Nē, iet vairs nav iespējams. Toties var rāpot. Līst četrrāpus un vilkt aiz sevis Daugi. Tas ir daudz vieglāk nekā nest viņu uz muguras. Jurkovskis arī rāpo …
Bikovs apstājas, ieslēdz lukturīti un atskatās. Jurkovskis ir tepat. Guļ aiz Georga nekustīgā ķermeņa, izplestiem elkoņiem atbalstījies pret smiltīm, un raugās ar ķiveres aklo puslodi. Viņi sasaistījušies kopā ar siksnu, kas noņemta no nesamā maisa. Siksna jāuzmana: vienreiz jau tā bija atraisījusies un Bikovs aizrāpojis tālu uz priekšu. Nācās griezties atpakaļ un meklēt Jurkovski, kurš bezpalīdzīgi riņķoja aizas vidū. Šķiet, viņš kļuvis akls. Bet, kad turas pie siksnas, neatpaliek …
Redz, kur «Mazulīša» pēdas — nomelnējušas, sakro- kojušās zaru vijas, ko transportieris izrāvis no klints kopā ar akmens bluķiem. Aiza atkal aizaugusi, tomēr cauri tikt vēl var. Atlikuši tikai daži tūkstoši soļu …
Bikovs atsēžas un pavelk zem sevis notirpušās kājas.
Ada uz ceļgaliem pilnīgi noberzta, bet sāpes nez kādēļ nejūt. Tas ir ļoti labi.
— Tur mūsu purvs, Volodja. Nieks vien atlicis . . . Aiziet!
— Aiziet! — Jurkovskis piebalso.
— Tātad uz priekšu? — jautā Bikovs.
— Uz priekšu! — atbild Jurkovskis.
Spīdošas miglas tīti, purvā līgojas ķēmīgu, palsu augu džungļi. Tie ļoti cieši saauguši, un vajadzēja ar spēku spiesties starp resnajiem, glumajiem stumbriem. Slīkšņa čapstināja, ļurdzēja, rāva iekšā savā slapjajā, netīrajā rīklē. Pirms pēdējā, izšķirošā gājiena viņi nolēma atpūsties ilgāk, un Bikovs izvilka saglabāto dārgumu — Dauges termosu, viņu pēdējo cerību un balstu. Termosā bija gandrīz divi litri apelsīnu sulas, un Jurkovskis pat neskanīgi iesmējās, kad raupjais, melnais baloniņš iešūpojās lukturīša gaismas starā. Bikovs atļāva Jurkovskim un sev iedzert pa pieciem malkiem dzīvības sulas un Dauges izkaltušajā mutē ielēja veselu glāzi. Tad viņi pēc kārtas gulēja trīs stundas un izdzēra vēl pa pieciem malkiem katrs …
Pēc tam Bikovs ar Daugi uz muguras iegāzās slīkšņā, un Jurkovskis izvilka viņus virspusē. Bet pats brīnišķīgākais — viņi uzreiz atrada vietu, kur pirms mēneša bija nosēdies «Hiuss».
Tomēr . .. «Hiusa» šeit nebija.
Tā vietā pletās metrus sešdesmit plats klajumiņš, ko sedza stingra asfalta garoza. No tā centra uz visām pusēm aizlocījās garas plaisas, no kurām augšup stīdza kupla saaudzē ar resniem, glumiem stumbriem …