Vairāk par visu pasaulē Mihailam Antonovičam Kru- tikovam patika sēdēt savas Altaja vasarnīcas dārziņā, kur zem liela, sulīgi zaļa alkšņa speciāli viņam nolikts neliels galdiņš, apkrauties ar grāmatām un strādāt — bez steigas, metodiski, baudot darba prieku. Viņu saistīja daži teorētiskās astronautikas jautājumi, un jau sen viņš loloja sapni — uzrakstīt nelielu, bet saturīgu grāmatu, kas sistematizētu visus galvenos sasniegumus šai nozarē pēdējos divdesmit gados.
Pēc specialitātes viņš bija matemātiķis; matemātikas- mehānikas fakultāti beidzis Ļeņingradas universitātē un pirmo laiku strādājis Kosmonautikas institūtā. Savu darbu viņš mīlēja ar visu sirdi un dvēseli, un vislielākais baudījums viņam bija redzēt, kā uz papīra rindojas ļoti sarežģītu, bet tai pašā laikā skaistu un dziļi nozīmīgu formulu rindas. Viņš bija lielisks darbinieks un kļūdījās reti.
Pašam nemanot, viņš aizrāvās ar toreiz vēl jauno atomdegvielas impulsu raķešu automātiskās vadības matemātiskām problēmām. Un tas noteica viņa turpmāko likteni. Neatlaidīgais Krajuhins iesaistīja viņu savā plašajā darbības sfērā, piespieda beigt stūrmaņu- kosmonautu skolu un kā vienu no pirmajiem sūtīja izmēģinājuma lidojumos aiz asteroīdu joslas. Tas notika pirms gadiem piecpadsmit.
Krutikovs pabija gan uz Mēness, gan uz Marsa, gan pat asteroīdu joslā, kļuva par lielisku stūrmani, piedzīvoja daudz ko tādu, par ko pat sapņot nevarētu Kosmonautikas institūta zinātniskais līdzstrādnieks, strādājot praktiskās matemātikas nozarē. Un tomēr vairāk par visu pasaulē viņam patika sēdēt kupla koka ēnā, rakņāties biezās grāmatās raupjos ap vākos, pārklāt baltas papīra loksnes ar gleznām matemātisko hieroglifu rindām un, pašam neapzinoties, klausīties lapotnes šalkoņā, kad žilbinoša saule, šķiet, nekustīgi kavējas dzidrajā zilgmē. 2ūžo maigs, silts vējiņš, zem galda spainītī ar mākslīgo ledu dziest pudele narzana, pie jāņogu krūmiem sieva ar meitiņu lasa ogas ievārījumam, bet dēlēns — apbrīnojami nadzīgs puika — nosēdies, protams, pie skudru pūžņa un, skaļi čalodams, pauž savu izbrīnu . . . Debesis tīras, bez mākoņiem, zilas, un spāre, spārniem varavīkšņaini spīguļojot, rāpo pa gaišzilās krūzītes malu … Ir tik labi!
Atsveicinājies no biedriem, Mihails Antonovičs, elkoņiem atbalstījies pret vaļējās lūkas malu, vēl ilgi stāvēja kesonā un vēroja, kā mutuļojošā miglā purvāja džungļos izgaist «Mazulīša» uguntiņas. Transportieris izzuda, un uzreiz kļuva tumšāks — «Hiusa» stūrmanis palika viens.
Aizritēja laiks, un virs purvājiem vāji ieblāzmojās diena. Krēsla vērtās sārta. Taču joprojām visapkārt gūlās purva migla. Lipīga, blīva tā lēniem, neskanīgiem viļņiem cēlās virs burbuļojošā dubļu krātera, ar smagu segu pārklāja kuģi, biezām vērpetēm ietina gigantisko augu palsos stāvus — tur redzēja blāvas sēnes, ļodzīgi trīsošas rasenes un vēl kaut kādus pavisam svešādus augus — bezkrāsainus, neparasti izlocītus, izlauzītus. Sarkanīgajā krēslā to stublāji te iznira, te atkal nozuda, un šķita, ka tie gluži kā sapnī peld, peld un nekādi nevar aizpeldēt un izzust. Reizēm uzsmidzināja silts lietus, migla sabiezēja, un karsto avotu īdzīgo guldzoņu pārskanēja vienmuļā lietus lāšu čaboņa.
Mihails pārlūkoja visu kuģi, nomainīja dažus aparātus, kas bija cietuši nosēšanās laikā, pārbaudīja, vai aparatūra kārtībā, rūpīgi uzkopa biedru kabīnes. No Dauges spilvena apakšas izkrita zilganas lapiņas ar sarkanu maliņu — tās bija uz rakstāmmašīnas rakstītas vēstules, Marijas Sergejevnas vēstules. Krutikovs tās kārtīgi salika galdiņa atvilktnē. Jurkovska kabīnē mētājās bieza burtnīca melnā ādas iesējumā. Mihails to pazina: nu jau vairākus gadus Volodja ierakstīja tanī savas dzejas. Piešvīkātās lappuses greznoja fregatu attēli un lepni profili ar vienveidīgi kumpiem deguniem. Pēdējais dzejolis sākās tā:
Mījotā! Pelēko rudeņu draudziņ!
Vai gaidi? Vai atceries vēl?
Un, kaut arī visi četri panti (tai pašā garā) bija pārsvītroti ar treknu svītru un papildināti ar paša autora kategoriskiem komentāriem (viskorektākie vārdi šajos komentāros bija «draņķis», «slienāšanās»), Mihails nopūtās, apsēdās uz gultas malas, pārskrēja acīm dažas rindiņas un iebāza burtnīcu kombinezona kabatā T būs ko palasīties pirms gulēšanas. Jurkovskis nekad neslēpa savas dzejas, kur nu vēl no saviem tuvākajiem draugiem.
Pirmajās dienās sakari bija slikti, uztvērējs klusēja, un Mihails Antonovičs veltīgi stundām ilgi nokvernēja pie mikrofona, griezdams variometra rokturi un ar cerībām murminādams:
— «Mazulīt», «Mazulīt» … Šeit «Hiuss»! Atbildiet! Kāpēc jūs neatbildat? «Mazulīt», «Mazulīt», šeit «Hiuss»! Es klausos . ..
«Mazulītis» neatsaucās, bet reiz ēters līdz «Hiusam» atnesa noslēpumainus signālus: trīs punkti, svītra, punkts, trīs punkti, svītra, punkts . .. Satrauktais stūrmanis ilgi un neatlaidīgi pūlējās nodibināt sakarus ar nepazīstamajiem, kuri nonākuši briesmās, un tikai daudzas dienas vēlāk Jermakovs viņam paskaidroja, ka tie bijuši bojā gājušā Bondepadhaja automātiskie peilējumi.
Kad beidzot cauri trokšņiem, kaucieniem un sprak- šķiem reproduktorā ieskanējās Jermakova mierīgā, nosvērtā balss, Krutikovs iegavilējās kā bērns. No šī brīža sakari kļuva regulāri. Komandieris paziņoja, ka viss kārtībā. Mērķis sasniegts. Golkonda pretojoties visiem pekles līdzekļiem, tomēr pētījumi risinoties veiksmīgi. Ģeologi strādājot augas dienas un savākuši daudz materiālu. Spicins un Bikovs palīdzot kā vien prazdami.
— Tā gan, tā gan . .. — bubināja Mihails Antonovičs, priecīgi mādams ar galvu. — Sveiciniet viņus, Anatolij Borisovič, nododiet sveicienus!
«Mazulīša» komanda tagad esot tik ļoti aizņemta ar pētījumiem, ka visbiežāk ar Mihailu Antonoviču runāšot pats Jermakovs. Viņš mazliet savainojis kāju un tāpēc nevarot piedalīties darbos ārpusē.
— Ai-ai! — Mihails Antonovičs uztraucās. — Kā tad jūs tā? Tik neuzmanīgi! …
Reizēm ar stūrmani runāja Aleksejs Bikovs. Kā viņš apgalvoja, Bogdanam savu dežūru laikā nekādi neizdodoties nodibināt sakarus ar «Hiusu». Ir gan neveiksme! Mihails Antonovičs par to ļoti bēdājās un lūdza nodot Spicinam sevišķi sirsnīgus sveicienus: viņš ļoti mīlēja Bogdanu, vairāk par visiem. Veci draugi! Piecpadsmit gadu — tas nav joks!
Taču ļoti bieži ēters klusēja, un nemierīgajā atmosfērā sprakstēja tikai elektriskie lādiņi. Mocīja skumjas un vientulība. Ļoti grūti, kad nav ar ko parunāt, pasmieties, pastrīdēties. Arī pusdienot vienam pašam kaut kā skumīgi, kumoss mutē nelien. Krutikovs mēģināja strādāt, tomēr neuzrakstīja ne rindiņas. Viņš mēģināja lasīt. Sākumā tas viņu aizrāva; «Hiusa» bibliotēkā atradās daudz labu, jaunu grāmatu, un Mihailam Antonovičam pēdējos gados reti bija nācies lasīt daiļliteratūru: darbs paņēma visu laiku, pat brīvo. Taču šī aizraušanās neturpinājās ilgi: traucēja domas par biedriem, par ģimeni. .,
Skumjas izdzina viņu ārā. Reiz, pārkāpjot komandiera visstingrāko pavēli, kas liedza atstāt kuģi bez sevišķas vajadzības, viņš paņēma automātu un izlīda pa lūku mutuļojošajā miglā. Vairāk nekā stundu viņš klaiņoja pa kosu džungļiem, bailīgi vērdamies apkārt ikreiz, kad slīkšņa nopūtās, savāca dažus interesantus vietējās floras paraugus: palsu ūdensaugu gabaliņus, apaļas, fosfo- riscējošas jaunu sēņu cepurītes, speciālā traukā derdzīgas dūņas. Vēlāk viņš visu pazaudēja, kad, iestidzis slīksnājā, pūlējās tikt ārā, ķerdamies pie gigantisko augu glumajiem, trauslajiem stublājiem. Ar mokām izķepurojies un noslīcinājis automātu, viņš ilgi meklēja sarkanīgajā miglā pazudušo kuģi. Pēc šī pārdzīvojuma viņš nozvērējās neatstāt savu mitekli un apmierināties ar to, ko varēja redzēt un dzirdēt no «Hiusa» sliekšņa. Taisnību sakot, žēloties par jaunu iespaidu trūkumu nevarēja . . .
Reiz kaut kas masīvs, blāvi spīdošu ādu, smagi elsdams un krākdams, izrāpās no slīkšņas un baltiem, pretīgiem redzokļiem ieurbās no bailēm pamirušajā stūrmanī. Atjēdzies Mihails sniedzās pēc ieroča, bet tikām dīvainais ciemiņš bija jau pazudis, izgaisis miglā. Pa kuģa bruņām rāpoja milzīgi, violeti gliemji, smagi vēlās lejup un ierakās dūņās. Virs galvas sarkanīgajā dūmakā reizumis šūpojās kaut kādas platas ēnas. Zoofagi augi plosīja gabalos milzīgu kāpuru, kas izmisīgi locījās; cauri miglai atplūda aizsmacis, žēls kliedziens; dūmakā garām aizslīdēja virkne saķērušos, sarainu kamolu: lipīgās šķiedras trīsot kustējās, milzīgā virkne likās bezgalīga. Blīvi noslēdzis lūku, Krutikovs aizgāja gulēt, tā arī neredzējis briesmoņa asti. Reiz, snaužot pie aparātiem, stūrmanis sajuta, ka kuģis vieglītiņām sašūpojas. Viņš pamodās un izlīda ārā paskatīties. Blakus kuģim melnēja platas, ovālas bedres, kuras ātri piepildīja duļķaina žurga: kāds briesmonis bija gājis garām, aizķerdams «Hiusu» un atstādams šīs milzīgās pēdas un platu stigu līdzenajā džungļu sienā.
Ievilcis signālsistēmu no radiouztvērēja kesonā, lai nepalaistu garām draugu izsaukumus, Mihails Antonovičs tagad stundām sēdēja, turēdams pirkstu uz automāta pārslēdzēja, skatījās, ausījās. Asfalta laukumu ap «Hiusu» ātri aizauda baltganie ūdensaugi. Pirmās dienas stūrmanis vēroja, kā aizvien ciešāk savelkas augu cilpa. Vēlāk, iekams sāka novērojumus, viņam katru reizi nācās izcirst lodziņu augu sienā, kas cieši jo cieši apvija «Hiusa» korpusu. Dūksnājā smagi ieslīgušo kuģi bija aplenkuši šīs planētas (tikai aiz pārpratuma tā bija nosaukta mīlas un skaistuma dieves vārdā) dīvainā, baismīgā pasaule. Atmosfēra, kas sastāv no ogļskābās gāzes, slāpekļa un karsta tvaika; indīgs smagais ūdens, kas satur lielu procentu deiterija un tritija ūdens; mikls karstums, kas sasniedz simt grādu; flora un fauna, kuras izskats vien jau atvaira jebkuru domu par tās izmantošanu pārtikai…
— Labi vismaz, ka jūsu Golkonda nav līdzīga šiem purvājiem, — Mihails Antonovičs sacīja Jermakovam.
Tas atbildes vietā tikai nokāsējās.
Venēras dienas svelmainā puskrēslā, spilgti uzliesmodamas un atkal apdzisdamas, klaiņoja tālas uguntiņas, smagi elsa slīkšņa, ar troksni sprāga pušu baismīgu sēņu kāti, izmēzdami lipīgu, spīguļojošu sporu krusu. Varbūt tās nebija sporas, bet Mihails Antonovičs pats savām acīm redzēja, ka šīs elastīgās, violetās lodītes dūres lielumā, iekritušas dūksnājā, sāka apaugt baltiem taustekļiem. Vējš atdzina spoži blāzmojošu miglu, tās līķa zilie, mutuļojošie mākoņi smagi nogūla biezokņos. Reiz sacēlās negaiss. Migla pielija ar trīsošu, zaļganu blāzmu, pērkona grāvieni saplūda nebeidzamā dārdoņā, starp sa- kritušajiem stublājiem, uguni šķiezdami, sāka lēkāt zili zibens kamoli, uzdvesa tveice, un piepeši uzbrāza svelmains viesulis. «Hiuss» līgojās. Turēdamies aiz lūkas malām, Mihails Antonovičs pārsteigts ieraudzīja, ka termometra šautra strauji pacēlusies, pārkāpdama divsimt grādu iedaļai. Dūņu vilnis triecās pret kuģi, atmezdams stūrmani krietnu gabalu no lūkas. Ķepurodamies biezajā žurgā, viņš, kājām slidot pa dubļiem, ilgi nevarēja piecelties, un, kad beidzot bija kājās, viņam pietrūka spēka aiztaisīt lūku. Pēc trešā vai ceturtā mēģinājuma smagais vāks, vēja spiediena triekts, nogāza viņu no kājām, un viņš zaudēja samaņu. Mihails atžilba pēc pusstundas, bet varbūt pēc stundas. Viesuļvētra bija aprimusi, ke- sons pieplūdis dūņām, ap «Hiusu» sadzītas pūstošu ūdensaugu grēdas.
Nākamajā dienā Jermakovs paziņoja par Dauges slimību. Šī ziņa stūrmani satrieca. Viņam šķita, kas tas ir pirmais trieciens, ļaunu vēstoša zīme. Sākas neveiksmes … Venēra uzsāk cīņu pret drosmīgajiem Zemes ļaudīm. Vairākas stundas Mihails Antonovičs nogulēja kojā, vērdamies griestos, kurus klāja dzeltens, porains polimērs. Atmiņā nāca dīvainie, murgos teiktie Tahmasiba vārdi. Stūrmani kratīja drudzis. Termometrs rādīja 39° — tieši slimā Dauges temperatūru. Nokratījis termometru, stūrmanis apsēdās uz gultas un pilnīgā apjukumā sakoda zobos ierastās tukšās pīpes iemuti. Kas tas varētu būt? Iespējams, slimība ir jau šeit, jau mīt viņā, slepeni glūn, gaida . . . Biedri atgriezīsies pie tukša, izmiruša kuģa un pat nevarēs iekļūt tanī. Katram gadījumam vajadzētu turēt vaļā ārējo lūku . . . Jā, bet, ja ķe- sonā ielien kaut kāds nešķīstenis, nevarēs taču izdzīt. ..
Mihails Antonovičs grūti pūta un sūca savu tukšo pīpi. Pēc tam, pirmoreiz pa visu laiku, devās uz arsenālu un aplūkoja signālraķetes. Divi pusmetru gari tērauda cigāri, pārklāti ar biezu smērvielas kārtu, un palaišanas ierīces — smagi trijkāji ar stieni. Raķete jāuzmauc uz šī stieņa, jāieslēdz mazs aparātiņš pie stabilizatora — un raķete gatava palaišanai. Bet, rau, šeit — ierīce palaišanai no atstatuma … To nebūs grūti izdarīt. Stūrmanis mēģināja pacelt raķeti, sasprindzināja spēkus — jā, tā nav pārāk smaga, var arī viens pats … Ja sāksies stipras lēkmes un pēc pirmās viņš paliks dzīvs, vajadzēs palaist raķetes. «Divdesmitos nulle nulle pēc «Hiusa» laika,» kā viņi bija vienojušies ar Jermakovu. Bet pēc tam, lai notiek kas notikdams, — atvērs ārējo lūku un gaidīs. Mihails Antonovičs uzstādīja trijkājus;
nosvīdis viņš uzmauca uz stieņiem raķetes, patīksminā- jās ap šo skatu — un viņam kļuva vieglāk.
Pagājusi garā Venēras diena, iestājās nakts. Pāri purviem atkal noklājas dūmakainā tumsa. «Mazulītis» jau beidz savu braucienu, puiši uzstāda pelengatorus jaunajā nosēšanās laukumā, vāc pēdējos paraugus. Drīz Mihails pacels «Hiusu» un lidos uz peilējumiem, drīz salikšanās! Atpakaļceļš līdz «Ciolkovskim» — un atkal satikšanās! Atpakaļceļš līdz Zemei — un atkal satikšanās, pati priecīgākā no visām!
Stūrmanis atceras savu pirmo atgriešanos no Kosmosa. Ziedi, mūzika, ļaužu jūra un tur — arī Zoja. Vēl pavisam jauniņa — toreiz vecākā laborante Krajuhina institūtā. «Vecākā laborante,» smējās Mihails Antonovičs un ķircināja viņu: «Ja tu esi vecākā laborante, kādi tad izskatās jaunākie?» Lielisks, tas bija lielisks laiks — impulsu atomraķešu ziedu laiks, laiks, kas izvirzīja tādus kā Krajuhins, Privalovs, Sokolovskis … Laiks, kad večuks Šraibers Novosibirskā attīstīja «absolūtā atstarotāja» ideju — brīnišķīgu ideju. Bet kā šo ideju saņēma! «Trakais vecis! Tumsonis, alķīmiķis! Ideālists! Fantasts!» Pa kaktiem dzirdēja čukstam: «Hi-hi! . . . Absolūtais atstarotājs — tas nozīmē to pašu, ko mest zirņus pret sienu?» — «Muļķi, ja ne ļaunāk!» toreiz par viņiem sacīja saniknotais Krajuhins. Tolaik bija briesmīga cīņa. Krajuhinu gandrīz vai atcēla par tirāniju. Bet rezultātā — te nu ir «absolūtais atstarotājs»: ««Hiuss» versus Venus!» (Mihails Antonovičs ar to bija izlietojis divas trešdaļas savu latīņu valodas zināšanu un žirgti saberzēja rokas.) ««Hiuss» versus Venus!» Pagaidām viss iet tīri labi! Tfu-tfu, ka tik nenoskauž .. .
Deviņpadsmitās dienas rītā pēc «Mazulīša» aizbraukšanas Mihails Antonovičs jutās slikti. Viņu uzmodināja kāda nepazīstama balss, un, pielēcis no kojas, viņš ilgi raudzījās kabīnes pustumsā, kamēr beidzot saprata, ka tā bijusi viņa paša balss. Galva likās briesmīgi smaga, pirkstu galos dūra tūkstošiem adatu. Gribējās no jauna atgulties. Viņš iesnaudās, taču ne uz ilgu laiku, atmodies sameklēja termometru un pārbaudīja temperatūru. Šoreiz tā, izrādās, bija normāla.
«Uz cīņu mostiet, darbaļaudis . . .» stūrmanis iedziedājās nepareizā melodijā, un pēkšņi viņam ienāca prātā, ka šo dziesmu viņš dzied vienmēr no rītiem, kad jūtas slikti, lai iemidzinātu sievas modrību, un ka nekad viņam nav nācies dziedāt to ekspedīcijās. Kas var būt vēl ļaunāk — sasirgt tagad, pilnīgā vientulībā, tukšā kuģī.
Viņš piespieda sevi uzcelties, pieturēdamies ar roku pie «Hiusa» tērauda ribām gaitenī, iegāja vadības kabīnē un nosēdās pie raidītāja. «Mazulītis» neatbildēja.
— Jāiet laukā, jāizkustas, — balsī noteica stūrmanis. — Es esmu slims, jāiziet, jāizkustas.
Nedrošā gaitā viņš devās pa gaiteni uz priekšu un apstājās pie kabīnes, kur glabājās speciālie tērpi. Viņš atskatījās: maigā gaismā spīdēja matētie lampu kupoli, uz smagajām metāla sienām vēl šur tur rēgojās brūni plankumi — tos bija atstājis sarkanais pelējums, kas pirms trim nedēļām ielauzās kuģī. Mihails piepeši gandrīz fiziski sajuta nospiedošo klusumu, kas glūnēja tukšajos gaiteņos un kabīnēs — gaidīšanas klusumu, vientulības klusumu …
— Uz augšu, uz augšu, izkustēties… — stūrmanis murmināja, vilkdams speciālo tērpu.
Ar lielām pūlēm viņš aizkļuva līdz augšējam kesonam. Ķivere gūlās uz pleciem neparasti smagi, rokas ar grūtībām atvēra lūku. Vāks atkrita, un Mihails Antonovičs drīzāk saļima nekā atspiedās uz platās atveres malas.
Miglas nebija. Virs galvas pletās necaurskatāma tumsa, bet apkārt, cik tālu vien sniedza acs, klājās vāji mirdzošs līdzenums.
Viņš atbīdīja ūdensaugu lipīgos stublājus, kas bija apvijušies ap kuģi, nikni tos plēsa — tie traucēja skatīties. Tumsa, tukšums …
— Tukšums … — stūrmanis izdvesa.
Pēkšņi pie apvāršņa viņš pamanīja ugunīgu blāzmu. Tā tuvojās, auga, aprija melno tumsu. Iekliedzies Mihails Antonovičs tieši savā priekšā saskatīja smilšu tuksnesi. Šī vēju plosītā līdzenuma vidū stāvēja gigantisks virpuļviesulis, pilnīgi nekustīgs, draudīgs, mutuļojošs. Parādība nostājās atlēkušā stūrmaņa priekšā, pēc tam sašūpojās, iedrebējās un acumirklī nozuda. Tikai tālumā virs kalnu smailēm, kas bija kļuvušas ugunssarkanas, uzliesmoja un nodzisa gaismas plankums …
. . . Virs purvāja atkal iedegās blāzma. Krutikovs soli atkāpās. Tagad mirdzošajā dūmakā gaisā uzšāvās gigantiskas klints veidols, tās virsotne apžilbinoši spīguļoja baltā, sudrabainā mirdzumā. «Sniegs? Simt grādu lielā karstumā?» Klints pakājē nekustīgi kuploja sarkanīgi koki ar plakaniem, neparastiem vainagiem — daudz, ļoti daudz koku — veseli meži. . . Tie pārklāja visas kalnu nogāzes. Skaisti. ..
Stūrmanis cieši samiedza acis un atkal lēnītēm atvēra. Tumsa. Tukšums. «Mirāža? . . .» viņš nodomāja. «Mirāža vai halucinācijas? .. .»
Mihails Antonovičs neatcerējās, kā viņš bija nokļuvis lejā, dzīvojamās telpās. Galva bija kļuvusi skaidrāka. «Mirāža vai halucinācija?» Viņš paņēma kinoaparātu un atgriezās augšējā kesonā. Dīvainā parādība atkal šūpojās lūkas priekšā, un viņš to uzņēma, izlietojot vairākus desmitus metru filmas.
Filmu viņš attīstīja nekavēdamies. Jutīgās lentes kadros skaidri bija iezīmējušies koku vainagi, klints . . . Jā, viņš atcerējās: Zemes tuksnešu mirāžas arī var fiksēt uz filmas. Tātad uz šīs planētas ir vēl kaut kas bez šiem pretīgajiem purviem un melnajiem tuksnešiem.
Mihails Antonovičs atlaidās krēslā un ilgi sēdēja, raudzīdamies taisni sev priekšā. Griezīgs zvans lika viņam satrūkties: draugi! Viņš skriešus metās pie raidītāja. Jermakova vienmērīgā balss, kā allaž, sasparoja viņu. Labāk klusēt par visiem šiem uztraukumiem. Mirāža ir mirāža, bet šorīt pamodies viņš sajuta vājumu. Kas to lai zina, kas tā par slimību . . . Varbūt tomēr brīdināt Jermakovu, apspriesties ar viņu? Taču viņš to neizdarīja. Viņi sāka runāt par Bogdanu: atkal viņš nevarot pienākt pie rācijas— ir gan neveiksme! Galu galā tuvojās jau beigas . . . Tālākās darbības plāns? . . . Vislabākais būtu …
Šai mirklī grīda zem stūrmaņa kājām sašūpojās un sāka grimt lejup, ausīs iespiedās smalka, svilpjošā skaņa. Mihails Antonovičs, šķiet, iekliedzās, jo Jermakovs jautāja, ko viņš sacījis. Reproduktorā iegaudojās sirēnas, sāka ķērkt, tarkšķēt. . . Krutikovs mēģināja piecelties no krēsla, taču otrs grūdiens viņu notrieca no kājām. Krizdams viņš pieķērās pie radioiekārtas un pa
rāva to sev līdzi — kaut kas nošķindēja gāzdamies un šķīzdams . . . Zemestrīce! Stūrmanis piecēlās un piesteidzās pie mikrofona, sauca Jermakovu. Atbildei skanēja sēkšana, rūkšana, auri. . . Sienas nodrebēja, sašķiebās . . . Savicinājis rokas, stūrmanis atkal nogāzās uz grīdas, pašļūca gabalu, kamēr atdūrās ar muguru pret vadības pults vēso metālu. Asais, ilgstošais svilpiens pārgāja varenā basa dūkoņā un aprāvās ar dobju dārdu.
Kopš tā laika, kad kuģis nosēžoties ar reaktoru gredzeniem bija dziļi ieurbies staignajos, dūņainajos iežos, ūdens piesātinātie, elastīgie dūņu slāņi zem «Hiusa» milzīgās tērauda masas nepārtraukti blīvējās un liecās. Dūņas atkāpās mikronu pa mikronam, centimetru pa centimetram un beidzot neizturēja. Un tagad milzīgais «Hiuss» smagi gāžas bezdibeņa dūņu atvarā .. . Biedri atgriezušies veltīgi meklēs to. Tai vietā, kur stāvēja kuģis, viņi atradīs vienīgi melnu, platu klajumu … Viņi aizies bojā, zaudējuši visu — ūdeni, skābekli, pārtiku un — pats galvenais — signalizācijas līdzekļus … Viņi nevarēs izsaukt palīdzību no «Ciolkovska» . . .
Stūrmanis pieķērās pie vadības pults malas, cenzdamies piecelties. Kuģis spēcīgi sašķiebās un sāka gāzties uz sāniem . . . Pēc dažiem mirkļiem «Hiuss» nogulsies uz sāniem . . . varbūt pat apgāzīsies ar sprauslām uz augšu… Tā būtu nāve! Beidzot Mihails Antonovičs sasniedza galveno pulti, uzlika rokas uz svirām.. . Daudzkrāsainā varavīksnē uzliesmoja ierīču spuldzītes…
Un slīkšņa nodrebēja. Palsie džungļi sašūpojās. No melnā purva karstās žurgas uzšāvās zilu tvaiku mutuļi . . . apžilbinoša spožuma apņemts, pērkonīgi dārdēdams un kaukdams, līdzīgs milzīgam posmkājim, piec- kājainais «Hiuss» iznira no sēcošā muklāja, pavisam īsu mirkli it kā apstājās virs purvāja un uzšāvās melnajās debesīs, atstādams aiz sevis platu — metrus sešdesmit diametrā — asfalta laukumu, no kura centra sākās līkloču plaisas.
—- «Mazulīt», «Mazulīt», šeit «Hiuss»! Klausos jūs! Šeit «Hiuss»! «Mazulīt», «Mazulīt»! «Mazulīt»! «Hiuss» klausās jūs. Šeit «Hiuss», klausos. Pāreju uz uztveršanu.
Mihails Antonovičs pagaidīja, brīdi klausījās gaudošanu ēterā un izslēdza rāciju. Neatbild. Jau piekto diennakti klusē. Kas noticis? Kāpēc nav signāla lidojumam uz jauno kosmodromu? Vai tiešām . ..
Balstīdamies ar visām piecām kolonām uz stingriem, melniem, smiltīm klātiem akmens iežiem, «Hiuss» stāv necaurredzamā tumsā. «Hiuss» — tā ir brīnišķīga mašīna. Tikai «Hiuss», tā apbrīnojami vienkāršā vadīšanas sistēma, lieliskā stabilitāte lidojumā, tā varenie dzinēji deva iespēju veikt šo varoņdarbu — pārdrāzties pāri klintīm un nosēsties tik precīzi par spīti niknajiem viesuļiem, par spīti tam, ka to vadīja kaut arī pieredzējis, taču apmulsis un nobijies pilots. Veltīgas nav bijušas Krajuhina, Privalova un daudzu citu desmitu un simtu cilvēku bezmiega naktis, cilvēku, kuri visu savu māku, visu savu milzīgo pieredzi, visu savu sapņotāju un radītāju dvēseli bija ielikuši fotonu raķetes radīšanā. «Hiuss» uzvarēja tur, kur jebkurš cits kuģis būtu nolemts bojā ejai un tagad sadragāts un izkropļots mētātos kā tērauda lūžņu kaudze . ..
Bet «Hiuss» necaurredzamajā tumsā stāv vesels un neskarts, ja neskaita dažu nenozīmīgu aparātu bojājumus un vienu radioiekārtas komplektu, ko sadauzījis, acīm redzot, pats Mihails Antonovičs …
«Hiuss» stāv, jā, bet kur? To stūrmanis nezina. Galu galā tas nav svarīgi. Stundām un dienām viņš kvern pie rācijas, izsaukdams «Mazulīti», viņš gaida signālu lidojumam uz jauno kosmodromu. Taču signāla nav. Bet ko tad, ja signāla vispār nebūs? Mihails Antonovičs pieceļas un sāk soļot pa vadības kabīni, neapzinīgi kārtodams slīdošos, netīros apsējus uz sagraizītajām rokām.
Ja sakari netiks atjaunoti, «Mazulītis» dosies uz agrāko nosēšanās vietu. Viņi meklēs «Hiusu». Viņi neatradīs to purvā. Viņiem ļoti maz ūdens . . . Bet kāpēc tādā gadījumā viņi nedod signālu? Vai varbūt signāls bijis?
Mihails Antonovičs sasprindzināja visus savus spēkus, cenzdamies pārvarēt nodevīgo vājumu. Mierīgi! Mierīgi, velns parāvis! No katra stāvokļa ir vismaz divas izejas, kā mēdz sacīt Georgs Dauge. Kuģis ir vesels un nebojāts — tātad Mihailam Antonovičam nekas nedraud . .. Galu galā ne jau tas ir galvenais . . . Varbūt doties uz purvu? Atstāt tur kādu zīmi? Blēņas! Desmitiem kilometru neiedomājami grūta ceļa, «Hiuss» paliek bez uzraudzības … Un vispār — kur ir šis purvs? Kurp iet?
Viņš iebelza sev pa pieri. Kā viņš bija varējis aizmirst? Abas signālraķetes «divdesmitos nulle nulle pēc «Hiusa» laika jebkurā dienā» — tā bija teicis Jermakovs. Mihails Antonovičs nolaidās apakšējā kesonā un, atvēris lūku, nokļuva stīgrā vējā un tumsā. Sevišķi grūti bija nolaist lejā signālraķetes. Vajadzīgas abas divas, noteikti abas! Vienu Jermakovs var nepamanīt, tā viņš toreiz bija sacījis.
Stūrmanis aizstiepa abas raķetes metrus simt no «Hiusa»; sasprindzinādams visus spēkus, grīļodamies niknajā vējā, viņš tās vilka un beidzot uzstādīja. Pēc tam pārbaudīja pulksteni un ieslēdza starta mehānismus. Drošības labad vajadzēja patverties «Hiusā», taču viņš nevarēja atrast trapu: vējš elastīgās kāpnītes bija aizpūtis kaut kur sāņus. Zaudēdams samaņu, Mihails Antonovičs nogūlās aiz resnās reaktora kolonas. Viņš neredzēja un nedzirdēja, kā signālraķetes viena pēc otras līdzīgi baltiem zibšņiem uzšāvās debesīs un tur, augstu virs mākoņiem, sašķīda apžilbinošās, ugunīgās lodēs . . .
.. . Beidzot atgriezies «Hiusā», stūrmanis ar grūtībām piespieda sevi novilkt tērpu, aizvilkās līdz savai kabīnei un nokrita uz kojas. Vairākas stundas viņš nogulēja pusnesamaņā, pēc tam pilnīgā vienaldzībā izdzēra krūzi vēsa buljona, uzkāpa vadības kabīnē. Un tikai tur viņš pamanīja, ka viņa rokas pulkstenis atpaliek no lielā hronometra — nevainojami precīza mehānisma, kas darbojās uz metāla molekulu disociācijas principa, — par divpadsmit minūtēm! Viņš bija palaidis signālraķetes divpadsmit minūtes vēlāk par norunāto laiku! Jermakovs signālus varēja ievērot, bet tikpat labi varēja arī neievērot .. . Taču stūrmanim vairs nebija spēka prātot par kļūdas iespējamām sekām. Tagad atlika tikai viens: gaidīt.. .
Mihails Antonovičs pielēca kājās. Jābūt īstam ēzelim … nē, drausmīgi pārbaidītam, lai pilnīgi aizmirstu otru iespēju — pašu vienkāršāko! Var taču ieslēgt lokatorus! Agri vai vēlu Jermakovs tos nopeilēs un atradīs «Hiusu»! Pavisam vienkārši! . . .
Krutikovs noliecās pār pretmeteorītu iekārtas vadības pulti. Kad apaļie ekrāni iespulgojās pelēkā gaismā, viņš pat sāka dungot kādu vieglprātīgu dziesmiņu .. .
Kopš tā laika bija pagājušas četras dienas.
— «Mazulīt», «Mazulīt», šeit «Hiuss» . . . Uztveriet manus peilējumus. Viļņa garums . . .
Venēras atmosfēra ir untumaina. Tā ne vienmēr laiž cauri lokatora radioimpulsus. Pacietību, pacietību .. .
— Šeit «Hiuss», šeit «Hiuss»! Uztveriet manus peilējumus . . .
Bet ko nodomājuši uz «Ciolkovska», ja pamanījuši signālraķetes? Droši vien staigā sērās, Mahovs gatavo automātiskās glābšanas raķetes, Krajuhins novecojis un sadrūmis sēž savā kabinetā: bojā gājis viņa sapnis, viss viņa dzīves mērķis — bojā gājis «Hiuss»! Nē, tikai ne «Hiuss»! Lieliska, brīnišķīga mašīna! . . .
— … Klausos jūs! «Mazulīt», «Mazulīt», «Mazulīt» . ..
Diena sekoja dienai. «Mazulītis» neieradās, neatsaucās. Tātad nelaime. Tātad viņš veltīgi gaida, mokās . . . Nē! Viņam ir jāgaida, viņi nevar neatgriezties . . .
— «Mazulīt», šeit «Hiuss»! Klausos jūs. Šeit «Hiuss» . … Uztveriet manus peilējumus . ..
Devītajā dienā viņš pārbaudīja lokatoru, pārbaudīja barības komplektu speciālajā tērpā, paņēma automātu un nokāpa lejā, uz cietajiem, akmeņainajiem iežiem zem «Hiusa». Debesīs trauca ugunīgi mākoņi. Smilts šeit bija rūsgana un smalka. Vējš dzina to, auroja austiņās, šūpoja sauso augu biežņu kādus divsimt metrus no kuģa. Tie bija tie paši koki ar plakanajiem vainagiem. . . Daudzi no tiem izskatījās it kā apdeguši, kaut gan no «Hiusa» atradās tālāk par puskilometru.
Stūrmanis pavērās visapkārt, sakārtoja uz kakla automātu, noglāstīja raupjo, sažuvušiem dubļiem pārklāto, milzīgo reaktora kolonu un soļoja uz priekšu, pretī biezoknim. Ilgāk gaidīt viņš vairs nevarēja. Draugi gājuši bojā — tas ir skaidrs, taču viņš neaizies no šejienes, neaizvedīs «Hiusu» tikmēr, kamēr neuzies viņu līķus . . .
Iegājis apsvilušajā mežā, viņš gandrīz tūdaļ pat uzdūrās trim cilvēkiem. Viens, milzīgs, līda, locīdamies kā tārps, ķerdamies pie katra izcilnīša, un vilka uz muguras otru -— pārsietu netīrām skrandām, nekustīgu, bezpalīdzīgu, ļenganu. Trešais līda nopakaļus. Ap vidukli viņam bija sasieta siksnas cilpa, siksnas gals viņu saistīja ar pirmo. Viņi rāpoja taisni virsū sastingušajam stūrmanim. Pēkšņi zaudējis valodu, smakdams no šausmām un prieka, Mihails Antonovičs ieraudzīja, ka pirmais, kurš līdzīgi zalktim līda pa priekšu, visā spēkā atsitas ar sudrabaino ķiveri pret koka stumbru, ievaidas, aprāpo apkārt kokam un dodas uz priekšu — neatlaidīgi un nikni. . .
Beidzot Mihails Antonovičs iekliedzās un metās pretī viņiem. Tad pirmais apbrīnojamā ātrumā piecēlās uz ceļiem, un viņa rokās nozibēja automāts.
— Kas? — viņš iesēcās.
— Aleksej! — iekliedzās Mihails Antonovičs un nokrita blakus uz ceļiem, pieplaka un ieraudājās sāpīgām, niknām un priecīgām asarām . . .
Zem viņa zābaka, iemīts putekļos, iečaukstējās papīrs — kādreiz balts, tagad notriepts dzeltenīgiem dubļiem, saņurcīts, ieplēstām, driskainām malām. Taču uz tā vēl varēja atšķirt gan melno Golkondas plāceni, gan purvāja gredzenu, gan mazu, sarkanu aplīti uz dienvidaustrumiem no dubļu krātera. Ja Mihails Antonovičs zinātu savas koordinātes, viņš uzreiz ieraudzītu, ka šai aplītī stāv «Hiuss». Anatolijs Borisovičs Jermakovs, pasaulē labākā kosmosa kuģa komandieris, kļūdījās reti. Arī šoreiz viņš bija kļūdījies tikai par dažiem kilometriem . . .
Kad Bikovs bija beidzis savu stāstu, Mihails Antonovičs iešņukstējās:
— Biedri! Mani brāļi! Bogdans, Jermakovs… — lielas, straujas asaru lāses tecēja pa viņa apaļajiem, labsirdīgajiem vaigiem, aizķērās biezajos bārdas rugājos.
— Nevajag . . . raudāt, — ar grūtībām izrunāja Jurkovskis.
Viņš gulēja krēslā blakus pienaini baltam, slēgtam cilindram, kurā snauda, peldēdams dziedinošā šķidrumā, pārsiešanas un injekciju izmocītais, kailais Dauge.
Rīdams asaras, Mihails Antonovičs skatījās te uz cilindra izliekto vāku, te uz Jurkovska seju, kas bija melna kā ogle, te uz Bikova seju, ko gandrīz pilnīgi aizsedza tumšas aizsargbrilles.
— Neraudi, Mihail, — atkārtoja Jurkovskis, — labāk vēlreiz noskaņojies uz Golkondu …
Kad vadības kabīni piepildīja augstas un neatlaidīgas «tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt» skaņas, Aleksejs Petrovičs Bikovs noņēma brilles.
— Bākas, — viņš nomurmināja, miedzot acis. — Mūsu bākas! . . .
«Tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt.. .»
— Vai tu, Mihail, varētu lidot pēc šiem peilēju- miem? — čukstēja Jurkovskis. Ass, gavilējošs lepnums zaigoja viņa iegrimušajās acīs.
— Protams … Skaidrs, ka varētu! — Resnais stūrmanis berzēja vaigus, bet asaras joprojām lielām lāsēm bagātīgi krita uz vadības pults. — Un ne tikai es, kurš katrs iesācējs varēs! … Uzliec taču brilles, Aleksej! — viņš pēkšņi iesaucās žēlabainā balsī. — Atkal gribi kļūt akls? …
«Tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt,» skanēja Kosmosā virs bezdibenī grimstošajiem tuksnešiem un purviem, virs ugunīgajiem mākoņiem, virs sadragātajiem kuģiem, virs sakropļotā «Mazulīša», virs Bogdana nezināmā kapa, virs mūžīgi dārdošās Golkondas krātera .. .
— Līdz «Ciolkovskim» palicis pusotra tūkstoša kilometru, — sacīja Mihails Antonovičs un pasniedzās beidzot pēc kabatas lakatiņa.
— Tu nedrīksti raudāt, Mihail, — čukstēja Jurkovskis. — Darbs ir paveikts . . . Mēs … nespējām veikt vairāk . . . Bet ceļš tagad ir brīvs. Un mēs atgriežamies. Bikovs … es … un Georgs.
Bikovs atkal uzlika brilles.
«Tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt,» dziedāja tālās bākas.
Trešās daļas beigas