Aleksejam Petrovičam Bikovam, Zemes un Venēras tuksnešu uzveicējam un tā tālāk un tā tālāk, Augstākās Kosmonautikas skolas trešā kursa ziedam no
necienīgā planetologa Volodjas Jurkovska
sveiciens!
Vai Tev, mans sarkanādainais brāli, nešķiet, ka mūsu sarakstei ir mazliet konvulsīvs raksturs? Pēdējos divarpus gados (izlabo, ja es kļūdos) esmu nosūtījis Tev četras vēstules, uz kurām saņemta tikai apmēram viena. Un arī šī vienīgā bija rakstīta plašā rokrakstā uz pus- lappuses. Vēsturei ir zināms tikai vēl otrs tikpat intensīvas sarakstes gadījums, proti, cara Ivana Bargā korespondence ar aizbēgušo kņazu Kurbski. Vēsture apliecina, ka abas augstās puses septiņpadsmit gadu laikā pamanījušās uzrakstīt tikai sešas vēstules. Ivans Bargais uzrakstījis divas, Kurbskis savukārt četras, pēc tam nomiris, droši vien no pārpūles. Mūsu laikos cilvēki ir stiprāki, un tā es rakstu Tev piekto. Tiesa, lai tas notiktu, bija vajadzīgs liels gribas spēks un zināmu apstākļu sagadīšanās.
Vakar medicīniskajā apskatē vecākais ārsts Ļeontjevs, atbalstījis savu pirmo zodu uz otrā, otro — uz trešā, bet pārējos — uz krūtīm, paziņoja, ka aizliedz man piedalīties trešajā ekspedīcijā ap Golkondu un ieteic nodarboties ar ārstniecisko vingrošanu un sulīgiem (iedomājies tikai!) bifštekiem! Miegs, sporta zāle, baseins, jonu duša, bibliotēka, pēc tam redzēs, kā būs. Es nestrīdējos. Katrs strīds ar Ļeontjevu noved vienīgi pie tā, ka rodas iespēja aplūkot viņa zodus, kurus viņš paceļ pret griestiem, un dzirdēt domīgu repliku:
«Hm .. . Nekādi nevaru atminēties, kad nākamais kuģis dosies uz Zemi!»
Tā es pirms stundas pavadīju zēnus ekspedīcijā un aiz lielām bēdām nolēmu izlādēties, rakstot vēstuli. Savā laikā Tu lūdzi mani pastāstīt, kā tas notika. Cik atceros, vaļas trūkuma dēļ toreiz es ieteicu Tev lasīt laikrakstus un skatīties populāras televīzijas pārraides. Tagad man laika diezgan.
Pirms astoņpadsmit mēnešiem, tas bija apmēram tais dienās, kad Tu mocījies ar eksāmeniem, pēc Krajuhina pavēles bez svinīgām runām un orķestra no starpplanētu bāzes «Ciolkovskis» pacēlās trīs «Hiusa» tipa fotonu raķetes un ar pusotras stundas intervāliem cita pēc citas ienira Venēras atmosfēras sārtajā dūmakā. Pirmais kuģis gāja ar Bezūdens Okeānu Admirāļa Mihaila Antono- viča Krutikova vimpeli. Admirālis, korpulents un nevainojami noskuvies, pats personīgi stājās pie vadības pults. Viņa acis staroja. Spļaudams violetas ugunis, varenais kuģis traucās pēc otrās klases kosmodroma «Urāna Golkondas» bāku peilējumiem. Trīsreiz ugunīgās debesis ieblāzmojās violetos uzliesmojumos. Trīsreiz pāršķēlās smagie mākoņi. Trīsreiz nodrebēja piķa rūdas smiltāji. Smagi iepletušies un ar reaktoru kolonām šķembās ierakušies, pieckājainie tērauda giganti beidzot nostājās blakus.
No tiem izkāpa cilvēki spektrolīta ķiverēs, izkrāva automātiskas tanketes, zemes rokamos agregātus, kā- purķēžu transportierus ar hermētiskām kabīnēm. Cilvēki sadalījās grupās. Astoņi ar diviem transportieriem, kurus piekrāva ar mīnām, devās uz austrumiem spridzināt klintis, paplašināt kosmodromu, uzstādīt papildu bākas. Viņi nozuda melnajā dūmakā, un drīz vien aiz apvāršņa atskanēja dobja dārdoņa un uzšāvās pinkainas sprādzienu sēnes.
Divdesmit celtnieki Viktora Gaidadimova vadībā (tas, kurš uz Marsa būvēja Lielā Sirta ostu) iesēdās savās savādajās mašīnās un nesteigdamies devās uz dienvidiem, pretī kalnu grēdai, lai tur plānotu un attīrītu būvlaukumu nākamajai pilsētai un raktu būvbedres. Tai pašā virzienā četru kilometru lieliem lēcieniem aizjoņoja divi raķetomobiļi ar astrobiologiem: svešu planētu floras un faunas cienītāji steidzās uz Karsto purvu, aiz satraukuma kratīdamies uz saviem formalīna traukiem un paraugu kastēm.
Kā pēdējie — solīdi un ar cieņu —- aizgājām mēs, ģeologi. Mēs zinājām savu vērtību. Grupas vadītājs — Pavels Nikolajevičs Lins deva komandu, un mēs, sasēdušies transportieros, virzījāmies uz ziemeļiem, pretī Dūmu jūras krastiem, dzīdami sev pa priekšu daudzroku robotu barus — tur bija divkājaini, seškājaini un uz kāpurķēdēm. Roboti, kas bija ietrenēti uz aktīvām vielām, virzījās izklaidus ķēdē, pa ceļam apostīdami iežus, izvēloties paraugus, pierakstot, aprēķinot, saglabājot atmiņā un laiku pa laikam paziņojot mums savu pētījumu rezultātus. Viņi darbojās metodiski un noteikti, un mums jau likās, ka mēs tikai krausim somās gatavus atklājumus. Taču Dūmu jūrā notika aizķeršanās.
Roboti sastapās ar nolādētās aveņsārtās plēves laukiem, kuri tur aizņem burtiski tūkstošiem hektāru. Radiācija bija pārāk spēcīga robotu programai, un viņi izlēca no Dūmu jūras gluži kā applaucēti un ilgi kvernēja uz vietas, kā apdulluši kustinādami taustekļus. Uz ātru roku nācās pārkārtot programu, un roboti atkal varonīgi metās uzbrukumā un sanesa sarkano plēvi tādā daudzumā, ka mēs nezinājām, kur to likt. Astrobiologiem bez atlīdzības tika nodotas desmit tonnas šī sarkani violetā draņķa. Starp citu, izrādījās, ka mūsu minējums bijis pareizs: tās patiešām ir mikroorganismu kolonijas, kuras saviem dzīvības procesiem izmanto radioaktīvās sabrukšanas enerģiju. Pierādīta arī sarkanās plēves neapšaubāma tieksme uz apakšzemes sprādzienu centriem. Viens otrs šeit cer to izmantot kā indikatoru, kas brīdinātu no briesmām. Ja mēs toreiz būtu zinājuši! . . .
Sākās uzbrukums Golkondai. Rēca dzinēji, skraidīja cilvēki, drāzās transportieri, saceldami melnu putekļu mākoņus. Šur tur jau strīdējās, viens otrs jau brēca ēterā, brīdinādams, ka nav lidojis uz šejieni niekoties, bet vecākais ārsts Ļeontjevs vienam otram jau sāka injicēt aradiatīnu un sirdīgi vaicāja, kad aties nākamais kuģis uz Zemi . . . Pēc dažām stundām «Hiusi» aizlidoja un atgriezās ar pastiprinājumu: pēc «Hiusiem» no ugunīgajiem mākoņiem sāka birt automātiskās kravas raķetes, bāztin piebāztas ar materiāliem, ierīcēm, pārtiku, grāmatām, apģērbu. Ar katru minūti Cilvēka roka aizvien spēcīgāk sažņaudza Golkondas melno rīkli.
Un Golkonda padevās. Golkonda pacēla ķepiņas. Viņa vēl kauc, mutuļo, biedē ar ugunīgajiem mākoņiem un visvisādu pirotehniku, taču tagad tas vairs nevienu, izņemot jauniņos, neietekmē. Pat Melnās vētras mums vairs nav bīstamas — mūsu meteorologi ar ūdeņraža bumbām iznīcina tās jau dīglī. Tur, kur mēs kādreiz izklājām selēna palagus, tagad izpleties augstākās klases kosmodroms. Tas pieņem un nosūta līdz simt kuģiem mēnesī. Apmēram piecdesmit kilometru uz dienvidiem pie kalnu grēdas atzarojuma — pilsēta. Uz to ved astoņas lieliskas stikla masas šosejas. Pilsētas centrā stāv mūsu «Mazulītis». To atrada, izgrieza no zemes un kopā ar apkusušo akmeni uzlika uz plastmetāla pamata. Uz bruņām iekalts īss uzraksts: «Pirmajiem». Tas ir piemineklis Anatolijam Jermakovam, Bogdanam Spicinam, Tahmasibam Mehti un viņu biedriem.
Jā, Aļoša, Golkonda padevās! Ko nu par Golkondu! Drīz vien visa Venēra atradīsies pie uzvarētāja kājām. Pašlaik tiek pētīts smagā ūdens ezeru un purvu gredzens Golkondas apkārtnē (vēl līdz šim nav skaidrs, no kurienes tanīs rodas ūdens; sākumā domāja, ka šie ezeri un purvi kaut kādā veidā saistīti ar Golkondu, bet pirms diviem mēnešiem tāds pats liels smagā ūdens ezers tika atklāts otrā Venēras puslodē, vairāku tūkstošu kilometru attālumā no mums). Irgensens nosēdās dienvidpolā. Tur atklāta pilnīgi jauna pasaule — nepārskatāmi sarkanu koku meži, zaļi ezeri, dīvaini dzīvnieki, zem trakojošas stratosfēras kupola noslēpies neparastas dzīvības rezervāts. Tiek gatavota ekspedīcija uz ziemeļpolu. Ja Venēras ziemeļu polārā cepure būs kaut mazliet līdzīga savai dienvidu māsai, es šai planētai daudz ko piedošu. Šeit, uz vietas, mūsu ekspedīcijas laužas aizvien dziļāk un dziļāk melnajos smiltājos viņā pusē Karsto purvu gredzenam. Bet man, vai saproti, paraksta vannas un ieteic rīt bifštekus.
Starp citu, par bifštekiem.
Nesen es sastapu Mihailu Antonoviču. Viņš stāstīja, ka Augstākās Kosmonautikas skolas priekšnieks atsaucoties par Tevi ļoti labi. Tais pašās domās par Tevi ir arī pats Mihails. Tu jau zini viņa runāšanas manieri: «Aļo- šeņka? No viņa iznāks lielisks stūrmanis, 1-lielisks, tu redzēsi!» Es par Tevi no visas sirds priecājos, sarkan- ādaini!
Man nācās uz pusstundu atrauties no vēstules un uzklausīt mana kaimiņa kibernētiķa Ščerbakova sūrošanos. Tu droši vien zini, ka uz ziemeļiem no kosmodroma ceļ grandiozu apakšzemes kombinātu, kur pārstrādās urānu un transuranīdus. Cilvēki strādā sešās maiņās. Roboti — bez pārtraukuma; lieliskas mašīnas — praktiskās kibernētikas pēdējais vārds. Bet, kā mēdz sacīt japāņi, arī pērtiķi krīt no koka. Tikko pie manis atnāca Sčerbakovs, nikns kā pats velns, un paziņoja, ka tā mehānisko idiotu banda (tieši viņa vārdi) šonakt izvazājusi vienu no lielajām rūdas noliktavām, noturēdama to, acīm redzot, par neparasti bagātu atradni. Programas robotiem bijušas dažādas, tāpēc uz rīta pusi daļa noliktavas satura atradusies kosmodroma noliktavās, otra daļa — pie Ģeoloģiskās pārvaldes ieejas, bet pārējais vispār nezin kur. Meklēšana turpinoties. Es kā vien prazdams nomierināju Ščerbakovu (gandrīz vai nomiru aiz piepūles, cenzdamies saglabāt nopietnu sejas izteiksmi) un atgriezos pie vēstules.
Taisnību sakot, laiks beigt. Spalva lūdzas atpūtā, un mani sauc uz procedūrām. Gribu vēl tikai Tev pavēstīt, ka Mihails pašlaik aizsūtīts uz Amalteju. Amalteja — tas ir piektais Jupitera pavadonis. Šo patiesību Tu droši vien uzzināji skolā, bet, protams, aizmirsi. Tur pašlaik gatavo kaut ko interesantu. Un vispār — Tu būsi stūrmanis, vēlāk būsi arī kuģa kapteinis, es Tevi pazīstu. Taču «Aspice hoc sublimē candens, quem invocant omnes Iovem», tas būtu: «Paraugies uz šo cēlo spožumu, ko visi sauc par Jupiteru.» Sirsnīgi lūdzu — paraugies! Nākamais, lielais uzbrukums notiks Jupiteram.
Jā, Miša man sacīja, ka Dauge esot pilnīgi izveseļojies un nedodot Krajuhinam miera ar saviem nemitīgajiem lūgumiem nosūtīt viņu uz šejieni. Cēla rīcība, protams, bet Tu pie pirmās satikšanās tomēr mēģini viņu atrunāt. Lai pagaida, kamēr mēs šeit iedēstīsim dārzus. Runājot nopietni, es gluži vienkārši baidos par drudža atkārtojumiem. Un tomēr ellišķīgi gribas Jūs redzēt, sasodītie velni!
Paliec sveiks, sarkanādaini! Ceru, ka nepaies ne divi gadi, kad Tu man uzrakstīsi.
Sirsnīgs sveiciens sievai un dēliņam. Un noskūpsti, brāl, sievai roku.
Tavs V. Jurkovskis.
Venēra, Golkondas osta 19 … g. 7. II