Sekretārs palūkojās uz Bikovu ar savu vienīgo aci:
— No Vidusāzijas?
— Jā.
—• Jūsu dokumentus . . . Viņš uzstājīgi pastiepa pāri galdam tumšu, vēžu spīlei līdzīgu roku ar nesamērīgi garu rādāmo pirkstu; sekretāra rokai trūka pusdelnas un trīs pirkstu. Bikovs ielika šai rokā norīkojumu un personas apliecību.
Nesteigdamies atlocījis norīkojumu, sekretārs izlasīja:
«Ģeoloģijas ministrija komandē Padomju Savienības- Ķīnas Gobi tuksneša ekspedīcijas bāzes inženieri mehāniķi Alekseju Petroviču Bikovu sarunām par turpmākajām dienesta gaitām. Pamats — SPSVK pieprasījums . . .»
Pēc tam, uzmetis ātru skatienu personas apliecībai, viņš to atdeva Bikovam atpakaļ un norādīja uz durvīm, kas bija klātas ar melnu vaskadrānu:
— Ejiet iekšā. Biedrs Krajuhins jūs gaida.
— Norīkojums paliks pie jums? — Bikovs jautāja.
— Jā, norīkojums paliks pie manis.
Bikovs pieglauda matus un sakārtoja zamšādas jaku. Viņam šķita, ka vienacainais sekretārs lūkojas viņā it kā ziņkāri, it kā zobgalīgi. Bikovs sabozās, atvēra durvis un iegāja.
Plašā, krēslainā kabinetā logi bija aizsegti ar bambusa pīteņiem. Vājajā gaismā blāvi atspīdēja kailas plastmasas sienas. Grīdu klāja mīksta, sarkana grīdsega. Bikovs pavērās apkārt, acīm meklēdams kabineta saimnieku, un pie plata, tukša rakstāmgalda ieraudzīja divus
plikus pakaušus. Viens — bāls, pat iepelēks, nekustīgi slējās virs apmeklētāju krēsla atzveltnes, otrs — gaiši dzeltenīgs, noliecies pār papīra mapēm galda pretējā pusē, šūpojās, it kā tā īpašnieks neuzticīgi apošņātu rasējumus un zilās gaismas kopijas.
Tad Bikovs pamanīja vēl trešo pakausi: tas piederēja nejēdzīgi resnam, pelēkā kombinezonā tērptam stāvam, kas bija izstiepies uz grīdsegas un pelēko, kailo galvu neveikli iespiedis kaktā starp sienu un seifu. No viņa kakla uz pagaldi stiepās resna virve . . .
Bikovs apmulsis pamīņājās uz vietas, atkal paraustīja jakas ātrslēdzēju un satraukti atskatījās uz durvīm. Šai mirklī dzeltenīgais pakausis nozuda. Kļuva dzirdama šņākoņa, un dobja, aizaukstēta balss apmierināti norūca: «Tur lieliski! Lieliski!» Tad aiz galda lēni izslējās smagnējs, sakumpis stāvs neilona darba virsvalkā.
Šim vīram bija milža augums un neparasti plati pleci, viņš laikam bija ļoti smags. Viņa seja ar brūnu, rievu izvagotu ādu atgādināja masku, plānās lūpas sakniebtas taisnā līnijā, un zem varenas, izriestas pieres auksti un vērīgi Bikovā urbās apaļas acis bez skropstām.
Kas jums, lūdzu? — vīrs iejautājās aizsmakušā balsī.
Es gribētu satikt biedru Krajuhinu, — Bikovs teica, uzmetis piesardzīgu skatienu plikgalvainajam stāvam, kas gulēja uz grīdsegas.
— Es esmu Krajuhins, — apaļo acu īpašnieks ari pašķielēja uz stāvu un alkal sāka blenzt uz Bikovu
Plikais pakausis krēslā joprojām nekustējās. Mirkli vilcinājies, Bikovs paspēra dažus soļus uz galda pusi un stādījās priekšā. Krajuhins klausījās, galvu noliecis.
— Ļoti priecājos, — viņš atturīgi sacīja. — Es gaidīju jūs jau vakar, biedri Bikov. Lūdzu, sēdieties! — viņš norādīja ar platu, lāpstai līdzīgu plaukstu uz krēslu. — Šeit, lūdzu. Atbrīvojiet vietu un sēdieties!
Galīgā nesaprašanā Bikovs piegāja pie galda, pagriezās pret krēslu un tik tikko apslāpēja satraukuma smieklus: uz krēsla gulēja savāds, ūdenslīdēju skafandram līdzīgs tērps no pelēka, elastīga auduma. Virs krēsla atzveltnes slējās apaļa, sudrabaina ķivere ar metāla sprādzēm.
— Noceliet to un nolieciet uz grīdas! — Krajuhins sacīja.
Bikovs atskatījās uz resno biedēkli kaktā blakus seifam.
— Tas arī ir speciālais tērps, — Krajuhins nepacietīgi ierunājās. — Sēdieties taču!
Bikovs steigšus atbrīvoja krēslu un mazliet samulsis apsēdās. Krajuhins, nemirkšķinādams acis, joprojām raudzījās viņā.
— Tā . . . — viņš pabungoja ar bālajiem pirkstiem pa galda virsu. — Nu tad, biedri Bikov, iepazīsimies. Sauciet mani par Nikolaju Zaharoviču. Ceru, ka satiksim. Turpmāk jums nāksies strādāt manā vadībā. Protams, ja .. . — Sarunu pārtrauca skarbs tālruņa zvans.
— Acumirkli, biedri Bikov … — viņš paņēma klausuli. — Klausos. Jā, es . . .
Viņš neteica vairs ne vārda, bet zilganajā videofona ekrāna gaismā Bikovs ieraudzīja, ka Krajuhina seja pēkšņi pietvīkst un uz kailajiem deniņiem uztūkst tumši vēnu mezgli. Cik varēja nojaust, runa bija par kaut ko ļoti svarīgu. Bikovs smalkjūtīgi nolaida acis un sāka aplūkot speciālo tērpu, kas gulēja uz grīdsegas blakus krēslam. Pa tērpa vaļējo apkakli varēja ielūkoties ķiverē. Kaut gan no ārpuses sudrabainā lode likās pilnīgi necaurspīdīga, Bikovam šķita, ka cauri ķiveres sieniņai viņš saskata rupjo grīdsegas rakstu. Bikovs noliecās, lai labāk izpētītu ķiveri, bet šai mirklī Krajuhins nolika klausuli un noklikšķināja pārslēdzēju.
— Izsaukt Pokatilovu! — viņš pavēlēja aizsmakušā čukstā.
— Tieši tā! — atsaucās kāds neredzams cilvēks.
— Pēc stundas.
-— Tieši tā, pēc stundas! . . .
Atkal noklikšķēja pārslēdzējs un iestājās klusums. Bikovs pacēla acis un ieraudzīja, ka Krajuhins ar plaukstām spēcīgi berzē vaigus.
— Tā, — viņš sacīja mierīgi, pamanījis Bikova skatienu. — Ir gan stulbenis! Runā vai nerunā — viss kā pret sienu . . . Lūdzu, atvainojiet, biedri Bikov. Pie kā tad mēs . . . Jā, jā . . . Vēlreiz lūdzu piedošanu. Ņemiet vērā, saruna būs ļoti nopietna, bet laika pamaz. Nemaz nav laika. Ķersimies pie lietas . . . Vispirms es gribētu iepazīties ar jums tuvāk. Pastāstiet par sevi.
— Ko tad īsti? — Bikovs jautāja.
— Vispirms biogrāfiju.
— Biogrāfiju? — inženieris pārlika. — Mana biogrāfija ir gaužām vienkārša. Esmu dzimis 19 .. . gadā ūdensceļu transporta darbinieka ģimenē Gorkijas tuvumā. Tēvs nomira agri, man vēl nebija ne trīs gadi. Līdz piecpadsmit gadu vecumam es augu un mācījos internātskolā. Pēc tam četrus gadus strādāju uz Volgas reaktīvajiem gliseriem amfībijām par motorista palīgu, bet vēlāk par motoristu. Spēlēju hokeju. Izlases komandas «Volga» sastāvā piedalījos divās olimpiādēs. Vēlāk iestājos virszemes transporta augstākajā tehniskajā skolā. Tā ir kādreizējā bruņu tanku karaspēka skola. («Kāpēc es tik daudz runāju?» iedzēla nepatīkama doma.) Tur es beidzu ekspedīciju kodolreaktoru transporta nodaļu. Nu . . . mani nosūtīja kalnos, uz Tjan- šanu . . . Pēc tam uz tuksnesi, uz Gobi. Tur es strādāju. Tur arī iestājos partijā. Kas vēl? Tas arī, liekas, viss.
— Patiešām, vienkārša biogrāfija, — piekrita Krajuhins. — Tātad pašreiz jums ir trīsdesmit trīs gadi?
— Pēc mēneša būs trīsdesmit četri.
— Un, protams, neprecējies?
Šāds priekšnieka jautājums Bikovam šķita visai netaktisks. Inženieris necieta aplinku mājienus par savu izskatu. Turklāt Bikovs pazina vismaz vienu sievieti, kas viņa saules apsvilinātajai sejai, platajam degunam un sarainajiem, sarkanīgajiem matiem nepiešķīra lielu nozīmi.
— Es gribēju teikt, — turpināja Krajuhins, —- ka vēl pirms pusgada jūs, liekas, bijāt neprecējies.
— Jā, — sausi atbildēja Bikovs, — arī šobrīd esmu neprecējies. Pagaidām . . .
Pēkšņi viņam kļuva skaidrs, ka Krajuhins zina par viņu ļoti daudz un nejautā, interesēdamies par atbildēm, bet lai gūtu «personīgu iespaidu» vai arī citā neizprotamā nolūkā. Tā bija nepatīkama atziņa, un Bikovs kļuva piesardzīgs.
— Pagaidām es esmu neprecējies, — viņš atkārtoja.
— Tātad, — Krajuhins sacīja, — tuvu radu jums nav?
— Tātad nav.
— Un jūs, tā sakot, esat pilnīgi viens un neatkarīgs . . .
— Jā, viens pats. Pagaidām viens pats.
— Kā jūs teicāt, kur strādājāt pēdējā laikā?
— Gobi tuksnesī…
— Ilgi?
— Trīs gadus . . .
— Trīs gadus! Visu laiku tuksnesī?
— Jā. Saprotams, bija ari daži īsi pārtraukumi. Komandējumi, kursi. . . Galvenokārt tomēr tuksnesī.
— Vai nav apnicis?
Bikovs padomāja.
— Sākumā bija grūti, — viņš sacīja piesardzīgi. — Vēlāk pieradu. Zināms, darbs tur nav no vieglajiem. — Atmiņā viņam atainojās ugunīgās debesis un melnie smilšu okeāni. — Bet arī tuksnesi var iemīlēt. . .
— Patiešām? — iesaucās Krajuhins. — Iemīlēt tuksnesi? Un jūs tiešām mīlat?
— Esmu pieradis, protams.
—- Kāds jūsu pēdējais amats?
— Gobi ekspedīciju bāzes apvidus atomtransportieru kolonas priekšnieks.
— Tātad mašīnas jūs pārzināt labi?
— Kā nu kuras …
— Kaut tos pašus jūsu apvidus transportierus.
Jautājums Bikovam šķita lieks, un viņš neatbildēja.
— Sakiet, — vai jūs pagājušajā gadā vadījāt Dauges ekspedīcijas glābšanas darbus?
— Es.
— Jūs lieliski tikāt galā! Bez jums viņi būtu aizgājuši bojā.
Bikovs paraustīja plecus:
— Mums tas bija diezgan parasts forsēts brauciens, nekas vairāk.
Krajuhins piemiedza acis.
— Bet, ja mani neviļ atmiņa, jūsu ļaudis taču ari cieta.
Bikovs pietvīka. Viņa jau tā sarkanīgā seja tagad iedvesa gandrīz bailes, un viņš nikni sacīja:
— Bija melnā vētra! Es nelielos, biedri Krajuhin. Ar mūziku maršē tikai parādēs. Tuksnešos tas ir sarežģītāk.
Viņš jutās neērti un nepatīkami. Krajuhins vēroja viņu ar nenoteiktu smīnu.
— Kā tad, kā tad … sarežģītāk . . . Trīs gadi tuksnesī. Tas nav maz. Tas ir labi. Sakiet, biedri Bikov, — vai ārpus darba vēl kaut kas jūs saista?
Apmulsis Bikovs paskatījās uz viņu:
— Kā jūs to domājat?
— Ko jūs darāt brīvajā laikā?
— Hm . .. Lasu, protams. Spēlēju šahu.
— Jums taču, šķiet, ir kādi darbi.
— Ir.
— Vai daudz?
— Nē, nav daudz. Divi raksti žurnālā «Kāpurķēžu Transports».
— Par ko jūs rakstījāt?
— Par reaktoru remontu lauka apstākļos. Personīgā pieredze.
— Reaktoru remonts . . . Ļoti interesanti: . . Kāds sporta veids, atskaitot hokeju, jūs vēl interesē?
— Esmu sambists,.. . Instruktors.
— Tas ir labi. Tā . . . Bet vai par astronomiju nekad neesat interesējies?
Bikovam šķita, ka Krajuhins ņirgājas par viņu.
— Nē, par astronomiju neesmu interesējies, — viņš atbildēja.
— Žēl!
— Iespējams . ..
— Man jums jāpasaka, Aleksej Petrovič, ka jūsu darbs pie mums, tā sacīt, zināmā mērā būs saistīts ar šo zinātni.
Inženieris sarauca pieri.
— Atvainojiet, es nesaprotu . ..
— Ko jums teica, kad sūtīja pie mums?
— Teica, ka sūta uz pārrunām par piedalīšanos zinātniskā ekspedīcijā. Uz kādu laiku . . .
— Bet, kādā ekspedīcijā, nesacīja?
— Kaut kur tuksnesī meklēt retās rūdas.
Krajuhins saspieda bālos pirkstus tā, ka tie noknikšķēja, un izstiepa plaukstas uz galda.
— Jā, protams, — viņš nomurmināja. — Pilnīgi dabiski. To viņi paši nezina. Tad, lūk, kā tas ir, Aleksej Petrovič, — viņš sacīja nopūzdamies. — Protams, astronomijai te nav nekādas nozīmes. Precīzāk — gandrīz nekādas. Vēl precīzāk: attiecībā uz jums — gluži nekādas. Šinī gadījumā nav svarīgi, ka jūs neesat interesējies par astronomiju. Jums tā diezin vai būs vajadzīga. Galu galā, ja vajadzēs, kaut ko palasīsiet pats, kaut ko pastāstīs citi. Bet galvenais ir tas, ka jūs nestrādāsiet šeit. Tā sakot, nestrādāsiet uz Zemes.
Bikovs nemierīgi pamirkšķināja acis. Viņam pēkšņi kļuva tikpat neomulīgi kā pirms pusstundas, pārkāpjot šī kabineta slieksni.
— Šķiet, ka es . . . nsaprotu jūs, — stostīdamies viņš ierunājās. — Nebūs jāstrādā uz Zemes? Varbūt uz Mēness?
— Nē, arī uz Mēness ne. Daudz tālāk.
Viss šķita kā dīvains sapnis. Atbalstījis zodu uz sakrustotajiem pirkstiem, Krajuhins turpināja:
— Par ko jūs tā brīnāties, Aleksej Petrovič? Būs jau trīsdesmit gadi, kopš cilvēki lido uz citām planētām. Vai, pēc jūsu domām, tie ir citādi, kaut kādi sevišķi ļaudis? Nekā tamlīdzīga. Gluži parasti cilvēki, tādi paši kā jūs. Dažādu specialitātu ļaudis. Es, piemēram, esmu pārliecināts, ka no jums iznāktu ievērojams kosmonauts. Starp citu, ne mazums kosmonautu atnāca pie mums, tā sacīt, no ārienes, piemēram, no aviācijas. Es saprotu, jūs kā inženieris, kura specialitāte atbilst Zemes apstākļiem, vienkārši nebijāt padomājis par iespēju piedalīties šādā pasākumā. Taču radušies tādi apstākļi, ka mēs sūtām ekspedīciju uz Venēru, un mums vajadzīgs cilvēks, kurš labi pārzina darbu tuksneša smiltājos. Diezin vai Venēras smiltāji daudz atšķirsies no jūsu iemīļotā Gobi tuksneša smiltājiem. Būs tikai mazliet grūtāk …
Bikovs pēkšņi atcerējās:
— Urāna Golkonda!
Krajuhins ātri, uzmanīgi palūkojās uz viņu:
— Ja, Urana Golkonda. Nu redzat, jus jau gandrīz visu zināt.
— Venēra … — Bikovs lēni teica. — Urāna Golkonda . .. — Viņš pašūpoja galvu un pasmaidīja. — Es — un pēkšņi uz debesīm! Neiespējami!
— Kāpēc ne, tik liels grēcinieks jūs neesat. Bez tam mēs taču jūs nesūtām uz paradīzes dārzu. Bet varbūt … — Krajuhins pieliecās un klusākā balsī piebilda: — … jūs baidāties?
Bikovs pārlika.
— Saprotams, tā pabailīgāk jau ir, — viņš atzinās. — Un pat vairāk — pa īstam bail. Es . . . es taču varu arī netikt galā. Tiesa, ja no manis prasīs tikai to, ko es zinu un protu, tad kāpēc gan ne? — Viņš paskatījās uz Krajuhinu un pasmaidīja. — Nē, tik nobijies neesmu, lai atteiktos. Jums jāsaprot, tas nāk tik negaidīti. Un bez tam kāpēc jūs . . . Vai jūs esat pārliecināts, ka tikšu galā?
— Esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūs tiksiet galā. Pats par sevi saprotams, ka tur būs grūti, pat ļoti grūti. Droši vien būs briesmas, par kurām šobrīd mums nav pat ne jausmas . . . Taču jūs tiksiet galā.
— Jums tas labāk zināms, biedri Krajuhin.
— Jā, man arī tā šķiet. Tātad, Aleksej Petrovič, uzskatīsim, ka jūs nejozīsiet tūlīt uz savu ministriju un nelūgsieties, lai jūs atbrīvo no dienesta vājas veselības vai ģimenes apstākļu dēļ!
— Biedri Krajuhin!
— Pēc jūsu domām, tas nav iespējams? — Krajuhina seja satumsa. — Ne tādi vien kā jūs, sēžot te, šai pašā krēslā, izturējās kā nožēlojami gļēvuļi. — Viņš pārvilka ar plaukstu pāri sejai. — Atklāti sakot, es jau sen biju metis acis uz jums un ļoti priecājos, ka neesmu vīlies.
Bikovs apmulsis nokrekšķinājās un pavērsa skatienu sāņus. Tad attapies jautāja:
— Kā jūs mani pazīstat, biedri Krajuhin?
— No Dauges ekspedīcijas glābšanas. Šo ekspedīciju rīkoja mūsu komiteja, un kopš tā laika es turu jūs uz grauda. Pieprasīju jūsu raksturojumu un visu pārējo. Pienāca laiks, un mēs jūs uzaicinājām.
— Skaidrs.
— Parasti mēdz dot laiku pārdomām. Nedēļu, dažreiz pat mēnesi. Taču patlaban mēs gaidīt nevaram. Iz- lemiet, Aleksej Petrovič! Brīdinu: ja jūs kaut mazliet šaubāties, atsakieties tūlīt, uz vietas! Ļaunā neņemsim.
Bikovs iesmējās.
—- Nē, biedri Krajuhin, es neatteikšos. Ja jūs domājat, ka es tikšu galā, — neatteikšos. Esmu ar mieru. Negaidīti gan tas nāca, bet nekas, pieradīšu. Esmu ar mieru.
—- Nu redz, cik lieliski.
Krajuhins mierīgi pamāja ar galvu un palūkojās pulkstenī.
— Tagad vēl kas. Ekspedīcija nebūs pārāk ilga, lielākais — pusotra mēneša. Tas jūs apmierina?
— Apmierina . . .
— Nekā vairāk par gaidāmo darbu es jums nepaskaidrošu. Uzzināsiet vēlāk. Mums ir ļoti maz laika. Lūdzu iegaumēt vienu: rīt mēs izlidojam.
— Rīt? Uz Venēru?
— Nē, uz Venēru vēl ne tik drīz. Pagaidām pastrādāsim tepat uz Zemes. Tikai ne šeit, Maskavā, bet citur. Jā, pie reizes, kur ir jūsu bagāža?
— Lejā, garderobē. Mantu man nav daudz — čemodāns un lauka soma. Nebiju domājis . . .
— Tam nav nozīmes. Kur jūs gribat apmesties? Es ieteiktu «Prāgu». Tas ir tepat blakus.
Bikovs pamāja:
— Zinu. Laba viesnīca.
— Ļoti laba. Tagad es jūs atlaižu, bet, teiksim, pēc … — viņš atkal paskatījās pulkstenī, — pēc kādām divām stundām, tieši septiņpadsmitos nulle nulle, biedri kosmonaut, gaidīšu jūs atkal šeit. Te jūs šo to uzzināsiet. Vai jūs esat jau pusdienojis? Droši vien neesat. Ēdnīca ir trīspadsmitajā stāvā. Paēdiet, atpūtieties bibliotēkā vai klubā — tas arī ir tepat, šajā pašā ēkā, — un septiņpadsmitos nulle nulle esiet klāt. Bet tagad ejiet. Es tūliņ, tā sacīt, vienam otram pamazgāšu galvu.
Vēl aizvien mazliet satraukts, Bikovs piecēlās un, mirkli šaubījies, uzdeva jautājumu, kas viņu satrauca jau ilgāku laiku:
— Biedri Krajuhin, kāds ir šīs iestādes pilns nosau- kūms? Komandējuma apliecībā rakstīts «SPSVK», bet es, šķiet, esmu atšifrējis nepareizi.
— SPSVK — tā ir Starpplanētu Satiksmes Valsts Komiteja pie Ministru Padomes. Es esmu komitejas priekšsēdētāja vietnieks.
— Pateicos, — Bikovs teica.
«Starpplanētu Satiksmes Komiteja,» viņš nomurmināja, iedams uz durvīm. «Nu kā tad … Bet es domāju — Starptautisko Politehnisko Sakaru Valsts Komiteja … Saīsinājums tas pats …»
Durvīs Bikovs saskrējās ar kādu gara auguma vīru, kas neatturami traucās iekšā kabinetā. Inženieris paguva tikai ievērot, ka šis cilvēks valkā lielas brilles greznā, melnā ietvarā un ir ārkārtīgi bāls. Bikovu viņš nepamanīja un, pagrūdis to krūtīs, tieši uz sliekšņa iesāka:
— Nikolaj Zaharovič! …
— Kur ir sestais reaktors? — inženieris sadzirdēja Krajuhina draudīgo, aizsmakušo basu.
— Bet atļaujiet, Nikolaj …
— Es prasu: kur ir sestais reaktors?
Bikovs aizvēra durvis un devās uz pieņemamās istabas izeju. Tumšsejainais sekretārs ar vientuļās acs skatienu pavadīja inženieri un atkal noliecās pār galdu.