«Skaitot no Saules, Venēra ir otrā planēta pēc kārtas. Tās vidējais attālums no Saules 0,723 astronomiskās vienības -— 108 miljoni km. Pilnu apriņķojumu ap Sauli Venēra veic 224 dienās 16 stundās 49 minūtēs un 8 sekundēs. Vidējais kustības ātrums pa orbītu 35 km/sek … Venēra ir mums vistuvākā planēta. Kad Venēra nonākusi starp Zemi un Sauli, tās attālums līdz Zemei var sasniegt 39 milj. km .. . Kad Venēra atrodas aiz Saules, tās attālums no Zemes ir 258 milj. km . .. Venēras diametrs 12 400 km, saplakums neievērojams. Pieņemot attiecīgos Zemes lielumus par 1, Venēras diametrs ir 0,973, virsmas laukums — 0,95, tilpums — 0,92, smaguma spēks uz virsmas — 0,85, blīvums — 0,88 (jeb 4,86 g/cm3 ), masa — 0,81 … Rotācijas periods ap asi — apmēram 57 stundas . . . Venēru apņem ārkārtīgi blīva atmosfēra, kas sastāv no ogļskābās gāzes un tvana gāzes, kurā peld kristāliskā amonjaka mākoņi.. . Pašreiz Venēru pēta no vairākiem pagaidu un pastāvīgiem mākslīgiem pavadoņiem, no kuriem divi pieder PSRS Zinātņu akadēmijai. Vairāki mēģinājumi nosēsties uz Venēras (Abrosimovs, Nisidzima, Sokolovskis, Si Feņ- ju u. c.) un uzsākt tās virsmas tiešus pētījumus bijuši neveiksmīgi.»
Bikovs paskatījās uz Venēras krāsaino fotouzņēmumu — dzeltenīgs disks ar zilganām un oranžām ēnām uz samtaini melna fona — un aizsita ciet smago sējumu. «Vairāki mēģinājumi nosēsties… un uzsākt tiešus pēli jumus bijuši neveiksmīgi.. .» īsi un skaidri. Jā, mēģinājumi notikuši. Bikova atmiņā pamazām uzausa viss, ko viņš zināja no grāmatām un laikrakstiem, no televīzijas lekcijām un īsiem, skopiem TASS ziņojumiem.
Trešā gadu desmita beigās pēc pirmajiem lidojumiem uz Mēnesi gandrīz visi objekti pusotra miljarda kilometru attālumā no Zemes cilvēkiem bija jau zināmi. Radās jaunas zinātnes — Mēness, Marsa, Merkūra, lielo planētu pavadoņu un dažu asteroīdu planetoloģija un planetogrāfija. Kosmonauti — it īpaši tie, kam mēnešiem un p<it gadiem ilgi nācās strādāt tālu no Zemes, — pierada pie Mēness līdzenumu irdenajiem mūžseno putekļu nogulumiem, pie Marsa sarkanajiem tuksnešiem un nīkulīgajām saksaula birzītēm, pie Merkūra ledainajiem bezdibeņiem un balti nokaitētajiem kalnājiem, pie svešajām debesīm ar daudzajiem mēnešiem, pie Saules, kas atgādināja spožu zvaigznīti. Simtiem starpplanētu kuģu šķērsoja Saules sistēmu visos virzienos. Sākās jauns starpplanētu telpas iekarošanas posms: cilvēce devās apgūt lielās planētas — Jupiteru, Saturnu, Urānu, Neptunu un Venēru.
Venēra bija to pētāmo objektu skaitā, kam Zemes zinātnieki uzmanību pievērsa vispirms. Tās nelielais at- tālums no Zemes un Saules, Venēras un Zemes fizikālo lielumu zināma līdzība un līdz ar to pavisam neprecīzas
ziņas par tās uzbūvi saistīt saistīja zinātniekus kosmonautus.
Sākumā, kā parasts tādos gadījumos, darbā laida ierīces bez pilotiem. Panākumu nebija nekādu. Blīva, okeāna dūņām līdzīga mākoņu sega neļāva neko saskatīt. Simtiem kilometru garas parastās un infrasarkanās fotolentes rādīja vienu un to pašu ainu: baltu, viendabīgu, necaurlaidīgu priekškaru — domājams, ļoti biezu miglas slāni. Cerības neattaisnoja arī radiooptika. Venēras atmoslērā radiostarojums vai nu pilnīgi absorbējās, vai arī atstarojās no visaugstākajiem atmosfēras slāņiem. Lokatoru ekrāni vai nu palika melni, vai arī mirdzēja mierīgā, neko nevēstošā gaismā. Telemehānis- kās un kibernētiskās tanketes laboratorijas, kas tik labi bija veikušas savu uzdevumu Mēness un Marsa sākotnējos pētījumos, nepārraidīja nekādas ziņas. Tās pazuda bez pēdām uz visiem laikiem kaut kur šīs rožaini pelēcīgās mākoņu masas blīvā okeāna dzīlēs.
Tad uzbrukumā devās drošsirži. Trīs ekspedīcijas, kas bija apgādātas ar tā laika modernāko tehniku, ar pasaulē labākajiem starpplanētu kuģiem, cita pēc citas ienira mīklainās planētas atmosfērā. Pirmais kuģis sadega, nepaguvis noraidīt nekādu ziņu (tajā vietā, kur ienira raķete, novērotāji fiksēja nespodru uzliesmojumu). Otrā ekspedīcija ziņoja, ka sāk nolaisties, bet pēc divdesmit minūtēm — ka viņu kuģi rauj līdzi neiedomājami spēcīgas atmosfēras plūsmas. Tad tā apklusa uz mūžiem. Trešajai ekspedīcijai izdevās laimīgi nosēsties uz planētas. Kaut kādu neizprotamu Venēras atmosfēras untumu dēļ ar ekspedīciju izdevās uzturēt sakarus veselu diennakti. Ekspedīcijas priekšnieks ziņoja par smilšu vētrām, par virpuļviesuļiem, kas rauj līdzi veselas klintis, par sarkanu tumsu, kas ietin visu apkārtni. Tad apklusa arī šī ekspedīcija, bet pēc dažām dienām kāds ļoti steidzīgi ierunāja miķrofonā: «Drudzis, drudzis, drudzis . . .» Tas bija ekspedīcijas pēdējais signāls.
Triju ekspedīciju bojā eja tik īsā laikā — tas bija par daudz! Kļuva skaidrs, ka doties uzbrukumā Venērai var tikai pēc jaunas, ļoti rūpīgas sagatavošanās. Nepieciešama bija pedantiska, vispusīga un pamatīga izlūkošana.
Starptautiskais kosmonautu kongress izstrādāja Venēras pētīšanas piecpadsmitgadu plānu. Šai nolūkā cilvēce izmantoja visu bagātīgo zinātnes un tehnikas arsenālu: uzbūvēja vairākus mākslīgos pavadoņus observatorijas un apgādāja tās ar automātiskām iekārtām. Lietoja pašgājējas zondes izlūkus, infrasarkano un elektronisko optiku, jonoskopiskās iekārtas un vēl daudz ko citu. Iegūtās informācijas nepārtraukti apstrādāja ar pasaules lielāko elektronu skaitļošanas mašīnu palīdzību. Venēras stratosfēru izpētīja ar precizitāti, kas pārsteidza pat zinātniekus. Beidzot zinātnieki noteica arī Venēras rotācijas periodu. Vispārējos vilcienos sastādīja Venēras kalnu grēdu karti, izmērīja tās magnētiskos laukus. Darbus veica sistemātiski un mērķtiecīgi.
Franču mākslīgais pavadonis uz Venēras atklāja paaugstinātas jonizācijas apgabalu. Pēc kāda laika šo faktu apstiprināja ari Padomju Savienības, Ķīnas un Japānas pētnieki. Izrādījās, ka sevišķi augstās jonizācijas apgabals, kas aizņem apmēram pusmiljona kvadrātkilometru, izveidojas periodiski stingri noteiktā planētas virsmas rajonā un ka šis apgabals nav saistīts ar biezo mākoņu slāni, un tātad nerodas atmosfērā. Atlika pieņemt, ka jonizācijas avots ir saistīts ar Venēras cieto virsmu. Ja jonizāciju rada radioaktīvs starojums, tad tā cēlonis varēja būt tikai milzīgas koncentrācijas radioaktīvas rūdas. Nosaukums «Urāna Golkonda» radās gluži pats no sevis.
Tagad jautājums pavērsās citā plāksnē. Cilvēcei vēl joprojām nepietika smago aktīvo elementu. Izkliedēto elementu ieguves tehnoloģija attīstījās lēni, katrā ziņā pieprasījums pēc aktinoīdiem vairākkārt pārsniedza bagātināšanas rūpnīcu ražošanas jaudu, bet to mākslīgā ieguve izmaksāja pārāk dārgi. Tīri akadēmiskai, zinātniskai interesei par Venēru pievienojās daudz praktiskāki apsvērumi.
Atkal sekoja vairākas ekspedīcijas. Gāja bojā Soko- lovskis, Starptautiskā kosmonautu kongresa viceprezidents. Bezbailīgais Nisidzima atgriezās Nagojā sakropļots, zaudējis redzi. Ķīnas labākais pilots Ši Feņ-ju pazuda bez vēsts. Acīm redzot, līdzšinējie uzbrukuma ieroči cīņā pret šo planētu nederēja. Tā it kā ņirgājās par cilvēku pūlēm. Analizējot trūcīgos datus par ekspedīciju bojā ejas iemesliem, noskaidrojās, ka sekmīgi nosēsties uz Venēras varēs tikai tad, ja pilnīgi atteiksies no agrāk izveidotajām starpplanētu lidojumu tehnikas formām un principiem. Starptautiskais kongress uzaicināja zinātniekus pagaidām neizdarīt jaunus lidojumus ar vecajiem starpplanētu kuģiem un izsludināja prēmiju par jauna veida starpplanētu transporta līdzekli, kas bez briesmām spētu izlauzties cauri Venēras atmosfēras verdošo bruņu kārtai. Padomju Savienībā pilnā sparā strādāja pie fotonu raķetes radīšanas. Arī citas valstis meklēja jaunus ceļus.
Divus gadus pirms mūsu stāstījuma centrālajos laikrakstos parādījās ziņojums par to, ka uz paša lielākā mākslīgā Zemes pavadoņa «Vejdadi Ju-i» («Lielā draudzība») Padomju Savienības un Ķīnas bezgravitācijas metāla liešanas meistari (šāda liešana notiek bezsvara apstākļos) stājušies pie pirmās fotonu raķetes korpusa atliešanas. Un iespējams — tieši ar šo raķeti Bikovam un viņa biedriem lemts izlauzties uz Venēras tuksnešiem .. . kas «diezin vai daudz atšķirsies no jūsu iemīļotā Gobi tuksneša smiltājiem» .. .
Vai nu fotonu, vai atomu raķete, vai nu atšķiras Venēras smiltāji no Zemes smiltājiem, vai neatšķiras, bet viens ir skaidrs — ekspedīcijai viegli neklāsies. Starpplanētu lidojumi un, galvenais, darbs uz citām planētām ir trīskārt smags un sarežģīts. Lai iekarotu Venēru un pusleģendārās Golkondas bagātības, nepieciešamas milzīgas zināšanas, dzelzs veselība un ārkārtīga izturība, jābūt īstam kosmonautam — vienam no tiem varoņiem, kurus rāda filmās un sagaida ziediem vai arī.. . apglabā bezgalīgā izplatījuma drūmajos bezdibeņos. Vai pieticīgajam inženierim Bikovam pietiks zināšanu, veselības un izturības? Tomēr .. .
Krajuhins to zina labāk. Krajuhins ir SPSVK — Starpplanētu Satiksmes Valsts Komitejas priekšsēdētāja vietnieks. Un, ja Krajuhins ir pārliecināts, ka Bikovs tiks galā, tad Bikovs arī tiks galā. Galu galā šie kosmonauti ir tādi paši cilvēki kā visi citi. Ja viņi spēj, spēs arī Bikovs.
Pēkšņi Bikovs apjēdza, ka cieši lūkojas acīs skaistai bibliotekārei, kura sēž pie galdiņa viņam pretim. Meitene sabozās, bet tad neizturējusi iesmējās. Bikovs saīga. Jā, vajadzēs nosūtīt telegramu uz Ašhabadu, ka komandējums ieilgs. Žēl, nevarēs satikties pirms ekspedīcijas . . . Bet ko gan tas dotu? Vai tad dažās minūtēs var izteikt to, par ko ieminēties vairāku gadu laikā nebija radusies drosme? Paļausimies uz likteni. Kad Aleksejs atgriezīsies (atmiņā pavīdēja uzņēmums ilustrētā žurnālā: kosmosa varoņi atgriežas no grūtā lidojuma — ziedi, smaidi, sveicienam paceltas rokas .. .), kad atgriezīsies, tad paņems atvaļinājumu un brauks uz Ašhabadu. Viņš dosies uz kādu māju, piespiedīs zvana pogu un tad . . .
Bikovs paskatījās pulkstenī. No pulksten pieciem trūka tikai dažas minūtes. Viņš piecēlās, viegli pakla- nijas, atdeva smaidošajai meitenei enciklopēdiju un devās pie Krajuhina.
Pieņemamajā istabā vienacainais sekretārs pamāja viņam kā senam paziņam. Bikovs vēlreiz paskatījās pulkstenī (bija bez minūtes pieci), noglauda ar plaukstu matus, sakārtoja jaku un droši pavēra kabineta durvis.
Šķita, ka viņš nonācis citā telpā. Bambusa pīteņi bija pacelti, pa plaši atvērtajiem logiem jautrā straumē plūda saule, apmirdzēdama gaišas, samtainas plastmasas sienas. Krēsls pie galda nobīdīts sāņus, uz tā vēl joprojām atradās skafandram līdzīgais speciālais tērps. Grīdsega, kas tagad bija satīta, stiepās gar sienu. Kabineta vidū uz spoža parketa stāvēja dīvains priekšmets: tas atgādināja milzīgu, pelēku bruņurupuci uz piecām resnām, stabveidīgām kājām. Virs grīdas sfēriskās, gludās bruņas pacēlās vismaz metra augstumā. Bruņurupuci aplūkoja vairāki pieliekušies cilvēki.
Kad Bikovs ienāca, viens no viņiem — mazliet sakumpis plecīga auguma vīrietis ar lielām, melnām aizsargbrillēm, kas aizsedza pusi sejas, pacēla kailu, saulē spīdošu, dzeltenu pakausi un piesmakušā Krajuhina balsī sacīja:
— Te nu viņš ir! Biedri, atļaujiet stādīt jums priekšā komandas sesto locekli — inženieri Alekseju Petroviču Bikovu!
Visi pagriezās pret Bikovu — slaids, ļoti skaists cilvēks vieglā, elegantā uzvalkā, no karstuma sasarcis res- nītis ar pilnīgi gludi noskūtu galvu, melnīgsnējs puisis melniem matiem, kurš ar eļļainu pakulu vīkšķi slaucīja dzīslotās rokas, un . . . Dauge, vecais, labais draugs Georgs Johanovičs Dauge! — tikpat kalsens un neveikls kā pagājušajā gadā Gobi tuksnesī, tikai ne vairs platajās biksēs un lakatiņā, bet parastā pilsētas uzvalkā. Lielo muti pavēris platā smaidā, Dauge raudzījās uz Bikovu un laipni māja viņam ar galvu.
— Esiet pazīstami, — teica Krajuhins, — Vladimirs Sergejevičs Jurkovskis, lielisks ģeologs un pieredzējis starpplanētu ceļotājs.
Skaistulis elegantajā uzvalkā vāji, it kā negribīgi paspieda Bikovam roku un vienaldzīgi aizgriezās sānis. Bikovs pašķielēja uz Krajuhinu. Inženierim šķita, ka apaļajās Krajuhina acīs iedzirkstās un tūliņ pat apdziest jautras uguntiņas.
— … Bogdans Bogdanovičs Spicins, pilots, viens no pasaules labākajiem kosmonautiem. Piedalījies pirmajās ekspedīcijās uz asteroīdu joslu.
Melnmatainais puisis smaidīdams pazibsnīja žilbinošus zobus. Viņa roka bija karsta un cieta kā dzelzs.
— Mihails Antonovičs Krutikovs, — Krajuhins turpināja, — stūrmanis. Mūsu padomju kosmonautikas lepnums.
— Jūs gan protat pateikt, Nikolaj Zaharovič! — nomurmināja resnītis, samulsis gluži kā meitene un draudzīgi, no apakšas uz augšu lūkodamies Bikovā. — Biedrs Bikovs patiešām varētu iedomāties … Ļoti priecājos iepazīties, ļoti patīkami, biedri Bikov …
— … Un visbeidzot. . . Taču šai gadījumā, man šķiet, iepazīstināšana nav vajadzīga.
Bikovs un Dauge apkampās.
— Vareni, Aleksej, vareni! — Dauge čukstēja.
— Pats savām acīm neticu! Vai tiešām tu, Georg?
— Es pats, Aleksej!
Krajuhins aizskāra Bikova elkoni:
— Kuģa komandieris un ekspedīcijas vadītājs.. .
Bikovs pagriezās. Uz sliekšņa stāvēja ne visai garš,
slaiks cilvēks, ļoti bāls un pilnīgi sirms, kaut gan, spriežot pēc viņa smalkās sejas un pareizajiem, stingrajiem vaibstiem, viņam varēja dot ne vairāk par trīsdesmit pieciem gadiem. Acīm redzot, viņš bija ienācis tūlīt aiz Bikova un. stāvējis, vērodams vienkāršo iepazīšanos.
— … Anatolijs Borisovičs Jermakovs.
Izdzirdis uzvārdu, kas pirms dažiem mēnešiem bieži bija redzams laikrakstu slejās, Bikovs izslējās miera stājā. Ir cilvēki, kuru absolūtais pārākums pār citiem jūtams jau pirmajā acumirklī. Tāds cilvēks, bez šaubām, bija arī Jermakovs. Bikovs gandrīz vai fiziski juta viņā milzīgu gribas spēku, nelokāmu, gandrīz nežēlīgu mērķtiecību, asu, daudzpusīgu prātu. Jermakova stingrā mute bija pavērta pieklājības smaidā, bet tumšās acis vērīgi lūkojās jaunā ekspedīcijas dalībnieka sejā.
Pagāja daži neciešami gari mirkļi. Beidzot Jermakovs silti sacīja:
— Ļoti priecājos, biedri Bikov.
Inženieris uzmanīgi paspieda tā šauro, silto roku un steidzīgi piegāja pie Dauges. Bikovs ievēroja, ka Georga piere nosvīdusi. Tiešām, kabinetā bija diezgan karsts.
— Tā, biedri… — iesāka Krajuhins. — Tagad, kad mēs visi esam kopā, sāksim mūsu apspriedi — pēdējo apspriedi šeit, Maskavā.
Viņš piegāja pie galda un nospieda kādu pogu uz ebonīta sadales dēļa blakus videofonam. Atskanēja dobja dūkoņa. Bikovs nevilšus atkāpās alpakaļ, kad pelēkais bruņurupucis lēni nogrima zem grīdas un virs platās, kvadrātiskās lūkas saslēdzās parketa plāksnes. Dauge ar Spicinu uzritināja grīdsegu agrākajā vietā, resnais Krutikovs piebīdīja krēslu pie galda.
— Lūdzu, sēdieties! — Krajuhins uzaicināja.
Visi apsēdās vieglos sarkankoka krēslos. Iestājās klusums.
— Esmu priecīgs, ka varu jums paziņot, mani draugi, — Krajuhins iesāka, — pavēle ir parakstīta. Pavēle parakstīta pirms divām stundām, un viss, kas attiecas, tā sacīt, uz ekspedīcijas dalībnieku sastāvu, apstiprināts bez ierunām. Apsveicu jūs!
Neviens nepakustējās, tikai skaistulis Jurkovskis pacēla galvu un uzmeta skatienu Bikovam.
— Par uzdevumu jāpiebilst… — Krajuhins mirkli klusēja, tad pacēla papīra lapu pie brillēm. — Par uzdevumu jāpiebilst, ka te komiteja atrada par vajadzīgu izdarīt dažas pārmaiņas, pareizāk — papildināt to.
— Sākas… — Dauge norūca neapmierinātā, bet klusā balsī.
Ieskanējās tālrunis. Krajuhins pacēla un atkal nolika klausuli, noklikšķināja pārslēdzēju un noņurdēja:
— Man ir apspriede.
— Klausos! — kāds atsaucās.
— Redziet, biedri. Visā visumā, kā mēdz sacīt, viss paliek, kā bijis projektā. Kompleksais uzdevums — jaunās tehnikas izmēģināšana un ģeoloģiskie pētījumi uz Venēras. Ņemot vērā, ka te ir jauns biedrs, kurš nemaz nepārzina mūsu darbu, un atceroties patiesību, ka atkārtošana, tā sacīt, ir sekmju pamats . . . domāju, ka būs visai lietderīgi iepazīstināt jūs ar šīs pavēles daļas saturu vārdu pa vārdam, tāpēc lasu izrakstu: «Astotais paragrāfs. Ekspedīcijas uzdevums: pirmkārt, vispusīgi pārbaudīt jauna starpplanētu transporta veida — fotonu raķetes «Hiuss» ekspluatāciju un tehniskās īpašības. Otrkārt, nosēsties uz Venēras radioaktīvo rūdu atradņu «Urāna Golkonda» rajonā, ko pirms diviem gadiem atklāja Tahmasiba-Jermakova ekspedīcija . . .»
Bikovs skaļi nopūtās. Dauge brīdinoši uzlika roku uz viņa ceļgala.
— «… un izdarīt tur ģeoloģiskus pētījumus. Devītais paragrāfs. Ekspedīcijas ģeologu grupas uzdevums ir noteikt atradnes «Urāna Golkonda» robežas, savākt iežu paraugus un aptuveni aprēķināt tur esošo radioaktīvo izrakteņu krājumus. Pēc atgriešanās sniegt komitejai ziņojumu par atradnes ekonomisko vērtību.» Viss, kā iepriekš, vai nav tiesa? — Krajuhins teica. — Bet te punkts, kāda projektā nebija. Klausieties: «Desmitais paragrāfs. Ekspedīcijas uzdevums — atrast starpplanētu transporta līdzekļiem derīgu nosēšanās laukumu ne tālāk par piecdesmit kilometriem no atradnes «Urāna Golkonda» robežām un iekārtot šinī laukumā Usmanova-Švarca sistēmas automātisKās ultraīsviļņu bākas ar enerģijas ieguvi no vietējiem resursiem.»
Krajuhins nolika dokumentus un pārlaida skatienu klausītājiem. Kādu brīdi visi klusēja. Tad Jurkovskis, uzrāvis lieliskā lokā biezās, melnās uzacis, ierunājās:
— Kas ar to nodarbosies?
— Savāds jautājums, Vladimir Sergejevič, — Krajuhins pasmaidīja.
— Brīnišķīgi, brīnišķīgi, vietu mēs atradīsim,—Dauge steidzīgi ierunājās. — Nepieciešamības gadījumā izveidosim. Bet par bākām . . . Tiešām, šis darbs, acīm redzot, komplicēts un prasa speciālas zināšanas . . .
— Par to nu man, mīļie biedri, nav jārūpējas. Par to jārūpējas ekspedīcijas vadītājam, — Krajuhins paņēma no galda atvilktnes papirosu un aizsmēķēja. — Vai nav tiesa, Anatolij Borisovič?
Bikovs ziņkāri pagriezās uz Jermakova pusi. Tas vienaldzīgi pamāja.
Es domāju, — Jermakovs lēni teica, — mēs tiksim galā. Mušu rīcībā, ja nemaldos, vēl mazākais pusotra mēneša. Šinā laikā mēs gluži mierīgi varēsim iepazīties ar bāku konstrukcijas īpatnībām un izpildīt divas trīs mēģinājuma montāžas. Tur nav nekā īpaši «komplicēta» .. .
— Tikai ņemiet vērā, — Krajuhins pārtrauca viņu, — ka pusotra mēneša es jums šim darbam nedošu. Pat mēnesi nedošu.
— Neko darīt, ja jau tā — pietiks ar trim nedējām, — Jermakovs nolaida acis un sāka pētīt savus slaikos, garos pirkstus. — Protams, ja jūs nodrošināsiet mums šo iespēju.
— Es nesaprotu, — Jurkovskis iejaucās, nenogaidījis Krajuhina atbildi, — kā lai saprot «ar enerģijas ieguvi no vietējiem resursiem»? Tā, šķiet, tur bija rakstīts?
— Tas nozīmē to, Vladimir Sergejevič, ka enerģijas avotu bākai jums vajadzēs atrast tur, uz vietas, — sacīja Krajuhins. — Starp citu, es domāju, ka mūsu tehniķiem šis jautājums ir skaidrs, vai ne?
Krutikovs steidzīgi pamāja, bet Spicins smaidīdams teica:
— Tas jau nu saprotams… Radioelementi, ja Golkonda kaut uz pusi tik bagāta ar aktīvām vielām, kā stāsta, vai arī termoelementi. .. Tikai… Bet ko nu tik daudz runāt! Pavēle paliek pavēle.
— Viens ir pavēlēt, bet pavisam cits — izpildīt, — drūmi nomurmināja Jurkovskis. — Tomēr katrā gadījumā vispirms šo punktu vajadzēja saskaņot ar mums un tikai tad likt pavēlē.
«Kāpēc Krajuhins neatsēdina šo nesavaldīgo švaukstu?» Bikovs nodomāja dusmīgi.
Taisnā, gluži kā ar bārdas nazi iešķeltā Krajuhina mute izstiepās zobgalīgā smaidā:
— Pēc jūsu domām, Vladimir Sergejevič, ekspedīcijai tas nav pa spēkam?
— Ne jau par to ir runa .. .
— Skaidrs, ka ne par to! — Krajuhins asi viņu pārtrauca. — Skaidrs, ka ne par to! Runa ir tikai par to, ka no astoņām raķetēm, kas pēdējos divdesmit gados sūtītas uz Venēru, sešas sašķīdušas pret klintīm. Runa ir tikai par to, ka «Hiusu» nekādā gadījumā nesūta vienīgi jūsu ģeoloģiskā entuziasma dēļ, Vladimir Sergejevič … Runa ir par to, ka jums sekos citi. . . desmiti, simti citu. Venēru . .. Golkondu atstāt uz priekšu bez orientieriem vairs nedrīkst. Nedrīkst, velns parāvis! Vai nu tur būs drošas automātiskas bākas, vai arī mēs joprojām sūtīsim cilvēkus gandrīz neizbēgamā nāvē. Vai tiešām jūs, Vladimir Sergejevič, tā sacīt, nesaprotat to?
Krajuhins sāka stipri klepot, nometa papirosu un noslaucīja kailo pakaūsi. Jurkovskis, vienā mirklī kļuvis sarkans, raudzījās sānis. Visi klusēja. Dauge piebikstīja Bikovam ar elkoni:
— Rau, tā mūs novelk lejā no mākoņiem.
— Liecies mierā, Georg! — errīgi atčukstēja Bikovs. — Ļauj klausīties!
Viņš vēl aizvien vāji apjēdza ekspedīcijas ieceri un tehniskos līdzekļus. Pagaidām viņš zināja, ka vismaz viena ekspedīcija laimīgi nosēdusies uz Venēras. Tā bija Tahmasiba-Jermakova ekspedīcija. Urāna Golkonda nebija teiksma.
— . . . Ceru, ka mums nevajadzēs mainīt lidojuma aprēķinus? — Jermakovs jautāja.
— Nē, aprēķini paliek tie paši. Mihailam Antonovi- čam jāorientējas uz startu laikā no piecpadsmitā līdz astoņpadsmitajam augustam.
Stūrmanis Krutikovs sāka smaidīt un pamāja ar galvu.
— Man ir vel viens jautajums, — Jurkovskis negaidot sacīja.
— Lūdzu, Vladimir Sergejevič.
— Man ne visai skaidra biedra .. . e-e .. . Bikova loma mūsu ekspedīcijā. Es ne mazākā mērā neapšaubu viņa … e . . . viņa izcilās fiziskās un garīgās īpašības, bet es vēlētos zināt viņa specialitāti un uzdevumu.
Bikovs aizturēja elpu.
— Jums ir zināms, — Krajuhins lēni iesāka, — ka ekspedīcijai nāksies strādāt tuksneša apstākļos. Bet biedrs Bikovs labi pazīst tuksnesi.
— Hm… Es domāju, ka viņš ir nosēšanās laukumu speciālists. Dauge taču arī, domājams, pazīst tuksnesi tīri labi.
— Dauge tuksnesi pazīst daudz sliktāk! — Georgs dusmīgi iesaucās. — Daudz sliktāk. Minētais Dauge iesēdās bētē visprozaiskākajos Gobi tuksneša barhanos un ja nebūtu Bikova . . . Tu, Volodja, nepazīsti Bikovu un nepazīsti arī tuksnesi. Visi tuksneši nav tādi kā Lielajā Sirtā.
Krajuhins mierīgi nogaidīja, līdz Dauge apklust, un pabeidza:
— Bez tam Aleksejs Petrovičs ir lielisks inženieris, ķīmiķis radiologs un transporta līdzekļu vadītājs.
Jurkovskis paraustīja plecus:
— Nepārprotiet mani. Man nav nekas pret inženieri Bikovu. Bet man taču jāzina sava ekspedīcijas biedra pienākumi! Tagad es zinu: tuksnešu speciālists.
Bikovs sakoda zobus un nekā nesacīja. Bet Krajuhins, apaļajām acīm urbdamies Jurkovskī, nodūca:
— Izlabojiet mani, ja es kļūdos, Vladimir Sergejevič. Šķiet, pirms pieciem gadiem, kad jūs bijāt uz Marsa, tieši jūsu tanketei izjuka kāpurķēde, vai nav tiesa? Un jūs ar Hļebņikovu vilkāties kājām piecdesmit kilometrus, jo tā arī nepratāt to salabot…
Jurkovskis pielēca kājās un gribēja kaut ko piebilst, taču Krajuhins turpināja:
— Galu galā tas nav tas svarīgākais. Inženieri Bikovu ekspedīcijas locekļu sastāvā ieskaitīja, neņemot vērā visu pārējo, arī, tā sacīt, to izcilo fizisko un garīgo īpašību dēļ, par kurām jūs, pēc jūsu paša vārdiem, nešaubaties.JTas ir cilvēks, uz kuru jūs, Vladimir Sergejevič, kritiska mirklī varesiet paļauties. Un tādi brīži tur būs, to es jums apsolu!
— Padodies! — Krutikovs uzsita Jurkovskim pa muguru. — Jo vairāk tāpēc, ka viņš taču izglāba tavu mīļoto Daugi. . .
— Beidz! — Jurkovskis atrūca.
Bikovs ievilka elpu un pieglauda pakausī cietos matus.
— Pie viena par pienākumiem, — Krajuhins sacīja, izņemdams no galda četrkārtīgi salocītu lapu. — Visi tos zina, taču . . . izlasīšu vēlreiz. «Jermakovs — ekspedīcijas vadītājs, kuģa komandieris, fiziķis, biologs un ārsts. Spicins — pilots, radists, stūrmanis un bortinženieris. Krutikovs — stūrmanis, kibernētiķis, pilots un bortinženieris Jurkovskis — ģeologs, radists, biologs. Dauge — ģeologs, biologs. Bikovs — inženieris mehāniķis, ķīmiķis, transportiera vadītājs, radists.»
— Tuksnešu speciālists … — Dauge iečukstējās.
Bikovs nepacietīgi paraustīja plecu.
— Bet tagad vēl viens jautājums … — Krajuhins piecēlās un atbalstījās ar delnām uz galda. — Daži vārdi par «Tahmasiba mīklu» .. .
— Ak dievs! — žēli nomurmināja Krutikovs.
— Ko jūs teicāt? — Krajuhins pievērsās viņam.
— Neko, Nikolaj Zaharovič.
— Jūs droši vien gribējāt sacīt, ka jums līdz nāvei apnikusi šī teiksma par «Tahmasiba mīklu»?
— Nu … — Krutikovs neērti sakustējās un iešķībi pablenza uz Jermakovu, — gluži tā nav, saprotams . ..
— Bet tādā garā. Taču ķersimies pie lietas. Akadēmijas prezidijā daži visai interesējas par šo jautājumu un lūdza ietilpināt šī «noslēpuma» atšifrēšanu ekspedīcijas plānā.
— Zināms … — Krutikovs pasmīnēja.
— Atsaucoties uz mūsu pārslodzi, es atteicos. Bet, ņemot vērā, ka jūs tik un tā strādāsiet Golkondas tuvumā, lūdzam jūs paturēt prātā visas parādības, kas kaut mazākā mērā atgādinātu to, kas kļuva zināms pec Tahmasiba- Jermakova ekspedīcijas. Norunāts?
Neviens neatsaucās. Tikai Jermakovs klusi noteica:
— Diemžēl, uzskats, ka dīvainais notikums ar Tahmasibu ir mīts, ārkārtīgi izplatīts. Taču viņa bojā eja nav mīts . ..
— Viņš varēja iet bojā no tūkstoš iemesliem, — ieminējās Dauge.
— Nav izslēgts. Tomēr nav izslēgta arī varbūtība, ka «sarkanais aplis», lai ko tas nozīmētu, eksistē reāli un bijis viņa bojā ejas cēlonis.
— Vārdu sakot, tā nav pavēle, bet lūgums, — Krajuhins sacīja, — lai gan es baidos, ka «Tahmasiba mīkla» liks jums sevi just neatkarīgi no tā, vai jūs tai ticat vai no . . . Tas arī ir viss, ko gribēju jums paziņot. Tagad par aktuāliem jautājumiem. Jūs zināt, ka rītdien mēs izlidojam. Pulcēties šeit pulksten divpadsmitos. Brauksim uz Vnukovas aerodromu .. . Aleksej Petrovič!
Es! — Bikovs pielēca kājās.
Sēdiet, sēdiet. Kur jūs nakšņosiet? «Prāgā»?
Pie manis, Dauge steidzīgi sacīja.
— Lieliski! Nu tad, biedri, ja jautājumu nav, varat iet kravāties. Jūs, Anatolij Borisovič, es lūgšu brītiņu uzkavēties.
Visi piecēlās un sāka atvadīties. Iegājis priekštelpā, Dauge paņēma Bikovu zem rokas:
— Kāp lejā, Aleksej, un gaidi mani vestibilā: es noiešu pēc mašīnas. Mums priekšā viss vakars. Pasēdēsim, papļāpāsim. Man šķiet, tev ne mazums ko jautāt, vai nav tiesa?
—Cik tu, Georg, esi gaišredzīgs, nav vārdam vietas! Bikovs norūca.