Bikovs nopūtās un, atmetis segu, nosēdās uz dīvāna. Viņš nekādi nevarēja piespiest sevi aizmigt. Dauges kabinetā bija tumšs, baltoja tikai uz grīdas noslīdējušie palagi. Aiz platajiem logiem vāji sārtoja galvaspilsētas nakts uguņu atblāzma.
Bikovs pastiepa roku pēc pulksteņa blakus uz krēsla. Pulkstenis izslīdēja no pirkstiem un nokrita uz paklājiņa. Bikovs piecēlās un sāka meklēt to, taustīdams ar delnu pa paklājiņu un gludo grīdu. Pulksteņa nebija. Tad viņš sodīdamies izslējās un sāka kārtot palagus. Bikovs darīja to jau trešo reizi, kopš Dauge, novēlējis viņam labu nakti, bija aizgājis guļamistabā, lai uzrakstītu dažas vēstules. Bikovs apgūlās, taču aizmigt viņam neizdevās. Viņš grozījās no vieniem sāniem uz otriem, šņāca, mēģināja iekārtoties ērtāk, skaitīja līdz simtam. Miegs nenāca.
«Pārāk daudz iespaidu,» Bikovs nodomāja, atkal apsegdamies. Pārāk daudz iespaidu un domu. Pārāk daudz bija pastāstījis Dauge, un vēl vairāk palicis neizprasta. Lieliski būtu tagad izsmēķēt cigareti — bet nē, nedrīkst! Vajadzēs atmest. Smēķēšana jāatmet un pilnīgi jāatsakās no alkohola. Pirmīt Dauge, bez mazākās sajūsmas noklausījies Bikova vēsti, ka «rau, šinī čemodānā, draudziņ, savu kārtu gaida pudele lieliska Armēnijas konjaka», vienaldzīgi iejautājās: «Vai piecpadsmit gadu nostāvējies ir?» — «Divdesmit!» inženieris svinīgi pārlaboja. «Nu tad svied to projām,» Dauge mīlīgi deva padomu. «Iemet to tūlīt atkritumu šahtā vai arī rītdien atdod kādam. Un padomā ari par to, ka raķetē tev neatļaus smēķēt. Tāds režīms. Uz Zemes — tikai vīnogu vīns minimālās devās, bet ekspedīcijā — ne lāsītes! Tāds režīms, biedri kosmonaut.»
— K-klosteris, — Bikovs errīgi norūca, ērtāk iekārtojoties zem segas. — Jāguļ. Pamēģināšu vēlreiz.
Viņš aizvēra acis, un tūlīt pat acu priekšā nostājās milzīgais, tukšais vestibils, kur viņš pēc apspriedes bija gaidījis Daugi. Bogdans Spicins un resnītis Krutikovs pagāja viņam garām un apstājās netālu no grāmatu kioska. Cik varēja spriest, viņi runāja par kādu jaunu grāmatu. Pareizāk, Spicins klusēja, smaidā rādīdams žilbinošus zobus, bet Krutikovs augstā tenorā tarkšķēja, laiku pa laikam raidīdams vēlīgus skatienus uz jaunā biedra pusi. Bikovs juta, ka viņu aicina piedalīties sarunā, bet parādījās Dauge kopā ar Jurkovski. Sakniebis lūpas, Dauge gāja straujiem soļiem, Jurkovska seja bija savilkta it kā krampjos. Rokā viņš turēja saņurcītu laikrakstu.
«Danžē gājis bojā,» teica Jurkovskis, pienācis cieši klāt abiem runātājiem.
Bikovs redze ja melnmataina Spicina sejā izdziestam smaļdu.
«A-ā, velns!» viņš nolamājas.
Krutikovs ar visu augumu padevās uz priekšu, viņa lūpas ietrīsējās: «Ak dievs . . . Pols?!»
«Virs Jupitera!» Jurkovskis sacīja nikni. «Aizkavējies eksosfērā, zaudējis ātrumu un nav gribējis griezties atpakaļ …»
Viņš pastiepa laikrakstu. Bikovs ieraudzīja ģīmetni melnā ietvarā — kalsenu, jaunu vīrieti skumjām acīm.
«Jupiters . . . Atkal nolādētais Džups!» Jurkovskis sažņaudza dūres. «Ļaunāks par Venēru, ļaunāks par visu pasaulē . . . Lūk, uz kurieni es . .. lūk . . .» Viņš asi pagriezās un devās projām, plati soļodams pa blāvi balto, elastīgo grīdu.
«Pols Danžē, Pols,» Krutikovs atkārtoja, bēdīgi šūpodams galvu.
«Tā ari es nepaguvu atbildēt uz viņa vēstuli,» Dauge ar grūtībām izteica.
Visi apklusa, tikai tuklajos, spalvainajos Mihaila Antonoviča Krutikova pirkstos čaukstēja biezais grāmatas apvāks …
.. . Bikovs atvēra acis un pagriezās uz muguras. Šis notikums bija apēnojis visu vakaru. Saruna ar Daugi vairs nevedās. «Šie kosmonauti gan ir velnišķi drosmīgi ļaudis,» nodomāja inženieris. «Un apbrīnojami neatlaidīgi. īsti cilvēki! Cik viņu nav gājis bojā uz Venēras!» Lielās, smagās impulsu raķetēs ar ierobežotu degvielas krājumu viņi devās triecienā. Neviens viņus nebija spiedis, gluži otrādi, viņus atturēja, pat noliedza lidot… ja vien viņi atgriezās.
Tagad uzbrukumā dodas «Hiuss» .. . Bikovs, tāpat kā jebkurš kodolfizikas inženieris, visumā zināja fotonu raķešu dzinēja teoriju un sekoja visam jaunajam, kas par šo jautājumu parādījās presē. Fotonu raķešu dzinējs kurināmo pārvērš elektromagnētisku starojumu kvantos, un tādējādi raķešu dzinēji iegūst maksimāli iespējamo izplūdes ātrumu, kas ir vienāds ar gaismas ātrumu. Fotonu raķešu enerģijas avoti var būt vai nu kodolu termiskie procesi (kurināmā daļēja pāreja starojumā), vai arī antivielas anihilācijas procesi (kurināmā pilnīga pāreja starojumā). Fotonu raķetes priekšrocības salīdzinājumā ar šķidras degvielas atomraķeti ir milzīgas un neapstrīdamas. Pirmkārt, kurināmā niecīgais īpatsvars; otrkārt, liela derīgā nestspēja; treškārt, šķidras degvielas raķetei gluži neiespējama manevrēšanas spēja; ceturtkārt. ..
Tā saka teorija. Taču Bikovs zināja arī to, ka līdz pat pēdējam laikam visi mēģinājumi lietot fotonu raķešu dzinēja ideju praksē bija beigušies ar pilnīgu neveiksmi. Vienu no šīs idejas pamatproblēmām — starojuma atstarošanu — nekādi neizdevās atrisināt praktiski. Lai iegūtu fotonu vilcējspēku, nepieciešams starojums ar miljoniem kilokaloriju lielu intensitāti uz atstarotāja virsmas viena kvadrātcentimetra sekundē, taču nebija tāda materiāla, kas pat īsu mirkli izturētu vairākus simtus tūkstošu grādu augstās temperatūras iedarbību. Bez- pilota modeļi sadega pilnīgi, nepagūdami izlietot ne simto daļu no kurināmā. Un tomēr par spīti tam fotonu raķete «Hiuss» ir uzbūvēta!
«Ir radīts ideāls spogulis,» bija teicis Dauge, ««absolūtais atstarotājs». Viela, kas atstaro jebkura veida staru enerģiju ar jebkuru intensitāti un jebkura veida elementārās daļiņas ar simt līdz simt piecdesmit miljonu elektronvoltu lielu enerģiju. Šķiet, izņemot neitrino. īsta burvju viela. Tās teoriju izstrādāja Novosibirskas institūts. Tiesa gan, viņi nebija domājuši par fotonu raķeti. Viņi pētīja iespēju izveidot ideālu aizsardzību pret kodolreaktora caurspiedīgo radiāciju. Bet Krajuhins uzreiz izprata lietas būtību.» Dauge pasmaidīja. «Krajuhins ir fotonu raķetes fanātiķis. Viņš taču izteicis slaveno aforismu: «Fotonu raķete nozīmē — Visums pieveikts.» Krajuhins tūdaļ ar abām rokām pieķērās pie «absolūtā atstarotāja», lika strādāt divām trešdaļām komitejas laboratoriju un rezultātā — «Hiuss»!»
«Absolūtā atstarotāja» radīšana bija pirmais jaunas, gandrīz fantastiskās zinātnes — mezoatomķīmijas, mākslīgo atomu ķīmijas reālais sasniegums. Mezoatom- ķīmija atomu elektronu čaulas aizstāja ar mezonu čaulām. Dzirdētais tā aizrāva Bikovu, ka viņš uz brīdi aizmirsa visu — gan nelaimīgo Polu Danžē, gan Venēru, gan pašu ekspedīciju. Diemžēl, par «absolūto atstarotāju» Dauge neko daudz nezināja stāstīt. Toties viņš pastāstīja par «Hiusu».
«Hiuss» ir kombinēta starpplanētu raķete: piecas parastās impulsu atomraķetes nes milzīgu parabolisku «absolūtā atstarotāja» spoguli. Spoguļa fokusā ar noteiktu frekvenci ievada ūdeņraža-tritija plazmas devas. Piecām parastajām raķetēm ir divējāds uzdevums: pirmkārt, ar to palīdzību «Hiusam» dota iespēja startēt un atkal nosēsties uz Zemes. Fotonu reaktors šim nolūkam neder — tas saindētu atmosfēru tādā pašā mērā kā vienlaicīgs vairāku desmitu ūdeņraža bumbu sprādziens. Otrkārt, raķešu reaktori baro spēcīgus elektromagnētus, kuru radītajā magnētiskajā laukā notiek plazmas bremzēšana un rodas kodolu termiskā sintēze.
Ļoli vienkārši un asprātīgi: piecas raķetes un spogulis. Starp cilu, kroplais pieckāju bruņurupucis, ko Bikovs bija redzējis Krajuhina kabinetā, izrādās, ir «Hiusa» makets. Patiesību sakot, «Hiuss» gan nav sevišķi elegants .. .
Inženieris atkal apsēdās, savilcies čokurā un atbalstījis kailo muguru pret vēso sienu.
«Mēs startēsim ar fotonu raķeti «Hiuss-2». «Hiuss-1» sadega izmēģinājuma laikā pirms diviem gadiem,» Dauge nelabprāt sacīja. «Neviens nezina, kāpēc. Un nevienam nevar pajautāt. Vienīgais cilvēks, kurš varētu par to kaut ko pastāstīt, — Ašots Petrosjans, miers viņa pīšļiem! Viņš saira atomputekļos kopā ar leģēto titānu, no kura bija pagatavots pirmā «Hiusa» korpuss. Viegla un goda pilna nāve …»
«Neviens no mums droši vien nebaidās nāves,» domāja Bikovs. «Mēs tikai negribam to. Kas tā teica?» Inženieris piecēlās no dīvāna. Aizmigt neizdosies, tas bija skaidrs. «Absolūtais atstarotājs», Danžē, «Hiuss», Petrosjans . . . «Pamēģināsim vēl pēdējo līdzekli.»
Viņš izgāja uz balkona, pirms tam pilnīgi automātiski sataustījis jakas kabatā cigaretes.
Ja nenāk miegs, krietni jāpasalst. Bikovs_ atspiedas ar elkoņiem pret balkona margām. Visapkart valdīja klusums. Milzīgā pilsēta gulēja jūlija nakts spokainajā pustumsā; tālu aiz apvāršņa pletās sarta blazma,
ziemeļos pelēkajās debesīs urbās Padomju pils smailes apžilbinoši baltā bulta.
«Ir jau noteikti divi,» Bikovs nodomāja. «Kur tomēr palicis mans pulkstenis? .. . Apbrīnojami silts. Maigs, silts vējiņš .. . Bet «Hiuss» sibīriešu izloksnē nozīmē ziemas vēju, ziemeli. Fotonu raķetes projektu izstrādāja inženieri sibīrieši, un viņi arī lika priekšā šo vārdu kā koda nosaukumu. Pēc tam šis nosaukums pārgāja uz pašu raķeti.»
Dīvaini, neierasti nosaukumi. «Hiuss» — par godu Sibīrijas salam, «Urāna Golkonda», šķiet, — senās pilsētas atmiņai, kur ķēniņš Zālamans kādreiz glabājis savus briljantus . . . Un vēl — «Tahmasiba mīkla».
Tahmasibs Mehti, ievērojams azerbaidžāņu ģeologs, bija pirmais cilvēks, kuram izdevās būt Golkondā. Jermakovs, Tahmasibs un vēl divi ģeologi speciāli iekārtotā sporta raķetē bez kļūmēm nosēdās uz Venēras, Tā bija necerēta veiksme un laimīgs gadījums. Visi tā domā, arī pats Jermakovs.
Viņi nosēdās kaut kur kilometrus divdesmit attālu no Golkondas robežas. Tahmasibs atstāja Jermakovu pie raķetes, bet pats ar saviem ģeologiem aizgāja izlūkos. Kas tur īsti bija noticis, nav zināms. Pēc četrām dienām Tahmasibs atgriezās viens, pusmiris no slāpēm, drausmīgi pārguris, izstarojumu čūlu saēsts. Viņš atnesa urāna, transuranīdu un rādija rūdu paraugus («Ārkārtīgi bagātas rūdas, Aleksej, apbrīnojamas rūdas!») un konteinerā — sārti pelēcīgus, radioaktīvus putekļus. Viņš bija gandrīz jau zaudējis samaņu. Tahmasibs rādīja Jermakovam konteineru un kaut ko daudz un dedzīgi stāstīja azerbaidžāņu valodā. Jermakovs neprata šo valodu un lūdza viņu runāt krieviski, jo bija skaidrs, ka runa ir par kaut ko svarīgu. Taču Tahmasibs krieviski pateica tikai: «Sargieties no sarkanā apļa! Bēdziet no sarkanā apļa!» Līdz pat nāvei viņS neteica vairs ne vārda. Tahmasibs nomira, raķetei startējot, un Jermakovs pavadīja pusmēnesi raķetē kopā ar viņa līķi.
Sarkanais aplis — tā ir «Tahmasiba mīkla», triju ģeologu bojā ejas mīkla, Golkondas mīkla. Bet var būt, ka nekādas mīklas nav. Var būt, un tā domā daudzi, ka Tahmasibs sajucis prātā no staru slimības, vai arī re
dzēdams biedru bojā eju. Pelēcīgi sārtais pulveris konteinerā bija sarežģīts silīcijorgānisks savienojums, kas, starp citu, uz Zemes jau sen bija pazīstams.
Kāpēc Tahmasibs bija stiepis sev līdzi šo smago konteineru — nav saprotams . .. Nav arī saprotams, kāds sakars ar to «sarkanajam aplim».
Dauge to bija stāstījis ātri, saraustīti, viebdamies. Viņš neticēja «Tahmasiba mīklai». Toties viņš bija gatavs stundām ilgi runāt par Golkondas bagātībām. Kaut tikai tikt, aiziet kājām, līšus aizlīst līdz tai. ..
Bikovs sāniski atsēdās uz balkona margām, bet cigaretes traucēja, un viņš tās nolika līdzās. Augstu gaisā, viegli sprauslādams, pārlaidās neliels helikopters. Bikovs pavadīja acīm tā signāluguntiņas — sarkanu un dzeltenu. Viņš atcerējās sarunu ar Daugi.
Tahmasibs ar biedriem uz Golkondu gāja kājām. Mūsu ekspedīcija ņem līdzi transportieri. Dauge apgalvo, ka tā esot lieliska mašīna. Vispār Georgam viss ir lielisks: «Hiuss» — lielisks, transportieris — lielisks, Jurkovskis — lielisks. Tikai par komandieri viņš izteicās kaut kā atturīgāk. Izrādās, Jermakovs ir Krajuhina audžudēls. Viens no labākajiem pasaules kosmonautiem, bet reizē cilvēks ar dīvainībām. Tiesa gan, dzīve viņam, šķiet, nav bijusi nekāda vieglā. Vispār Dauge runāja par viņu kaut kā ļoti nepārliecināti:
«Es viņu gandrīz nemaz nepazīstu . . . Runā . .. runā, ka tas esot ļoti drošsirdīgs, ļoti pieredzējis un ļoti ciets cilvēks . . . Runā, ka viņš nekad nesmejoties .. .»
Jermakova sieva bija pirmais cilvēks, kurš nosēdās uz Venēras dabiskā pavadoņa. Tur tad arī notika kaut kāda nelaime. Neviens par to nekā noteikta nezina — kaut kāda sadursme starp apkalpes locekļiem. Kopš tā laika sievietes vairs neņem līdzi tālos starpplanētu lidojumos, bet Jermakovs visus savus spēkus ziedo Venēras iekarošanai. Viņš, izrādās, četras reizes mēģinājis nosēsties uz šīs planētas un visas četras reizes — neveiksmīgi. Piekto reizi viņš lidojis kopā ar Tahmasibu Mehti. Un tagad, ar «Hiusu», viņš dodas uz Venēru jau sesto reizi.
Aizlicis rokas aiz muguras, Bikovs pagajas pa balkonu. Nē, viņam patiešām neizdodas pamatīgi pasalt!
Pārlieku silts, pat tveicīgs. Varbūt tomēr aizpīpot? Bikovs juta, ka viņā briest pārliecība par to, ka labākais un radikālākais līdzeklis pret bezmiegu ir cigarete. Viņš sataustīja paciņu.
Labākais līdzeklis pārvarēt kārdinājumu ir padoties tam. Viņš pasmaidīja. Nekā nebija! Režīms paliek režīms! Cigaretes nolidoja lejā no vienpadsmitā stāva. Pārliecies pāri margām, Bikovs pavērās melnajā bezdibenī. Pēkšņi apakšā uzliesmoja žilbinoši mašīnas starmešu uguņi, bez trokšņa pārslīdēja pār asfaltu un izzuda.
«Bez vajadzības nosviedu,» Bikovs nodomāja. «Ek, vājības un grēki! Gulēt vajag . . .» Viņš iegāja istabā un taustīdamies nokļuva līdz dīvānam. Zem kājām kaut kas nokraukšēja. «Nabaga pulkstenis,» inženieris nodomāja, mēģinādams orientēties tumsā.
Bikovs smagi nopūtās un atlaidās dīvāna elastīgajā, porainajā sēdeklī. «Nē, šodien tev, biedri inženieri un tuksnešu speciālist, nav lemts aizmigt. Kādēļ gan tas skaistulis Jurkovskis tā ieēdies uz mani? Tagad netikšu vaļā no iesaukas: tuksnešu speciālists. Bet kāda seja Jur- kovskim bija, kad viņš runāja par Polu Danžē! . . . Jā, tāds cilvēks droši vien nemokās ar bezmiegu pirms lidojuma. «Mēs nāves nebaidāmies, mēs tikai negribam to . . .» Vai tiešām tā ir, inženieri? Bet ja nu tai pašā vestibilā pēc pusgada kāds paziņos jaunumu: «Biedri, vai dzirdējāt? «Hiuss» gājis bojā. Bojā gājis Jermakovs, Jurkovskis un tas . . . kā viņu . . . tuksnešu speciālists …» Pietiks melst blēņas, Aleksej! Tas ir no bezmiega un bezdarbības. Kaut ātrāk pienāktu rīts — lidmašīnā un uz Septīto poligonu, raķešu starta laukumu aiz polārā loka, kur ekspedīcija gatavosies lidojumam un gaidīs «Hiusu», kas pašreiz atrodas izmēģinājuma lidojumā. Šodien jāceļas astoņos, bet es nevaru un nevaru aizmigt, velns parāvis . .. Dauge jau droši vien guļ . . .»
Te Bikovs pamanīja, ka guļamistabas durvis tikai pievērtas un pa spraugu uz sienas krīt vājš gaismas stariņš. Viņš piecēlās, uz pirkstgaliem piegāja pie durvīm un ieskatījās pa spraugu blakus istabā.
Pie galda blakus atsegtajai gultai sēdēja Dauge, rokām galvu satvēris. Galds bija gandrīz tukšs, uz grīdas slējās milzīga mugursoma. Uz mugursomas gulēja ģeologa āmurs ar spīdīgu rokturi. Bikovs ieklepojās.
— Nāc iekšā, — Dauge teica nepagriezies.
— E . . . ē . . . — Aleksejs, pavisam apjucis, stostījās. — Es, saproti, aizmirsu tev pajautāt. ..
Dauge pagriezās pret viņu:
— Nāc iekšā, nāc vien . . . Sēdies. Ko tad tu aizmirsi pajautāt?
— E-ē . .. Jā, saproti . . . Kāpēc mums jāuzstāda uz Venēras radiobākas, ja planētas atmosfēra tik un tā nelaiž cauri radiosignālus?
Dauges seju klāja tumša abažūra ēna. Bikovs atsēdās zemā, vieglā krēsliņā un uzvaroši pārmeta vienu kāju pāri otrai. Viņš juta milzīgu atvieglojumu, ka sēž apgaismotā istabā uzticamā drauga Dauges sabiedrībā.
— Jā, — Dauge sacīja domīgi, — tas patiešām ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Tagad es saprotu, kāpēc tu līdz šim vēl neesi iemidzis. Bet es visu laiku netieku gudrs, ko viņš klaiņo pa istabu? Zobi sāp, vai? Bet izrādās, ka vainīgas bākas . ..
— Jā-ā, — Bikovs atbildēja nedroši un nolaida kāju uz grīdas. Atvieglojuma sajūta bija kaut kur izgaisusi.
— Tev droši vien ir kaut kādi priekšlikumi šai jautājumā? — Dauge turpināja pilnīgi nopietnā balsī. — Tu, protams, esi kaut ko izdomājis savu … nakts pārdomu laikā? Kaut ko vispārderīgu . . .
— Redzi, Georg… — Bikovs iesāka pacilāti, ar daudzsološu sejas izteiksmi, pats būdams pilnīgā neziņā, kā beigs iesākto teikumu.
— Jā, jā, es tevi saprotu, — Dauge viņu pārtrauca, mādams ar galvu. — Un tev, vai saproti, ir absolūta taisnība! Tieši tā arī tas ir. Venēras atmosfēra patiešām nespēj laist cauri radiostarus, taču stingri noteiktā diapazonā mēs pieļaujam šīs radioblokādes pārraušanas iespēju. Šis diapazons ir noteikts kā no tīri teorētiskiem pieņēmumiem, tā arī no novērojumu datiem par lokāliem jonizējošiem laukiem .. . kur, inženier?
— Uz Venēras, — Bikovs drūmi sacīja.
— Tieši tā — uz Venēras. Reizumis planētas atmosfēra laiž cauri arī citāda garuma viļņus, bet tā ir gadījuma rakstura parādība un nav nopietni vērā ņemama. Tādēļ ir uzdevums: noteikt caurlaidības joslu un, kad tas būs paveikts, nosviest bākas uz … uz kā nosviest?
— Uz Venēras! — Bikovs sirdīgi atkārtoja.
— Lieliski! — Dauge bija sajūsmā. — Tu neesi veltīgi pavadījis nakti bez miega. Tomēr visi mēģinājumi nomest radiostaciju uz planētas beidzās ar . .. ar ko, inženier?
— Pietiks, — Bikovs iebilda, grozīdamies krēslā.
— Hm .. . Savādi. Visi mēģinājumi, mans draugs, beidzās ar neveiksmi. Visticamāk, šīs bākas gluži vienkārši sašķīda pret klintīm. Vai vismaz kļuva nederīgas. Taču, ja arī tās nebūtu sašķīdušas, kāds labums no tādām bākām? Tās tik un tā mums nekā nepalīdzētu. Toties tagad mums ir .. . kas mums ir?
— Mums vairs nav pacietības, — Bikovs drūmi atbildēja.
Dauge svinīgi pavēstīja:
— Mums ir «Hiuss» un ir bākas, un atrasta arī caurlaidības josla, kurā šo bāku signāli izlaužas cauri atmosfērai. Tātad mums ir viss, izņemot pacietību, bet tā ir iegūstama manta. Gulēt var pilnīgi mierīgi.
Aleksejs Petrovičs skumji nopūtās un piecēlās.
— Bezmiegs, — viņš teica.
Dauge pamāja.
— Gadās…
Bikovs pagājās pa istabu un apstājās pie trim stereo- fotouzņēmumiem, kas atradās pie sienas. Pa kreisi bija atainota kāda Baltijas pilsētas veclaicīga, šaura ieliņa, pa labi — starpplanētu raķete, kas atgādināja milzīgi palielinātu Lielā Tēvijas kara laikmeta šautenes patronu, kas ar smaili atdūrusies melnajās debesīs. No vidējā uzņēmuma Bikovam pretī raudzījās jauna, skumja sieviete ciešā, zilā kleitā.
— Kas tā tāda, Georg? Sieva?
— Jā-ā … Patiesību sakot, nē, — Dauge negribot atbildēja. — Tā ir Maša Jurkovska, Volodjas māsa. Mēs izšķīrāmies ..,
— A, atvaino . ..
Iekodis lūpā, inženieris atgriezās pie krēsliņa un apsēdās.
Dauge bezmērķīgi šķirstīja gramatu, kas gulēja viņa priekša uz galda.
— Patiesību sakot, viņa aizgāja… Tā būs precīzāk . ..
Bikovs klusēja, vērodams kalsnējo, saules aprauto drauga seju. Lampas zilajā gaismā tā likās pilnīgi melna.
— Man arī nenāk miegs, Aleksej, — Dauge skumji ieminējās. — Zēl Pola. Un šoreiz lidot arī ne visai gribas. Es ļoti mīlu Zemi. Ļoti. Tu droši vien domā, ka visi starpplanētu lidotāji ir nelabojami debesu iemītnieki. Tā nav. Mēs visi ļoti mīlam Zemi un ilgojamies pēc zilajām debesīm. Tā ir mūsu slimība — ilgas pēc zilās debess. Sēdi tu, cilvēks, kaut kur uz Fobosa. Debesis bezdibenīgas, melnas. Zvaigznes kā dimantu adatas dursta acis. Zvaigznāji liekas sveši, nepazīstami. Un apkārt viss mākslīgs: mākslīgs gaiss, mākslīgs siltums, pat paša svars — tas arī mākslīgs . . .
Bikovs klausījās nepakustēdamies.
— Tu nezini, kā tas ir. Tu neguli tāpēc, ka jūties kā uz sliekšņa: viena kāja te, otra — tur. Bet Jurkovskis pašlaik sēž un raksta dzejas. Par zilām debesīm, par miglu virs ezeriem, par baltiem mākoņiem virs mežu galotnēm. Viņa dzejas ir sliktas, uz Zemes katrā redakcijā tādu dzeju — kilogramiem, un viņš to ļoti labi zina. Un tomēr raksta.
Dauge aizsita grāmatu ciet un, atmetis galvu atpakaļ, atlaidās atzveltnē.
— Bet apaļīgais Krutikovs, mūsu stūrmanis, noteikti joņo pa Maskavu mašīnā. Kopā ar sievu. Sieva pie stūres, bet viņš sēž un acu nenolaiž no viņas. Un nožēlo, ka nav klāt bērnu. Bērni dzīvo pie vecmāmiņas Novo- sibirskā. Puika un meitene, ļoti jauki bērni… — Dauge pēkšņi iesmējās. — Bet Bogdans Spicins, mūsu otrais pilots, tas nu gan noteikti guļ. Raķete ir viņa īstā māja. «Es,» viņš saka, «uz Zemes jūtos kā vilcienā: gribas apgulties un aizmigt, lai ātrāk sasniegtu gala punktu.» Bogdans ir īsts debesu iemītnieks. Mums ir vēl daži citi. Viņus ne ar ko nevar izārstēt. Bogdans dzimis Marsa zinātniskajā pilsētiņā uz Lielā Sirta. Tur viņš nodzīvojis līdz piecu gadu vecumam, tad saslimusi māte un viņus atsūtījuši uz Zemi. Palaiduši, stāsta, mazo Bogdanu pastaigāties pa zālīti. Viņš staigājis, staigājis, iekāpis peļķē un laidis vaļā: «Uz mājām gribu-u! Uz Marsu!»
Bikovs jautri iesmējās, juzdams, ka izkūst un noveļas no sirds smags neizprotamu jūtu kamols. Tik tiešām — viss ir ļoti vienkārši — viņš patiešām stāv uz sliekšņa — viena kāja vēl te, bet otra jau «tur» .. .
— Bet ko dara mūsu komandieris? — viņš jautāja.
Dauge ievilkās sevī.
— Nezinu. Nevaru iedomāties .. . Nezinu.
— Droši vien guļ, tāpat kā Bogdans — debesu iemītnieks . . .
Dauge papurināja galvu:
— Nedomāju vis . .. Vai debesis pašlaik skaidras?
— Nē, mākoņi aizklājuši.. .
— Tādā gadījumā — nepavisam nezinu, — Dauge pakratīja galvu. — Es varētu iedomāties, ka Anatolijs Jermakovs stāv un raugās uz spožu zvaigzni virs apvāršņa. Uz Venēru. Un rokas viņam … — Dauge brīdi klusēja. — Rokas viņam sažņaugtas dūrēs un pirksti balti . ..
— Ir gan tev fantāzija, Georg!
— Nē, Aleksej, tā nav lantāzija. Mums Venēra galu galā ir tikai epizode. Mēs pabijām uz Mēness, pabijām uz Marsa, tagad lidosim apgūt jaunu planētu. Katrs mēs darām savu darbu. Bet Jermakovs . .. Jermakovam ir savi rēķini — veci, nežēlīgi rēķini. Es tev pateikšu, kādēļ viņš lido: viņš lido atriebt un pakļaut — pakļaut bez žēlastības un uz visiem laikiem. Tā es visu to sev iztēlojos . .. Viņš visu ziedojis Venērai — gan dzīvību, gan nāvi.
— Vai tu viņu labi pazīsti?
Dauge paraustīja plecus:
— Tas nav svarīgi. Es to jūtu. Un bez tam, — viņš sāka skaitīt uz pirkstiem. — Nisidzima, japānis — viņa draugs, Sokolovskis — viņa tuvākais draugs, Ši Feņ- ju — viņa skolotājs, Jekaterina Romanovna — viņa sieva . .. Visus viņus aprijusi Venēra. Krajuhins ir viņa otrais tēvs. Savu pēdējo lidojumu Krajuhins veica uz Venēru. Pēc tam ārsti uz visiem laikiem noliedza viņam lidot. ..
Dauge pielēca kājās un sāka soļot pa istabu.
— Savaldīt un pakļaut, — viņš atkārtoja, — bez žēlastības un uz visiem laikiem! Jermakova acīs Venēra ir visu cilvēkam naidīgo spēku ļauns un stūrgalvīgs iemiesojums. Es šaubos, vai mēs. vispār kādreiz pilnībā spēsim izprast šādas jūtas. Un iespējams, ka tā ir pat labāk. Lai saprastu to, jācīnās tā, kā cīnījās Jermakovs, un jācieš tā, kā cieta viņš … Pakļaut uz visiem laikiem … — Dauge domīgi atkārtoja.
Aleksejs noskurināja plecus it kā saldams.
— Tāpēc es minēju sažņaugtas dūres, -— Dauge nobeidza, cieši raudzīdamies viņā. — Taču, tā kā pašlaik ir apmācies, es patiešām nespēju iedomāties, ko viņš varētu darīt. Ticamākais, ka patiešām gluži vienkārši guļ.
Kadu bridi abi klusēja. Bikovs nodomaja, ka ar tadu priekšnieku viņam strādāt vēl nav gadījies.
— Bet kā ar tavām lietām? — piepeši iejautājās Dauge.
— Ar kādām?
— Ar tavu Ašhabadas skolotāju.
Bikovs vienā mirklī sadrūma un kļuva skumīgs.
— Tā nekas . .. •—• viņš sacīja bēdīgi. — Tiekamies . ..
— Ak tā! Tiekaties … Un tālāk?
— Nekas.
— Vai bildināji?
— Bildināju.
— Atraidīja?
— Nē. Teica, ka padomāšot.
— Kad tas bija?
— Pirms pusgada.
— Nu — un?
— Kas par «nu — un»? Vairāk nekā.
— Esi gan tu, Aleksej, pamatīgs muļķis, dieva dēļ, tikai neņem ļaunā.
Bikovs nopūtās. Dauge lūkojās uz viņu ar neslēptu zobgalību.
— Apbrīnojami! — viņš sacīja. — Cilvēkam pāri trīsdesmit. Viņš mīl skaistu sievieti un tiekas ar to nu jau septiņus gadus . . .
— Piecus.
— Labi, lai ir pieci. Piektajā gadā to bildina. Ņemiet vērā — šī nelaimīgā sieviete pacietīgi gaidījusi piecus gadus!
— Nevajag, Georg! — Bikovs sacīja viebdamies.
— Piedošanu! Pēc tam kad viņa aiz kautrības vai arī, gribēdama mazliet atriebties, teica, ka padomāšot. ..
— Diezgan!
Dauge nopūtās un paplēta rokas.
— Tu taču pats, Aleksej, esi vainīgs! Tavi uzmanības pierādījumi atgādina ņirgāšanos. Ko lai viņa par tevi domā? Ak tu lācis!
Bikovs bēdīgi klusēja. Pēc brīža viņš ieminējās cerību pilnā balsī:
— Kad atgriezīsimies . ..
Dauge iesmējās:
— Ak tu uzvarētāj . .. piedošanu, tuksnešu speciālisti «Kad atgriezīsimies» … Ej labāk gulēt, skatīties uz tevi negribas!
Bikovs piecēlās un paņēma no galda grāmatu.
— «Fobosa planetogrāfiskais apraksts». Pols Danžē, — viņš izlasīja. Uz titullapas ar sarkanu zīmuli trekniem burtiem bija uzrakstīts krievu valodā: «Mīļajam Dau- gem no uzticīgā un pateicīgā Pola Danžē.»
Bikovs pamodās rītausmā. Guļamistabas durvis bija puspievērtas. Ģērbies tikai peldbiksītēs, tumšs un izspūris, Dauge stāvēja pie galda un lūkojās uz jaunās, skumjās sievietes — Mašas Jurkovskas ģīmetni. Tad viņš noņēiņa fotogrāfiju no sienas un iebāza mugursomā.
Bikovs klusi pagriezās uz otriem sāniem un atkal aizmiga.