Pilsēta nebija liela: daži simti jaunu kotedžu izstiepušās ieplakā starp divām lēzenu, kailu pakalnu grēdām četrās taisnās, paralēlās ielās. Sarkanā rīta saule lēja bālu gaismu uz mitro asfaltu, lēzenajiem jumtiem un spirgtajiem kociņiem dārziņos. Aiz pakalniem sārtā dūmakā vīdēja milzīgas, vieglas konstrukcijas — tās bija no filmām un fotoattēliem pazīstamās starpplanētu kuģu starta ierīces.
Tinies baltā virssvārcī, Aleksejs Bikovs stāvēja pie liela loga, kas aizņēma pusi sienas, un, gaidot ārsta izsaukumu, raudzījās uz ielu. «Hiusa» komanda šai pilsētā bija ieradusies vakar vakarā. Lidmašīnā Bikovs gulēja, taču laikam nebija pilnīgi izgulējies un tāpēc snauda arī mašīnā, braucot no aerodroma. No vakardienas iespaidiem par pilsētu atmiņā bija palikusi tikai sārtas vakara saules pielieta iela, gaiša daudzstāvu viesnīcas ēka un stāva dežurantes vārdi: «Te jūsu istaba, biedri, iekārtojieties . ..» Pulksten septiņos rītā viņu pamodināja Dauge un paziņoja, ka visiem jāierodas uz medicīnisko apskati un ka no ilgas valstīšanās rodoties izgulējumi.
Medicīniskais korpuss atradās cieši kaimiņos viesnīcas ēkai. Šeit kosmonautiem lika noģērbties, uzmest virssvārčus un gaidīt.
Aiz loga uz ielas bija patukšs. Pie pretējās mājas, kā trauksmainā skrējienā sastingusi, stāvēja zema mašīna ar sudraba briedi uz radiatora. Garām pagāja divi vīri, tērpušies vieglos kombinezonos, ar milzīgām rasējumu mapēm rokās. Smagi aizrāpoja spēcīgs puskāpurķēžu elektrokārs ar piekabi. Dārziņā iznāca ap divpadsmit gadu vecs zeņķis, pablenza debesīs un, iebāzis trīs pirkstus mutē, iesvilpās, tad, pārlēcis pāri žogam, sāka skriet pa ielu, nepārprotami atdarinādams slavenu čempionu skrējiena stilu. «
Bikovs atgāja no loga. Jermakova un Jurkovska istabā nebija; viņus jau iesauca ārsta kabinetā. Pārējie nesteigdamies izģērbās, karinot drēbes glītos skapīšos ar puscaurspīdīgām durtiņām. Aleksejs Petrovičs nevarēja vien noskatīties uz Spicinu. Pilotam bija varens, stiegrains vingrotāja profesionāļa stāvs. Zem plānās, zeltainās ādas uz platās muguras viļņoja muskuļu kamoli. Dauge, uzmetis virssvārci, sēja ciet Jurkovska zīda krekla piedurkņu galus, viltīgi smaidīdams un murminādams zem deguna: «Tā-ā, bet tagad tā . . .» Beidzis šo lietderīgo darbu, viņš jautri iesmējās un piegāja pie Bikova:
— Patīk pilsēta, Aleksej?
— Pilsēta ir laba, — Bikovs sacīja atturīgi. — Bet vai kosmodroms tālu?
— Tur, aiz pakalniem. Vai redzi starta ierīču smailes? Tur arī atrodas slavenais Septītais poligons, pirmais un pagaidām pasaulē vienīgais speciālais kosmodroms fotonu raķešu izmēģināšanai, starta un nosēšanās vajadzībām. No šejienes startēja pirmais automātiskais fotonu lidaparāts «Ugunspūķis». Šeit nosēdās «Hiuss-1» un «Hiuss-2». Šeit droši vien nosēdīsies arī «Hiuss-3» un «Hiuss-4», un «Hiuss-5» . . .
— Nosēdīsies vai startēs?
— Arī startēs. Bet vispirms nosēdīsies. Tos taču nebūvē uz Zemes.
— Aha … — Bikovs atcerējās par kosmisko metāl- lietuvi uz pavadoņa «Vejdadi Ju-i».
Tur, piectūkstoš kilometru augstumā virs Zemes, bezsvara un gandrīz ideāla vakuuma apstākļos, tika lieti smago raķešu milzīgie korpusi. Divsimt piecdesmit cilvēki — zinātnieki, inženieri, tehniķi un strādnieki vadīja saules krāsnis, centrbēdzes mašīnas, ļoti sarežģīto metālliešanas automātiku, pārvēršot daudzu tonnu smagos vollrama un titāna lietņus starpplanētu kuģu korpusos. Acīm redzot, tur dzima arī «Hiusi» . ..
— Krutikov un Spicin, lūdzu! — aiz muguras atskanēja Jermakova balss.
Draugi apgriezās. Krutikovs nometa laikrakstu un, sekodams Spicinam, iegāja ārsta kabinetā, rūpīgi aizverot aiz sevis durvis.
— Septītais poligons — tā ir ideāla vieta! — Dauge pacilāti runāja. Seja viņam bija pavērsta pret Bikovu, bet acis šķielēja uz Jurkovska pusi, kurš jau bija atvēris skapīti. — Visapkārt simtiem kilometru tālu tundra, nevienas apdzīvotas vietas, nevienas dzīvas dvēseles. Ziemeļos — okeāns…
Jurkovskis paņēma kreklu.
— … Gaisa līnijā līdz krastam — ap divsimt kilometru … — Dauge pēkšņi iesprauslojās, taču, acumirklī savaldījies, svinīgi turpināja: — Bet starp pilsētu un okeānu tundrās mūsu poligons — pieci miljoni hektāru!
Jurkovskis bija izbāzis galvu cauri krekla kakla izgriezumam un tagad stāvēja saspringtā pozā ar noļukušām piedurknēm, atgādinādams putnu biedēkli. Jermakovs, jau apģērbies, kārtīgi aizpogājis visas virssvārča pogas, iegāja pie ārsta.
— No šejienes uz dienvidiem stiepjas dzelzceļa atzarojums un šoseja, — Dauge skaļi turpināja. — Ap četrsimt kilometru tālāk, pie ģeofiziskās stacijas. . .
— Interesanti, — Jurkovskis domīgi jautāja, — kurš kretīns to izdarījis?
— … m-m-m . . . tātad pie stacijas nozarojums nogriežas sānis un pie Jakutskas savienojas ar ziemeļu Transsibīrijas maģistrāli. . . Hm . .. Volodja, kā ar tavu veselību?
— Pateicos, — Jurkovskis sacīja, nākdams tuvāk. Kreklu viņš bija novilcis un tagad, izteiksmīgi kustinādams muskuļus, raudzījās caur pieri uz Daugi. — Esmu pilnīgi vesels. Bet es pielikšu maksimālas pūles, draudziņ, lai par jums to nevarētu teikt pat vissliktākais veterinārs.
— Volodja! — iesaucās Dauge. — Tā ir kļūda. Es neesmu vainīgs.
— Kurš tad?
— Viņš! — Dauge paplikšķināja pa Bikova spalvainajām krūtīm. — Viņš, Volodja, ir tāds jokupēteris! . . .
Jurkovskis uzmeta ātru skatienu Bikovam un aizgriezās. Bikovs, kurš jau bija pavēris muti, lai piedalītos šai spēlē, tikai ieklepojās. Jurkovskis nepieņem viņu — tas bija skaidrs. Arī Dauge to saprata, un arī viņam kļuva neveikli.
Šai brīdī durvis atvērās, un Jermakovs pasauca:
— Biedri, jūsu kārta.
Priecīgs par šādu atrisinājumu Bikovs steidzīgi iegāja ārsta kabinetā.
No sākuma viņus apskatīja ārsts — cilvēks ogļu melniem matiem un neiedomājami lielu degunu. Daugi viņš atlaida, neteicis ne vārda, bet, apskatot Bikovu, piedūrās ar pirkstu garai rētai uz krūtīm un jautāja:
— Kas tas ir?
— Avārija, — Bikovs lakoniski atbildēja.
— Sen? — tikpat lakoniski noprasīja ārsts, pavērdamies Bikovā.
— Pirms sešiem gadiem.
— Sekas?
— Nav, — inženieris atbildēja, demonstratīvi pētīdams ārsta degunu.
Dauge klusi iesmējās.
Ārsts kaut ko ierakstīja biezā grāmatiņā, uz kuras vāka vīdēja uzraksts: «Medicīniskā dienasgrāmata Nr. 4024. Aleksejs Petrovičs Bikovs», un ieveda abus draugus blakus istabā. Tur viņi ieraudzīja lielu, nespodri baltu skapi. Pavērsis degunu pret Daugi, ārsts lika viņam iekāpt šai skapī. Skapja durvis bez trokšņa aizvērās, ārsts nospieda dažus taustiņus uz pults, kas atradās skapja labajā pusē, un tai pašā mirklī kļuva dzirdama klusa dūkoņa. Uz pults uzmirgodamas un nodzisdamas iedegās dažādu krāsu spuldzītes, sāka svārstīties aparātu bultiņas. Tā tas ilga apmēram pusotras minūtes, tad aparāts skaļi noknikšķēja un izmeta no kaut kurienes baltu papīra lapiņu, kas bija pārklāta taisnām ciparu un burtu rindām. Spuldzītes nodzisa, un ārsts atvēra skapja durvis. Dauge izlīda atmuguriski, berzēdams plecu.
Ārsts pagriezās pret Bikovu un jautri pamāja viņam ar degunu:
— Uz priekšu!
Aleksejs nokāsējās un ielīda skapī. Tur bija tumšs. Vēsas metāla stīpas apskāva viņa plecus un vidukli, piespieda klāt pie kaut kā silta un mīksta, pacēla un atkal nolaida. Iedegās sarkana gaisma, tad zaļgana, pēc tam apakšdelmā kaut kas iedūrās, un tad Bikovs sajutās brīvs. Durvis atvērās.
Ārsts, dungodams zem deguna kādu draisku dziesmiņu, vērīgi pētija papīra lapiņas, ko bija izmetis «skapis». Tur bija veselības «lormulas», pilnīgs pārskats par organisma stāvokli, kā arī individuāls obligāto vingrinājumu komplekss un diētiskā deva sagatavošanās posmam. Atzīmējis kaut ko medicīniskajās dienasgrāmatās, ārsts atdeva lapiņas Jermakovam un paziņoja, ka šādas apskates turpmāk notikšot ik nedēļas.
Jermakovs pateicās ārstam un izgāja.
— Kas tā par kasti? — Aleksejs ģērbjoties jautāja Daugem. — Inkubators pieaugušajiem? Pandoras lādītes elektroniskais variants?
— Kibernētiskais ārsts, elektronu diagnostikas mašīna, — atbildēja Dauge. — Viss būtu labi, tikai tā izdara injekcijas. Bet es nevaru ciest injekcijas.
Viņi iekāpa liftā un uzbrauca piektajā stāvā, ēdamzālē. Tā bija milzīga, patukša, ziemeļu saules sārtās gaismas pielieta telpa. Gandrīz visi galdiņi bija brīvi. Brokastis bija vai nu beigušās, vai arī vēl priekšā.
— Rau, kur mūsējie, — Dauge sacīja.
«Hiusa» komanda aizņēma divus sabīdītus galdiņus pie paša loga. Tur jau sēdēja abi piloti un Jermakovs. Bikovs ievēroja, ka resnītim Krutikovam nelaimīgs izskats. «Padomju astronautikas lepnums» sakumpis sēdēja pie piena glāzes, drupināja sausu maizi un ar neizsakāmām skumjām nolūkojās uz Spicina šķīvi. Tumš- matis Bogdans grieza aromātiski kūpošu, sulīgu bifšteka gabalu.
Cik savādi tas arī likās, bet brokastis tika pasniegtas jau pēc jaunās devas. Zināmā neizpratnē Bikovs notiesāja veselu bļodu smaržojošas zāles, nokopa šķīvi auzu biezputras, ielocīja divus gabalus lieliska šķiņķa un ķērās pie ābolu sulas. Daugem pasniedza gaļu.
Viņš paņēma dakšiņu un nazi un apvaicājās:
— Ko tev, Mihail Antonovič, ārsts sacīja?
Krutikovs nosarka un pievērsa skatienu glāzei.
— Bet es zinu, — Jurkovskis pienācis teica. — Viņš droši vien ilgi un maigi turēja Mišu aiz vēdera krokas un populārā valodā skaidroja, ka gardēdība nekad nav uzskatīta par kosmonauta cienīgu īpašību.
Krutikovs klusēdams izdzēra piena glāzi un nevilšus pasniedzās pēc vāzes ar smalkiem cepumiem, bet Jermakovs klusi norūca «hm», un stūrmanis steidzīgi atrāva roku atpakaļ.
Pēc brokastīm Krajuhins paziņoja, ka atbraucis Us- manovs, viens no jaunās bākas konstruktoriem. Us- manovam esot uzdots apmācīt «Hiusa» apkalpi «šā ievērojamā tehniskās domas sasnieguma» montāžā un ekspluatācijā.
— Šim nolūkam dodu divas nedēļas, — Krajuhins sacīja. — Pēc tam visi stāsies pie darba savā specialitātē.
Pirmā nodarbība notika viesnīcas sporta zālē. Strādnieki zilos darba tērpos klusi ienesa resnu, seššķaut- nainu siju un vairākus priekšmetus, kuru forma un materiāls nezinātājā diez vai varētu radīt asociāciju ar kaut kādiem vispārzināmiem jēdzieniem. Neizpratne un ziņkāre bija redzama pat Bogdana Spicina un Krutikova acīs, un tikai Jermakovs apskatīja nepazīstamās ierīces ar parasto vēso un vienaldzīgo izteiksmi.
Tērpies kombinezonā, ienāca Usmanovs, gara auguma vīrietis ar platiem vaigu kauliem, un nekavēdamies ķērās pie darba. Pamazām saspringums no kosmonautu sejām nozuda, sāka birt jautājumi, izraisījās dzīvas sarunas. Drīz vien tajās iesaistījās arī Bikovs, kurš vispārējos vilcienos, kā jau kurš katrs inženieris, zināja radiolokācijas un tālvadības principus.
Runa bija par ierīci, kas paredzēta ļoti spēcīgu, noteikta virziena un viļņu garuma ultraīsviļņu impulsu raidīšanai, lai tie spētu izlauzties cauri blīviem putekļu mākoņiem un stipri jonizētiem atmosfēras slāņiem. Impulsu ilgums nepārsniedz desmit mikrosekundes. Sekundē tiek raidīts ap simt impulsu. Speciālas ierīces šim impulsu staram liek veidot spirāli, dažu sekundu laikā aprakstot visu debess slēras augšējo daļu no horizonta līdz zenītam un atkal atpakaļ līdz horizontam.
Tāda ierīce dos iespēju kosmiskajiem kuģiem orientēties virs nepazīstamas planētas, kuras virsma ir nepieejama vizuāliem novērojumiem un kur elektrisko vētru un augstās jonizācijas dēļ parastie radiolokācijas līdzekļi ir bezspēcīgi. Šādas bākas paredzēts uzstādīt uz klintīm, kuru tuvumā atrastos nolaišanās vajadzībām izmantojami laukumi, kā arī citu objektu tuvumā, kurus vēlams būtu apzīmēt ar orientieriem. Šoreiz saskaņā ar ekspedīcijas galveno uzdevumu bākas vajadzēs uzstādīt apkārt pirmajam nolaišanās laukumam uz Venēras, pie Urāna Golkondas robežas.
— Bet kā būs ar enerģiju? — Jurkovskis jautāja.
Usmanovs izvilka no portfeļa saini.
— Selēna-cerija radiobaterijas, — viņš teica. — Divsimt elementu uz kvadrātcentimetra. Mēs varētu apgādāt jūs vēl ar neitronu akumulatoriem, taču es domāju — tas būs lieki. Tie ir pārāk lieli un neērti. Pusvadītāju radiobaterija ir daudz portatīvāka. «Hiusā» iekraus piecsimt kvadrātmetru šāda auduma, un jūs
gluži vienkārši izklāsiet un nostiprināsiet to visapkārt bākām … Ja iežu virskārta pie Golkondas robežas uz katru kvadrātcentimetru dos piecdesmit līdz sešdesmit rentgenu stundā — bet pēc sākotnējiem aprēķiniem tā dos daudz vairāk, — bateriju jauda sasniegs divtūkstoš līdz trīstūkstoš kilovatu. Bākām tas ir vairāk nekā vajadzīgs.
Bikovs neticīgi aptaustīja stingro, elastīgo plēvi, kuras puscaurspīdīgajā slānī bija saredzami duļķaini graudiņi.
Izrādījās, ka bāku montāžas un uzstādīšanas principi ir ļoti vienkārši.
— Izjaukt ierīces galvenos agregātus nav nekādas vajadzības, — Usmanovs paskaidroja. — Tas būtu pat nevēlami, Anatolij Borisovič. (Jermakovs piekrītoši pamāja.) Kā redzat, tie ir aizzīmogoti ar fabrikas zīmogiem. Par to darbu atbild mūsu laboratorija. Bet pārējais pavisam vienkārši. Panāciet tuvāk, biedri, palīdziet… Tā, pateicos.
Visi agregāti bija uzmaucami uz seššķautnainās sijas kā koka gredzeni bērnu piramīdā un savā starpā sastiprināmi ar sprūdiem un gropēs slīdošām tapām. Bikovs sprieda pie sevis, ka visā ierīcē neredz nevienas pašas skrūves, vismaz ārpusē ne.
— Tagad šinī ligzdā tiek ielikts radiobaterijās kabelis. Šādi samontēta bāka bez uzraudzības var strādāt desmitiem gadu.
— Laba bāka, vienkārša, — Krutikovs sacīja, glāstīdams izliekto tīklveida bākas galu, kurš bija līdzīgs milzīgas spāres acij. — Cik tā sver?
— Tikai simt astoņdesmit kilogramu.
— Nav slikti, — Jurkovskis noteica. — Vārdu sakot, pats sarežģītākais ir uzstādīšana.
Bākas uzstādīšanai bija izstrādāti trīs paņēmieni. Cietā, klinšainā virsmā varēja izlietot milzīgu piesūcekni sijas apakšdaļā. Mazāk stingrā iezī vajadzēja izurbt caurumu, kurā tiktu ielaists sijas gals. Urbumu piepildītu ar plastmasas šķīdumu. Beidzot, ja ieži būtu irdeni, tajos līdz desmit metru dziļumam ar augstfrekvences strāvu jāizkausē šeššķautnaina, monolīta kolona un bākas sija jāiekausē kolonā.
Vingrināties bāku montāžā un uzstādīšanā sāka jau tai pašā dienā aiz pilsētas. Bikovs sajūsmā vēroja, kā Jurkovska veiklo roku vadītais vibrourbis apsūnojušā granīta bluķi ātri izveidoja šauru, dziju alu. Usmanovs paziņoja, ka urbums esot lielisks — taisnām sienām un ideāli vertikāls. Siju ielika urbumā, un to piepildīja ar pretīgi smirdošu šķidrumu no balona ar manometru. Šķidrums acumirklī sacietēja.
— Lūdzu, — Usmanovs uzaicināja.
Bikovs ar Spicinu saskatījās un pieķērās pie sijas. Viņiem pievienojās Dauge, tad Krutikovs, bet ne izvilkt, ne salocīt to neizdevās.
— Redzat nu!..— Usmanovs lepni noteica. — Bet tagad ķersimies pie montāžas.
Kad «Hiusa» komanda atgriezās viesnīcā, saule atkal bija nostājusies virs kosmodroma starta ierīču smailēm.
— Tuvākajās dienās, — paziņoja Jermakovs, — visiem komandas locekjiem jāiemācās rīkoties ar vibro urbi tikpat veikli, kā to prot mūsu ģeologi, kā arī montēt un demontēt bākas aizsietām acīm. Ar to tad arī nodarbosimies.
Ieturējis pusdienas, Bikovs devās uz savu istabu un ņēmās rakstīt vēstuli uz Ašhabadu. Ciešā rokrakstā viņš uzrakstīja septiņas lappuses, pārlasīja tās, bezcerīgi nopūtās un atmetās uz dīvāna.
Vēstule bija iznākusi nejēdzīgi sentimentāla. Velnišķīgi gribētos uzsmēķēt. Bikovs apsviedās uz vēdera un iebāza zīmuli mutē. Pirmkārt, varētu likties gulēt un dusēt līdz rītam. Otrkārt, varētu ielīst vannā . .. Velns lai parauj, kas par mīkstčaulīgām domām — likties gulēt, dusēt, ielīst. . . Viņš apņēmīgi pielēca kājās un skriešus laidās uz bibliotēku.
Septītā poligona viesnīca bija sākusi savu vakara cēlienu. Skaļi vērās durvis. Pa garajiem gaiteņiem steidzās saposušies ļaudis. No apakšas plūda mūzikas skaņas. Pie visiem četriem liftiem drūzmējās cilvēki, un Bikovs nolēma tikt līdz bibliotēkai pa trepēm. Viņam pretim, dodamies lejup, virzījās jautra jauniešu straume. Acīm redzot, visi gāja uz klubu.
Klusajā lasītavā Bikovs paņēma trīs grāmatas par
Venēru, vienu par fotonu dzinēju teoriju un pāršķirstīja pēdējo «Kosmonauta» numuru. Tur viņš atrada M. Kru- tikova rakstu par starpplanētu kuģa automātisku vadīšanu, pamēģināja to izlasīt un nokaunējies atzinās, ka neizprot — par daudz matemātikas.
— Integrālis … — Bikovs nomurmināja, pūlēdamies izprast kaut vismaz secinājumus. — Skat, ko resnītis! …
«Vai neiegriezties pie Dauges?» viņam piepeši iešāvās prātā. «Un vispār interesanti būtu zināt, ko pašreiz dara citi «Hiusa» apkalpes locekļi. Vai tāpat lasa grāmatas par Venēru? Jāšaubās gan …»
Dauge nelasīja. Viņš skuvās. Žoklis bija sašķobīts pavisam nedabiski, un istabu piepildīja elektriskā skujamā aparāta sanoņa. Ieraudzījis Bikovu, Dauge kaut ko nesaprotamu nomurmināja.
Aleksejs smagi atkrita krēslā un sāka aplūkot Dauges mugura, gaišzilās plastmasas sienas, lielu, plakanu televizora ekrānu un augstos, matētos griestus.
Beidzis skūties, Dauge jautāja:
—- Kādēļ tu atnāci?
— Kas ir, vai es traucēju? …
— Ne jau nu gluži traucē . . . Man tūdaļ būs saruna ar Jurkovski. Pavisam lietišķa saruna.
Dauge iegāja vannas istabā. Tur sāka burbuļot ūdens, un kļuva dzirdams, cik tīkami šņāc un sprauslo saimnieks. Tad viņš iznāca, slaucīdamies pūkainā dvielī.
— Neņem ļaunā, Aleksej, bet…
— Nekas, nekas, es iešu … — Bikovs piecēlās. — Es iegriezos tāpat vien, garlaicības mocīts.
— Lietišķa saruna, — Dauge atkārtoja. — Ja tev ir garlaicīgi, aizej un uzmeklē pilotus. Viņi, pēc manām domām, ir sporta zālē. Bogdans dzen nost stūrmanim taukus. Aizej paskaties — komisks skats!
— Labi. . . Dievs ar jums! —■ Bikovs jau devās uz durvīm, bet tad apstājās. — Pasaki man, — kāpēc Jurkovskis tā ieēdies uz mani?
Dauge nokremšļojās, tad negribot sacīja:
— Nepiegriez tam vērību, Aleksej. Pirmkārt, viņš vispār nav no tiem, ar kuriem viegli sadzīvot. Otrkārt, viņš parasti tā izturas pret iesācējiem, kuriem nav bijis gods griezties centrifugālajās kamerās un desmit dienu
maskās nosēdēt slāpekja atmosfērā, kā to dara sagatavošanas institūtā, un, treškārt.. . Redzi, tavā vietā bija paredzēts kāds pilots, tuvs Volodjas draugs. Vēlāk Krajuhins nolēma paņemt tevi. Saproti? … Citiem vārdiem, tas viss pāries un atpakaļ uz Zemi jūs atgriezīsieties kā vislabākie draugi.
— Šaubos, — Bikovs nomurmināja un, dusmīgi atrāvis durvis, izgāja.
Otrā dienā sākās darbs, smags darbs ar smeldzošu nogurumu plecos, ko uzreiz izkliedēt nespēja pat karsta duša un pēcpusdienas atpūta. Divas nedēļas bez pārtraukuma visa komanda praktizējās radiobāku uzstādīšanā.
Montēt bākas visi iemācījās ļoti ātri, jo visiem bija bagātīga inženiertehniskā pieredze. Taču vibrourbis, izrādījās, bija ļoti untumains instruments, un, iekams Jermakovs paziņoja, ka viņš daudzmaz esot apmierināts ar iesācēju urbēju prasmi, akmens bluķus pilsētas apkaimē izrotāja daudzi šķībi un greizi urbumi. Ne mazāk pūļu komandas locekļiem sagādāja arī vakuumpiesū- cekņi.
— Es nesaprotu! — reiz Bikovs dusmās sacīja Dau- gem. — Kāpēc mēs zaudējam tik daudz laika, noņemoties ar šo urbšanu? Tu taču proti urbt un Jurkovskis arī. . . Vai ar to nepietiek?
Dauge paraudzījās viņā ar stingru skatienu.
— Pieņemsim, ķa mēs ar Volodju nesasniegsim Gol- kondu, — viņš noteica.
Krajuhinu šais dienās varēja sastapt tikai pie brokastīm. Dienu un nakti viņš bija aizņemts ar ekspedīcijas apgādi un augas dienas pavadīja kosmodroma noliktavās, rūpnīcās un apgādes organizācijās. Cik varēja spriest, viss nebija tā, kā varētu vēlēties. Klīda valodas, ka daži tikuši atlaisti, dažiem aizliegts rādīties acis, iekams nebūs paveikts nepadarītais. Runāja par Krajuhina uzstāšanos pilsētas partijas aktīva sapulcē, par briesmīgu sutu, ko viņš sadevis poligona priekšniekam.
Bikovs klusībā vēroja Jermakovu. Ekspedīcijas priekšnieks un kuģa komandieris bija mazrunīgs, savaldīgs un patiešām nekad nesmējās. Toties viņš smaidīja savādu smaidu — tikai ar lūpām, pie tam viņa acis tādās reizēs kļuva vēl aukstākas nekā parasti. Ļoti drīa Bikovs pārliecinājās, ka Jermakova smaids nesola nekā laba tam, kam tas domāts.
Reiz Dauge piecēlās no galda, atstājis uz šķīvja lielāko daļu no teļa gaļas, kas viņam saskaņā ar diētisko devu bija pasniegta.
— Acumirkli, — Jermakovs apstādināja viņu maigā balsī. — Lūdzu, apēdiet gaļu, Georg Johanovič.
— Es nevaru, Anatolij Borisovič, — Dauge sacīja.
— Un tomēr es jūs ļoti lūdzu, — Jermakovs teica vēl maigākā balsī.
Dauge klusēdams novilka ar delnu pa kaklu.
Tad Jermakovs pasmaidīja savu dīvaino smaidu.
— Man negribētos jūs sarūgtināt, Georg Johanovič, — viņš sacīja pavisam klusi, — bet man ir nopietns pamats bažīties, ka jūsu attieksme pret sagatavošanās posma režīmu spiedīs ekspedīciju galu galā iztikt ar vienu ģeologu. Mēs nevaram atļauties dot Venērai kaut mazākās izredzes cīņā pret mums. Pat jūsu neapēstā teļa gaļas gabala veidā . . .
Kaistošām ausīm Dauge apsēdās un nikni iedūra dakšiņu nelaimīgajā gaļas gabalā. Neviens neteica ne vārda un pat nepaskatījās uz viņa pusi. Pusdienas turpinājās, valdot kapa klusumam, un Jermakovs nenolaida acis no Dauges, kamēr režīma pārkāpējs nebija šķīvi notīrījis pilnīgi, savākdams ar maizes garoziņu pēdējās mērces paliekas.
Bikovs jutās pārsteigts, ka šis incidents neizraisīja biedros ne mazāko protesta ēnu pret Jermakova bardzību. Gluži otrādi, tai pašā vakarā Jurkovskis pusbalsī ilgi un neatlaidīgi kaut ko skaidroja Daugem, bet tas tikai pūta un vainīgi plātīja rokas.
Otrās nedēļas beigās Usmanovs atvadījās no ekspedīcijas locekļiem un aizlidoja. Nākamajā rītā Krajuhins pēc brokastīm teica:
— No šīs dienas katrs ķersies, tā sacīt, pie sava darba. Biedri Jermakov, jūs strādāsiet ar Spicinu un Krutikovu, kā mēs jau vienojāmies par to. Varat doties tūdaļ pat, caurlaides ir jau izrakstītas . . . Bet jūs, Jur- kovski un Dauge, es palūgšu uzgaidīt mani tepat. Es tikai aizvedīšu mūsu tuksnešu iemītnieku un' tūlīt atgriezīšos . .. Braucam, biedri Bikov!
Pie ieejas stāvēja spēcīga puskāpurķēžu mašīna.
— Lūdzu, — Krajuhins uzaicināja.
Viņi apsēdās blakus aiz šofera. Kad pilsēta palika aiz muguras, Krajuhins noliecās pie Bikova un jautāja:
— Vai ar Daugi runājāt?
— Par ko?
— Par visu.
— Jā . . . runāju.
— Nu un?
Bikovs paraustīja plecus. Krajuhinam gan nevajadzēja runāt šādā tonī. Priekšniekam neklājas bāzt degunu padoto dvēseles lietās bez sevišķa iemesla. Nopietni cilvēki mēdz savus pārdzīvojumus paturēt pie sevis. Starp citu, Krajuhins it kā nemaz nepamanīja, ka Bikovs viņam neatbild.
— Tūdaļ iepazīsimies ar jūsu saimniecību, inženieri, — viņš sacīja, mirkli klusējis.
Pēc brīža mašīna apstājās garas ēkas priekšā: tā bija pilnīgi bez logiem, toties durvis pletās pa visu sienu. Pienāca īgns sargs un pārbaudīja caurlaides.
— Izsaukt mehāniķi! — Krajuhins pavēlēja.
Viņi izkāpa no mašīnas. Apkārt klājās viegli paugurains līdzenums, apaudzis ar retu, asu zāli. Debesīs peldēja plūksnaini, pelēki mākoņi, līņāja sīks lietutiņš. Zem kājām žļakstēja ūdens.
— Tundra, — nopūtās šoferis.
Mājas durvis — tik platas kā vārti — atvērās.
Stiepdams pretī notrieptu roku, pie Krajuhina pienāca omulīgs vīrietis kombinezonā.
— Te viņš ir, atvedu, — Krajuhins norūca.
Cilvēks kombinezonā paraudzījās uz Bikovu:
— Redzu, redzu! Tad iesim arī!
Ekā bija tumšs. Krajuhins aizķērās aiz kaut kā un nolamājās caur zobiem. Mehāniķis vainīgi iekāsējās.
— Nepaguvām vēl ievilkt gaismu, biedri Krajuhin. Bet rīt viss būs padarīts.
— Rīt? Bet kā tagad — cilvēkam pa tumsu būs jāgrābstās?
Pamazām Bikova acis pierada pie tumsas, un viņš priekšā samanīja platu, blāvi spulgojošu, pelēku masu. Kļuva redzamas kāpurķēdes, atvērta lūka, apaļas, aklas prožektoru acis.
— Kas tas ir? — viņš jautāja.
— Tas ir «Mazulītis», — Krajuhins atsaucās, — mūsu tanks transportieris. Tas nedaudz atšķiras no parastajām šāda tipa mašīnām, bet jūs ātri vien apradīsiet ar to. Ķerieties pie darba tūdaļ pat. . . Bet jūs! … — viņš pagriezās pret mehāniķi. — Tā ka lai pēc pusstundas šeit būtu gaisma!
— Klausos! — mehāniķis žirgti atsaucās un metās projām.
— Paņemiet līdzi aprakstu un rokasgrāmatas, -— Krajuhins uzsauca viņam nopakaļus. — Tas arī ir viss. Palieciet un sāciet strādāt. Ap pusdienas laiku jums atbrauks pakaļ. — Krajuhins atvadījās un devās uz izeju.
Kad pēc divdesmit minūtēm pie griestiem iedegās gaiša spuldze, Bikovs sajūsmā iepleta muti. Viņa priekšā stāvēja vispilnīgākā mašīna, kāda vien kādreiz ir kustējusies uz kāpurķēdēm. Tā bija milzīga — ne mazāka par gigantisko tanku batiskafu, ko Bikovs pirms dažiem gadiem bija redzējis Vissavienības rūpniecības izstādē, — un tomēr tā šķita neparasti viegla, slaida, varētu pat teikt — gracioza. Garš, apaļīgs, vertikālā virzienā mazliet pieplacināts korpuss, pacelts, šaurs pakaļgals, tikko manāmi lūku un periskopu izciļņi… Un nekur nevienas pašas šuves! Konstruktoru talants «Mazulītī» bija sakausējis smagas transportmašīnas milzīgo spēku ar sevišķi ātro atomkāru dižciltīgajām līnijām.
— Tas tik ir gan! … — Bikovs murmināja, apstaigādams transportieri no visām pusēm un ik brīdi pietup- damies. — Bet kas tas? . .. Līdzsvara sistēma … Vareni! Un atbalsta sviras ievelkamas? .. . Prātīgi!
Nonācis pie transportiera pakaļgala, viņš apstājās un pielika delnu pie gludās sienas. Tā bija silta.
— Uzlādēts, — mehāniķis labsirdīgi pasmaidīja, vērodams Bikovu no garāžas sliekšņa. •— Kaut tūlīt var kāpt iekšā un braukt.
Bikovs sarauca pieri.
— Par agru vēl. . . braukt, — viņš sacīja. —r Vai jūs rokasgrāmatu man atnesāt?
— Atnesu. Te būs, lūdzu.
— Paldies.
Negaidīti viegli Bikovs iemetās atvērtajā lūkā. Vāka durtiņas saslēdzās virs viņa galvas.
— Ei, biedri! — mehāniķis iesaucās. — Vai es būšu jums vēl vajadzīgs?
Viņš padauzīja pa lūku. Atbildes nebija. Mehāniķis paraustīja plecus un aizgāja.
Kā bija norādīts rokasgrāmatā, «Mazulītis» bija tanks- transportieris, sevišķi piemērots grūtiem apstākļiem, paredzēts braukšanai pa cietu, staignu un irdenu pamatni un stipri šķēršļotā apvidū, gāzveidā un šķidrā vidē, pastāvot līdz divdesmit atmosfēru lielam spiedienam un līdz tūkstoš grādu augstai temperatūrai, spējīgs uzņemt astoņu cilvēku lielu komandu un piecpadsmit tonnu smagu derīgo kravu. «Mazulītim» bija turbīnas, kuru kopējā jauda sasniedza divtūkstoš zirgspēku un kuras darbināja kompakts urāna-plutonija reaktors. «Mazulīti» atradās infrasarkanie projektori, ultraskaņas lielgabals, pāris izbīdāmu mehānisku roku manipulatoru (gandrīz tādas pašas, kādas izmanto atomkāru vadītāji, uzlādējot no jauna savu mašīnu reaktorus enerģijas uzņemšanas bāzēs), ārējie un iekšējie dozimetri un radio- metri, kā arī desmiti citu ierīču un aparātu, kuru uzdevums Bikovam pagaidām vēl nebija visai skaidrs. Visu — apkalpi, kravu, mehānismus un aparātus — sedza drošas, izturīgas — daudz izturīgākas par titānu — plastmasas bruņas, kas sargāja no karstuma un radiācijas.
«Mazulīša» vadības sistēma maz atšķīrās no Bikovam pazīstamajām sistēmām. Pazīstami bija arī gaitas mehānismi, taču, lai sirdsapziņa būtu pilnīgi mierīga, Bikovs nolēma pārbaudīt katru skrūvīti.
Uz pusdienām un vakariņām viņš ieradās noguris, notašķījies ar taukainu grafīta ziedi, ēda kāri, pārmija dažus vārdus ar biedriem un steidzīgi atgriezās garāžā vai arī devās gulēt. No rīta un pēc pusdienas pie viesnīcas viņu gaidīja mašina. Taču individuālais treniņa un higiēnas režīms ar to nebūt netika pārkāpts. Jermakovs uzmanīgi sekoja, lai tā būtu.
Ceturtajā dienā Bikovs pirmo reizi izveda «Mazulīti» uz lauka. Milzīgā mašīna izbrauca pa vārtiem negaidīti viegli un gandrīz bez trokšņa. Bikovs bija pārsteigts, cik paklausīgi tā reaģē uz vadības pults taustiņiem uzlikto pirkstu vismazāko kustību. Dežurants smaidīdams pavicināja ar roku. Bikovs pamāja atbildei, noslēdza priekšējo lūku un sāka attīstīt ātrumu. «Mazulītis» traucās pa slapjo tundru, līgani šūpodamies un viegli sasvērdamies pauguros. Izbīlī klaigādami, no ložņājošiem krūmiņiem cēlās spārnos putni, kā pelēks kamoliņš aizzi- bēja zaķis. Tālāk ceļu klāja bieza migla — vajadzēja ieslēgt infrasarkano projektoru. Uz ekrāna parādījās un izgaisa bāli masīvu laukakmeņu un vientuļu, dīvaini izlocītu koku apveidi. Bikovs palaida mašīnu te maksimālā ātrumā, te pēkšņi apturēja, taisīja straujus pagriezienus, lika tai riņķot uz vietas, un tad no kāpurķēžu apakšas strūklām šāvās augšā sarkanīga purva rāva un apšļāca periskopa lēcas. Automātiskas sukas vienā mirklī to notrausa:
Piepeši, «Mazulītim» traucot pilnā gaitā, priekšā pazibēja dzeloņstiepļu žogs. Bikovs strauji pagrieza pa labi un nobremzēja, taču bija jau par vēlu. Atskanēja strinkšķoņa un džerksti, zem kāpurķēdēm kaut kas no- skraukšķēja, un transportieris apstājās. Bikovs izlēca ārā. Aizmugurē uz abām pusēm aizsniedzās stiepļu žogs. «Mazulīša» ķēžu pēdas, kas skaidri bija redzamas staignajā augsnē, gāja tam cauri. Milzīgajā, izplēstajā spraugā šūpojās sarauto stiepļu gali un koka stabu šķēpeles.
— Tā tik vēl trūka! — Bikovs nomurmināja, skatīdamies visapkārt. — Kur es esmu atkūlies?
Viņa uzmanību saistīja apaļa, gaiša betona celtne, kas rēgojās miglā kādu divdesmit soļu atstatumā.
— Ei, ļaudis! — viņš iesaucās ne visai skaļi.
Neviens neatsaucās. Bija dzirdama tikai lietus čabē-
šana zālē un klusa, žēla stiepļu sanoņa. Kādu brīdi šaubījies, Bikovs apņēmīgi sāka iet uz apaļās ēkas pusi. Tā viņam šķita visai neparasta — gludajās, augstajās sienās neredzēja ne logu, ne ventilācijas caurumu, tikai apakšā pie pašas zemes rēgojās nelielas, četrstūrainas durvis: tās bija līdz galam vaļā. Nedaudz sāņus no zāles paceļas betona caurules gals, ko nosedza apaļš, ierū- sejis vāks. Bikovs piegāja pie durvīm un ielūkojās iekšā. Viņš paguva ievērot tikai to, ka tur ir silts un tumšs. Aiz muguras nožvadzēja metāls. Bikovs apgriezās un pats neticēja savām acīm, tik ļoti tas atgādināja ļaunu sapni: betona caurules vāks bija vaļā un no tās līda ārā slapjš rēgs ar apaļu, bezacainu, sudrabainu galvu.
Pirms Aleksejs atcerējās, ka jau kaut kur šādu ērmu redzējis, tas pieliecās un metās viņam virsū. Viņus šķīra apmēram trīs metri, un rēgs šo atstatumu veica vienā lēcienā. Taču Bikovs jau attapās no pārsteiguma. Turklāt rēgam nebija nekādas jēgas par sambo. Pēc dažu se- kundu sīvas cīņas tas bija nogāzts uz muguras, un Bikovs, iezvēlis pāris smagu pļauku pa to vietu, kur cilvēkam ir seja, pielēca kājās, lai saķertos ar otru tādu pašu izdzimumu, kas kāpa ārā no tās pašas caurules.
Tagad cīņa risinājās citādi. Nelīdzēja pat sambo. Saņēmis apdullinošu pļauku, Aleksejs nokrita sāniski uz mitrās zemes, tad viņu saķēra aiz kājām un neparastā ātrumā — tā vismaz viņam šķita — vilka kaut kur projām. Ļoti grūti pretoties, ja kāds cieši tur aiz abām kājām. Bikovs to saprata un nepretodamies gaidīja, kas notiks tālāk. Ērmi apstājās, taču kājas vaļā nelaida. Bikovs mēģināja piecelties, atbalstoties uz dūrēm, kas pirmītējā cīniņā bija sadauzītas asiņainas. Kļuva dzirdama soļu dipoņa, un parādījās trešais rēgs. Tad Bikovs sajuta, ka viņa kājas brīvas. Tūdaļ viņš apgriezās un apsēdās, ar grūtībām grozīdams no sitiena dunošo galvu.
Paraudzījies apkārt, viņš saprata, ka atrodas aiz «Mazulīša» pakaļgala. Rēgi stāvēja tepat blakus un steidzīgi kaut ko darīja ar savām galvām. Beidzot spīguļojošās lodes atvāzās, un Bikovs pārsteigts ieraudzīja pazīstamas sejas — norūpējušos Daugi, drūmo Krajuhinu un aiz niknuma bālo Jurkovski. Jurkovskis pielika roku pie deguna, nošņācās un pastiepa pret Bikovu asiņainu delnu.
— Jūs esat. idiots! — viņš noteica skanīgā balsī. — Jūs esat stulbenis! Vai jums uz pleciem galva vai pelavu maiss?
— Pagaidiet, Vladimir Sergejevič ,,, — sacīja Krajuhins. — Vai neredzat, ka cilvēks no pārsteiguma apdullis?
— Jūs? — Aleksejs ar mokām izdvesa.
— Nē, tie neesam mēs! Rozenkreiceru ordeņa bruņinieki! Sieviešu komitejas pārstāvji! ..,
— Pagaidiet taču, Jurkovski! … Biedri Bikov, steidzīgi vediet ārā no šejienes mašīnu … Dauge, aiztaisiet lūku un durvis un pasakiet viņiem, ka mēs braucam prom.
— Klausos! — Dauge atkal uzlika ķiveri galva un pazuda aiz «Mazulīša».
Bikovs iekāpa transportierī, Krajuhins un Jurkovskis, kurš vēl aizvien lamājās, sekoja viņam.
— Izbrauciet no aizžogojuma un tur apstājieties! —» Krajuhins pavēlēja.
«Mazulītis» sāka kustēties atpakaļgaitā.
— Pietiek. Stop! Tagad pagaidīsim Daugi.
Bikovs pašķielēja uz Jurkovski. Tas uzmanīgi taustīja uztūkušo degunu.
— Sāp? — Krajuhins līdzjūtīgi apjautājās.
Jurkovskis tikai nikni saviebās. Uz mašīnas noklaudzēja zābaki, un lūkā ielēca Dauge.
— Izpildīts, Nikolaj Zaharovič, — viņš sacīja.
— Braucam.
Bikovs uzlika pirkstus uz taustiņiem. Tad padomājis rioklakšķināja dažus slēdžus, ieslēdza dzinēju un atgāja no pults. «Mazulītis» viegli uzsāka gaitu.
— Uz kurieni tad tu? — Dauge bažīgi un reizē ziņkāri jautāja. — Bet kas vadīs?
— Automātiskais vadītājs, — Bikovs vainīgi atsaucās. — Es neatminos atpakaļceļu, bet jūs neuztraucieties! Te taču ir elektronu ierīce. «Mazulītis» ies pēc žirokompasa.
Kādu laiku viņi brauca klusēdami. Mašīna precīzi, tikai ačgārnā kārtībā, izpildīja visas manipulācijas, kādas pirms pusstundas bija veicis Bikovs.
— Vai dozimetrs jums ir līdzi? — Krajuhins jautāja Daugem.
— Jā, Nikolaj Zaharovič. Taču tas nebūs vajadzīgs. Es aizmirsu pateikt, ka tobrīd, kad Bikovs pienāca pie
kameras, ta jau bija aiztaisīta. Tā ka viss beidzies laimīgi.
Krajuhins atviegloti nopūtas.
— Jūs gandrīz iekūlāties lielās nepatikšanās, biedri Bikov, — viņš sacīja, slaucīdams sviedrus no plikās galvas virsas. — Vai jūs maz zināt, kur mēs jūs notvērām?
— Nebūt ne .. . — Bikovs jutās ļoti nelaimīgs.
— Aiz stiepļu žoga apakš zemes atrodas spēcīgs reaktors, kas izstrādā tritiju. Tā ir degviela mūsu «Hiu- sam». Betona tornis, kurā jūs tik nepiesardzīgi ieskatījāties, nav nekas cits kā kamera urāna attīrīšanas procesa atkritumiem. Tieši šodien urāna stieņu komplekts aizgāja uz pārkausēšanu. Ja jūs tur iebāztu degunu . ..
— Tas ir skaidrs pat ezim! — Jurkovskis izteiksmīgi sacīja. — Ja vieta ir nožogota ar dzeloņstieplēm, tad tas nozīmē, ka ieeja tur aizliegta. Bet nē, viņš ar savām kāpurķēdēm lien taisni pāri stieplēm! Viņš, redzat, nevar pabraukt mierīgi garām aizžogojumiem un drošsirdīgi kā lauva ar visu krūti metas tiem virsū!
Tas bija ļoti netaisni, taču Bikovs tikai vainīgi nopūtās.
— Jurkovskis jūs ieraudzīja, kad tuvojāties kamerai, un metās, lai jūs, tā sacīt, atvilktu nost, bet mazliet nokavēja. Atklāti sakot, mēs domājām, ka nelaime jau notikusi.
— Mēs skrējām pa galvu pa kaklu, — Dauge teica. — Es domāju, man sirds pa muti izlēks . . .
Bikovs pagriezās pret Jurkovski un stostīdamies nomurmināja:
— Es .. . man ļoti žēl, tiešām … es negribēju, — un izmisīgi atmeta ar roku. — Velns viņu zina, kā tas gadījās! Saprotiet, es ļoti pārbijos no jums . . .
Jurkovska lūpas savilkās nicinošā smīnā.
Dauge iesmējās:
— Kā viņš to saņēma! Lieliski saņēma! Ak dievs, tā tik bija cīņa!
— Jā, kauties jūs protat labi, — Krajuhins pasmaidīja, — bet turpmāk esiet piesardzīgs. Mūsu darbā neko nedrīkst aizskart kailām rokām un vēl jo vairāk — bez prasīšanas. Šis notikums man atgādināja: vēl šovakar pat Dauge sameklēs jums speciālo tērpu un Iemācīs rīkoties ar to.
— Ak dievs, tas tik bija kautiņš! — Dauge atkārtoja, slaucīdams acis.
Bikovs ātri pārsēdās savā vieta un atvienoja automātisko vadītāju. Priekšā, vieglā miglā tīti, iznira garažas plakanā jumta apveidi.
— Jā, vēl kas, — Krajuhins sacīja. — Jūs un «Mazulīti» vajadzēs pārbaudīt pa īstam. Vai esat sagatavojies?
— Šeit nemaz nevar pārbaudīt pa īstam, — Bikovs nomurmināja, — tundra, visapkārt līdzens kā galds ., «
— Nekas, gan es jums, draudziņ, atradīšu I-lielisku vietu! — Krajuhina zelta zobi pazibēja pustumsā.