Pavadījis Krajuhinu un ģeologus — viņiem pakaļ atbrauca no pilsētas izsauktā mašīna, — Bikovs norūpējies pakasīja pakausi un atgriezās garāžā. «Mazulītis» stāvēja divus soļus no vārtiem, uz tā slīpajiem sāniem mirguļoja lietus urdziņas.
— Pārbaude! — Bikovs skaļi noteica. — Neko darīt, ja pārbaude, tad pārbaude.
Viņš izvilka no kabatas saņurcītu, ar ziedi notrieptu rokasgrāmatu, pašķirstīja to, nopūtās un ierāpās lūkā. Kā kurš katrs cilvēks, Aleksejs necieta eksāmenus, vienalga, kādā veidā tie arī notiktu. Par lielu netaisnību viņš uzskatīja to, ka niecīgs, nevienam nevajadzīgs sīkums, kuram neviens nekad nepievērš uzmanību, jo praksē tas pilnīgi nenozīmīgs, nostājas vienā plāksnē ar pašām svarīgākajām un visvairāk nepieciešamām zināšanām. Bikovs pats, vadīdams nodarbības, pieturējās pie gluži citas sistēmas. «Kaut arī jūs būtu prāta giganti,» viņš mēdza sacīt, «jums nekad neizdosies paturēt atmiņā visu, kas iespiests grāmatu un tabulu kaudzēs. Tanīs ir gan pats svarīgākais, gan mazāk svarīgais, gan pavisam mazsvarīgais un, beidzot, pavisam nevajadzīgais — tas, kas vai nu, tikko piedzimis, jau paguvis novecot, vai arī šobrīd jau zaudējis nozīmi. Un es, protams, netaisos prasīt, lai jūs zinātu visu, kas ir grāmatās un tabulās. Bet, ja kads, biedri, nezinās to, kas jāzina vispirms, tad gan, lūdzami, nesūkstieties!»
Šo sistēmu no vispedantiskāko priekšnieku uzbrukumiem glāba Bikova — labākā transporta mehānismu speciālistā autoritāte. Taču tā bija tur, Gobi tuksnesi, bet kā būs šeit? Šoreiz pārbaudījums būs jāiztur viņam pašam. Tiesa gan, Krajuhins neatgādina burta kalpu un formālistu, bet kas var pateikt, kurp raugās viņa mazās, aiz milzīgām, tumšām brillēm aizslēptās ačeles? Bikovs vēl un vēlreiz šķirstīja sadriskāto rokasgrāmatu, it īpaši to daļu, kas attiecās uz visāda veida avārijām un remontu lauka apstākļos. Tad viņš novilka jaku, uzģērba kombinezonu un nolaidās dzinēja nodalījumā.
Viesnīcā Bikovs atgriezās vēlu, noguris, bet apmierināts un gandrīz pilnīgi mierīgs. Ēdamzālē neviena vairs neredzēja. Pavakariņojis (pamatīgi, bez liekas steigas) Bikovs devās meklēt Daugi. Otrā stāva gaitenī, uz ko vērās visu kosmonautu istabu durvis, viņš apstājās. Kādas istabas durvis bija tikai pievērtas, un varēja dzirdēt Jurkovski skanīgā balsī deklamējam Bagrieķa dzejas:
… Kā svilpos gan vēji,
Kad garām trauks spēji, Kā citu pēc cita
Trieks viļņus bez mitas, Lai šuvēs skrapst kniedes, Lai masti sāk dziedāt, Brāzmaini dziedāt. Vareni dziedāt! [1]
Bikovs ieskatījās istabā. Jurkovskis pidžamā un rīta- kurpēs zvilnēja uz dīvāna, rokas aizlicis aiz pakauša un pavērsis seju pret logu. Blakus sēdēja Krutikovs sakumpis, sūkdams īsu, tukšu pīpīti. Pie galda krēslā šūpojās Bogdans Spicins un smaidīja savām, vienīgi viņam zināmām domām. Ne Dauges, ne Krajuhina, ne Jermakova istabā nebija.
… Tad mutuļo dzīslās,
Pār malām trauc, Mana jaunība trakā, Kam māju nav!
Lai cilvēkiem asinīs
Iedegas zvaigznes, Un visumam pretī
Kā bultas tās aiznes …
Tās bija brīnišķīgas vārsmas. Turklāt «švauksts» skandēja apbrīnojami labi. Kaut kas trauksmains un aicinošs skanēja viņa dziļajā, apvaldīta spēka un satraukuma pilnajā balsī, un Bikovs nevilšus nodomāja, ka šis bezbailīgais skaistulis droši vien līdzīgs autoram, kura vārsmās viņš pašreiz skandē. Viņš tāpat ir nemierīgs un kaislīgs, tāpat gatavs bez nožēlām ziedot visu savu dzīvi lielajam un neparastajam. Tādas pašas domas, šķiet, iešāvās galvā arī Krutikovam: viņš pēkšņi izņēma pīpi no mutes un vērīgi palūkojās uz Jurkovski, it ka gribēdams par kaut ko pārliecināties. Vienīgi Spicins tāpat kā līdz šim lēni šūpojās un smaidīja puspievērtām acīm.
… Un dziedāt aiz prieka
Par plašumu sūro: «Ai Melnā jūra,
Ai varenā jūra! …»
Jurkovskis apklusa. Bikovs atkāpās no durvīm un devās tālāk. Dauges istaba bija tukša. Uz gultas gulēja tērps, ko Georgs droši vien bija izmeklējis savam draugam. Vakarblāzmas sārtā zaiga laistījās lodveida ķiveres pulētajā virsmā. Bikovs taisījās jau iet, te piepeši viņa uzmanību saistīja fotoattēls uz galda. Fotogrāfija Bikovam bija pazīstama: skaista sieviete ar skumju seju, zilā, ciešā kleitā.
«Maša Jurkovska,» atcerējās Bikovs. Viņš nopūtās.
Nabaga Georgs! Redz, cik tālu tevi novedusi mīlestība .. . Pat tu, labais un jautrais, kas jokoji un smējies visdrūmākajos brīžos . . . pat šobrīd, dažas dienas pirms starta neizpētītā tālumā, tu nespēj aizmirst viņu .. .
— Un tieši tagad — tas ir pats riebīgākais! — aiz sienas pēkšņi nodārdēja Jurkovska balss. — Atsūtīt šādu vēstuli tieši tagad .. . Nepūlies mani nomierināt, žēlsir- dīgis b-brālis, dievgotiņa! Viņa ir īsta draņķe, nekas vairāk! . . .
— Neiedrošinies! (Bikovs sākumā nesaprata, kas ir šis kliedzējs.) Neiedrošinies tā par viņu runāt! Galu galā tā nav tava darīšana!
— Nē, tā ir arī mana! Un ne jau tādēļ, ka viņa ir mana māsa. Tas skar visus — ir Krajuhinu, ir visus mūsu zēnus, to skaitā arī tavu tuksneša sarkanģīmi. Tur, uz kurieni mēs ejam, mūsu visu dzīvības būs atkarīgas no katra. Mums jābūt pilnīgi drošiem citam par citu, bet tagad es sāku šaubīties: vai šādā stāvoklī tev nepietrūks vajadzīgās izturības un gribas dzīvot? Vai uz tevi, Georg Dauge, varēs paļauties?
— Rāmāk, Volodja, rāmāk!
— Kāpēc rāmāk… Vai tad tu tiešām neesi izpratis viņu, manu burvīgo māsiņu, ko? Viņa taču nav cilvēks, viņa ir dzeguze! Jā, jā, dzeguze! Tik vien ir kā glītais purniņš, vairāk nekā! Vai mazums citu sieviešu? Uzticīgu, mīlošu, gudru … Ko tu līpi viņai klāt?
Bikovs uz pirkstgaliem aizlavījās līdz istabai un cieši jo cieši aizvēra durvis. Bija maz ticams, ka Dauge vēl šodien sāks noņemties ar speciālo tērpu, turklāt arī Bikovam pašam prāts tagad nemaz uz to nenesās. Vajadzēja daudz ko pārdomāt.
Viņš izģērbās, atlaidās gultā un aizvēra acis. Labākais, šķiet, būtu mēģināt aizmigt. Bikovs piecēlās, lai nolaistu aizkaru, bet tai brīdī ienāca Dauge. Viņš bija tāds pats kā vienmēr — mazliet izspūris, kaklasaite nošķiebušies uz sāniem. Bikovs apsēdās un pavērās viņā.
— Jau apgūlies? — vaicāja Dauge. — Bet kas ar tērpu? Ko tu tā uz mani skaties, Aleksej? Vai kaut kas nav kārtībā?
Viņš pacēla roku pie sejas, tad paskatījās sev uz krūtīm.
— Nē, nekas … Es tāpat vien, — Bikovs ar mokām izrunāja. — Es domāju, ka jau vēlu . ..
— Nemaz nav vēlu. Ģērbies, ejam. Šodien tev jāiemācās rīkoties ar tērpu, citādi šaubos, vai rīt paspēsim. Kur tu tik ilgi biji?
— Ķēpājos ap «Mazulīti». Man bail, Georg . . . Izga- zīšos šajos pārbaudījumos.
— Kādos pārbaudījumos?
— Kā — kādos? Tajos, par kuriem Krajuhins šodien runāja. Atceries, kad braucām atpakaļ . . .
— Ak tā! Nu, man šķiet, ka tu neizgāzīsies, Aleksej. Tu esi labs vadītājs, es taču zinu.
— «Vadītājs» … Kā sāks uzdot jautājumus …
Dauge izbrīnā paskatījās uz viņu.
— Kāds te sakars ar jautājumiem? Tici man, Aleksej, arī bez jautājumiem tu tā svīdīsi, ka pēc tam nāksies griezt tevi kā slapju palagu.
— Nekā nesaprotu.
— Ļoti vienkārši: notiks pārbaudījuma brauciens. Rīt tu dabūsi braukt pa stipri šķēršļotu apvidu, kurā būs vēl mākslīgi šķēršļi, kā mēdz sacīt sportisti.
— Viens pats?
— Gan jau kāds brauks līdzi, nezinu . .. Apģērbies? Ejam!
Iegājis Dauges istabā, Bikovs pamanīja, ka fotogrāfijas uz galda vairs nav. Georgs noņēma tērpu no gultas un izklāja uz grīdas.
— Sēdies, Aleksej, un klausies. Šo paltraku sauc par «KSS-6», tas nozīmē — Krajuhina sistēmas speciālais tērps, sestais modelis. Tērps izgatavots no ļoti izturīga un elastīga materiāla ar garu un sarežģītu ķīmisku nosaukumu. Starp citu, parastajā tehniskajā valodā to sauc par «siliketu». Tas ir kaut kāds silīcijorgānisks polimēru savienojums ar pasakaini garām pavedienveida molekulām. Tam piemīt neparasti liela izturība uz pārraušanu. Bez tam tas ir augstākā mērā ugunsizturīgs un, protams, arī gāzu un ūdens necaurlaidīgs.
— Skaidrs, — Bikovs sacīja. Viņš tupēja uz pirkstgaliem un ieinteresēts te ņurcīja, te atkal izgludināja uz delnas tērpa elastīgo piedurkni.
— Šis tērps, protams, netiek šūts, ne arī štancēts. To atlej uzreiz tādu, kāds tas ir pašlaik, ar iepriekš paredzētiem caurumiem un kabatām aparātu, pārtikas un citu mantu ielikšanai. Silikets likts divām kārtām, pie tam vienas kārtas molekulu orientācija ir perpendikulāra otras kārtas molekulu orientācijai. Skaidrs?
— Skaidrs. Lielākai izturībai un necaurlaidībai.
— Pilnīgi pareizi. Tagad ķersimies pie ķiveres. Skaties, tā piestiprināta mugurpusē, taču to var viegli atvāzt. Rau, tā.
Bikovs ieskatījās ķiveres ^iekšpusē. Kā tad! No ārpuses spīdīgā, gluži kā niķelētā ķivere bija pilnīgi caurspīdīga, ja caur to raudzījās no iekšpuses.
-— Kas tā par velna būšanu?
— Spektrolīts, īpatnējs plastmasas veids, — Dauge sacīja. — Nav slikti izdomāts, ko? Dod iespēju redzēt visu, kas apkārt. — Viņš apsēdās blakus Bikovam uz grīdas un padauzīja ar pirkstu pa ķiveri. — Pats par sevi saprotams, ka te noderētu arī citas caurspīdīgas vielas, bet spektrolītam ir dažas pilnīgi nenovērtējamas priekšrocības. Pirmkārt, tas noteiktā veidā polarizē gaismu, tāpēc tumsā vai krēslā caur to var skatīties tieši uz spēcīgu gaismas avotu un tomēr redzēt visu. Gaisma tevi neapžilbinās. Bez tam spektrolīts laiž cauri tikai redzamos spektra starus. Ķīmiskos starus un siltumstarus tas vai nu absorbē, vai arī pilnīgi atstaro. Tāpat arī rentgena un gamma starus. Treškārt… vārdu sakot, Krajuhins ir veicis lielu darbu.
— Bet kas tas? Aha . . . membrāna.
— Tas ir loks ar austiņām. Ārkārtīgi jutīga membrāna radio raidījumu uztveršanai, bet loks kalpo kā amortizators .. . gadījumā, ja tu no kaut kurienes nolidosi ar galvu uz leju. Tepat klāt ir arī mikrofons ar raidītāju, kam enerģiju dod pusvadītāji.
— Skaidrs.
— Tērps nelaiž cauri skaņu. Lai varētu sadzirdēt skaņas no ārienes, šeit ir ierīce. To var noregulēt atbilstoši apkārtējās atmosfēras blīvumam. Pašreiz tā nostādīta uz mūsu parasto atmosfēras spiedienu.
— Skaidrs.
— Lieliski! Teorētiskā daja būtu tā kā pabeigta. Bet tagad uzvelc to, Aleksej . . . Pagaidi, tā ne. Lien caur kakla izgriezumu ar kājām pa priekšu. Tagad piestiprini ķiveri. \
Viņš lika Bikovam vairākkārt uzvilkt un noņemt tērpu, uzlikt un novilkt ķiveri, izpildīt tērpā visdažādākos vingrojumus. Beidzot, kad Bikovs bija gluži slapjš un jau gatavojās protestēt, Dauge apžēlojās:
— Labi, tev pietiks. Velc nost. Iegaumē vēl ko, Aleksej. Seit už jostas ir ligzdas kakao, buljona un atspirdzinošu dzērienu termosiem. Caurules tos savieno ar ķiveri. Skābekļa aparāti un ogļskābes uztvērēji piestipri
nāti uz muguras. Te tie ir. Skaties — termoregulators: aukstumā var ieslēgt apsildīšanu. Šeit — dozimetrs. Jā, vēl kas . .. Tērps apgādāts ar lielisku ierīci — skābekļa filtru. Ja pat visindīgākajā atmosfērā ir kaut pieci procenti skābekļa, filtrs ielaidīs ķiverē šo skābekli. Nekādas citas gāzes cauri filtram netiks . . .
Bikovs izlīda no tērpa un vēlreiz to uzmanīgi apskatīja.
— Bet starojumi? Vai no starojumiem aizsargā?
— Protams. Šinī ziņā silikets nav aizvietojams.
— Gluži kā fotonu reaktora «absolūtais atstarotājs»?
Viņš noslaucīja pieri un apsēdās blakus Daugem.
Dauge sacīja:
— «Absolūtais atstarotājs» ir ciets un trausls. Kombinezonam šis materiāls neder. Silikets ir pietiekami drošs. Piemēram, šorīt mēs — Krajuhins, Volodja un es — veselu stundu nosēdējām šais tērpos atkritumu kamerā.
— Vai patiesi?
— Nopietni, Temperatūra ap divsimt grādu, alfa stari, gamma stari un tā tālāk. Bet par spīti visam lieliski tur. Mazliet tā karstāk gan, protams .. .
Bikovs brīnījās, sizdams sev pa ceļgaliem. Pie durvīm pieklauvēja.
Ienāca Krajuhins. Bikovs pastūma viņam krēslu.
— Nē, sēdēt es nesēdēšu, — Krajuhins sacīja. — Laiks, tā sacīt, atpūsties. Kā ar speciālo tērpu, biedri Bikov? Vai iepazināties?
— Tieši tā.
— Pilnīgi iepazinās, — Dauge apstiprināja.
— Vajadzētu jūs tanī patrenēt, protams, bet nekādi neiznāk, nekādi…
Krajuhins jau bija satvēris durvju rokturi, bet tad atkal palaida vaļā:
— Pašu galveno aizmirsu. Rītdien, biedri Bikov, no paša rīta ejiet uz garāžu un atgriezieties ar «Mazulīti».
— Klausos, — Bikovs atbildēja aizsmakušā balsī.
— Brauksim uz poligonu. Jūs mums parādīsiet, ko- īsti spēj šī mašīna.
— Klausos.
— Ar labu nakti…
Krajuhins izgāja. Bikovs nopūtās un an sāka atvadīties. Pie durvīm viņš aizturēja Dauges roku savā un klusi sacīja:
— Es . . . zini. .. dzirdēju, ka tev pienākusi vēstulē. Slikta vēstule.
Dauge klusēja.
— Es to tāpēc, ka . . . vispār, ja es tev bušu vajadzīgs …
— Ir jau labi… — Dauge skumji pasmaidīja un pastūma Alekseju uz durvīm. — Bet tad uzsēdušies gan . . . mierinātāji, kaut jūs velns parautu! .. .
— Tu nedusmo . . .
— Nē jau, ne. Staigā vesels.
— Ar labu nakti.
— Tu vēl snaudi, draudziņ jaukais? — Dauge dziedādams vilka nost Bikovam segu. — Laiks, skaistulīt, ir jāmostas!
— Netraucē! — Bikovs norūca un pagriezās pret sienu, saldi čāpstinādams ar lūpām un pievilkdams ceļus pie zoda.
— Vai atceries — vakar? — putenis plosījās . .. bet tagad — jau pulkstenis septiņi un lejā tevi gaida mašīna.
— Nē . . . Ko? Pie velna!
Dauge tikko paguva pamesties sāņus. Bikovs vienā lēcienā bija pie krēsla un tvēra pēc apģērba.
— Pag, Aleksej, bet kur tad rīta rosme?
— Atlikt! Kāds laiks?
Dauge pacēla aizkaru:
— Burvīgs! Neviena paša mākonīša. Tev veicas, Aleksej. Bet tiks gan tev no Jermakova!
— Par ko? — Bikovs jautāja, pogādams kreklu.
— Par to, ka aizej bez rīta rosmes.
— Nekas, lai tiek. Nu, es skriešu.
— Bet brokastis?
— Vēlāk, vēlāk . ..
— Padzeries kaut vai pienu ar maizi, jocīgais! Citādi Jermakovs neatļaus- tev piedalīties pārbaudē.
— Ak tu velns .. .
Ēdamzālē Bikovs steigšus norija krūzi piena, iebāza kabatā dažus rupjmaizes sausiņus un metās uz durvīm.
— Laimīgu ceļu! — Dauge, sabāzis rokas kabatās, noskatījās no lieveņa pakaļ mašīnai, nožāvājās un iegāja atkal iekšā.
Bikovam par brīnumu milzīgā «Mazulīša» parādīšanās pilsētas ielās neradīja iedzīvotājos sevišķu interesi. Garāmgājēji samērā vienaldzīgi atskatījās uz transportieri, paretam apstājās, lai aplūkotu to uzmanīgāk, un tas ari viss. Kā varēja nojaust, tehnikas jaunumi šeit nebija retums. Bikovs apturēja «Mazulīti» viesnīcas priekšā un gāja paziņot par savu ierašanos Krajuhinam. Gaitenī viņš sastapās ar Jermakovu.
— Atbraucāt? Ļoti labi… — Komandiera pelēkās, vērīgās acis uzmanīgi nomērīja inženieri no galvas līdz kājām. — Nav labi, ka jūs pārkāpjat režīmu.
— Es…
— Vislabākajos nolūkos, saprotu. Taču pēc pusotras, divām stundām jums būs jāpārcieš ļoti liela slodze un šīsdienas pārkāpums var dārgi maksāt. .. Un ne tikai jums vienam.
Brīdi klusējis, viņš piemetināja:
— Ja jums nebūtu tik lieliska veselība, es pastāvētu uz to, ka pārbaudījuma brauciens jāatliek.
— Tas vairs neatkārtosies, — Bikovs nomurmināja.
— Es ceru. Kosmonauta režīmu sastādījuši mūsu zemes labākie ārsti, un katrs pieredzējis cilvēks jums varētu minēt desmitiem piemēru, cik bēdīgas sekas izraisījis dažkārt pavisam niecīgs režīma pārkāpums. Ja jūs būtu pilots, šī diena būtu arī jūsu pēdējā diena ekspedīcijā. Par laimi, jūs neesat pilots. Ieņemiet desmit tabletes tonīna. Bet tagad iesim, mūs gaida.
Augšā, Krajuhina kabinetā, bija sapulcējusies visa «Hiusa» komanda. Bija arī divi Bikovam nepazīstami cilvēki — pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs un pilsētas partijas komitejas sekretārs. Pēc tā, ar kādu godbijību abi sarunājās ar Krajuhinu, bija redzams, ka SPSVK priekšsēdētāja vietniekam pilsētā ir milzīga autoritāte.
— Nezaudēsim laiku, biedri, — Krajuhins iesāka, tikko Bikovs bija paguvis sasveicināties ar visiem un apsēsties kaktiņā. — Aleksej Petrovič, jums šodien ir
galvenā loma. Lūdzu, tā sacīt, iznāciet uz skatuves. Lūdzam …
Bikovs pienāca pie galda_un nostājās blakus Kraju- hinam. Sekretārs un priekšsēdētājs viņam draudzīgi uzsmaidīja, Dauge pamirkšķināja ar aci. Uz galda bija izklāta liela mēroga karte.
— Pārbaudījumi notiks šinī kvadrāta … — Krajuhina pirksts aprakstīja apli kartes ziemeļaustrumu stūrī. — Cik no šejienes līdz tai vietai?
Bikovs noliecās:
— Kilometri piecdesmit.
.— Pareizi. Cik «Mazulītim» vajadzēs . . <
*— Kādas trīsdesmit vai četrdesmit minūtes .. .
— Lieliski. Norādītajā rajonā pašlaik atrodas daudz dažādu mākslīgā ceļā izveidotu formāciju, uz kartes tās … hm … nav atzīmētas. Jūsu uzdevums: aizvest mūs visus uz šo te augstienīti, no kuras mēs vērosim braucienu, pēc tam jūs šķērsosiet rajonu taisnā līnijā no dienvidiem uz ziemeļiem un tad atgriezīsieties gar šo strautiņu atpakaļ uz augstieni. Uzdevums skaidrs?
— Skaidrs.
— Brīdinu: ceļā jums var gadīties daždažādi pārsteigumi. Katrā ziņā par vienu es galvoju . . . Vai cilvēki uz turieni aizsūtīti? — viņš griezās pie pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja.
Uzrunātais apstiprinoši pamāja.
— Vispār — pārbaudījums ir nopietns. Ar jums kopā brauks biedrs Jermakovs. Esiet uzmanīgs. Drosme un uzmanība! Bez liekas, tā sacīt, trakgalvības.
— Klausos!
— No manas puses viss. Vai ir jautājumi?
— Nebūt nav.
— Kur jūsu tērps?
— Tūlīt paņemšu, Nikolaj Zaharovič.
— Ņemiet ātri un nāciet. Mēs tikmēr sasēdīsimies mašīnā.
Pēc stundas ceturkšņa «Mazulītis» atradās jau aiz pauguru ziemeļu grēdas un Bikovs pirmo reizi ieraudzīja kosmodromu. Arī te pletās tā pati vienmuļā tundra, līdzena kā galds, ar retiem, sarainiem pauguriņiem. Tikai vietumis līdzenumā rēgojās apaļi un zvaigžņveidīgi, rūsgani plankumi, kur neauga ne zāles stiebriņš. Bikovs novirzīja «Mazulīti» uz vienu šādu laukumu. Uz dažām sekundēm mīksto šļakstoņu zem kāpurķēdēm nomainīja dobja, sīka rīboņa, it kā pa akmeņu bruģi veltos dzelzs tvertne.
— Šeit nosēdās raķetes, — paskaidroja Dauge, ieņēmis vietu Aleksejam aiz muguras.
— Bet tas?
Pa kreisi aizstiepās sarūsējušas sliedes, pazibēja dzeloņstiepļu atliekas, sašķiebies stabs ar baltu skārda trijstūri, uz kura bija uzrakstīts «IR». Aiz stieplēm Bikovs paguva ievērot kaut ko līdzīgu plašai būvbedrei, kas bija pilna ar brūnu, drupatainu masu.
— No šejienes pirms pieciem gadiem startēja «Ugunspūķis», — Dauge noteica. — Kā redzi, starta vietu nožogoja, jo pamatne saķepa radioaktīvajos izdedžos. «IR» nozīmē «viens rentgens».
— To es, protams, zinu, — Bikovs norūca.
«Mazulītis» traucās pa tundru, apbraukdams ledāja
sanestus laukakmeņus, ātri izskriedams cauri sekliem, dūksnainiem ezeriņiem. Kad attālumu skaitītājs rādīja trīsdesmit kilometrus, Jermakovs lūdza vadītāju palaist viņu savā vietā. Bikovs iegāja kabīnē. Visas lūkas bija līdz galam vaļā. Pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs strīdējās par kaut ko ar Krutikovu, pilsētas komitejas sekretārs bez redzamas intereses klausījās viņos. Krajuhins snauda, atbalstījies pret mīksto, poraino sienas segumu. Jurkovskis un Spicins sēdēja ārpusē, kājas ielaiduši lūkās. Bikovs ieskatījās motora nodalījumā, paklausījās, paskatījās un tad apsēdās blakus Jermakovam.
Dzinēja rūkoņa asi pastiprinājās. «Mazulītis» mazliet palēninātā gaitā rāpās stāvā nogāzē.
— Esam klāt, — sacīja Krajuhins.
Mašīna pēdējo reizi ierēcās, strauji pagriezās un apstājās. Visi izķāpa ārā. Bikovs iznāca pēdējais. Viņi atradās augsta paugura virsotnē, kas bija apaugusi ar asu, pelēku zāli. Savāda aina atklājās Bikova acu priekšā, kad viņš paskatījās lejup. Līdzenums bija beidzies. Tālāk uz ziemeļiem līdz pašam apvārsnim stiepās mežonīgs akmens bluķu un stāvus saslējušos, biezu slāņu sablīvējums. Plašas, lauzītu vaļņu apjoztas piltuves, gandrīz pilnīgi stāva, sarkanīga, robaina siena, kas stiepās pāri šim haosam, nelīdzenas granīta šķembu kaudzes un atkal piltuves, sienas un akmeņu krāvumi…
— Tā, — Krajuhina balss atskanēja Bikovam aiz muguras, — man šķiet, šis iecirknis, tā sacīt, būs jūsu meistarības un mūsu «Mazulīša» lielisko īpašību cienīgs. Kā jums šķiet, Aleksej Petrovič?
— Lieliski! — Bikovs cieši paskatījās melnajos stiklos, kas sedza Krajuhina acis. — Man tas pa prātam. Atļausiet sākt?
— Šeit komandē Jermakovs. Lūdzu, griezieties pie viņa.
«Ar to tu mani neiebiedēsi,» Bikovs nodomāja pie sevis un griezās pie Jermakova, kurš stāvēja uz «Mazulīša» kāpurķēdes ar tālskati rokā.
— Atļausiet sākt, Anatolij Borisovič?
Jermakovs pamāja un viegli nolēca zemē.
— Apvelciet speciālo tērpu, — viņš teica un klusākā balsī piemetināja: — Un neuztraucieties, mierīgāk . . .
Bikovs paraustīja plecus un lācīgi sāka rāpties mašīnā. Dauge paspēra soli uz viņa pusi, bet tad apstājās un lēni atgāja sāņus. Jurkovskis stāvēja malā un svilpodams skatījās te lejup, te uz transportiera pusi. Krajuhins, notupies uz pirkstgaliem pie zemē izklātās kartes, moži sarunājās ar «pilsētas tēviem». Mihails Anto- novičs un Spicins klusēdami darbojās pie niecīga radioaparāta.
— Ieslēdziet mikrofonu un nolaidiet ķiveri, — Jermakovs sacīja, nosēzdamies blakus Bikovam.
Viņi palīdzēja viens otram piesprādzēties ar platām jostām pie sēdekļiem, un Bikovs jautājoši paskatījās uz komandiera sudrabaino ķiveri, kas bija noliekusies pie ierīcēm.
— Sākt, — ne visai skaļi ieskanējās austiņās.
Aleksejs nolaida pirkstus uz pults, un «Mazulītis» sākumā lēni, tad aizvien ātrāk un ātrāk traucās lejup pa nogāzi. Lejā tas saslējās, pārvēlās pirmajai akmeņu grēdai un ienira piltuvē. Brauciens sākās.
Bikovam nebija laika nodarboties ar salīdzinājumiem, tomēr kaut kur apziņas dzīlēs iznira teiciens: «Kā varde- futbola bumbā», un viņš neapzinādamies atkārtoja to
čukstus. Lūkas kvadrātā zibēja te zilas debesis, te melna, it kā pārogļojusies zeme, te milzu granīta bluķa apsūnojusī virsotne. «Mazulīti» svaidīja no vienas puses uz otru, kāpurķēdes žvadzēja, slīdot pa akmeņiem, tomēr motors rūca vienmērīgi un jautri, bez traucējumiem. «Ar to mani neiebiedēs,» Bikovs stūrgalvīgi domāja. Transportieris rēcot drāzās dziļā grāvī. Uz mirkli lūkā blāvi pazibēja nekustīga, brūna virsma, uz ceļiem strūklā uzšļāca ūdens.
— Uz priekšu! — Bikovs jautri iesaucās.
Grāvja otrā pusē «Mazulītis» uz brītiņu apstājās. Dažus metrus tālāk slējās gandrīz stāva sarkana māla siena. «Metrus piecpadsmit vai divdesmit būs,» Aleksejam izskrēja caur smadzenēm. «Pamēģināsim!» Ar acu kaktiņiem viņš redzēja, ka Jermakovs pieķeras ar rokām pie sēdekļa. «Kā varde futbola bumbā …»
No uzkalna virsotnes transportieris šķita maza, pelēka vabole, kas ķepurojas pa uzartu lauku. Rau, pelēkā vabole sāka rāpties pa sienu uz augšu. Neizprotamā veidā tai izdevās norāpot dažus metrus pa sienu. Tad vabole nodrebēja, atrāvās un sarkanu putekļu mākoņu virpulī novēlās uz muguras.
— Va velns, — pilsētas komitejas sekretārs nomurmināja, — būtu gājis apkārt!
Dauge nervozi nospļāvās.
— Apkārt nedrīkst, — Krajuhins mierīgi noteica. — Nav pēc noteikumiem. Uzmanību!
Tur, pie sarkanīgās sienas, kaut kas notika. Vabole sarosījās. No tās ķermeņa uz sāniem pēkšņi izstiepās posmainas, spīdošas kājas, lēni saliecās un atkal apgrieza vaboli ar muguru uz augšu. Mirklis vēl. .. atbalstījies ar trim tērauda kājām sienas pakājē un uzmanīgi sataustīdams atbalstu ar ceturto, «Mazulītis» uzvilkās līdz augšai, ieķērās tajā ar kāpurķēdēm un sāka virzīties tālāk, pa ceļam ievilkdams atbalsta sviras.
— Lieliski! Tas tik ir varens zellis! — Jurkovskis uzbudināts noteica. — īsts meistars!
— Varbūt tomēr viņa vietā ņemt līdzi lieku pilotu? — Krajuhins ierunājās, celdams tālskati pie acīm.
Bikovs līksmoja. Viss gāja, ka labāk nemaz nevarēja vēlēties. «Mazulītis» pārvarēja šķērsli pēc šķēršļa. Zem kāpurķēdēm drupa akmeņi, no dziļām, apaļām bedrēm uz visām pusēm šāvās šķidru dubļu šļakatas, ar lielgabalu grāvieniem līdzīgu troksni vēlās izgāzti klints bluķi. Reižu reizēm Jermakovs, kas sekoja maršrutam pēc kartes un kompasa, norādīja virzienu — bez tā Bikovs katrā ziņā būtu nomaldījies, kaut arī viņš centās vadīt mašīnu precīzi pa taisni.
—Cik nobraukts, Anatolij Borisovič?
— Atlicis apmēram pusotra kilometra . ..
Šinī pašā mirklī pilnīgi negaidīti un bez trokšņa viņu priekšā uzšāvās sārti liesmu stabi. Bikovs atrāvās atpakaļ un apturēja mašīnu.
— Te nu ir tie Krajuhina solītie brīnumi, — viņš nomurmināja.
Uguns ātri pletās plašumā. Šķita, deg akmeņi. Melnas dūmu strūklas, jaukdamās ar asinssārtām ugunsmēlēm, te plaka pie zemes, te atkal šāvās augstu gaisā. Sauss, versmains vējš sacēla putekļu mākoņus.
— Sabiezināts benzīns! — Bikovs satraukti sacīja. — Napalms! Ir gan izdomāts …
Jermakovs klusēja. Bikovs pasmaidīja, nolaida pāri lūkām spektrolīta vairodziņus un nospieda taustiņus. «Mazulītis» pilnā gaitā ienira ugunīgajā viesulī.
Kad apvārsni aizklāja blāvs, tumši sārts plīvurs, pilsētas komitejas sekretārs ieklepojās, izpildkomitejas priekšsēdētājs panāca tuvāk pie radioaparāta, bet Krajuhins noteica pilnīgā mierā:
— Es pavēlēju aizdedzināt tur dažus desmitus mucu ar benzīnu. Kādi septiņsimt vai deviņsimt grādu dažās minūtēs. Sīkums, «Mazulītis» to izturēs teicami, jā. Bet vai izturēs nervi.. .
«Mazulītis» izturēja, izturēja arī nervi. Taukainu kvēpu mākoņu apņemts, transportieris ieripoja strautā, kas atzīmēja maršruta beigas, un apstājās. Steidzīgi viļņi apskaloja tvaiku mākonī tītās mašīnas melni nokvēpušās sienas, kas atspīdēja violetā krāsā. Bija dzirdama šņākoņa. Bruņas lēni dzisa. Bikovs papurināja aiz pleca
Jermakovu, kurš bezspēcīgi karājās jostās. Taču Jermakovs bija pie samaņas.
— Izturējām… — viņš vājā balsī nomurmināja. — Labi izturējām, — Jermakovs atkārtoja. — Es priecājos par jums … un par sevi.
Bikovs apmulsis nokrekšķinājās.
Visu atceļu, braukdami pa līdzenumu gar strauta malu, viņi klusēja. Tikai nogriežoties uz pauguru, kura virsotnē daži sīki stāvi vicināja rokām, viņus apsveikdami, inženieris ierunājās:
— Vienu es nekādi nesaprotu, Anatolij Borisovič. No kurienes šeit, tundrā, tādi postījumi?
Jermakovs ilgi neatbildēja, pogādams vaļā jostu sprādzes. Tad viņš nelabprāt teica:
— Virs šī rajona eksplodēja raķete … fotonu raķete, tas ir viss.
— Es jau tā domāju, ka te bijis sprādziens.
Tas arī bija viss, ko varēja pasacīt pārsteigtais un satrauktais inženieris.
Vēlo pusdienu nobeigumā (veiksmīgais brauciens tika atzīmēts ar glāzīti konjaka) Krajuhins lūdza vārdu un paziņoja:
— Jermakovs un Bikovs veselu nedēļu pavadīs sanatorijas režīmā. Nekāda darba. Piedzīvojumu romāni, pastaigas un miegs. Pārējiem gatavoties «Hiusa» sagaidīšanai. Ir saņemts paziņojums, ka mašīna startējusi no «Ciolkovska» un būs pie mums pēc dienām piecām sešām.