Bikovam sapnī rādījās, ka Jermakovs ieved «Mazulīti» angārā. Transportieris bija nokaitēts līdz sarkankvēlei, un angārs blāzmoja saltās, tumšsarkanās liesmās. Bikovs paķēra no sienas ugunsdzēšamo aparātu, bet Jermakovs iesmējās, papurināja viņu aiz pleca un iekliedza pašā ausī, nezin kāpēc uzrunādams Bikovu ar «tu»:
— Mosties, Aleksej! Mosties, tev saka!
Šai mirklī Bikovs pamanīja, ka Jermakovs tērpies spīdīgā hlorvinila uzmetnī un ka tas vispār nav Jerma- kovs, bet Dauge. Bikovs piecēlās gultā sēdus uri izberzēja acis:
— Kas ir?
— «Hiuss» tuvojas. Ejam sagaidīt, Aleksej!
Pulkstenis rādīja otro nakts stundu. Debess bija cieši
pieblīvēta smagiem; melni pelēkiem mākoņiem, tikai ziemeļu pusē blāvi vizēja duļķaini sārtas svītras. Lija lietus.
— Kas vēl sagaida?
— Visi mūsējie. Piedevām vēl — puspilsētas.
Bikovs piegāja pie loga. Pa ielu steidzīgi soļoja un
skrēja cilvēki; žvadzēdams, bez steigas aizrāpoja traktors, velkot sev līdzi dīvainu, masīvu ierīci uz milzīgiem riteņiem. Vairākas automašīnas to apdzina. Lejā noklaudzēja durvis, kāds dusmīgi uzkliedza:
— Kādēļ līdz šim vēl neesat izsaukuši?
Jermakovs un pārējie kosmonauti jau gaidīja vestibilā. Pie durvīm stāvēja Krajuhins, krietni garāks par citiem inženieriem mēteļos un mitrās ādas jakās. Sausā, skarbā balsī, it kā dzīdams sienā naglas, viņš runāja:
— Pilsēta pastāv tādēļ, lai apgādātu, pieņemtu un aizvadītu kosmosa kuģus. Jūs to esat aizmirsuši. Acīm redzot, vajadzēs atsvaidzināt jūsu atmiņu. Bet par to vēlāk. Šobrīd nekavējoties sameklēt visas automašīnas — viens. Aizvest cilvēkus uz staciju — divi. — Viņš pagriezās pret plecīgu bārdaini. — Par staciju jūs man atbildēsiet ar savu galvu.
— Pacentīsimies tikt galā, — bārdainis norūca.
— Visus dezaktivācijas un ugunsdrošības līdzekļus …
— Viss kārtībā, Nikolaj Zaharovič, viss gatavības stāvoklī numurs viens.
— Labi. Es būšu kaut kur kaponieros vai turpat tuvumā. Jā . . . — Krajuhins iegrūda pirkstu krūtīs jaunam cilvēkam hlorvinila uzmetnī. — Par visām radio- gramām no kuģa ziņo nekavējoties.
— Klausos, Nikolaj Zaharovič.
— Varat iet. . . Bet jūs, Zaičenko, — tagad viņš runāja nevērīgi un it kā negribīgi, — ejiet arestā. Bet, ja notiks nelaime, jūs tiesās, jā gan.
Cilvēks, kuru viņš nosauca par Zaičenko, piespieda rokas pie krūtīm:
— Nikolaj Zaharovič!
— Es jau sacīju! …
— Atļaujiet man vismaz tagad doties uz staciju, kaut uz stundiņu! — Zaičenko lūdzās. — Labi, es esmu vainīgs . .. Labi, lai tiesā … Bet šobrīd taču neviens par mani labāk tur galā netiks!
Krajuhins mirkli pārlika.
:— Tā. Labi. .. Brauciet uz staciju. Arestā iesiet pēc raķetes nosēšanās.
— Klausos!
— Visi? — Krajuhins pārlaida skatienu kosmonautiem. — Ejam, biedri.
Arā bija mitrs un vēss. Pie ieejas gaidošā automašīna nepacietīgi sprausloja. Kosmonauti sasēdās, un mašīna aizslīdēja, apdzīdama garu rindu puskāpurķēžu transportieru, kuru kravas kastes bija pārvilktas ar brezentu. Bikovs paklusām apjautājās:
— Kas noticis? Kas tā par staciju, par ko runāja Krajuhins?
— Precīza radiobāka… — Dauge pašķielēja uz Krajuhina pusi. — Kad starpplanētu kuģis tuvojas Zemei, pilots orientējas uz trim galvenajām bāzes bākām. Viena no tām ir šeit, pilsētā, divas pārējās poligona stūros okeāna krastā. Taču tie ir samērā neprecīzi orientieri, un kuģis var nosēsties vai nu pilsētā, vai okeānā, vai arī kaut kur citur. Tādēļ kuģa precīzai novadīšanai uz nolaišanās vietu izmanto šo pašu radio- bāku. Zaičenko ir tās priekšnieks.
— Un kas noticis?
— Vakar vakarā izmēģinājuma laikā tur sadedzis ļoti svarīgs agregāts — vai nu transformators, vai kaut kas tamlīdzīgs. Kā noskaidrojās, rezerves iekārtu stacija nav saņēmusi, tā noklīdusi kaut kur noliktavās. Pamatīgs ļembasts! Visatbildīgākais brīdis, un stacija nestrādā! Atliek cerēt vienīgi uz Ļahova mākslu.
— Kas viņš tāds?
— «Hiusa» pilots.
— Bet ja nu …
— Labākajā gadījumā nosēdīsies tundrā, kādus div-
Simt kilometrus no šejienes. Tā būtu maza bēda. Ar tādu aprēķinu poligons arī būvēts. Var nosēsties -arī jūrā. Bet ja viņš tuvosies pilsētai. . .
— Netuvosies! — Krutikovs pārliecināts noteica. — Nebiedē, Georg Johanovič. Ļahovs nav iesācējs — ieraudzīs, ka precīzās radiobākas signālu nav, un sāks virzīties uz ziemeļiem. Bet vispār tas, protams, ir skandāls . ..
— Stacijā cauru nakti strādāja, centās salabot. Varbūt vēl salabos? — Dauge atkal pameta skatienu uz Krajuhina pusi.
— Ļahovam tas ir pilnīgi vienalga, — pēkšņi sarunā iejaucās Bogdans Spicins. — Ļahovs nosēdinās kuģi tieši poligona centrā, vadoties tikai no bāzes bākām.
— Vai patiešām? — Krutikovs samiedza acis.
— Ļahovs nosēdīsies precīzi poligona centrā, — Spicins atkārtoja un saknieba lūpas, rādīdams, ka šī strīda turpināšanu uzskata par gluži lieku.
Jurkovskis nokāsējies ieminējās:
— Zēl Zaičika. īstenībā vajadzētu sodīt nevis viņu, bet dažu labu augstāku.
— Katrs dabūs savu! — Krajuhins norūca, nepagriezies atpakaļ. — Nevienu neaizmirsīsim. Bet Zaičenko dabūs pats pirmais.
— Poligona priekšnieks …
— Es sacīju, — Krajuhins beidzot pagriezās un paskatījās uz Jurkovski, — visi dabūs . . . katrs pēc saviem nopelniem, tieši tā. Bet jūs, Vladimir Sergejevič, liekas, esat piemirsis, ka mēs Zaičenko pilnīgi uzticējāmies.
Tas, acīm redzot, bija ļoti nozīmīgs arguments, jo Jurkovskis pat nemēģināja kaut ko iebilst. Neviens vairs neteica ne vārda.
Mašīna nogriezās un traucās pa plašu, betonētu lauku gar starta ierīcēm. Labajā pusē stiepās būves — zemas, platas, bez priekšējām sienām un it kā kalnu pakājei pielipušas, bet virs tām slējās augstsprieguma līnijas režģotie masti un kaut kādi pelēki kupolveida torņi.
— Patvertnes, — Spicins nomurmināja.
— Kurp mēs braucam, Bogdan?
— Pie kaponieriem. Vērosim «Hiusa» nosēšanos.
Viņi izbrauca uz šauras, taisnas šosejas. Lietus pieņēmās, mašīnas logus apšļāca ūdens straumes, pa asfaltu lēkāja palsi burbuļi. Mašīna strauji nobremzēja. Klāt pienāca cilvēks uzmetnī ar kapuci, pieliecās, ieskatījās mašīnā; pazinis Krajuhinu, viņš pamāja ar roku. Krajuhins pavēra durtiņas:
— Vai radisti sen pabrauca garām?
— Būs kāda pusstunda, ne mazāk, Nikolaj Zaharovič.
— Uzmanieties, nevienu nelaist cauri!
Pēc ceturtdaļstundas brauciena parādījās zemē ierakti tērauda kupoli, kas atgādināja senlaicīgu dotu novērošanas tornīšus.
— Kaponieri, ■— Spicins nokomentēja.
Krietni sen, pirms gadiem trīsdesmit, šo līdzenumu izmantoja par poligonu kosmisko raķešu izmēģinājumiem. Novērotāji izvietojās blindāžās un ierakumos. Dažreiz milzīgas raķetes, augstceltnes lielumā, kaut kādas vadības sistēmas neprecizitātes dēļ nevis šāvās augšup, bet nogāzās uz sāniem, spļaudamas uguni, sāka lēkāt un rāpot pa līdzenumu. Sākumā upuru nebija, bet reiz kāda smaga milzene uzgāzās tieši virsū ierakumam. Nācās izbūvēt kaponierus — apakšzemes dzelzsbetona būves ar virszemē izvietotiem novērošanas tornīšiem, kas deva iespēju pārredzēt visu apkaimi. Kaponieri bija drošas patvertnes, celti ar tādu aprēķinu, lai izturētu tiešu raķetes trāpījumu un novērotāji varētu justies pilnīgā drošībā.
Šoferis pagrieza mašīnu un iebrauca dziļā, ar drošu pārsegumu klātā, betonētā ierakumā un apturēja.
— Ejam, — sacīja Krajuhins.
Izgājuši cauri īsam gaitenim ar mirdzošām sienām, kosmonauti nonāca pustumšā telpā ar zemiem velvju griestiem. Bikovs ieinteresēts pavērās apkārt. Pa labi un pa kreisi vairāki kāpieni veda uz apaļām platformām, kuras no augšas pārsedza tērauda kupoli. Uz platformām bija spēcīgi četrdesmitkārtīgi periskopi. Periskopu objektīvu priekšā tērauda kupolos rēgojās taisnstūrainas lūkas, pa kurām redzēja pelēkas, līņājošas debesis. Trīs jaunekļi ādas jakās ņēmās ap radio- iekārtu. Krajuhinam parādoties, viens no viņiem pagājās uz priekšu un ziņoja, ka sakari ar bākām un lokāci- jas stacijām nodibināti.
— Pajautājiet, vai ir ziņojumi no «Hiusa», — Krajuhins pavēlēja.
Spicins pakāpās uz platformas un piegāja pie lūkas. Pārējie apsēdās uz taburetēm gar sienām. Reproduktors iegārdzās un izķērca:
— «Hiuss» pagaidām klusē, Nikolaj Zaharovič . ..
Sabāzis rokas mēteļa kabatās, Krajuhins sāka soļot
pa telpu. Viņš apstājās un sāka pētīt senu, izbalējušu plakātu «Kodolenerģijas īpatnējā svara pieaugums mūsu valsts enerģētikas kopējā bilancē no 1960. līdz 1980. gadam», kas karājās pie sienas, un atkal atsāka pastaigu. Radisti līdzjūtīgi šķielēja uz viņu. Jurkovskis pačukstēja Daugem:
— Vecais nervozē . . .
Reproduktors no jauna ierēcās:
— Uzmanību, uzmanību! Nikolaj Zaharovič!
— Jā, es klausos, — Krajuhiris nepacietīgi atsaucās.
■— «Hiuss» ir virs poligona. Sniedzu kuģa koordinātes ar korektūru uz jūsu atrašanās vietu. Ģeodēziskais azimuts — astoņi grādi un . .. četrdesmit.. . četrdesmit četras minūtes . .. Augstums — sešdesmit grādi. («Viņš nosēdīsies poligona centrā,» Spicins nočukstēja.) Lejup dodas ar ātrumu divdesmit centimetri sekundē . . .
— Ar fotoreaktoru?
— Pagaidām ar fotoreaktoru.
— Pārraidiet pavēli: sešdesmit kilometru augstumā izslēgt fotoreaktoru un pārslēgties uz ūdeņraža raķetēm.
— Klausos … — Sekoja pauze, tad reproduktors atkal norēca: — Izpildīts, Nikolaj Zaharovič, «Hiuss» lūdz atsūtīt sanitāro mašīnu un ārstu .. .
Visi satraukti pagriezās pret reproduktoru.
— … Uz «Hiusa» atrodas slims inženieris Divišeks no čehu mākslīgā pavadoņa. Viņš jūtas ļoti slikti.
— Dodiet rīkojumu par sanitāro mašīnu, un lai sagatavo lidmašīnu uz Maskavu. Manu lidmašīnu. Kas ar inženieri noticis?
— Staru slimība . . .
Krajuhins klusītēm nolamājās.
— Jā, vēl kas . . . Pārraidiet Ļahovam, lai viņš uzmanās. Atgādiniet, ka precīzā radiobāka nedarbojas.
— Jau paziņots . . .
— Un ko viņš? — jautāja Spicins.
— Smejas . . .
Reproduktors apklusa. Krajuhins izņēma no krūšu kabatas melnās aizsargbrilles, uzlika tās un izmeta:
— Iesim pie periskopiem.
Okulāros bija redzamas pelēkas debesis, pelēka tundra, pelēks kaimiņu novērošanas punkta tornītis. Lietus bija mitējies, mikls, silts vējiņš viļņoja ūdeni peļķēs, no kurām slējās zemi krūmāji un atsevišķi asas zāles stiebriņi. Bikovs palūkojās pulksteni. Bija ap pieciem.
Visi klusēja. Laiks vilkās gausi.
— Gaisma! — iesaucās Krutikovs.
Debesis iezaigojās trīsošā, violetā blāzmā. Tūlīt arī izzuda debesu un tundras šķietami pelēkā vienmuļība. Skaidri jo skaidri kļuva redzams katra mākoņa smalkais, vizuļojošais konturējums. Pāri zemei pārskrēja izlocītas, žilbinoši baltas dzīsliņas. Gaisma kļuva spēcīgāka. Virs tundras iezaigojās savāda, otrādi apvāzta varavīksne. Peļķēs sāka lēkāt baltas un violetas mirgas. Aizvien pie- ņemdamies spēkā, ausīs dūra smalks, spalgs kauciens. Bikovam sāka smelgt zobi, viņš aizspieda ausis un papurināja galvu. Gaisma kļuva aizvien spožāka, skaņa sakāpa neciešamā augstumā un kļuva tik tikko dzirdama.
— Ļahovs ziņo, ka pēc divām minūtēm viņš izslēgs fotoreaktoru, — no reproduktora atplūda zema balss.
— Jau sen bija laiks, — Krajuhins noburkšķēja.
Gaisma apdzisa, un it kā uz burvju mājienu acumirkli
izzuda varavīksne un jautrie saules zaķīši peļķēs. Pāri tundrai noklājās krēsla. Jau pēc īsa brīža acis atkal bija apradušas ar tās pelēcīgo vienmuļību. Tad gaisu piepildīja baismīga rēkoņa. Sienas ietrīsējās, žēli iešķindējās skatāmās lūkas tērauda aizsargvairogs. Šķita, gaisā virs* galvas cits aiz cita drāžas neskaitāmi reaktīvo lidmašīnu kāši.
— Rau, kur viņš! — Krutikovs iekliedzās. — Skatieties!
81
Zem mākoņiem uzzibsnīja sarkanīgas dzirkstis. Augstumā parādījās apaļš, tumšs plankums un, šļakstīdams liesmas, sāka lēni laisties lejup. Plankums auga milzum ātri. Gaisu satricināja smaga dārdoņa, un piecas uguns-
6 - 308'
strūklas, tievas un taisnas kā masti, atrāvās no plankuma malām un ietriecās zemē. Gaisā pacēlās tvaiku mākoņi, uzšļācās dubju lietus. Smagnējs, melns ķermenis karājās gaisā, vieglītiņām šūpodamies uz pieciem oranžas uguns stabiem, kuri to balstīja. Tad vēl lēnāk nekā līdz šim tas ienira tvaika virpuļos un nozuda skatienam. Zeme mīksti nodrebēja, dārdoņa apklusa. Neviens neteica ne pušplēsta vārda; visi it kā klausījās sanoņā, kas pildīja ausis. Tai vietā, kur nolaidās starpplanētu kuģis, tagad šūpojās un mutuļoja smags netīri baltu tvaiku mākonis . . .
— Nedzirdēti precīza nosēšanās! — Spicins sacīja, lūpām tverdams gaisu.
— Jā gan, — Krajuhins piekrita. — Meistariska nosēšanās. Braucam, citādi jūs visi pārsprāgsiet no nepacietības.
«Hiuss» bija nosēdies krietni tālāk no novērošanas • punkta, nekā tas Bikovam bija šķitis sākumā. Šoferis brauca ar maksimālo ātrumu, kādu ļāva attīstīt ciņainais līdzenums, un tomēr pagāja ne mazāk par piecpadsmit minūtēm, iekams riepas sāka švīkstēt pa karsto, saķe- pušo un aizvien vēl mazliet kūpošo zemi. Milzīgais «Hiusa-» kupols aizsedza gandrīz vai pusi apvāršņa.
— Paraugieties tikai, — Spicins gavilēja, — kā viņš nosēdies — ar apakšējo lūku pret pilsētu! Tas tik ir varens zellis!
Visi izlēca no mašīnas un saslēja galvas. Bikovs ar izbrīnu un neticību lūkojās uz šo nezvēru, ko melnajā izplatījumā «Vejdadi Ju-i» starpplanētu kuģu būvētavās bija radījusi cilvēka griba. Nekā tamlīdzīga ne formas, ne izmēru ziņā viņam vēl nekad nebija gadījies redzēt. Tiesa gan, pirmajā mirklī «Hiuss», tāpat kā tā modelis Krajuhina Maskavas kabinetā, šķita zināmā mērā līdzīgs bruņurupucim. Tomēr, aplūkojot tuvumā, šāds salīdzinājums gluži vienkārši nevarēja ienākt prātā. Vairāk par visu starpplanētu kuģis, liekas, atgādināja masīvu dārza mājiņu paviljonu ar piecām resnām, slīpām kolonām. Katra kolona, izmēru ziņā līdzīga ūdenstornim, balstīja jumtu-korpusu, kam bija izliekti ieliektas lēcas forma. Korpusa apakšējā, ieliektā virsma bija spogulis, un, pa
gājis zem tās, Bikovs virs galvas ieraudzīja savu līdz nepazīšanai izķēmoto un palielināto atspulgu.
Spogulis .. . Neaptverami plāna burvju vielas kārta. Si viela dabā eksistēja varbūt tikai visblīvāko zvaigžņu dzīlēs un ar neizsakāmām grūtībām un neiedomājamu prasmi tikusi uzklāta uz pulētā metāla virsmas. Bikovam šķita, ka viņš sajūt uz sejas vāju, tikko jaušamu siltuma plūsmu. Taču viņš zināja, ka spogulis nesasilst pat tad, kad darbojas fotoreaktors. Tur no tās melnās spraugas ieliektās virsmas centrā desmit līdz piecpadsmit metru augstumā šļāc nokaitētas plazmas strūkla, un tur, kur viņš, Bikovs, pašlaik stāv, sākas baismīga kailo kodolu sintēzes reakcija. Bikovs nervozi paraustīja plecus un steidzīgi iznāca zem klajas debess. Iespējams, pirmo reizi dzīvē viņš īsti izprata, cik varenus spēkus pakļāvis cilvēks.
Gaisā kaut kas ietarkšķējās, un Bikovs ieraudzīja virs «Hiusa» lielu helikopteru ar sarkaniem krustiem sānos.
— Operativitāte pirmajā vietā, — Jurkovskis nomurmināja. — Bet kādēļ viņi nenāk ārā?
It kā atbildot uz viņa jautājumu, pēkšņi starp diviem reaktoru gredzeniem -— tā sauca kolonas, kuģa korpusa sānos atdarījās apaļa lūka un tanī parādījās bāla, bet smaidoša seja.
— Vasja! Ļahov! — ieaurojās Spicins lēkādams, vicinādams rokām.
— Sveiks, Bogdan! Sveicināti, Nikolaj Zaharovič! Sveicināti, biedri!
— Kāpiet taču reiz ārā, jūs, starpplanētu klaidoņi! — Krajuhins aizsmacis ierēcās. — Ko jūs tur ķēpājaties, Ļahov?
— Acumirkli. Vai sanitārā mašīna klāt?
— Are, kur, — Spicins pamāja ar roku uz helikopteru, kurš bija nosēdies un no kura šurp skrēja vairāki cilvēki baltos uzsvārčos.
No lūkas, metāliski žvadzēdamas, izritinājās elastīgas kāpnes.
— Saņemiet slimnieku! — Ļahovs uzsauca.
6*
Šūpuļtīklā, kas bija iekārts četrās caurspīdīgās auklās, uzmanīgi nolaida palagos ietītu cilvēku. Bikovs paņēma viņu uz rokām un, sanitāriem piepalīdzot, nolika
83
uz nestuvēm. Izbrīnījies un līdzjūtībā viņš ieraudzīja, ka pa slimnieka seju rit asaras.
— Zeme, •— slimais čukstēja savā dzimtajā valodā.
— Zeme, zila debess . ..
— Jā, jā, biedri Divišek, Zeme! — Krajuhins noliecās pie viņa. — Tagad viss būs labi. Dažu stundu laikā jūs būsiet Maskavā, paārstēsieties un pēc tam uz mājām atpūsties.
-— Pateicos, biedri.
— Nododiet rīkojumu, — Krajuhins griezās pie ārsta,
— lai slimnieku nekavējoties, tas ir, pēc pirmās palīdzības sniegšanas, aizgādātu ar manu lidmašīnu.
— Klausos, Nikolaj Zaharovič.
Tikām Ļahovs un viņa divi ceļabiedri arī bija nokāpuši lejā.
Steigā apsveicinājušies ar biedriem, viņi piegāja pie nestuvēm.
— Uz redzēšanos, Jan! — Ļahovs sacīja. — Atveseļojies un atkal pie darba, draudziņ!
Kalsena sieviete, apaļu seju, vaļīgā kombinezonā, maigi noglāstīja čeha vaigu:
— Veseļojieties ātrāk, biedri Divišek. Sveiciens jūsu ģimenei.
— Pateicos, biedri. .. Paldies, paldies, — Divišeks murmināja, spiežot visu "rokas ar saviem tievajiem pirkstiem. — Ļoti liels paldies!
Palicēji klusēdami acīm pavadīja aizlidojošo helikopteru. Ļahovs paskatījās debesīs, kas bija kļuvušas gaišākas, uz attālo pakalnu neskaidrajiem apveidiem un vāji pasmaidīja.
— Paraug vien, mēs atkal esam uz Zemes, — viņš teica. — Atkal mājās. . . Bet kas par mašīnu, mani draugi! Kas par mašīnu!
— Pagaidiet, biedri… — Spicins satvēra Ļahovu aiz pleca un pieveda pie sievietes ar apaļo seju. — Čo- kan, nostājieties Verai pie kreisā sāna, lūdzu . ..
Komandas trešais loceklis, nerunīgs gara auguma ka- zahs, sarauca pieri:
— Atkal fotogralēsi?
— Jā, jā . ..
Nenolaizdams no viņiem skatienu, Spicins atmuguriski atkāpās, izvilka no kabatas miniatūru kinoaparātu un pietupies uzņēma dažus metrus.
— Pietiek! — Krajuhins dusmīgi noteica. — Tūlīt pat mašīnā — uz pilsētu un atpūsties! Bez kādām ierunām! Tērzēt varēsim vakarā.
— Vienu mirkli, Nikolaj Zaharovič … — Ļahovs pagriezās pret Bikovu: — Ja nemaldos, jūs esat jaunais komandas loceklis?
— Kā tad, sapazīstieties, — Krajuhins atģidās. — Aleksejs Petrovičs Bikovs. Ķīmiķis, kodolfizikas inženieris, transportiera vadītājs. Vasilijs Semjonovičs Ļahovs, pilots .. . Veročka, panāciet šurp! Vera Niko- lajevna Vasiļevska, stūrmanis. Cokans Kunanbajevs, bortinženieris.
Bikovs un ļahovieši sarokojās.
— Tā, — Krajuhins noteica. — Bet tagad — uz pilsētu!
— Vakarā redzēsimies, — Ļahovs mīļi pamāja Bikovam.
— Mēs ar jums, Anatolij Borisovič, uzkavēsimies kādu stundiņu vēl šeit, — Krajuhins griezās pie Jermakova. — Apskatīsim «Hiusu». Un jūs arī, Bikov. Pie viena varēsim parunāt ar apkalpes grupas priekšnieku. Rau, kur viņš ripo . .. Pārējie brīvi.
Pa lauku «Hiusa» virzienā rāpoja virkne mašīnu — puskāpurķēžu kravas mašīnas, traktori, celtņi uz riteņiem.
— Pasakiet viņiem, lai pievērš uzmanību trešajam reaktoram, — sacīja Čokans. — Sevišķu uzmanību! Releju sistēma nezin kāpēc niķojas.. . Bet lai paliek, rīt pats pateikšu.
Viņi aizbrauca, un Bikovs uztraukumā pukstošu sirdi rāpās pakaļ Krajuhinam un Jermakovam pa lokanajām, bet izturīgajām kāpnēm. Kubveida kamerā, uz kuru vērās izejas lūka, Krajuhins sacīja:
— Šeit ir kesons izejai bezgaisa telpā vai indīgā atmosfērā. Pašauri, ko?
— Nē, nekas . .. var iztikt, — Bikovs nenoteikti nomurmināja.
— Šauri, šauri, — Krajuhins īdzīgi norūca. — Daudz ko neaprēķināja, kad projektēja. Kad sāksim izkraušanu un iekraušanu, pats redzēsiet. Desmitiem un simtiem tonnu kravas nāksies izlaist caur tādām trim adatas actiņām. — Viņš norādīja ar pirkstu uz lūkas pusi. — Pašā kuģī ir vēl ļaunāk, jā gan. Pārejas šauras, pārdalītas ar šķērssienām.
— Hermētiskuma ziņā un aizsardzībai pret meteoru briesmām tas dod lielas priekšrocības, — Jermakovs iebilda.
Viņi izgāja cauri kamerai un sāka kāpt pa spoži apgaismota gaiteņa rievotām kāpnēm.
— Kodolu termiskā raķete, tā sacīt, jauna lieta, — sacīja Krajuhins. — Daudzas tās iespējas un priekšrocības neņēma vērā, projektēja pa vecam, kā parastās raķetes. Rutīna, nekā darīt. .. Bet šeit sākas jaunais.
Krajuhins pagrūda smagas tērauda durvis, un viņi iekļuva plašā telpā, ko aizpildīja Bikovam nepazīstami aparāti un sadales dēļi.
— Seit ir vadības kabīne, — Krajuhins sacīja. — Bet tur, — viņš norādīja uz sienu pretī izejai, — aiz titāna apvalka atrodas «Hiusa» sirds — fotoreaktors. Speciāla ierīce rada plazmas plūsmu, kailu tritonu, pārsmagā ūdeņraža kodolu plūsmu, kas niecīgām devām vairākus tūkstošus reižu sekundē tiek izsviesta lejup. Spēcīgs elektromagnētiskais lauks, ko veido pieci solenoīdi virs reaktoru gredzeniem, strauji bremzē plazmas piciņu, kā rezultātā tanī sākas termiskā kodolreakcija. Bremzēšanas punkts atrodas paraboliskā spoguļa fokusā — «Hiusa» korpusa apakšējā virsmā. Blīva elektromagnētisko svārstību, neitronu, hēlija kodolu un neizreaģējušo tritonu plūsma sitas spogulī un rada milzīgu vilcēj- spēku . . . Protams, — Krajuhins, brīdi klusējis, piebilda, — ja nebūtu «absolūtā atstarotāja» kārtas, kuģa korpuss, tā sacīt, vienā acumirklī izdegtu cauri. Pirmais «Hiuss» sadega tādēļ, ka šī aizsargkārta kaut kur bija bojāta.
— Tas nav zināms, — Jermakovs sausi izmeta.
Viņš staigāja pa vadības kabīni, ielūkojās aparātos un
kaut ko pierakstīja piezīmju grāmatiņā.
Krajuhins nočāpstināja lūpas un brīdi klusēja.
— Fotonu raķete — tas ir jauns pasākums, — viņš sacīja. — Milzīgs pasākums. Cilvēces nākotne … —
Viņš noņēma brilles un sāka slaucīt stiklus, apaļām acīm vērdamies Bikovā. — «Vēlīgā daba droši vien zina, kādēļ nevēlas, lai mēs pārvērstu mūsu māmuļu Zemi pieticīgā paradīzē un apmierinātos ar to, un kādēļ viņa liek mums iekarot jaunas pasaules — pašas pēdējās un attālākās pasaules, kuru sasniegšanā par izšķirošu faktoru jākļūst fotonu raķetēm.» Šos vārdus vairāk nekā pirms pusgadsimta izteica kāds ļoti gudrs vācietis; tolaik fotonu raķetes šķita tāls, nepiepildāms sapnis. Un, palūk, šodien šis izšķirošais faktors pēdējo un attālāko pasauļu iekarošanai ir mūsu rokās. Taču mēs vēl neesam iemācījušies izmantot to pa īstam. Vēl ir daudz, ļoti daudz nepilnīga un nesaprotama. Vēl ārkārtīgi daudz rutīnas. Kaut vai šīs pašas atomraķetes uz «Hiusa». Blakus fotonu dzinējam tās atgādina kleperi, kas iejūgts vismodernākajā atomkārā.
— Bet citādi taču «Hiuss» nevarētu startēt no Zemes, — Bikovs nedroši iebilda.
Krajuhins atkal uzlika brilles uz deguna.
— Tuvākajā nākotnē mēs droši vien pavisam pārtrauksim startus no Zemes. Nākamie «Hiusi» startēs no mākslīgajiem pavadoņiem.
— Skaidrs, — Bikovs piekrita. — Bet pagaidām taču «Hiuss» uzņem vēl parasto raķešu degvielu krājumus?
— Ļoti nedaudz. Tik tikko vienu piekto daļu no pacelšanās svara. Tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai atrautos no Zemes un izietu cauri atmosfēras blīvajiem slāņiem, kas viegli pakļaujas radioaktīvai saindēšanai. Tūdaļ pēc tam tiek ieslēgts fotonu dzinējs. «Hiuss» nepazīst neērtības, kas saistītas ar bezsvara stāvokli. Tas virzās ar pastāvīgu paātrinājumu desmit metri sekundē ik sekundi tas ir, ār tādu pašu, kāds ir smaguma spēka paātrinājums uz Zemes. Tādā veidā «Hiusa» komanda pasargāta no bezsvara stāvokļa un visām tā nepatīkamajām sekām. «Hiuss» — vismaz starpplanētu lidojumos — nepazīst ilgus un garlaicīgus reisus pēc inerces, kuri ilgtu gadiem. Tas attīsta milzīgus ātrumus un attālumus līdz planētām pārvar dienās un nedēļās. «Hiuss» ir izšķirošais faktors «pēdējo un attālāko pasauļu» apgūšanā.
1 Tas ir, ar paātrinājumu 10 m/sek2 .
— «Hiuss» ir izšķirošais faktors lielo planētu pakļaušanā, — savādā, aizžņaugtā balsī sacīja Jermakovs.
Viņš stāvēja, noliecies pie kāda aparāta, un Bikovs neredzēja viņa seju.
Krajuhins saknieba lūpas.
— Iesim, biedri Bikov, — viņš drūmi teica. — Es jums parādīšu pārējās telpas.
Viņi apstaigāja visu kuģi, ieskatījās dzīvojamās kabīnēs, komandas kopkabīnē, noliktavās. Viss bija līdz pēdējai iespējai vienkāršs, gandrīz kails. Dzīvojamās kabīnēs — kailas, mīkstas sienas, izbīdāmas guļamvietas ar platām, elastīgām jostām, sienas skapji, zemi, mīksti sēdekļi bija cieši piestiprināti pie elastīgas grīdas. Kopkabīnē — liels, apaļš galds, mīksti krēsli, mīkstajās sienās — bufete, grāmatu glabātava. Un galda atradās, acīm redzot, aizmirsta papīra lapa ar nelīdzenām aprēķinu rindām. Krajuhins to paņēma. («Čokans,» viņš noteica smaidot, «matemātiķis . . .»)
Kad viņi atgriezās pie lūkas, «Hiusu» no visām pusēm bija ielenkušas mašīnas un cilvēki. Jermakovs kaut ko stāstīja apkalpes grupas priekšniekam, tas piekrītoši māja ar galvu, pārjautāja un turpat arī izdalīja pavēles strādniekiem, kuri drūzmējās viņam apkārt, jauniem puišiem, droši vien tikko no universitātes sola.
— Braucam uz mājām, — sacīja Krajuhins. — Ja rītdien paveiks reaktoru pārlādēšanu, parīt sāksim uzņemt kravu.
— Jā! — Bikovs, sēžoties mašīnā, pēkšņi atcerējās. — Es galīgi aizmirsu. Bet «Mazulītis»? Kur to ielādēs?
— Augšā, — Krajuhins atbildēja. — «Mazulītis» cauri izplatījumam ceļos jāšus uz «Hiusa». Jā gan .. .
— Mhm … — Bikovs gribēja kaut ko sacīt, bet aprāvās un vairs nekā nejautāja.