Ļahova atskaiti noklausījās nākamajā dienā. Septītā poligona priekšnieka plašajā kabinetā tik tikko varēja izvietoties, neieskaitot astronautus, kādi trīsdesmit kosmodroma darbinieki, inženieri no starpplanētu kuģu būvētavas «Vejdadi Ju-i», pārstāvji no zinātniskās pētniecības un projektēšanas iestādēm, kas bija saistītas ar Starpplanētu Satiksmes Komiteju. Ļahovs bāls un smaidīgs runāja ātri, īsi un, vēlēdamies pārliecināt, laiku pa laikam viegli uzsita ar zīmuli pa ādas mapi, kurā,atradās ceļojuma dienasgrāmatas un piezīmes.
Saskaņā ar izmēģinājuma lidojuma plānu «Hiuss» pēc divdesmit stundām kopš starta bija ieņēmis attiecībā pret Sauli nekustīgu stāvokli un tad ar 9,7 metrus sekundē ik sekundi lielu pastāvīgu paātrinājumu devies apkārt Saulei uz sastapšanās vietu ar Venēru. Nogājis tieši attāluma pusi un sasniedzis ātrumu četri tūkstoši kilometru sekundē (šalkoņa klausītāju vidū), Ļahovs bija pagriezis starpplanētu kuģi ar spoguli pret satikšanās vietu un sācis bremzēt. Pēc astoņarpus diennaktīm «Hiuss» iegāja «Ciolkovska» — kāda Venēras padomju mākslīgā pavadoņa orbītā un vēl pēc dažām stundām piestāja pie tā. Turpmākā darba gaitā, sekojot izmēģinājumu programai, Ļahovs apmēram mēnesi manevrēja Venēras apkaimē, pārbaudot fotoreaktora darbību visos režīmos, apmeklēja citu valstu mākslīgos pavadoņus, nosēdās uz Venitas — Venēras dabiskā pavadoņa un, beidzot, paņēmis uz kuģa slimo inženieri no čehu stacijas, devās atceļā.
Ļahovs pastāstīja par fotoreaktora darba režīmiem, par rezultātiem, kas sasniegti, lietojot Doplera efektu fotonu raķetes īpatnējā ātruma noteikšanā, izteica savas domas par iekārtu, kas novērsa meteorītu triecienus («Par nožē . . . ē-ē . . . drīzāk par laimi. .. mums negadījās to pārbaudīt darbībā . . .»), paziņoja jaunos vērtējumus par kosmisko putekļu blīvumu starp Zemes un Venēras orbītām. («Šie dati, biedri, pēc manas dziļākās pārliecības, ļauj mums cerēt, ka varēs lietot tiešas plūsmas fotonu dzinēju, katrā gadījumā vismaz šādos lidojumos, tiklīdz būs atrisināta uz anihilāciju dibinātā fotonu dzinēja problēma.») īpašu uzmanību Ļahovs pievērsa dažiem neizprotamiem fenomeniem lidojuma laikā. Novēroti radio un televīzijas sakaru traucējumi bez jebkāda cēloņa, raķetes korpusa ultraaugstfrekvences vibrācijas, nelieli bremzēšanas magnētiskā lauka traucējumi spoguļa fokusā. Minētās parādības novērotas tieši pirms bremzēšanas, tas ir, maksimālo ātrumu periodā. Ļahovs izteica pārliecību, ka visu šo parādību pamatā ir kolosālie starpplanētu kuģa ātrumi — ātrumi, kuri rada nepieciešamību pāriet uz relativitātes mehāniku.
Taču visā visumā «Hiuss» attaisnojis cerības. Pēc izmēģinājuma lidojuma kļuva skaidrs, ka «pretēji gļēvuļu un stulbeņu domām, kuri jau ar savu eksistēšanu vien dara kaunu slavenajai starpplanētu satiksmes idejai», nākotne, turklāt tuvākā nākotne, pieder fotonu raķetēm. (Aplausi, piekrišanas saucieni.) Pat šāds primitīvs fotoreaktora un absolūtā atstarotāja apvienojums ir milzīgs solis uz priekšu kosmonautikas tehnikā.
Sīkās nepilnības «Hiusa» konstrukcijā ar uzviju sedza tā neapstrīdamās labās īpašības un priekšrocības: praktiski neaprobežotā kustības rezerve, iespēja startēt un nosēsties, nerēķinoties ar enerģijas patēriņu, bez komandas veselībai un dzīvībai tik kaitīgajām pārslodzēm, neatkarība no starpbāzēm un vesela virkne citu, mazāk svarīgu priekšrocību.
— … un es, biedri, atzīstos grēkā, — Ļahovs sacīja, — vienu mirkli es domāju: «Vai nepamēģināt pie reizes nosēsties uz Venēras?» (Zālē smiekli, troksnis. Krajuhins dusmīgi sarauc pieri. Jurkovskis draud Ļaho- vam ar dūri.) Un kas tur liels? Neviens taču neuzzinātu .. . Bet pietika paskatīties uz šo mīļo planētu tuvumā, lai atcerētos, kas ir disciplīna. Nē, patiešām, disciplīnā — tā ir brīnišķīga lieta. Es nekad pirms tam netiku lidojis uz planētām, kuras aptver atmosfēra, un, man jāsaka, uz nepieradušu tas iedarbojas . .. Izskats tai ne visai valdzinošs.
Pēc Ļahova runāja stūrmane Vera Nikolajevna, ļoti glīta sieviete zilā kleitā ar apaļu, aiz satraukuma sasarkušu seju. Viņa minēja dažus optimālus variantus fotonu kuģa pārejai uz «taisnu trajektoriju». Noskaidrojās, ka kuģa kursa elektroniskais izskaitļotājs, kas atrodas uz «Hiusa», ne visai atbilst jaunās, «tiešās» kosmonautikas prasībām. Stūrmanim un operatoram nepārtraukti jākoriģē aprēķini, ievērojot Saules ietekmi, ko, piemēram, nekad nenākas darīt lidojumos pa orbitālajām trajektorijām. Veru Nikolajevnu pārtrauca ūsains jauneklis kupliem matiem, skaitļošanas mašīnu institūta pārstāvis, un ņēmās skaidrot Krajuhinam, kas viņu institūtā sagatavots šīs problēmas atrisināšanai. Jauneklis runāja dedzīgi un nesaprotami; negaidot viņam uzbruka Krutikovs un kāds no inženieriem; viņi uzsāka niknu strīdu. Neviens viņus nepārtrauca, un Bikovs jau nodomāja, ka skaitļošanas mašīnas pašlaik ir pati svarīgākā fotonu raķešu iekārtas sastāvdaļa, taču pēc brītiņa pārsteigts pamanīja, ka nopietnās un svinīgās sanāksmes it kā nemaz nav.
Pulciņš kosmodroma darbinieku bija ielencis Cokanu Kunanbajevu, un viņš nesteigdamies tiem kaut ko skaidroja, vilkdams ar zīmuli pa atritinātām vatmaņa loksnēm. Krajuhins un Jermakovs, sapulcinājuši «Vejdadi Ju-i» raķešu būvētājus, lapoja un rādīja viņiem lidojuma dienasgrāmatas. Raķešu būvētāji piekrizdami māja ar galvām un atzīmēja bloknotos un piezīmju grāmatiņās. Ļahovs, Bogdans Spicins un Jurkovskis klusēdami klausījās Septītā poligona priekšnieka stāstījumā. Jurkovskis, ironiski pasmīnējis, kaut ko noteica, un visi pasmaidīja: Ļahovs un Spicins — jautri, priekšnieks — samulsis. Kabinetu pildīja vienmērīga balsu dūkoņa un papīra lapu čaukstoņa.
Bikovs noskatījās, kā soli pa solim tiek satriekts ūsainais pārstāvis, tad pagriezās pret Daugi. Pēdējais lika priekšā:
— Ejam, Aleksej, uz mājām- Strīdus beigs arī bez mums. Vajag papētīt jaunos datus par Venēru. Tos atsūtīja Mahovs, «Ciolkovska» priekšnieks.
Vakarā kosmonauti sanāca kopā viesnīcas lasītavā.
Vera Nikolajevna, acīm spulgojot, runāja:
_— Atrauties no Zemes un atrasties Kosm6sā — tas vēl nenozīmē Kosmosu iekarot. Pirmie gaisa baloni vēl nepadarīja cilvēku par gaisa okeāna saimnieku. To izdarīja lidmašīna. Vai nav tiesa? Par Kosmosa saimnieku mus padarīs tikai «Hiuss», kas ir neatkarīgs no gravitacijas speķiem, atbrīvots no verdziskas pakļautības šiem spēkiem …
Bogdans Spicins raudzījās viņā ar mīlestības pilnu skatienu, bet Ļahovs, mulsumā smaidot, it kā šī doma tikko viņam būtu ienākusi prātā, nomurmināja:
— Iedomājieties tikai, mēs taču bijām pirmie!
Jurkovskis pasmaidīja:
— Un tomēr mājās, uz Zemes, labāk, ko, Vasja?
— Protams, labāk.
— «Protams…» Ek, Vasilij, Vasilij, tevī nav ne piliena poēzijas! Veicis tādu lidojumu! Nē, tu noteikti neesi cienīgs šāda goda.
Ļahovs sapīka.
— Es, saproti, neesmu sportists, — viņš dusmīgi sacīja, — es gluži vienkārši esmu darba darītājs! Un neredzu tur nekā slikta.
— Neviens arī nesaka, ka tas slikti … — Jurkovskis pacēla gurdās acis pret griestiem. — Tāpēc tu pie- kritīsi, mans mīļais, ka Ceļu parasti pirmie izlauž. .. sportisti, kā tu viņus sauc.
— Tātad viena reize nav līdzīga otrai.
— Kas tā par dalīšanu? — Krutikovs izbrīnījies vaicāja. — Sportisti, darba darītāji. . .
— Vienmēr un visur, — Jurkovskis cieti noskaldīja, — pirmie gājuši entuziasti un sapņotāji, romantiķi un vientuļnieki, viņi izlauza ceļu administratoriem un inženieriem, bet pēc tam . ..
— … Pēc tam pa šo pašu sapņotāju un romantiķu kauliem drāzās alkatīga, pelēka masa, nicināmais pūlis … — šķībi smaidīdams, spalgā balsī sacīja Dauge. — Tu esi muldoņa, mīļais Volodja, tā tas ir! Entuziasts, sapņotājs . . . vientuļnieks!
Jurkovskis strauji pasviedās pret Daugi, bet Krajuhins šai brīdī pacēla roku.
— Acumirkli, — viņš zobgalīgi nočērkstēja. — Tātad, Vladimir Sergejevič, pēc jūsu domām, administratoru entuziastu nemēdz būt? Un inženieru sapņotāju arī ne? Hm … Un kā tad ar to pelēko masu?
Bikovs sēdēja kā uz adatām. Nekad vēl «švauksts» viņam nebija licies tik nesimpātisks. Viņš paskatījas uz bālo Ļahovu, kam aizvainojumā trīcēja lūpas, un kļuva vēl niknāks. Taču viņam šeit vēl nebija balsstiesību.
— Mēs visi, ja jums tā tīk, Vladimir Sergejevič, esam sapņotāji, — Krajuhins turpināja. — Un entuziasti arī. Tikai katrs savā veidā. Vera Nikolajevna_ izsaka savu prieku par to, ka «Hiuss» dod viņai iespeju traukties
Kosmosā, kā vien un kur vien viņa vēlas, ielīksmot savu spārnoto dvēseli. Jā gan. Šādā veidā viņa, šķiet, arī izprot teiciena «izplatījuma saimnieks» īsto nozīmi.
— Es nepavisam negribēju sacīt to … — Vera Niko- lajevna apjukusi iebilda.
— Domāju gan, ka ne to . .. Tāpēc ka, lūdzu, iegaumējiet, — mūsu valsts, mūsu tauta gaida no mums ne tikai. . . pareizāk, ne tik daudz rekordu, cik urānu, toriju, transuranīdus. Mēs visi esam sapņotāji. Tomēr mans sapnis nav laidelēties pa Kosmosu līdzīgi ziepju burbulim, bet smelt no tā visu, kas varētu būt noderīgs . . . visu, kas pirmām kārtām nepieciešams labākai cilvēku dzīvei uz Zemes, tautu komunistiskajai sadraudzībai. Stiept visu uz mājām, nevis izšķiest to, kas atrodas mājās! Tāds ir mūsu uzdevums. Un mūsu poēzija.
— Kā bites, — Krutikovs svinīgi izrunāja.
— Tieši kā bites un nevis kā. . . taurenīši viendienītes. Turklāt es atļaušos pievērst jūsu uzmanību arī tam apstāklim, ka mūsu laikos pārejas periodi nevelkas ilgi. Te ir piemērs: priekšā stāvošajā lidojumā «Hiusa» piloti izpildīs vairs tikai važoņa pieticīgos pienākumus. Galveno vietu šoreiz ieņems cits. Lūk, viņš … — Krajuhins norādīja uz Bikovu. (Tas pārsteigumā sāka mirkšķināt acis.) — Un Dauge un jūs, Vladimir Sergejevič. Cilvēcei vajadzīgas Venēras bagātības, nevis jūsmas pilni ziņojumi. Tā gan. Bet pēc tam jūs savukārt dosiet vietu jauniem varoņiem — ražotājiem, tiem, kas cels rūpnīcas Urāna Golkondas krastos. Un tas viss ir darbs, mīļais draugs, iedvesmas pilns darbs, nevis sports! Tikai daži to uzskata par efektīgu iespēju parādīt sevi zem cirka kupola un gūt aplausus, bet citi — kā darbu kopīgā ierindā. Bet jums, mans mīļais, tā sacīt, — ka tikai ātrāk tikt pie krātuves ar noslēpumiem, kur tie guļ grēdās, un pirmajam uzspraust karogu … Ek, jūs . . . sportisti!
Iestājās klusums. Jurkovskis piecēlās un, nevienā nepaskatījies, izgāja.
— Lielisks puisis, — Krajuhins noteica. — Drošsirdīgs, gudrs . . . Tikai godkārības viņam — o-o-o!
Jermakovs nepasmaidījis sacīja:
— Man tēvs stāstīja, kāds Nikolajs Zaharovičs Krajuhins jaunībā …
— «Krajuhins, Krajuhins» … — Nikolajs Zaharovičs krekšķinot sāka berzēt ceļgalus. — Tas bija jaunībā . . . Un bez tam varbūt tev ir zināms, ka minētajam Kraju- hinam par to pašu . . . piedodiet par izteicienu, sadeva pa purnu . .. partijas konferencē, jā, un tieši tavs tētis, Anatolij Borisovič! Tā gan.
Krajuhins dusmīgi nokremšļojās un izgāja.
Līdz startam atlikušās dienas pagāja nemanot. Visi bija aizņemti. Jermakovs vadīja apkalpes grupu, kas iekrāva «Hiusā» visu nepieciešamo. Starpplanētu kuģis bija gandrīz vai aprakts zem metālisku konstrukciju milzuma, ietīts šļūteņu un kabeļu tīklā. Zem «Hiusa» drūzmējās desmiti mašīnu — gāzes tvertņu, cisternu, traktoru, celtņu un konveijeru. Darbs ritēja dienu un nakti. Pa resnām, apledojušām un apsarmojušām šļūtenēm plūda sašķidrinātas gāzes — ūdeņradis raķetēm un skābeklis komandai, pa tievām — ūdens un smērvielas. Konveijeri un celtņi iekrāva pa trim lūkām tvertnes, maisus un kastes ar pārtiku, piederumiem un ierīcēm. Desmitiem cilvēku speciālos tērpos rosījās urāna reaktoros. No Novosibirskas atbraukušie speciālisti mikronu pēc mikrona pārbaudīja «absolūtā atstarotāja» kārtu; šinī neticami plānajā un tomēr pasaulē visizturīgākajā bruņu kārtā varēja būt mikroskopiski bojājumi, kas ekspedīcijai nestu acumirklīgu uguns nāvi. Atbrauca pats Krajuhins, lai noskatītos, kā no «Hiusa» kupola noņem biezu titāna plāksni un uzmanīgi ielaiž fotoreaktora kamerās balonus ar šķidro tritija un deiterija maisījumu. Pēc tam plāksni novietoja atpakaļ vecajā vietā, un tanī pašā dienā uz tās uzcēla un nostiprināja milzīgu konteineru ar «Mazulīti».
— Ar šo muļķīgo kasti uz muguras, — Vera Nikola- jevna sacīja ērcīgi, — «Hiusam» ir pavisam nejēdzīgs izskats.
Ļahovs, Spicins un Krutikovs visas šīs dienas pavadīja vadības kabīnē pie «Hiusa» aparātiem. Dauge un Jurkovskis studēja jaunos datus, ko bija atvedis Ļahovs, nepārtraukti strīdējās, sastadīja kaut kādās noslēpumainas radiogramas, nesa tās parakstīt pie Krajuhina un tad uz radiostaciju.
Sagatavošanas darbu karstākajā brīdi Krajuhins izsauca Bikovu un kopā ar viņu aizbrauca uz vienu no apakšzemes noliktavām pilsētas dienvidu nomalē. Noliktavas sausajā, gaišajā telpā Bikovs ieraudzīja ieroču kastes.
— Pazīstamas rotaļlietiņas? — Krajuhins apjautājās.
Bikovs neizpratnē paskatījās uz viņu un noliecās.
— Septiņdesmit piektā gada parauga automātiskā ka- rabīne.
— Bet tie tur?
— Reaktīvās šautenes . . . pistoles . . . Izvēlieties nu i
Bikovs saprata:
— Visiem?
— Visiem … un krājumiņam arī paņemiet.
Klusēdams Bikovs atlasīja astoņas jaunas karabīnes,
dažus desmitus rokas granātu, staru pistoles un somu dunčus gaiši dzeltenās ādas makstis.
— Bet kur patronas? Un kapseles granātām?
— Ir patronas, ir kapseles, ir viss, ko tik vēlaties. Uzrakstiet noliktavas pārzinim, kas vajadzīgs.
Viņi nokāpa stāvu zemāk.
— Tas arī jums, — Krajuhins sacīja, norādīdams uz cilindriskiem priekšmetiem, kuru melni oksidētie sāni blāvi vizēja.
— Atommīnas … — Bikovs nomurmināja.
— Pazīstat?
— Kā nu nepazīstu . ..
— Paņemiet desmit komplektus. Pie reizes paķeriet arī kādas desmit prožektoru raķetes.
Divas stundas vēlāk cauri pilsētai uz poligonu izbrauca mašīna, piekrauta ar smagām plastmasas kastēm un desmit apaļiem, režģotiem futrāļiem. Vēl pēc divām stundām šīs kastes un futrāļus ar Bikova piepalīdzību un viņa uzraudzībā iekrāva «Hiusā».
Beidzot viss bija paveikts. Vienas nakts laikā nozuda neveiklās fermas, šļūtenes, kas aptina kuģi, celtņi un konveijeri. Projām bija mašīnas un traktori, aizbrauca cilvēki. Uz izmīdītās, izrakņātās zemes zem sīka lietus palika tikai vadu un trošu gali, finiera gabali, daži aizmirsti dēļi un dubļos iemīti eļļaina ietinamā papīra kumšķi.
Krajuhins Jermakova un apkalpes grupas priekšnieka pavadībā izložņāja visas «Hiusa» telpas, visu pārskatīja un aptaustīja, kašķīgi un neuzticīgi klausījās pārbaudei ieslēgto solenoīdu varenajā dunoņā, izmeta dažas nesvarīgas piezīmes, nokāpa zemē, noslaucīja rokas mēteļa stūrī un sacīja:
— Liekas, viss kārtībā, Anatolij Borisovič. Parakstiet aktu.
Jermakovs piekrītoši pamāja. Apkalpes grupas priekšnieks atviegloti uzelpoja, pamīņājās, tad iekāsēdamies jautāja:
— Kad tad īsti startēs, Nikolaj Zaharovič? Rīt?
Izrādās, bija kārtojamas vēl dažas formalitātes. Pilsētā Krajuhinu steidzīgi izsauca uz radiostaciju, un, atgriezies no turienes, viņš sausi (tā vismaz Bikovam šķita) paziņoja, ka starts tiek atlikts uz aiznākamās dienas rītu, bet rit ieradīsies komisija.
— Un vakarā būs … ē . . . svinīgs mielasts. Var bez frakām.
Jurkovskis enerģiski sakustināja lūpas, Jermakovs vienaldzīgi nožāvājās, bet Krutikovs paraustīja plecus un atkal iegrima kādas grāmatas lasīšanā.
— Iesim pastaigāsimies, — Dauge uzaicināja Bikovu.
Viņi izgāja no viesnīcas un nesteigdamies devās pa
ielu uz poligona pusi.
— Tosti, pārspīlēti svinīgas runas, — Dauge nogurušā balsī sacīja. — Es nevaru to ciest!
— Nu vai zini… — Bikovs neapmierināts noskatījās viņā. — Kā nekā tāds notikums . . .
— Kāds «tāds»? Cilvēki dara savu darbu. Kas te tāds sevišķs? Neviens taču neieceļ speciālu komisiju, lai izvadītu ceļā, teiksim, ģeoloģisko ekspedīciju?
— Droši vien gadās, ka arī ieceļ.
— Pilnīgi lieki. Tas tikai bojā nervus.
Kādu brīdi viņi gāja klusēdami. Bikovs ievaicājās:
— Tad kāpēc tā tiek darīts?
— Velns viņu zina, kāpēc. Man šķiet, tas ta ieviesies no seniem laikiem, kad cilvēkus vajadzēja «iekustināt», iejūsmot parastam, elementāram darbam .. . No ta laika ieviesies, un tagad nekā nevar tikt vaļā no šī muļķīga paraduma. Galu galā — kurš gan labāk par mums saprot
«Hiusa» ekspedīcijas nozīmi! Smieklīgi mūsu laikos teikt kvēlas, visiem zināmas patiesības .. . Un kam tas vajadzīgs? Lai lieku reizi dzītu mūsu galvās to, ko mēs esam iezīduši jau ar mātes pienu?
Viņi pagriezās atpakaļ uz viesnīcu. Pie ieejas ēdamzālē Dauge apstājās, pakāpās atpakaļ un piegrūda ar elkoni Bikovam:
— Klusu!
Nespodra vakara saule apgaismoja zāli. Uz dīvāna, piekļāvušies viens otram, sēdēja Bogdans Spicins un Vera Nikolajevna. Abi klusēja, skatīdamies logā, un viņu sejas bija tik nopietnas un neparasti skumjas, ka Bikovam sirds sažņaudzās. Bogdana lielā, baltā roka bija apskāvusi šauros, trauslos sievietes plecus. Dauge pavilka Bikovu aiz piedurknes, un viņi uz pirkstgaliem uzkāpa otrajā stāvā.
— Lūk, Aleksej, kā mēdz būt… — Dauge noteica.
— Satiekas uz nedēļu, lielākais uz divām, un atkal katrs uz savu pusi. Viņa ir piecus gadus vecāka par Bog- danu . . . Mīlestība, ko tu padarīsi. īsta, liela mīlestība . . .
Viņš iegrima pārdomās. Bikovs uzmanīgi iejautājās:
— Kādēļ tad viņi neprecas?
— Ko? Kāpēc neprecas? — Dauge atbildēja pēc brīža.
— Kāda gan tam būtu nozīme? Viņi gadā tiekas reizi, lielākais divas, saproti?
— Saprotu, — Bikovs nomurmināja, bet pēc tam apņēmīgi sacīja: — Nē, ne velna nesaprotu! Apprecētos, dzīvotu kopā, kopā arī lidotu . ..
— Kopā . .. Kopā viņi nevar, Aleksej. Viņi tiekas vienu divas reizes gadā. Lidot kopā viņi nevar — Bogdans piedalās tādās ekspedīcijās, kur sievietes līdzi neņem. Kas tā būtu par ģimeni?
— Nē, — Bikovs stingri noteica, — ja tikai īsti gribētu, varētu kaut kā iekārtoties.
— Ļoti iespējams. Varbūt viņi šo mīlestību gluži vienkārši izdomājuši?
— Tu jau atkal. .
— Es, Aleksej … — Dauges balss ietrīsejas, — es par mīļoto sievieti dzīvību atdotu! Es, mīļais draugs, esmu vājš cilvēks.
Nākamajā dienā atlidoja viesi no Maskavas. Bikovam par brīnumu vakars pagāja omulīgi. Bija, protams, runas (bet tīri labas, kā viņam šķita) un tosti (tikai šampanietis), un novēlējumi. Krajuhins pastāstīja dažas komiskas starpplanētu satiksmes agrīnā perioda epizodes, bet Jurkovskis pēkšņi sāka skandēt Bagricka dzejas. Viņš nodeklamēja iemīļotos «Kontrabandistus», bet, kad pierima aplausi, skumji sacīja:
— Jā … tik daudz skaistu vārsmu par jūru un jūrniekiem, bet par mums nevienas pašas. Viens vienīgs «trauc raķete mana!».
— Jūru dzejnieki pazīst gadu tūkstošiem, — piezīmēja Vera Nikolajevna, — bet Visums viņiem gluži svešs. Pacieties, Volodja, būs arī par mums lieliskas vārsmas.
Jurkovskis noskūpstīja viņai roku:
— Cietīšos, Veriņ. Bet pagaidām mums atliek vienīgi:
Kā argonauti senatnē, Kad atstāts dzimtais krasts. Mēs aizpeldam,
Taram — tam — tam, Pēc zelta aunādas.
Kad viesi bija jau izklīduši, Krutikovs nopūtās un piebilda:
— Paldies dievam, labi pasēdējām. Tikai. s ,
— Jā, — Dauge pamāja. — Savējo vidū vien atvadu mielasts būtu vēl jaukāks.
Krajuhins piecēlās un ar troksni atbīdīja savu krēslu.
— Lūdzu jūsu uzmanību, mani draugi, — viņš sacīja. — Vienu minūti uzmanības. Šinī brīdī mēs esam paši vien, un man gribētos teikt jums dažus vārdus. Aleksej Petrovič, ielejiet, lūdzu, visiem vīnu.. . Tikai dažus pilienus, Anatolij, neuztraucies… Tā, pateicos. Draugi! Es te esmu visvecākais kosmonauts. .. Jā. Baismīgi atminēties, ar kādiem zārkiem mēs sākām lidot! Salīdzinājumā ar «Hiusu» tās bija senlaicīgas karietes, lai nesacītu sliktāk! Bet es nepiederu pie tiem veciem muļķiem, kuri šķendējas, ka mūsdienu jaunatnei ir daudz vieglāk nekā mums. Jo es zinu, cik sarežģīts ir jūsu uzdevums. Uzdevumu vienmēr nosaka izpildes līdzekļi, un, par cik varenāki ir jūsu līdzekļi šodien, par tik sa
režģītāks ari jūsu uzdevums. Jums nebūs vieglāk kā mums … nē, būs pat grūtāk, jo uz jums gulstas lielāka atbildība. Draugi, ja jums būs Joti grūti, nepanesami grūti, es lūdzu, atcerieties, kādēļ un kā vārdā jūs to darāt! Es pazīstu jūs visus pietiekami labi, lai būtu pārliecināts: ja jūs to atcerēsieties, jūsu spēki vairosies. Tad … tas arī viss. Par jums!
Viņš pacēla glāzi, izdzēra un steidzīgi izgāja. Brīdi visi klusēja. Tad piecēlās Jurkovskis un ne visai skaļi noteica:
— Kas ir, argonauti. . . par veco!
Šai vakarā Bikovs ilgi nevarēja iemigt.
Viņš piecēlās, iededza gaismu, apsēdās pie galda un nekustīgi vērās lampiņā. Tā viņš nosēdēja krietni ilgi. Viņa skatiens krita uz laikrakstu, ko šodien tā arī nebija paguvis pārlūkot.
«Drosmīgāk apgūt augstfrekvences aršanu» — ievadraksts. «Islandes skolēni pavada brīvdienas Krimā», «Tālo Austrumu zemūdens padomju saimniecības dos valstij 30 miljonus tonnu planktona virs plāna», «Ver- hojanskā iedarbināta jauna kodoltermiskā elektrostacija ar jaudu pusotra miljona kilovatu», «Mikrohelikop- teru sacīkstes. Uzvarētājs — 15 gadu vecs skolnieks Vasja Pticins», «Uz skrejceliņa simtgadīgi slidskrējēji».
Bikovs, papīram čaukstot, šķirstīja laikrakstu.
«Latīņamerikas valstu stereofilmu festivāls», «Angli- jas-Ķīnas-Padomju Savienības astrofizikas laboratorijas būve uz Mēness», «No Marsa ziņo …».
Bikovs pārskatīja laikrakstu, padomāja un salocījis iebāza to jakas kabatā. Jāpaņem līdzi. Tā ir Zemes elpa, dzimtās planētas varenais pulss, ko gribas izjust arī tālajā lidojumā. Simbols . .. Aleksejs nopūtās un nodzēsa gaismu.
Starta dienas rīts bija jauks un dzidrs. Jau pulksten piecos neviens vairs negulēja, visi salasījās viesistaba, sēdēja vai arī slaistījās no kakta kaktā. Brokastīs eda maz un nelabprāt, un Jermakovs izlikās to nemanam. Krajuhins ar viesiem pusbalsī kaut ko apsprieda. Piebrauca mašīnas. Lai arī bija agra rīta stunda, ielas drūzmējās ļaudis. Neviens nesauca lozungus un apsveikumus, neviens neskrēja klāt ar ziediem, ļaudis gluži vienkārši stāvēja un raudzījās, bet raudzījās tā, kā mēdz raudzīties uz mīļiem, tuviem cilvēkiem, kas dodas tālā, bīstamā ceļā. Mašīnas izbrauca no pilsētas.
Šai mirklī ar Bikovu notika kaut kas tāds, ko viņš vēl ilgi pēc tam atcerējās ar neizpratni un kaunu. Viņu pārņēma kaut kāds savāds stingums. Nespēdams koncentrēties, viņš it kā sadalījās divās būtnēs, no kurām viena uz otru skatījās trulā ziņkārē, it kā no malas. Galvā šaudījās domu fragmenti, bet ne pie viena no tiem viņš nevarēja pieķerties.
Pie kaponieriem visi sāka atvadīties. Bikovs mehāniski spieda pasniegtās rokas, uz sejas juzdams muļķīgu, sastingušu smaidu, ko viņam nebija spēka aizdzīt. Krajuhins viņam kaut ko sacīja, viņi apkampās un saskūpstījās. Aleksejs padevīgi māja ar galvu, kad viņam pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs, uzsitot uz pleca, kaut ko dedzīgi klāstīja. Pēc tam viņš ar kokainām, stīvām kājām atgāja sāņus un skatījās, kā Spicins apkampj Veras Nikolajevnas plecus un kā viņa glāsta Bogdana vaigus. Dauge paņēma Alekseju aiz rokas un aizveda pie mašīnas.
. . . Kad Bikovs pacēla acis, virs viņa jau slējās blāvi spīdošā reaktoru gredzena izliektā virsma. Beidzot Aleksejs saprata, kas viņu visu laiku bija traucējis: neapzināti, bet skaidri smadzenēs šaudījās viena un tā pati doma: «Pēdējo reizi. Pēdējo reizi.» Bikovs nevarēja atcerēties, kad tas pirmo reizi bija ienācis viņam prātā, taču tagad tikt vaļā no šiem vārdiem nebija iespējams.
— Ieņemt vietas! — Jermakovs iekliedzās nedabiski skarbā balsī.
Bikovs atskatījās. Mašīnas, kas viņus atveda līdz «Hiusam», bija jau aizbraukušas. Visapkārt pletās līdzena, tuksnesīga tundra.
— Aleksej Petrovič, nekavējieties!
«Pēdējie soļi uz Zemes,» ar savādu ziņkāri ieklausīdamies pats sevī, Bikovs nodomāja, tuvodamies lokanajām metāla kāpnēm. «Pēdējā Zemes gaisa elpa,» viņš domāja, pieķēries lūkas malai. Kāds — liekas, Jurkovskis — dusmīgi atgrūda viņu un lūdza būt uzmanīgākam. «Pēdējais skatiens uz zilajām debesīm .. .» Lūka šķindēdama aizcirtās. Tad viņš saprata, ka baidās. Gluži vienkārši baiļojas. Bikovs uzreiz nomierinājās un sekoja Daugem uz komandas kopkabīni. Viņi apsēdās krēslos — Bikovs, Dauge un Jurkovskis — un klusēdami piesprādzējās ar platām, elastīgām jostām. Jermakovs, Spicins un Krutikovs droši vien bija vadības kabīnē. Bikovs paskatījās uz Jurkovski. Jurkovska seja bija dusmīga, uz deguna rēgojās dzeltenīgs plankums. «Pamatīgi gan es toreiz viņu . . .» Bikovs acumirklīgā nožēlā iedomājās.
— Sagatavoties! — Jermakova spalgā, augstā balss atskanēja no neredzama reproduktora.
Iestājās nāves klusums. Uz mirkli Bikovam kļuva nelabi, uznāca vājums. Ar milzīgu gribas piepūli viņš pārvarēja riebīgo bezpalīdzības sajūtu un pašķielēja uz Daugi. Dauge cieši raudzījās taisni sev priekšā.
— Starts!
Kaut kur no apakšas atplūda pērkona dārdi. Piepeši viss sakustējās. Krēsla atzveltne mīksti spiedās virsū ķermenim. Bikovs no visa spēka samiedza acis un ieraudzīja daudzkrāsainus apļus. Dārdi pieauga, kjuva vājāki un beidzot pavisam norima. Iestājās klusums. Bikovs uzmanīgi pagriezās uz Dauges pusi.
— Sāpju vairs nebūs, — Dauge sacīja skaidrā un jautrā balsī. — Mēs esam startējuši.
Pēkšņi Jurkovskis nikni iebelza sev pa pieri.
— Kas tev noticis? — Dauge satraukts jautāja.
— Velna būšana! … Es viesnīcā aizmirsu elektrisko skujamo un, šķiet, pat .neizslēdzu!
Ar zināmām grūtībām Bikovs pacēlās sēdus, ar abām rokām spēcīgi paberzēja deniņus un atviegloti nopūtās.
Pirmās daļas beigas