Tiesa, šajā reisā Odisejam fundamentālā atmiņa nav nepieciešama. Tā domāta gadījumiem, kad jārisina daudz sarežģītāki uzdevumi. Bet lai nu kā, ar Odiseju būs patīkamāk sarunāties. Viņš mazliet vairāk atgādinās cilvēku …
Valguss pagrieza slēdzi, pievienodams visu bibliotēkas atmiņu Odiseja kontaktiem. Lai izglītojas, lai apgūst zināšanas par Cilvēku! «Argo» — tas droši vien eksplodēja, tā ari neapguvis literatūras bagātības …
Sēžot bibliotēkā pretī ekrānam, varēja redzēt zvaigznes. Ierasta ainava. Stāvzvaigžņu sfēra, kā teica senie grieķi… Zvaigznes tiešām šķita nekustīgas, kaut gan «Odiseja» ātrums bija itin prāvs.
Pēkšņi Valguss ierāvās dziļāk krēslā un pat kājas pievilka klāt. Zvaigznes bija nekustīgas, izņemot vienu. Tā kustējās. Turklāt — ātri. Pārvietojās uz citu zvaigžņu fona. Kļuva spilgtāka. Ko tas varēja nozīmēt?
Viņš izdarīja visu, ko cilvēki mēdz darīt, lai pārliecinātos, ka neguļ. Bet zvaigzne joprojām kustējās. Un mirdzēja. Kaut gan te nav Saules sistēma, kur ikviens olis var spīguļot atstarotā gaismā! Ja šeit ķermenis spīd, tas izstaro gaismu pats. Bez jebkādiem māņu efektiem… Saprotams, tā nav zvaigzne. Bet kas tad? Kuģiem rajons ir slēgts. Atbrīvots eksperimenta vajadzībām. Un tomēr kaut kas zib. Izplatījumā peld uguntiņa… Uguntiņa?
Valguss pievirzījās cieši pie ekrāna. Tur jau varēja saskatīt veselas trīs uguntiņas. Vienu spilgtāku, divas blāvākas. Un tās veidoja it kā trīsstūri. Ko šis trīsstūris viņam atgādina? Kaut ko simtiem reižu redzētu …
Kā tad! Viena spilgtāka, divas blāvākas un tālāk — vēl divas. Navigācijas ugunis. Viņa paša navigācijas ugunis! Pamazām acis sāka atšķirt arī kuģa apveidus. Valguss sarauca pieri un izstiepa apakšlūpu.
Ko tas nozīmē? Viņš, Valguss, sēž savā kuģī un tai pašā laikā redz to no malas. Ne jau kuģi, protams, tā atspoguļojumu. Pilots, lidodams pāri Zemei, var redzēt lidmašīnas ēnu mākoņos vai uz planētas virsmas. Gaisā var rasties mirāžas. Bet šeit, gandrīz absolūtajā tukšumā?
Lūk, atklājums, Valgus! Un tu vēl skumi… Pat Dora Miglājs to nespētu izdomāt, nemaz nerunājot par fantastiem, kuri, spriežot pēc kritiķu apgalvojumiem, vispār nav spējīgi kaut ko izdomāt. Bet lai šie apgalvojumi paliek uz kritiķu sirdsapziņas… Labāk pakustināsim smadzenes. Kādā vidē «Odisejs» varētu atspoguļoties?
«Odisejs»? Par to nevar būt šaubu. Jā, Valgus, tu redzi savu kuģi lidojumā. Līdz šim tikai citi to bija redzējuši. Un ik reizes viņiem aizrāvusies elpa, kad «Odisejs» aiz- šāvies pretim bezgalībai un bāzes kuģis jeb Lielais Kosmo- starts izšķīdis pagātnē. Tev pašam šajos mirkļos eksistēja vienīgi paātrinājumi, pārslodzes, indikatoru un rādītājbultu kadriļa …
Jā, tev paveicies, Valgus. Traki paveicies. Tas ir augstākās klases atklājums! Un šis skats! Cik daudz skaistuma slaidajā kuģa korpusā, kas nevaldāmi tiecas pretim zvaigznēm! Cik iespaidīgi no šejienes izskatās aizsargek- rāns. Lūk, nelielais paresninājums, kurā atrodas dzīvojamās telpas. Tālāk — DM ģeneratoru antenas, garā gaiteņa caurule, dzinēju nodalījuma elipsoīds un papilddzinēji plaši ieplesto fermu galos. Skarbi, lietderīgi un skaisti — pat šie pieci papilddzinēji nebojā kuģa izskatu, nedara to smagnēju, neveiklu …
«Četri, Valgus, četri,» veselais saprāts protestēja, «piektā dzinēja nav!»
Valguss vērīgi palūkojās uz ekrānu. Velna būšana… Skaitīt līdz pieci viņš kā nekā prot! Bet ekrānā redzami tikai četri papilddzinēji, četri dzinēji četru fermu galos. Tātad?…
Tas ir nevis «Odisejs», bet pavisam cits kuģis. Un lido paralēlkursā. No kurienes tāds kuģis te varēja rasties?
Pilots elpoja smagi. Deviņi pērkoni! Viņš būtu iesācis ārkārtīgi bīstamo eksperimentu, pat nenojauzdams, ka tuvumā klimst kuģi ar visādiem slaistiem. Nē, nudien, šie vakuumgalvas un ausaiņi par varītēm cenšas iekļūt nelaimes gadījumu statistikā! Viņu kuģa komandieris darītu prātīgi, ja uz Zemes izvairītos… Starp citu, kādēļ gaidīt tik ilgi, ja ir iespējams tūlīt sazināties un pateikt šim nejēgu admirālim pāris sirsnīgu vārdu?
Valguss pielēca kājās. Viņš jau bija sasniedzis durvis, kad bibliotēkā kaut kas noklikšķēja. Sulīgu vārdu un teicienu lavīna lauztin lauzās uz āru, bet ilgajos lidojumu gados izstrādātais paradums neatstāt bez ievērības pat sīkumus lika viņam atgriezties.
Acīm redzot, Valguss nebija pagriezis slēdzi līdz galam: fundamentālā atmiņa bija atvienota. Pilots atkal ieslēdza to un devās uz durvīm, taču šoreiz nesteidzās — stabilo sakaru zonā šis vieglprātis paliks vēl labu laiku.
Klikšķis atskanēja no jauna, kad Valguss vēl tikai grasījās satvert durvju rokturi. Un tai pašā mirklī viņam kļuva skaidrs: šo klikšķi viņš bija gaidījis. Jā, Odisejs nepārprotami atsacījās no fundamentālās atmiņas. Smieklīgi! Vai tad saujiņa kriotronu no kaut kā var atteikties? …
Valguss nīgri pasmīnēja un nostiprināja slēdzi tā, lai nebūtu iespējams pārtraukt kontaktu. Tad paskatījās uz ekrānu. Piecas uguntiņas joprojām slīdēja paralēlkursā. It kā svešajam kuģim būtu uzdots pavadīt «Odiseju». Nieki, tāds rīkojums nevienam nebija dots! To Valguss zināja noteikti.
Iegājis vadības centrālē, viņš ieslēdza galveno video- uztvērēju. Spēcīgajā palielinājumā kuģi uzreiz varēja pazīt. Pēdējā izlaiduma mašīna, gandrīz tāda pati kā «Odisejs». Tikai plaši ieplesto fermu galos piecu papilddzi- nēju vietā — četri. Cilvēkiem zināmajā Visuma daļā bija tikai viens šā tipa kuģis. Proti, «Argo». Bet tas pirms pusgada bija pazudis līdzīga eksperimenta gaitā.
Valguss žēli iesmējās. «Argo». Tā… Nez kādi brīnumi vēl šodien varētu notikt? Taču drīz viņš apklusa. Pilotam likās, arī «Odisejs» smejas — mirgoja sakaru indikatori. Tātad saruna ar svešo kuģi? Bet, ja tas tiešām ir «Argo», cilvēku tur nevar būt. Un tomēr indikatori mirgo… Pēc zibšņiem nav grūti atšifrēt tekstu. Parasti… Bet šoreiz zibšņos nav ne mazākās jēgas. Un tomēr sakaru sistēma darbojas! Tātad Odisejs ar viņu runā… Bet ja nu es pats mēģinātu izsaukt šo spoku?
Valguss apsēdās pie sakaru aparāta un ilgi raidīja izsaukuma signālus. Kā jau bija gaidāms, neviens nedomāja atbildēt… Tad, lūk, kur noved pārmērīga galvas lauzīšana! Tev ir halucinācijas, Valgus. Jā, tieši tā sauc šo parādību. Bet nekas, ar halucinācijām mēs tiksim ātri galā: nofotografēsim tās. Un liksimies uz auss. Pirms eksperimenta ir jāatpūšas …
Pabeidzis fotografēšanu, Valguss nolēma uzņēmumus attīstīt rīt pirms eksperimenta. Viņam nebija šaubu, ka filma nerādīs it nekā; optika nemēdz halucinēt. Tomēr uzbudinājums bija pārāk liels, lai varētu tūlīt iemigt. Vajadzēja nomierināt nervus. Visātrāk tas panākams, veicot kādu vienkāršu, vieglu darbu. Piemēram, pārbaudot glābšanas kutera mehānismus …
Kuterītis bija novietots augšstāva elingā. Valguss uzkāpa pa lēzenu, platu trapu, kas bija ierīkots ar tādu aprēķinu, lai briesmu brīdī pa to varētu ātri uzskriet. Taisnība, paša kutera ieejas lūka bija pašaura. Bet kuteris galu galā ir tikai glābšanas laiva vienam cilvēkam. Laiva, kurai jākļūst par pilota patvērumu, kad Odisejs dosies pēdējā triecienā.
Kā to prasa instrukcija, Valguss apskatīja kuterīti no ārpuses, aptaustīja un pakustināja visus atkabinātāja mezglus, rūpīgi pārbaudīja katapultu, tad iekāpa šaurajā kabīnē. Arī tur viss bija kārtībā. Kuģītis šķita sagatavojies lēcienam. Pavēli tikai, un tas vienā mirklī aizšausies prom, aizvedīs tevi tālu no visādām briesmām un sprādzieniem …
— Atkal sāc malt to pašu! — Valguss sevi aprāja. — Nē, nudien pietiek, ja negribi, lai tev rēgojas spoki. Apskatīji laivu — un punkts. Ej, liecies gulēt!
Valguss iegriezās nodalījumā, kur bija samontēti DM ģeneratori. Eksperimenta laikā tie izstaros enerģiju, ar kuras palīdzību kuģis mēģinās saliekt ap sevi telpu un pārraut to vai arī izlauzties tai cauri. Kārtība visur bija priekšzīmīga. Odisejs lieliski zināja savus pienākumus. Tiesa, nekā cita viņš nezināja. Nezināja, piemēram, ka pilotam nepavisam negribas izšķirošaja brīdī pamest kuģi…
Valguss atvēra savas kajītes durvis. Iegaja un aizvēra tās. Viņš varētu to arī nedarīt, šeit neviens viņu netraucētu: tuvākais no iespējamajiem traucētājiem atradās bāzes kuģī, miljardiem kilometru no šejienes. Un tomēr — ierastās kārtības labad Valguss aizvēra durvis.
Tad viņš noģērbās un iekārtojās atsperīgajā, zemajā guļvietā. Iededza mazo gaismu un paņēma no naktsgaldiņa dešifratoru ar grāmatas ierakstu.
— Nē, — Valguss pasmīnēja, — izplatījumā Homērs neiet pie sirds. Mani samulsināja Odisejs; iegribējās analoģijas. Bet kriotronu Odiseja viltība ir pavisam citāda. Vajadzēja sameklēt kaut ko jautrāku.
Taču Valguss skaidri zināja, ka tik un tā pašlaik lasīt nespētu — galvā līstu visādas nelabas domas. Tāpēc jāizguļas! Viņš pastiepa roku uz hipnorada pusi; mazais reflektors spīdēja tieši virs gultas. Roka apstājās pusceļā un lēni nolaidās atpakaļ.
Varbūt tomēr negulēt? Parunāties kaut vai ar sevi? Citādi, kas zina, sapnī vēl parādīsies kāds no turienes, no planētas …
Jā, tas laikam bija īstais iemesls — nevis sajūta, ka iemigt neizdosies, sajūta, kas tik pazīstama visiem astronautiem. Tā mēdza rasties ik reizes, kad kuģa ātrums tuvojās četrām piektdaļām gaismas ātruma. Nekā noslēpumaina šajā sajūtā nebija — kosmopsihiatri jau sen noskaidrojuši, ka to rada nevis ātrums, bet gan doma — varbūt pat neapzināta: dažās stundās, ko tu pavadīsi gultā vai atzveltnes krēslā, uz Zemes var piedzimt un novecot paaudzes. Starp citu, ne jau veltīgi tika meklēts ceļš uz hipertelpu; tas varētu palīdzēt cilvēkiem izvairīties no laika paradoksa… Bet lai nu kā, vajadzēja tikai iedomāties šo situāciju un par miegu vairs nevarēja būt ne runas. Tāpēc kuģos virs katras guļvietas bija piestiprināts hipnorads — neliels aparātiņš, kas jebkuru cilvēku dažās minūtēs spēja iegremdēt dziļā miegā.
Valguss apņēmīgi ieslēdza hipnoradu. Aizmirsīsim mirušos kuģus … Viņš ierīkojās ērtāk. Domas pamazām aiz- miglojās. Pilots pasmaidīja, un viņa acis aizvērās.
Valguss pamodās, miega atsvaidzināts. Laika releji bija
darbojušies precīzi, un tagad visu varēja darīt bez steigas.
Kartība bija noteikta reizi par visām reizēm. Vingrošana. Jonu vanna. Masāža. Valguss krekstēja aiz labpatikas un vienlaikus, garīgas rosmes labad, risināja galvā diezgan āķīgu vienādojumu sistēmu. Desmit minūtes viņš veltīja koncentrēšanās spējas un ātras reakcijas izkopšanai. Tad paēda brokastis.
Pēc brokastīm Valguss pārģērbās tīrās drēbēs un tik ilgi spodrināja kurpes, līdz beidzot tās sāka laistīties kā galvenais kuģa reflektors. Protams, tāda rūpība nebija obligāta — tik un tā šeit neviens to nespēja novērtēt. Bet pilotam šodien jāsēstas komandiera sēdeklī. Un diez vai kāds astronauts uzdrošināsies ieņemt šo vietu, nenospod- rinājis kurpes un neizgludinājis formas tērpu.
Zibinādams zeltītās parabolas uz svārku atlokiem, Valguss vērīgi nopētīja savu attēlu spogulī. Sardze ir sardze, un kuģi nedrīkst apvainot ar nevīžību pat sīkumos! To zina jebkurš iesācējs. Un, lai nu kā, iesācējs Valguss nebija.
Ne jau veltīgi viņam, nevis kādam citam uzticēja šo pēdējā modeļa kuģi, kas līdz malām pieblīvēts ar vissarežģītāko aparatūru. Pats leģendārais DM, stenēdams zem milzīgās slavas nastas, bija izlodājis visus kuģa nodalījumus un, bārdu purinādams, personīgi pārbaudījis katru savienojumu. Starp citu, tieši šo bārdu savā laikā nokristīja par Dormidontova Miglāju, un tikai vēlāk iesauka pārgāja uz bārdas īpašnieku, kļūdama par astronautu un fiziķu aprindās populāro saīsinājumu DM. Tiesa, Valguss bija pārliecināts, ka iesauka radusies ne jau bārdas dēļ, bet tāpēc, ka DM bieži mēdza izsacīties tik miglaini, ka neviens viņu nesaprata. Dažkārt pagāja gadi, iekams kļuva skaidrs, ko DM bija domājis. Lai gan arī tad daudzi vēl nespēja ticēt viņa hipotēzēm…
Pēdējā laikā korifejs sevišķu uzmanību veltīja hiper- telpai. Neviens' nesaprata, kas tā hipertelpa tāda ir, bet DM jau apgalvoja, ka tajā var iekļūt. Tāpēc arī gāja bojā kuģi. Protams, riskēt bija vērts. Ja izrādīsies, ka nokļūt hipertelpā tiešām iespējams — tas būs gadsimta atklājums. Visas kosmisko sakaru un satiksmes problēmas līdz ar to tiks atrisinātas. Metagalaktika — jā, pat Metaga- laktika saruks līdz kabatas formātam. Papīra lapa, kas
salokāma jebkurā vēlamā virzienā — lūk, ar ko tad būs salīdzināms trīsdimensiju izplatījums. Un, kā parasti, viss pēkšņi visiem būs skaidrs, un DM ģenialitāte tiks skaļi cildināta līdz tam brīdim, kad viņš atkal sāks formulēt nevienam nesaprotamu teoriju.
Jā, gadsimta atklājums. Izdarīt to ir patīkami, pat ja hipotēze nav tava. Un vispār atzīsties, šajā lidojumā tu esi devies ne jau sava neciešamā rakstura dēļ, kas it ka neļaujot tev ilgi palikt uz Zemes. Nē, ne jau rakstura dēļ! Un arī ne tāpēc, ka viņa teikusi: «Ar kuģiem apieties tu varbūt proti, bet…» Viņa būtu varējusi to arī neteikt. Bet kas vainīgs, ka viņam tāds raksturs? Daudzus mēnešus lidojot vienatnē, arī eņģelis kļūtu kašķīgs — diemžēl eņģeļus nesūta izmēģinājumu reisos … Turklāt šeit viegli pierast pie tā, ka jebkura tava vēlēšanās tiek izpildīta acumirklī un bez ierunām. Bet viņa … Nē, tā var aizdomāties līdz absurdam! Ja nu vienīgi šis eksperiments tiešām vainagotos ar atklājumu …
Bet atklājuma nebūs. Atklājumus izdara cilvēki, nevis kibernētiski automāti — pat tik intelektuāli kā Odisejs. Automāts visu izdarīs un neko nesapratīs. Tātad arī neatklās. Bet pilots, iepriekš sastādījis kuģim programmu, ka- tapultēsies kuterī. Protams, viņš būs drošībā, toties redzēs tikai vāju uzliesmojumu. Kuģis pazudīs, un aparāti reģistrēs enerģijas zudumu zināmā izplatījuma daļā. Tas būs viss. «Odiseju» neviens un nekad vairs neredzēs, tāpat kā neredzēs arī atklājumu. Pilots piebremzēs kuteri, noteiks vajadzīgo kursu un lēnītēm aizvilksies uz to punktu, kur zinātniskā bāze gaida rezultātus, kas iegūti, kārtējo reizi upurējot labu kuģi.
Bet ja triju dimensiju robežu mēģinātu pārraut cilvēks … Un atklājumu bāzē nogādātu izmēģinātājs Valerijs Gusevs? Galu galā risks ir samērā pieticīga maksa par tiesībām būt cilvēkam un vēl jo vairāk — zinātkāram cilvēkam.
Labi, vecais klaidoni, pietiks spriedelēt! Un, galvenais, neaizmirsti: klaidoņi ir piesardzīgi, daudz pieredzējuši ļaudis. Ugunī viņi nelec, pie uguns viņi tikai sildās. Ziņkārība, risks — tas viss var būt un var arī nebūt, bet eksperimenta programmai jābūt noteikti. Tāpēc bez liekas gudrošanas — pie darba!
Vadības centrālē Valguss ienāca možs un lietišķs. Stin
griem soļiem devās pie pults. Mirkli pastāvēja, tad apsēdās, izstiepa rokas, pakustināja un atslābināja pirkstus kā pianists pirms koncerta. Pēc tam noklausījās ierakstus, kas bija izdarīti, kamēr viņš gulēja. Nekā interesanta. Par «Argo» — ne vārda. Skaidrs — tas viņam bija rēgojies. Protams, derētu attīstīt filmiņu, kurā viņš mēģinājis fiksēt savas halucinācijas. Labs ir, tūlīt mēs to izdarīsim …
Pārliecies pār elkoņa balstu, Valguss iedarbināja foto- automātu. Gaidīt nācās burtiski dažas sekundes: Tad viņš izņēma filmu vai pareizāk to, kas no filmas bija palicis: melnus apgrauztus kankarus. Radās iespaids, ka automāts filmu mērcējis nevis attīstītājā, bet skābē. Kas tie par jokiem? Bojājums automātikā? Bet noņemties ar foto- automātu tagad nebija vaļas. Laiks steidzināja, un Valguss teica: