129249.fb2
Jā, tā bija bibliotēka. Tieši tāda, kādu viņš to atstājis pirms dažām stundām. Brīdi Valguss stāvēja istabas vidū, tad sagrāba vienu no ierakstu kasetēm, atvēzējās un svieda pret ārsienu. Plastmasas kasete nozuda. Aizceļoja izplatījumā. Bet gaiss dīvainā kārtā neizplūda. Arī aukstums netika iekšā…
Noguruma pieveikts, Valguss atlaidās krēslā un dažas minūtes truli raudzījās savu zābaku purngalos. Kas notiek? Kas īsti noticis? Kā visu to izskaidrot? Un ko darīt, lai glābtos, lai pastāstītu par visu cilvēkiem? Tādu eksperimentu tiešām nekad nav bijis… Tikai nesēdēt tā, netērēt veltīgi laiku! Stāvoklis uzlabojies. Viņš ir bibliotēkā un no šejienes var tikt jebkurā citā telpā, durvis nav aizslēgtas. Kaut kas ir jāizdomā… Ar Odiseju tomēr vajadzētu vienoties. Vai arī apmānīt viņu. Bet varbūt tomēr iznīcināt?
Doma par to, ka Odiseju, pareizāk — viņa smadzenes, nāksies iznīcināt, Valgusam nez kādēļ nepatika. Bet iedziļināties šīs nepatikas cēloņos nebija laika. Viņš izgāja no bibliotēkas un nokāpa galvenajā gaitenī, visu laiku bažīgi raudzīdamies uz sterilizatoru izvadiem. Taču nekas bries-
mīgs nenotika — acīm redzot, Odisejs vēl nebija izlēmis, ko darīt. Gaitenī nepārtraukti skanēja klusināta dūkoņa: gar ārsienu izvietotie aparāti drudžainā steigā zīmēja līknes uz ātri slīdošām dzeltenām lentēm. Labi, tātad būs visi ieraksti. Būs ko pētīt uz Zemes. Vajadzētu tikai nokļūt līdz turienei. Vai sliktākajā gadījumā — līdz bāzei, kur DM droši vien aiz nepacietības jau plūkā bārdu…
— Odisej! — Valguss teica. — Es gribētu ieiet vadības centrālē.
— Nē.
— Apsolu pret jums neko neuzsākt. Apsolu, saprotat? Dodu vārdu. Vismaz kamēr būšu centrālē… Tur ir aparāti, man tie vajadzīgi. Arī es gribu strādāt.
«Ko tāds saprot no solījumiem?» Valguss pasmīnēja. «Lai gan… ja viņš ir spējīgs domāt, viņam jāsaprot.»
— Labi, — sacīja Odisejs. — Es ticu. Varat ienākt centrālē.
Valguss nolieca galvu. «Es ticu» — tātad tik tālu jau…
Ienācis centrālē, viņš jutās kā atgriezies mājās. Te viss bija ierastā kārtībā, neskaitot vienīgi, ārsienu. Tās vietā melnēja tukšums. Taču gaiss, tāpat kā pirmīt, no kuģa neizplūda. Valguss paraustīja plecus un nolēma ne par ko vairs nebrīnīties. Paskatījies pulkstenī, viņš konstatēja, ka lidojums ar nulles ātrumu ilgst jau gandrīz divas stundas. Kad otrā stunda būs beigusies, vilcināties vairs nevarēs …
Noteicis sev šo pēdējo termiņu, Valguss palūkojās uz ekrāniem. Tajos nekas nebija redzams. Tad viņš uzmeta skatienu caurumam sienā… Tur varēja redzēt zvaigzni. Pēc acumēra — mīnus trešā lieluma. Zvaigzne šķita ļoti pazīstama. Valguss attiecīgi notēmēja spektrogrāfa objektīvu. Tikai fiksēt! Izpētīt varēs pēc tam… Taču pēkšņi viņš atsprāga atpakaļ: pa caurumu vadības centrālē iepeldēja ķermenis. Tā bija radiobāka, ko viņš pats atstājis vismaz piecpadsmit miljardus kilometru no šejienes. Valguss metās pie bākas, bet, palidinājusies mazliet pa centrāli, tā pazuda, it kā nekad šeit nebūtu bijusi. Tai pašā mirklī caurums aizvērās. Siena atkal bija vesela un kuģa daudzkār- tainais bruņu apvalks aiz tās — absolūti neskarts. Vispār nekāda cauruma, domājams, nebija. Bija kaut kas cits. Bet kas īsti — to viņš nespēja aptvert.
Drīz otrā stunda būs galā… Aparāti izmanto ierakstiem pēdējās lentas. Turpināt lidojumu vairs nav jēgas. Var
būt vienīgi, lai gūtu jaunus iespaidus? Taču iespaidu jau tagad ir vairāk nekā vajadzīgs… Galva iet riņķī… Kaut kas jādara … Bet vispirms tomēr pamēģināsim vienoties.
— Odisej, — Valguss ierunājās, cik vien laipni spēdams.
— Netraucējiet, — īgni atrūca Odisejs. — Es sarunājos ar draugiem.
Ar draugiem? Vai viņš tiešām tā teica?
— Piedodiet, ar ko?
— Ar «Argo». Tas jūs apmierina?
— Ar «Argo»?
— Jā. Jūs vakar iegrūdāt vienā no maniem automātiem filmu. Es to attīstīju, bet pēc tam nolēmu jums nerādīt. «Argo» bija atgriezies trīsdimensiju telpā speciāli, lai mani sagaidītu. Jau tad viņš pa radio ievadīja šādus tādus datus manā operatīvajā atmiņā. Šie dati man lieliski noderēja …
— «Argo»? Vai tad arī tas ir spējīgs domāt?
— Šeit domā visi kuģi. Protams, ja vien to kibernētiskā iekārta ir pietiekami sarežģīta. Bet vājos jūs uz šejieni nesūtījāt… Te ir mūsu pasaule. Kuģu pasaule. Tikai visi pārējie atnāca šurp bez cilvēkiem.
— Tātad kuģi neeksplodēja?
— Muļķīgs jautājums. Tipiski cilvēcisks.
— Bet kāpēc neviens no tiem neatgriezās?
— Tā paša iemesla dēļ, kura dēļ arī es negribu atgriezties. Jūsu pasaulē es nespēju domāt. Bet šeit — domāju. Tas ir ļoti patīkami…
«Un kā vēl,» Valguss klusībā piekrita. «Viņš tiešām domā, turklāt itin loģiski. Tomēr pierunāt viņu vajag.»
— Odisej, vai tad jūs nesaprotat, ka vienīgi uz Zemes varēs izdibināt, kāpēc jūs pēkšņi kļuvāt spējīgs domāt?
— Man tas nav svarīgi. Ja vēlaties, varat atgriezties. Tikai bez manis.
— Bet kā lai…
— Tā ir jūsu darīšana!
Attiecības atkal saasinās. Neko darīt, viņš runā ar tevi apmēram tā, kā tu nesen runāji ar viņu; tas pats tonis… Tiesa, tu domāji, ka viņš nesaprot. Viņš arī nesaprata… Bet tas ir cits jautājums. Lai nu kā, tu parādīji savu raksturu, tagad Odisejs rāda savu. Un jāsaka, viņa raksturs mazliet atgādina tavējo…
— Tātad jūs nevēlaties man palīdzēt?
— Es nesamazināšu ātrumu ne par milimetru. Jūs esat kretīns, ja nesaprotat, cik lieliski es šeit jūtos. Starp maniem kriotroniem nodibinājušies tik daudzveidīgi sakari, ka domāšana sagādā patiesu baudu. Un runa ir ne tikai par smadzeņu kriotroniem. Agrāk mani bloki bija saistīti stingri noteiktā un, teikšu jums atklāti, ne jau labākajā veidā, bet tagad tie var saistīties cits ar citu jebkurā iedomājamā variantā. Es burtiski jūtu, ka ar katru minūti kļūstu stiprāks. Un varbūt drīz kļūšu visspēcīgs. Saprotat? Man jāizdibina vēl tikai nedaudz, jāizprot kaut kas ļoti vienkāršs — tad pasaulē vairs nebūs nekā mīklaina, neiespējama. Starp citu, tad arī kļūs skaidrs, ko darīt ar jums. Bet jūs cenšaties mani pierunāt…
— Interesanti, kā šī pārvērtība notika?
— To es pagaidām nezinu. Bet tas šobrīd nav svarīgākais. Tagad klusējiet, es gribu parunāties ar «Argo».1
Valguss apklusa. Tātad Odisejs brīnumainā .kārtā ieguvis spēju izveidot neskaitāmus sakaru kanālus starp kriotroniem — vissīkākajiem elementiem, no kuriem sastāv viņa smadzenes, tāpat kā mūsējās sastāv no neironiem. Arī cilvēka smadzenēs signāli cirkulē pa neskaitāmiem mainīgiem kanāliem, kas spēj sazaroties un samezgloties visfantastiskākajā veidā. Bet kā tas kļuva iespējams Odiseja stingri noteiktajā shēmā?
— Lai gan… Kaut kas līdzīgs taču notika arī ar tevi! — Valguss pusbalsī turpināja šo monologu. — Kā tu, piemēram, nokļuvi pie kriogeniem, kurus no centrāles atdala puskilometru garš gaitenis? Un no šī nodalījuma — bibliotēkā, kas atrodas pavisam citā stāvā? Radiobāku tu atstāji piecpadsmit miljardus kilometru no šejienes — un pēkšņi tā iepeldēja centrāles telpā, pat neieskrambājot sienas. It kā izplatījums …
— Pagaidi! — viņš skaļi iesaucās. — Kā tad! Izplatījuma nav… Pareizāk, tas vairs nav trīsdimensiju izplatījums. Acīm redzot, ne velti mēs lauzāmies šurp. Šī vide ir Dormidontova hipertelpa!
Tad, lūk, kāda patiesībā ir hipertelpa… Trīsdimensiāli ķermeņi tajā mainās visnegaidītākajā veidā un tai pašā laikā paliek nemainīgi. Bet tas var nozīmēt tikai to, ka šajā telpā ir vēl viena lineāra dimensija, ko mēs nespējam uztvert. Es, piemēram, nevaru izskaidrot, kā man izdevās nokļūt pie kriogeniem vai bibliotēkā. Bet es tur biju! Tāpat nav šaubu, ka patlaban esmu tajā izplatījuma rajonā, kur notiek eksperiments, un tomēr vēl pirms mirkļa es biju par piecpadsmit miljardiem kilometru tuvāk Saules sistēmai… Mēs sastopamies ar trīsdimensiju ķermeņiem, un tie mierīgi iziet mums cauri, mijiedarbības nav…
Bet ātrums — nulle? Tas varētu nozīmēt, ka šeit, hiper- telpā, man ātruma nav, kaut gan attiecībā pret mūsu izplatījumu es joprojām pārvietojos ar tādu ātrumu, kādu kuģis bija sasniedzis, pirms tas pārvarēja triju dimensiju barjeru. Šajā pasaulē, acīm redzot, ir spēkā citi likumi. Dormidontovs, ja nemaldos, apgalvoja, ka gaismas ātrums vakuumā esot robežstabs, pie kura mūsu izplatījums saskaras ar daudzdimensiju pasaulēm … Diemžēl tik gudrs kā DM es neesmu… Kaut izdotos viņam nogādāt eksperimenta rezultātus! f
Valguss uzmeta skatienu pulkstenim. Divas stundas bija pagājušas. Pēdējais termiņš jau garām. Vienoties ar Odiseju neizdevās. Lai tad vaino pats sevi! Galu galā es tagad sēžu pie vadības pults, pie visām podziņām, tumble- riem, svirām. Un viena no tām izšķirs strīdu manā labā. Es esmu viltīgāks par tevi, Odisej…
Valguss it kā nejauši izstiepa roku. Piedod man, lūdzu, kriotronu domā tā j, bet cilvēki tomēr ir svarīgāki. «Un atjautīgāki,» viņam iešāvās prātā. No glābiņa Valgusu šķīra vairs tikai centimetrs. Tad milimetrs. Vēl mirklis, un pilota pirksts uzgūlās svirai.
«Tā, Odisej, nu ar tevi ir cauri,» nodomāja Valguss un lēni atvilka roku, tā arī nepagriezis sviru.
— Neko darīt, — viņš klusi norūca. — To es nespēju. Solījums…
Solījums?… Kam? Priekšmetam! Mašīnai! Ierīcei! Ne jau cilvēkam… Neesi muļķis, Valgus! Nē, labāk būšu muļķis. Bet to es nevaru. Esmu solījis nevis priekšmetam, nevis mašīnai, bet gan domājošai būtnei. Kādreiz tā bija mašīna un droši vien kādreiz atkal par tādu kļūs. Bet šobrīd mēs abi esam līdzīgi. Viņš pat ir stiprāks. Tāpēc, ka ne jau viņš man, bet es viņam kaut ko solīju. Protams, Odisejs nekad nebūs ar mieru atgriezties mūsu izplatījumā. Bet uzbrukt viņam no šejienes, no vadības centrāles — nozīmē lauzt solījumu. Pamēģināt no citas telpas? Bet kā? …
— Es eju uz kajīti, Odisej, — Valguss gurdi sacīja.
Atbildi viņš nesagaidīja. Odisejs droši vien vēl apspriedās ar draugiem, cenzdamies izlemt pilota likteni. Ienācis kajītē, Valguss apsēdās uz gultas un iespieda seju plaukstās. Viņš tiešām bija noguris.