Un lielā sajūsmā par to, ka tas tiešām tā ir, profesors pavici- naja labo roku, kura turēja kārbu ar slaveno vielu, un kreiso1 roku, ar kuru bija sažmiedzis nūju ar pončiku galā.
— Pasniedziet taču kafiju, jaunais cilvēk! — viņš uzsauca un žigli turpināja: — Tātad ko mēs esam konstatējuši? Viela «Vēl vairāk» ir absolūti nesaskatāma ar neapbruņotu aci, tās smaržu cilvēka deguns nespēj uztvert, tā liekas beztrok- šņaina… Cukuru, cukuru un krējumu neaizmirstiet, jaunais cilvēk! … Es saku, beztrokšņu viela parastai cilvēka ausij, to nevar samanīt ar jums zināmiem paņēmieniem, nevar konstatēt ar pieskaršanos … Jums, protams, gribas pajautāt: kam tad galu galā mums vajadzīga tāda viela, kuru nevar ne redzēt, ne dzirdēt, ne sataustīt, ne saost? Taču skatieties, skatieties labi uzmanīgi! Tagad es iešļācu savā kafijas tasē mazu nieciņu no šās vielas — un acumirklī, jāL mani draugi, a-cu-mirk-lī — šis smaržīgais dzēriens kļūst VEL VAIRAK smaržīgs! Vai jūs saprotat? VĒL VAIRAK! Tas pats notiks arī ar jūsu bnnišķīgo kafiju, arī ar jūsu lieliskajiem pončikiem. Tie kļūs VEL VAIRAK brīnišķīgi, VEL VAIRAK lieliski!
To sacīdams, profesors G. A. īss pasniedza kārbu ar brīnumaino saturu vispirms Dalsijam, pēc tam tā nonāca pie tiesneša, tad pie šerifa, vēlāk pie tēvoča Odiseja un beidzot pie Homēra. Un ikviens no viņiem sakratīja kārbu virs savas kafijas tases un virs sava otrā pončika, jo pirmo viņi jau sen bija apēduši, sekodami profesoram.
Un pēc tam visi ņēmās garšot un ostīt, saskatījās, no jauna pagaršoja, cienīgi māja ar galvu, bet profesors tikmēr atkal uzsāka runu:
— Jā, mani draugi, tagad jūs esat pārliecinājušies, ka tiklab kafija, kā pončiki ir kļuvuši vēl vairāk garšīgi! Vai nav tiesa?
Un visi piekrītoši māja ar galvu un ar sevišķu baudu dzēra kafiju un ēda pončikus. Visi, tikai ne Homērs. Viņš vairākas reizes nogaršoja savu kafiju un, to darīdams, tik ļoti vaibstī- jās, ka bija bail skatīties. Beigu beigās viņš sacīja:
— Bet ja nu man vispār kafija negaršo? Kāpēc . ..
— Kāpēc?! — profesors iekliedzās. — Jūs jautājat «kāpēc?», jaunais cilvēk? Pajautājiet labāk «kur?» — un es jums atbildēšu: visur! Jā, visur var pievienot «Vēl vairāk». Tas liks rozei smaržot vēl jaukāk, matu cirtām — cirtoties vēl vairāk, skaistai mūzikai — skanēt vēl skaistāk! Jūs, protams, esat pietiekami gudri, draugi, lai apjēgtu šās vielas neierobežotās iespējas. Un te nu tā ir jūsu acu priekšā ērtā iesaiņojumā, kas atbilst -visām tirgus prasībām. Te nu tā ir jūsu acu priekšā — vairumā un mazumā … Ar vienu kārbu jums pietiks visam mūžam! Nopērciet tikai vienu kārbiņu, un jūs būsit nodrošināti ar šo brīnumvielu līdz pat sava mūža beigām! Nebaidieties, ka tā varētu sasmakt, saskābt vai zaudēt savas īpašības. Nē! Vienmēr un visur tā paliks tāda, kā bijusi, un saglabās savu spēku … Un, lūk, šo brīnumu jūs varat iegādāties par nieka cenu — tikai par piecdesmit centiem, par pieciem daimiem, par pusdolāru! Pusdolārs — un mūžam iedarbīgo vielu «Vēl vairāk» varat uzskatīt par savu! Nepalaidiet garām šo iespēju, ļautiņi! Nelaidiet to garām, lai vēlāk nebūtu jānožēlo! …
Šerifs pirmais «nelaida garām šo iespēju» un izņēma no kabatas piecdesmit centus.
Pēc viņa par dārgo kārbiņu īpašniekiem kļuva tiesnesis un krusttēvs Odisejs. Pat Dalsijs aizņēmās no tiesneša pusdolāru un nopirka vienu kārbiņu.
Profesors jau dzīrās aizcirst ciet čemodāna vāku, kad Homērs pēkšņi teica:
— Bet mums skolā mācīja, ka .. .
Taču profesors, acīm redzot, jau bija noguris no runām. Viņš strauji iespieda Homēra rokās kārbiņu bez kādas maksas, vēl straujāk aizcirta ciet čemodānu, uzkarināja rokā spieķi, uzvilka cimdus, pastūma atpakaļ no pieres platmali — un nozuda aiz durvīm.
— Tad nu es aizeju, — pirmais klusumu pārtrauca Dalsijs. — Izmēģināšu mājās to joku.
— Es arī miešu kājās, — sacīja šerifs, — tas ir, es arī iešu mājās.
— Uz redzēšanos, Odisej, šodien bija itin jauka dieniņa, — noteica tiesnesis. Viņš aizvien bija pieklājīgs.
— Jā, jā, — izklaidīgi atņēma krusttēvs Odisejs, kas tai brīdī izraudzījās divus pončikus.
Palicis divatā ar Homēru, krusttēvs Odisejs uzlika pončikus uz divām atsevišķām apakštasītēm un vienu pončiku pamatīgi apšļāca ar «Vēl vairāk». Pēc tam viņš nokoda kumosu no viena pončika, no otra, atkal no pirmā, atkal no otrā. Tad pabružāja zodu, pakasīja pakausi, piesauca klāt Homēru, un viņi abi divi ņēmās garšot.
— Nē, lai velns mani parauj! — beidzot krusttēvs Odisejs noteica.
— Vai zināt, -— Homērs piebilda, — šodien neviens nemaksāja ne par kafiju, ne par pončikiem.
— Lai velns mani parauj, — krusttēvs Odisejs atkārtoja,. — vēl vairāk!…
Nākamajā dienā, kad krusttēvs Odisejs, kā parasti, snauduļoja aiz savas letes, atvērās durvis un ienāca tiesnesis.
— Paklau, tiesnesi, — krusttēvs Odisejs viņu uzrunāja, tikko mēli kustinādams. — Vai tu manī kaut ko novēro?
Tiesnesis uzmanīgi nopētīja krusttēvu Odiseju un tad sacīja:
— Novēroju paaugstinatu miegainību.
— Tā, tā, — krusttēvs Odisejs attrauca un nožāvājās, — arī mana sieva saka to pašu. Es vienmēr esot bijis slinks, šī saka, bet tagad vēl vairāk … Bet tas gan, tiesnesi, nav taisnība. Gluži vienkārši — es neesmu izgulējies. Redziet, es ņēmu un uzbēru «Vēl vairāk» uz sava matrača, lai tas kļūtu vēl mīkstāks .. .
— Nu, un līdzēja? — tiesnesis jautāja.
— Līdzēt jau līdzēja, tikai dažas pilītes, acīm redzot, uz- šļācās uz tās atsperes, kas visstiprāk grabēja.. . Tad nu tā kļuva vēl čīkstīgāka! Visu nakti nevarēju ne acu aizdarīt.. . Sveiki, šerif!
Jā, kafejnīcā nāca iekšā pats šerifs, uztraucies un sasarcis.
— Džentlmeņi, — tiesnesis svinīgi iesāka. — Es gribu kaut ko paziņot. Baidos, vai arī manī nenotiek kādas nopietnas pārmaiņas, — gan iekšējas, gan ārējas. Esmu tāds pats kā vienmēr un tai pašā laikā arī savādāks. Jūtu sevī kaut ko tādu.. . Un vēl vairāk …
Bet šerifs piebilda:
— Jan māatzīstas, ka lēdējā paikā es jaucu vārdus un pieži bats nevaru vuzminēt, ko esmu kacījis.
— Jā, te kaut kas nav kārtībā, — drūmi aizrādīja krusttēvs Odisejs. ■-— Pag, pajautāsim Dalsijam. Viņš arī bija kopā ar mums.
Par laimi, Dalsijs pašreiz nāca pāri tirgus laukumam, soļodams pa pašu zālienu. Viņš paklupa pret stabiņu ar plāksnīti «Nestaigājiet pa zālienu!», izlamājās, izrāva stabiņu ārā no zemes un iesvieda to tieši piemineklī. Tad viņam aizķērās kāja aiz atkritumu urnas, un tikai pēc tam viņš devās uz kafejnīcas pusi.
— Viņš ir tāds pats kā vienmēr, tikai vēl vairāk, — sacīja krusttēvs Odisejs. — Droši vien visu dienu laistīja sevi ar šo vielu.
Tiesnesis un šerifs piekrītoši māja ar galvu.
Bunkš! — norībēja durvis, ielaizdamas kafejnīcā Dalsiju Duneru.
Tepat atradās arī Homērs ar savu draugu Frediju, un viņi ziņkārīgi aplūkoja vēl vairāk miegaino krusttēvu Odiseju, vēl- vairāk cienīgo tiesnesi, vēl vairāk aizdomu pilno šerifu un vēl vairāk neciešamo pilsoni Dalsiju Duneru.
— Un kā tad tu, Homēr, jūties? — krusttēvs Odisejs ievaicājās.
— Ļoti labi, — Homērs atbildēja. — Bet jūs gan izskatāties briesmīgi miegains. Vai jūs neesat saslimis?
' — Ko tu izdarīji ar savu kārbu «Vēl vairāk»? — krusttēvs Odisejs jautāja, ar mokām atgaiņādamies no miega.
— Ak, ar to? — Homērs attrauca. — Mēs ar Frediju kārtīgi apslacinājām radioaparātu, lai varētu labāk dzirdēt. Mazliet it kā līdzēja, toties radās vairāk traucējumu un pasliktinājās selektivitāte. Tad mēs paņēmām skrūvgriezi un attaisījām vaļā kārbu ar «Vēl vairāk».
— Nu? — visi reizē jautāja.
— Tā nu ir, — Homērs sacīja.
— Kārba bija tukša, — teica viņa draugs Fredijs.
— Šī viela nav redzama, — tiesnesis atgādināja.
— Kārba bija tukša! — Fredijs atkārtoja izaicinoši.
— Tukšāka par tukšu, — Homērs sacīja. — Un vēl vairāk!
— Iznāk, ka mūs piegrābuši, tas ir, piekrāpuši! — šerifs iekliedzās. — Tas jau pat bērnam ir skaidrs!