— Profesors mūs pamatīgi apveda ap stūri, — ierunājās krusttēvs Odisejs mazliet mundrākā balsī.
— Lūdzu, tiesnesi, saņemiet, — sacīja Dalsijs, sniegdams viņam savu kārbu ar «Vēl vairāk». — Tagad esam norēķinājušies, un es jums vairs neesmu parādā piecdesmit centus.
— Pacienājieties ar pončikiem, zēni, — visiem laipni piedāvāja krusttēvs Odisejs.
Viņš to mēdza darīt tādās reizēs, kad gribēja kaut ko lūgt.
— Zēni, — viņš pēc brīža sacīja. — Galvenais — pielūkojiet, lai nedabū zināt vectēvs Hērakls. Citādi mums vairs nebūs glābiņa.
Homērs brītiņu vilcinājās, bet ne pārāk ilgi, un, tiklīdz viņi abi ar Frediju bija apgādājušies ar pončikiem, Homērs teica:
— Viņš jau zina.
— Ko?! — iesaucās šerifs un krusttēvs Odisejs.
— Jā. Kad mēs atkal pielikām klāt vāku, man ienāca prātā, ka labāk atdot kārbu vectēvam Hēraklam. Viņam taču patīk visi jauninājumi.
— Un ko tad tas ecais vēzelis, tas ir, vecais ēzelis, teica? — šerifs jautāja.
— Viņš sacīja . .. pag .. . viņš sacīja … es gan nezinu . . . vai drīkst visu teikt?
— Visu taisnību — un tikai taisnību, — svinīgi noskandēja tiesnesis.
— Nu, viņš sacīja, — Homērs turpināja, — ka pirmo reizi mūžā redzot tādus stulbeņus . . . Savas tukšības viņiem esot par maz, tāpēc viņi to vēl pērkot kārbās . .. Vai es pareizi atstāstīju, Fredij?