Cilvēki aizmirsa pusdienot, to vajadzēja viņiem atgādināt. Pret vakaru viņi gandrīz vai krita no kājām, vakariņās ar grūtībām tika galā ar nazi un dakšiņu, bet no rītiem smeldza viss ķermenis, galva bija pielijuši ar smagumu un acis lipa ciet. Cilvēki lepojās ar savu nogurumu, un katrs centās izdarīt vairāk par citiem, lai fiziķa — galvenā un labākā cilvēka uz kuģa maz saprotamās līnijas un formulas kļūtu par realitāti. Un, lai arī ne visi bijuši laimīgi uz Zemes un citām planētām, tomēr ikvienam tagad likās, ka nepatikšanas tur bijušas sīkas, nebūtiskas, bet ikvienam no viņiem bija jābūt laimīgam jau tāpēc vien, ka viņš ir dzīvojis starp cilvēkiem, un viņš varēja dzīvot gan uz Zemes, gan uz jebkuras no apdzīvotajām planētām.
Viņi strādāja neprātīgā aizrautībā. Un fiziķis bija visaizrautīgākais. Baudot visu mīlestību, viņš nožēloja vienīgi, ka uzdevums nav bijis, divreiz grūtāks, jo tagad, kad tas bija atrisināts, visa sarežģītība Karačarovam likās sadomāta, baiļu iedvesta (lai arī dvēseles dziļumos viņš zināja, ka tā nav, un tāpēc jutās vēl labāk). Viss mācīto vīru pulks uz Zemes nebija spējis nonākt pie tiem secinājumiem, pie kuriem viņš bija nonācis šeit vientulībā pilnīgi patstāvīgi, un tas pildīja viņu ar lepnumu.
Dienas režīms bija mainīts; šajā pasaulē, kur saule ne- uzlēca un nenorietēja un diennakts pēc vēlēšanās varēja ilgt arī trīsdesmit sešas stundas, viss bija viņu varā. Zoja izgudroja aizvien jaunus tonizējošus dzērienus. Viņa zināja, ka cilvēki tā ilgi strādāt nevarēs, bet pašlaik viņi nemācējā darboties citā ritmā — ar citu ātrumu, ar mazāku atdevi.
Strādājošiem bieži pievienojās kapteinis. Viņam parādoties, Zoja katrreiz viegli sarāvās, ja arī neredzēja, viņu ienākot. Bet rūgtums viņas dvēselē ar katru reizi bija jūtams mazāk, un Zoja par to priecājās.
Retāk par citiem Karačarova eksperimenta sagatavošanas kopējos darbos piedalījās stūrmanis Lugovojs un nekad inženieris Rudiks. Bet inženierim jau tā bija pietiekami daudz rūpju, un stūrmanim droši vien netrūka savu — stūrmaņa darbu: kuģis taču atradās izplatījumā, ko vajadzēja uzmanīgi novērot.
Tā gāja dienas.
*
Pie durvīm klauvēja —uzstājīgi un skaļi. Lugovojs negribīgi atrāvās no ekrāna un palūkojās pulkstenī. Ātri pagājis laiks pustumšajā sakaru kabīnē, ko apgaismoja tikai lielā ekrāna vēsā gaisma, —• sēdēšana tā priekšā pamazām kļuva par galveno stūrmaņa nodarbošanos. Te bija savs jaukums — sēdēt atrautam no visa, pustumsā un censties uztvert citas civilizācijas, kas droši vien eksistē. Lai arī rezultātu pagaidām nebija, Lugovojs zināja, ka_ atklājumi nenotiek uzreiz..* Klauvēšana turpinājāsf stūrmanis aizkaitināts uzkliedza:
— Nu nāciet iekšā, kas tur ir! …
Tas izrādījās Narevs. Viņš brīdi pastāvēja, lai acis pierastu pie tumsas. Lugovojs izbrīnījies paraustīja plecus, pēc tam atkal pagriezās pret ekrānu. Ekrāns bija svarīgāks. Narevs stāvēja klusēdams, tad Lugovojs neizturēja un nikni sacīja:
— Nepiederošām personām šeit atrašanās aizliegta.
— Visi strādā, — teica Narevs. — Nepietiek roku, acu, prātu… Man arī sagribējās redzēt, kas cilvēkā var izrādīties stiprāks par vēlēšanos atgriezties uz Zemes.
— Tieši tāpēc jau es te sēžu, ka gribu atgriezties.
— M-m… — neticīgi norūca Narevs. —- Cik es saprotu — Zeme vēl ir pārāk tālu sakariem.
— Zeme! Laikam gan… — Varbūt to nevajadzēja teikt, bet stūrmanis gribēja parādīt īsto vietu pasažierim, kuru viņš nekad nebija varējis ciest tā pašpārliecinātības dēļ.
— Pagaidiet… Tas kļūst interesanti. Esiet tik laipns un pastāstiet!
Ahā, taģad viņš sāk runāt citā tonī. Lugovojs izstiepa apakšlūpu, saviebās. Narevs apsēdās, lai gan krēslu neviens tam nepiedāvāja. Raudzīdamies te uz ekrānu, te klausītāju, Lugovojs sāka stāstīt.
Narevs uzmanīgi noklausījās. Pēc tam viņš vaicāja:'
— Vai tādas civilizācijas patiešām var eksistēt?
— Kāpēc gan ne? Paņemiet kaut vai ierakstu septiņdesmit — četrdesmit seši…
— Vai tas ir kaut kas no fantastikas?
— Tā ir viena no veco ekspedīciju atskaitēm. Paskatieties — un sapratīsit, ka es velti te nesēžu.
— Nu jā, brīvā brīdī… Kādu numuru jūs nosaucāt?
Viņš kārtīgi pierakstīja.
— Pateicos. Bet strādāt tomēr vajag.
— Es neatsakos. Tikai baidos, ka… Tas nav tik vienkārši.
— Ja mums neizdosies, —■ Narevs domīgi sacīja, —- tad jūs varēsit sēdēt pie ekrāna kaut vai caurām diennaktīm un visi raudzīsies uz jums ar cerībām.
Lugovojs neteica neko. Sakaru kabīnē bija pārāk maz vietas, lai Nareva vārdi varētu pagaist, nesasniedzot stūrmaņa ausis.
*
Bijušā tūristu klāja vidū uz smagiem postamentiem bija uzstādītas vairākas lielas spoles, bet starp tām, pašā centrā, atradās vēl masīvāks pjedestāls, pār kuru jau 'bija pacēlies caurspīdīgs jumols. Kuģis varēja dot fiziķa rīcībā pirmo enerģijas impulsu elektromagnētiskā vai gravitācijas lauka veidā; Karačarovs izvēlējās elektromagnētisko, tāpēc ka ar to viņš bija vairāk paradis strādāt.
Fiziķis un kapteinis lēni apgāja ap sešstūrveidā izvietotām spolēm, un Karačarovs turpināja iesākto sarunu:
— Nē, itin nekādu briesmu …
— Vai jums, doktor, tā liekas jeb vai jūs esat pārliecināts?
— Nu, redzat… principā briesmas pastāv vienmēr. Jūs izmantojat elektrību, bet pat tas spriegums, ko lieto sadzīvē, ir nāvējošs. Elektrostacijās izmanto nenoturīgus materiālus, un arī jūsu kuģis — vai tad tas nav briesmu avots, ja to slikti vada?
— Pret to man nav ko iebilst. Tomēr vēl neviens Transgalaktiskais kuģis tādā veidā nav izmantots.
— Pamēģināšu jūs nomierināt. Protams, būs jāstrādā ar augstspriegumu, un arī pārējie parametri būs lieli. Ja tādu enerģiju, ievērojot mērogus, izmanto kuģa dzinējos, tad es negalvoju par tā drošību. Bet.-y . kā lai jums pa-, saka? Tas ir tāpat kā ar parasto adatu: tās asajā galā rodas tāds spiediens, kādu ir ļoti grūti radīt lielā laukumā. Arī mums telpas liekums notiks tādā apjomā, kas nepārsniedz dažus kubmilimetrus. Man pagaidām tikai jāpārbauda iespēja radīt līdztelpas cilpu un pie tam iegūt skaitliskus rezultātus, kurus man vieglāk noteikt eksperimentāli nekā aprēķināt teorētiski. Kad mēs ķersimies pie paša kuģa, viss būs savādāk: mēs izlieksim telpu ar gravitācijas, nevis elektromagnētiskā lauka palīdzību, un pie tam …
— Atvainojiet, es jūs pārtraukšu. Šim salīdzinājumam ir arī otra puse: pat ar vienkāršu adatu var izdarīt nāvējošu dūrienu.
— Nu, vai tad mums uz borta ir pašnāvnieku klubs?
Kapteinis brīdi klusēja, pēc tam domīgi noteica:
— Man gribas, lai jūsu eksperiments vainagotos ar panākumiem.
— Man arī — ne mazāk kā jums. Es esmu pārliecināts,
ka nekļūdos. Jāpiebilst,' ka šī klāja spēka tīkls var neizturēt. Katram gadījumam vajadzīga rezerve.
— Labi, šodien pat sāksim vilkt otru kabeli.
; —• Tas ir labi. Bet es uzstādīšu mēraparatūru.
Brīnišķīgi, ja starp diviem vīriešiem nestāv sieviete, promiedams nodomāja kapteinis. Vienkārši brīnišķīgi. Pasaule būtu daudz labāka, ja …
ir
Tās bija savādas dežūras, un starp slimnieku un Veru, tik atšķirīgiem pēc vecuma, ieradumiem, pieredzes, radās dīvainas attiecības. Kas jādara slimniekam, kad viņš sāk izveseļoties? Jāsarunājas, jo sarunās laiks paiet ātrāk un var nedomāt, kurp tas aiztek un kas ikvienu no viņiem gaida nākotnē. Šīs sarunas nav bīstamas, un tādēļ dažkārt var .atļauties vairāk nekā parasti pieņemts; tām nevar būt nekādu seku, un tāpēc nav iemesla tās pārtraukt un drudžaini meklēt jaunu tematu:
— Vai jums bija ģimene?
— Ģimene? Protams.
— Jūs runājat tā, it kā tas būtu obligāti.
—i Tāda likuma, protams, nav. Bet vai tad mēs dzīvojam tikai pēc likumiem?
r— Kā tad vēl citādi?
; — Kas ir likums? Kas ir tiesības? Eksistēja tā saucamās ieraduma tiesības: ieradumam bija likuma spēks, pēc tā vadījās. Ieradums var būt nerakstīts, bet tas eksistē.
1 — Un jums bija ģimene ieraduma dēļ?
— Tā mūsu aprindās ir pieņemts. Ģimene —1 tas nozīmē respektablumu, autoritāti. Mēs taču uzdodam toni citu cilvēku rīcībai… Bet labāk parunāsim par jums, Vera. Es dažkārt domāju: jūs esat jautra, bezrūpīga… jauna. Nevar būt, ka jūs neko neesat atstājusi tur =s uz Antoras, Zemes vai kur citur…
Viņa viegli piesarka, apmierināta ar Karska uzmanību.
— Kas palicis tur? Laikam tikai sapņi. Bet tas nav interesanti.
— Gluži otrādi! Pastāstiet, ja jums nav jāsteidzas.
— Vēl ir laiks. — Vera apsēdās, nopietna, kautrīga, kā eksaminatora priekšā. — Tikai — ko stāstīt? Gribēju redzēt pasauli… un izvēlēties tajā vietu pēc savas patikas.
^— Vai jums mājās nepatika?
— Nezinu. Nē, tur nebija slikti. Bet gribējās kaut kā tāda, kā mums nebija. Gribējās dzīvot milzīgās pilsētās… tādās, kurās var nodzīvot visu mūžu un arī tad līdz galam tās neiepazīt…
— Jā, jā, jums taisnība? tagad mūsu pilsētās divu paaudžu laikā rodas pilnīgi jauni iedzīvotāji… .
— Bet uz Antoras viss ir vienkārši, to apdzīvo tikai trešā paaudze, lai gan — kāpēc es jums to stāstu!
— Un tā jūs arī nepaguvāt neko savai gaumei atrast?
— Droši vien ne. Gribējās meklēt vēl un vēl. Tātad neatradu. Droši vien.
— Nu, pieņemsim, ka būtu atradusi. Jūs vairs nelidotu?
— Es tā biju domājusi.
— Un ar ko tad jūs nodarbotos?
— Kaut kas jau atrastos. Vai tad mazums darbu? Bet visdrīzāk — būtu audzinājusi bērnus.
— Vai jūs mīlat bērnus?
— Ļoti. Man arī šeit to pietrūkst.
— Vai jums bija bērni?
— Ja būtu palikusi uz vietas, tad būtu, — viņa, piemiegusi acis, iesmējās. — Varbūt jūs domājat, ka mani nevar iemīlēt?
— Var, — lēni teica Karskis. Viss bija tik negaidīti: gan tas, ka Vera ir viens no miljardiem cilvēku ar pieticīgām (no administratora viedokļa) prasībām, no tiem miljardiem, kas pievērš sev uzmanību kā ļaužu masa. Un tas, ka saruna pēkšņi ievirzījās par mīlestību, — viņš vairs pat neatcerējās, kad beidzamo reizi bija nācies runāt par šo netveramo substanci, ar kuru tomēr nākas rēķināties valsts plānos un projektos, un pēkšņi viņš juta, ka nosarkst, kā gan neklātos Federācijas Padomes loceklim, — lai arī tādam, kas nekad nav ieņēmis savu amatu. — Var, — viņš tikpat domīgi atkārt<?ja. — Bet… Cik jums gadu?
— Pietiekami: divdesmit viens.
— Nopietns vecums. Vera… Mums ir ticība [3] — tā esat jūs. Ir cerība: tas ir, spriežot pēc jūsu stāstiem, doktors Karačarovs. Kā mums vēl trūkst?
— Laikam tomēr — Zemes.
— Es saprotu, kāpēc jums tā gribas atgriezties.
— Manuprāt, visvairāk gribas jums, vai ne?
Administrators bridi klusēja.
— Redzat, es jums teikšu atklāti…
— Vai tad citādi vispār ir vērts runāt?
— Redzat, es jau esmu zaudējis. Zaudējis… Cik ilgi mēs jau ceļojam pēc aiziešanas no Zemes?
— Drīz būs trīs mēneši.
—; Pieņemsim, pēc mēneša mēs atgriezīsimies.
— Ai, vai jūs tam nopietni ticat?
— Nezinu. Vienalga. Četri mēneši? vai jūs patiešām domājat, ka tāds postenis kā manējais var četrus mēnešus būt neaizņemts?
— Un kas par to? Jūs atgriezīsities, un to atbrīvos jums…
— Tagad redzu, ka jūs vēl esat maza meitenīte. Padomājiet, ko jūs runājat! Manu vietu taču aizņem cits cilvēks!
— Nu, lai viņš …
— Vai viņš gribēs atbrīvot vietu? Vai tas būs mērķtiecīgi? Viņš taču ir pavirzījies augšup, iepazinies ar apstākļiem, nav nekādu iemeslu viņu pazemināt. Tas tomēr ir spēcīgs aizvainojums.
— Bet jūs?
—- .Es jau teicu: esmu zaudējis.
—Vai tad uz Zemes ir maz ko darīt?
—s Sākt no jauna var divdesmit viena gada vecumā, bet man ir daudz vairāk …
— Ne jau pārāk daudz. f
— Paldies… Es taču dzīvoju darbam. Konkrētam. Zināju, ka esmu spējīgs un varu virzīties'arvien augstāk.
— To es nevaru saprast: kāpēc? Es nekur neesmu gribējusi izvirzīties un negribu.
— Kāpēc? īpaši… es neesmu par to domājis. Ja kādam ar to ir jānodarbojas, tad kāpēc gan citam, nevis man? Bet, ja padomjī… Nezinu. Varbūt tas ir instinkts. Tāpat kā pašsaglabāšanās, sugas turpināšanas, savu pēcnācēju nodrošināšanas instinkts …
— Iespējams, ka es kaut ko nesaprotu, bet — tā varēja būt agrāk, taču tagad… Vai tad uz Zemes man nav pieejams viss, kas atļauts citiem?
— Protams, jums ir pieejams tas pats, kas citiem. Bet spēku patēriņš pie tam būs dažāds. Redzat, pat vislabvēlīgākajos apstākļos planēta nekad nebūs ābols, kuru var bez traucējumiem sadalīt tik un tik absolūti vienādās daļās, lai katrs saņemtu pa šķēlītei.
— Manuprāt, tas ir ļoti novecojis instinkts.
— Es piekrītu. Bet vai maz kas pie mums ir novecojis? No šāda viedokļa skatoties, cilvēkam jau sen nav vajadzīgi, piemēram, mati. Lai arī tie ir ļoti skaisti. Jūsējie …
Vera nedaudz atvirzījās, un viņa roka apstājās gaisā.
— Nevajag.
— Zināt, naktī, kad pamostos, man dažreiz liekas, ka tā nav lampa, bet mēness. Smieklīgi, vai ne?
—• Nebiju domājusi, ka sāksiet runāt par mēnesi.
—1 Vai tad es vispār neesmu līdzīgs cilvēkam?
— Cilvēki mēdz būt dažādi. Pat pie mums uz kuģa. Liekas — mūsu ir maz, bet pret katru izturies savādāk. No Nareva, piemēram, es mazliet baidos. Bet Petrovs —■ tik labsirdīgs, visu laiku sēž savā stūrītī. Taču skatiens viņam dažreiz mēdz būt ļoti jauneklīgs.
—■- Petrovs… Jā, protams. Kā viņam ar veselību?
— Ar veselību? Manuprāt, viņš nesūdzas.
— Labi… Bet ko jūs domājat par mani?
— Nu … kādēļ tas jums vajadzīgs?
— Ja negribat, neatbildiet.
— Ar jums ir interesanti parunāt.
— Un viss?
— Šķiet, man laiks iet.
— Pagaidiet. Jums vēl ir laiks.
Verai arī pašai nemaz negribējās iet prom.
— Nu, piecas minūtes es vēl pasēdēšu. Labi?
*
Narevs gulēja uz dīvāna un skatījās ekrānā ar tādu interesi, it kā tur rādītu piedzīvojumu filmu. Tomēr pa ekrānu virzījās tikai garas teksta rindkopas, lēni parādoties no apakšas un slīdot augšup.'
Narevs pastiepa roku un nedaudz samazināja ātrumu, lai varētu aptvert izlasīto.
Tā bija viena no seno zvaigžņu ekspedīciju atskaitēm. Tādas atskaites bija katra kuģa informatorā, lai gan diez vai tās interesēja pasažierus — galvenos lasītājus uz kuģa, bet ekipāžu vēl jo mazāk. Taču Narevs to pārlasīja jau otro reizi.
«Novērojumi, kas izdarīti ar kuģa observatorijas instrumentu palīdzību, deva iespēju precizēt priekšstatus par to Galaktikas daļu, kuras novērošana Saules sistēmas robežās ir stipri apgrūtināta tādēļ, ka tumšā putekļu masa noslāpē to zvaigžņu starojumu, kas atrodas Galaktikas plaknē.
Novērojumi apstiprināja agrāk izdarītos secinājumus, ka šī Galaktikas daļa pēc savām zvaigžņu klasēm principā neatšķiras no agrāk izpētītajiem apgabaliem.
Zināmu interesi izraisa varbūt tikai «0» klases zvaigzne, kas ir ierakstīta Jaunākajā Katalogā ar numuru 7878. Ar pietiekamu precizitāti noteiktais NK-7878 ātrums un virziens attiecībā pret Galaktikas centru liecina, ka šī zvaigzne negriežas kopā ar mūsu zvaigžņu sistēmu, bet kustas, šķērsodama Galaktikas plakni, ar negaidīti lielu ātrumu — ap 600 kilometru sekundē, kas par veselu vienību pārsniedz mums zināmo zvaigžņu pekulāro ātrumu un ir daudz lielāks pat par tuvākās gigantiskās galaktikas spirāļveida atzaru griešanos. Zvaigznes kustības virziens ļauj izteikt minējumu, ka tā nav Galaktikas loceklis, bet ir nākusi no ārpuses, iespējams — no Lielā Magelāna Mākoņa.
Tā kā Lielā Magelāna Mākoņa ātrums ir pozitīvs, bet zvaigznei — gluži otrādi — negatīvs, no šī minējuma izriet interesants secinājums, un proti: NK-7878, ja tā patiešām radusies mums tuvākajā Vietējās sistēmas galaktikā — vai arī viela, no kuras tā varēja pēcāk izveidoties, — tikusi izsviesta no šīs galaktikas tādu enerģijas atbrīvošanās procesu rezultātā, kuru avots varēja būt tikai…»
Narevs aizvēra acis, nolaida galvu uz rokām. Ar prātu bija grūti uzreiz aptveramas visas sekas, kādas varēja irasties, ja viņa redzes laukā — domās, protams, —: parādītos šī zvaigznīte. Vajadzēja padomāt, sākt nodarboties ar astronomiju… «Ar ko man tikai nav nācies nodarboties!» jau kuro reizi jautri nodomāja ceļotājs Narevs. Pienākusi kārta astronomijai. Nekas, arī tas ir jāiztur…
Viņš atkal pacēla acis. Dažas rindas bija aizslīdējušas, tagad uz ekrāna bija jauns teksts: ' •
«Diez vai ir nepieciešamība speciāli uzsvērt, ka izteiktie atzinumi pagaidām nav apstiprināti ar citiem novērojumiem. Tomēr eksistē fakts, ko var minēt kā argumentu par labu šai hipotēzei. Tā būtība ir tāda, ka zvaigznes NK-7878 enerģijas patēriņš laika vienībā nedaudz pārsniedz parametrus, kas raksturīgi «0» klasei, bet noteiktas spektrālas savdabības, kas sīkāk izklāstītas nākošajā šīs atskaites nodaļā, var tikt interpretētas kā apliecinājums zvaigznes vaiņaga vielas reakcijai ar Galaktikas retināto putekļu vielu. Šī reakcija, starp citu, nevar attīstīties kaut cik ievērojamos mērogos, tā kā putekļu viela tiek izkliedēta zem zvaigznes starojuma spiediena un tiešā saskarsmē ar vaiņagu var tikt iesaistīta tikai tās neliela daļa. Jautājums par NK-7878 planētu sistēmu paliek atklāts, tā kā relatīvi īsais laiks, kurā notika novērojumi, nedod iespēju kaut cik noteikti apstiprināt, ka novirze zvaigznes kustībā, kuru varētu izskaidrot ar lielu planētu izsaukto perturbāciju iespaidu, ir ārpus iespējamās kļūdas robežām. Sīkāk par to skat. Atskaites trešajā nodaļā…»
Narevs pastiepa roku un izslēdza ekrānu. «Vaļa» informatorā trešās nodaļas nebija, bet galveno viņš bija uzzinājis. Ceļotājs pašūpoja galvu un noteica balsī — kā darīja vienmēr, kad formulējums viņam likās ievērības cienīgs:
— Ja šāda zvaigzne neeksistētu, to būtu vajadzējis izdomāt.
Frāze bija plaģiāts," bet tādi sīkumi Narevu nekad nemulsināja.
augšējā pakāpiena un piestiprināja kaut kādus vadus, kurus apakšā pieturēja Petrovs.
— Doktor! —: kapteinis pasauca. — Doktor Karačarov!
Fiziķis rāpus izlīda no šauras spraugas starp spoļu postamentiem un eksperimentālā pjedestāla jumolu.
Uz laboratorijas klāja, kā Ustjugs tagad dēvēja bijušo tūristu klasi, daudz kas bija mainījies. Šķērssienā izurbti vairāki caurumi, un resna caurule gāja lejup, šķērsoja kravas klāju un bija pievienota kādam no sūkņiem, kas ar fiziķa, Nareva un inženiera kopējām pūlēm tika pārkārtots pietiekama retinājuma radīšanai zem caurspīdīgā jumola. Aiz borta vakuuma bija, cik uziet, bet šeit, laboratorijā, to nācās radīt mākslīgi: fiziķis bija teicis, ka tā ir vienkāršāk.
— Ā, kaptein, sveicināts! == viņš ieklepojās. —= Putekļi ..,
Mila un Inna, kuras strādāja iekārtas otrā pusē, izdzir- dušas viņa balsi, atliecās un paskatījās šurp. Viņas vienlaicīgi uzsmaidīja — protams, ne kapteinim, bet fiziķim.
— Es atnesīšu ūdeni, doktor, — teica Mila un izskrēja.
— Neļauj ne pirkstu pakustināt, — nomurmināja fiziķis, un viņa balsī bija gan apmierinājums, gan izbrīns. — Un visu laiku jautājumi, viņus tā interesē eksperimenta būtība.,
— Mani arī, doktor!
— Nāciet šurp! Redziet, šajā punktā rodas tā pati cilpa, par kuru es jums jau tiku stāstījis. - Šeit — redzat atzīmi? — atradīsies mazs dzelzs gabaliņš, mikroskopisks puteklītis. Te ir vadotne, pa to slīd elektromagnēts. To vadīs no «Sigmas». Magnēts puteklītim būs dzinēja lomā: tas izvilks puteklīti caur telpu ar pretējo zīmi. Uz to tiks padots maiņspriegums, magnētam nekādā ziņā dzelzs nav jāpievelk. Tā ari ir visa shēma. Ja mana hipotēze būs pareiza, dzelzs puteklītis —1 «Vaļa» nosacītais modelis — atkal parādīsies mūsu priekšā, jau mainījis zīmi: tā būs nevis antidzelzs, kā pašlaik, bet gan normāls metāls, kura kodolā katrs atoms saturēs protonus, taču katra neitrona spins būs apgriezts attiecībā pret pašreizējo, bet pozitronu vietā…
— To es saprotu. Bet tad taču notiks sprādziens? Kā citādi mēs uzzināsim, vai šī pārvērtība ir notikusi vai ne?
— Sprādziens? Redzat, varētu jau uzzināt arī citādā veidā, bet visvienkāršākais patiešām — atļaut vielai noreaģēt ar antivielu,
— Vai mēs te paliksim neskarti pēc šīs. *. reakcijas^
— Bet es taču netaisos, teiksim, nolaist puteklīti uz postamenta! Redzat, zem jumola, lai kā mēs pūlamies, paliks vēl diezgan daudz gaisa molekulu. Jau pirmā sadursme ar puteklīti, — to nevajadzēs ilgi gaidīt, — pierādīs, "ka mums taisnība, vai, gluži otrādi, apliecinās, ka es esmu kļūdījies. Ja reakcija sāksies, tad šai gadījumā enerģijas daudz neizdalīsies, un tas kalpos skaitļotājam par signālu atkal noslēpt dzelzs atliekas līdztelpā ar magnēta palīdzību un izvest to atkal mūsu pusē pēc nomainītas zīmes. Tad tas vairs nebūs bīstams.
— Vai tas nav pārāk sarežģīti? Ja nu kļūme skaitļotājā vai citur?
— Pat savā gultā cilvēks nevar justies pilnīgā drošībā, — sacīja Karačarovs, neievērodams izteiktās tēzes zināmu divdomību.
— Piedodiet, — teica kapteinis. — Es neesmu speciālists.
— Jūs taču nedomājat, ka es vēlētos mirt. Bet iekārtas tuvumā būšu es pats.
—• Nu, tātad… Un kad šī diena pienāks?
— Pēc pāris nedēļām, — atbildēja Karačarovs un brītiņu klusēja rēķinādams. — Jā, domāju, šis laiks būs pilnīgi pietiekams.
*
Gaidīšana šķita mokoša. Fiziķis bija paveicis, ko solījis, un tagad jebkurā brīdī viņš varēja pienākt un teikt: mīļā Zoja, laiks parunāt nopietni…
Ko viņa atbildēs? Ka tas bijis joks? Vai ka vīlusies pati sevī? Bija tāds brīdis, kad viņai likās —■ viņa vairs nedomās par spītīgo un muļķīgo kapteini Ustjugu, bet patiesībā domā par viņu vēl joprojām, un gals tam nav paredzams. Bet, lai ko arī viņa atbildētu, viss būs slikti, aplami, kaut melu nebūs.
Ak, kā viņa pašlaik sevi neieredzēja ■— gan par to sarunu, gan par pašreizējo gļēvumu. Un galu galā neizturēja: Karačarovs nenāca, un viņa pati nolēma iesākt neizbēgamo sarunu.
Šoreiz viņa uzaicināja Karačarovu uz kontrolapskati — automātika nedodot pietiekami precīzu ainu.
Viņš atteicās.
— Ko jūs, dakter, — viņš sacīja, skatīdamies Zojā (un tikai viņa acu dzīlēs vīdēja šaubas). — Es jūtos lieliski. Arī darba līdz kaklam. Pabeigsim — tad varbūt…
Tagad varēja atviegloti uzelpot. Taču Zoja apvainojās. Vai viņš ir nobijies? Vai arī viņai tāds liktenis, ka viņu noniecina?
Karačarovs patiešām bi«ja nobijies. Viņam bija nepieciešams mīlēt no tāluma, sapņot un mocīties. Viņš baidījās uzņemties atbildību. Viņam pat prātā neienāca, ka varētu ne tikai neuzņemties atbildību, bet vienkārši novelt to uz citiem — sievietes pleciem, novelt atbildību pat par sevi. Viņš nobijās: pašlaik bija tik daudz ārkārtīgi svarīga darba, ka viss pārējais šķita nenozīmīgs. Doktors Karačarovs bija no tiem, kam nelaimē vajadzīgs atbalsts, bet kas laimē aizmirst citus un necenšas nodrošināt to atbalstu nākotnē. Tā ir parasta to cilvēku kļūda, kam pārāk bieži veicas.
Tā viņi arī šoreiz šķīrās, neko neizlēmuši, nenoskaidrojuši, nenomierinājies ne viens, ne otrs. Un tomēr viņa jutās viņa parādniece, nojauta, ka šīs vēl nav beigas. Muļķīgi, protams, bet vai mazums muļķību cilvēki izdara savā dzīvē? Un neviens tās neskaita.
w
— Doktor, — ieteicās Jeremejevs, un fiziķis pārsteigts pagriezās: Valentīns jau sen ne ar vienu nerunāja un negribīgi atbildēja pat uz jautājumiem.
— Klausos.
— Es gribu jums ko lūgt. i
Tas notika pusdienas laikā; visi sēdēja pie galda un patlaban skatījās uz Jeremejevu.
— Lūgt? Nu, es klausos… — Karačarovs neizpratnē paskatījās uz apkārtējiem.
—■ Diez vai vajadzētu traucēt doktoru tieši pašlaik, —; kapteinis sausi teica.
— Jā, jā, — apstiprināja fiziķis. — Daudz labāk būtu bijis pēc tam.
Tagad visi skatījās nosodoši uz Jeremejevu.
— Doktor, — Jeremejevs spītīgi turpināja. —= Atļaujiet man atrasties tur jūsu vietā.
Visi saprata — kur.
— Tas taču ir bīstami, — sacīja Jeremejevs. — Vai ne, doktor?
—Nu nē, ko jūs, — nomurmināja fiziķis. — Kur jūs to rāvāt?
•— Es zinu, — Jeremejevs teica. — Tajā brīdī tur būs bīstami. Tātad vislielākās briesmas draudēs tieši jums, vai ne? — Viņš paskatījās uz sievietēm, un tās piekrītoši pamāja.
— Tas būtu loģiski, •— paskaidroja fiziķis, — ja kādam kas draudētu. Bet būtībā nekādu briesmu nav.
— Un tomēr — atļaujiet man.
— Patiesi, doktor, — iebilda aktrise. — Valentīnam taisnība: kāpēc jums jāriskē? Ja ar jums kas notiks…
Balsu murdoņa viņu pārtrauca: visi pēkšņi iedomājās, kā viņiem klātos, ja ar fiziķi kas notiktu.
— Kapteini — Petrovs izsaucās. — Kāds ir jūsu viedoklis?
. — Es neiebilstu, — atbildēja Ustjugs.
— Nē! — kategoriski paziņoja Karačarovs. — Vienīgi es zinu, kas jādara.
— Jānospiež pogas, — Jeremejevs palika pie sava. 1 — Es nepiesakos konstruēt vai citu ko tamlīdzīgu. Bet nospiest pogas varēšu arī es.
— Un tomēr nē, — sadrūmis atkārtoja fiziķis. — Es esmu jums ļoti, ļoti pateicīgs. Un jūsu nodomi, tie ir… tie ir… Nu, vārdu sakot, saprotiet, es to neaizmirsīšu. Bet man ir jāizdara viss pašam. Un nebaidieties: nekas ar mani nenotiks.
Viņš piecēlās, strauji atbīdījis krēslu.
— Nekas, — viņš atkārtoja. — Bet jūs esat izdarījis vēl kaut ko, lai šī diena būtu laimīgākā manā dzīvē. Eksperiments izdosies, par to es nešaubos, un noritēs bez starpgadījumiem.
-— Vai jūs galvojat? — vaicāja PetroVs.
; — Nevis es, bet zinātne.
— Ja jūs cietīsit, kas par to atbildēs?
— Es necietīšu, — Karačarovs apsolīja. — Nu, ir laiks.
— Mēs jūs pavadīsim, — paziņoja Zoja, un visi cēlās no galda.
— Vienu mirkli, — viņus apturēja kapteinis. — Vera, es lūdzu …
— Es to izdarīju, kaptein.
Vera noliecās un paņēma no grīdas vīna pudeli. Kapteinis salēja vīnu kafijas tasītēs.
— Par jūsu panākumiem! — viņš teica fiziķim.
Tasītes klusu nošķindēja.
Fiziķis savējo nolika uz galda, tai nepieskāries.
— Es izdzeršu pēc tam, — viņš apsolīja.
Sekundi ilga klusums. Karačarovs īsi pamāja, pasmaidīja un, kā vienmēr, strauji devās uz izeju.
— Visiem ieņemt vietas kūniņās! — kapteinis pavēlēja. Par atbildi skanēja neapmierināta murmināšana.
— Visiem ieņemt vietas! — viņš atkārtoja. —: Lai cik pārliecināts būtu doktors, mums jāveic visi drošības pasākumi. Iespējama daļēja dehermetizācija, ja sprādziens izrādīsies spēcīgāks, nekā mēs domājām. Doktors strādās skafandrā. Kūniņās jums ir autonomā elpošanas sistēma.
Viņš pārbaudīja, vai visi izklīst pa kajītēm. Vera nogāja gar tām, ieskatīdamās durvīs, un nomierinoši pamāja kapteinim.
— Kā tavs slimnieks?
— Jūtas labi. Drošībai viss ir paveikts.
— Tagad tava kārta.
Pēc tam viņš aizgāja uz centrālo posteni, no kurienes varēja kontrolēt visu kuģi.
— Doktor, vai jūs esat vietā? — viņš pavaicāja uni- fonā.
— Man viss kārtībā.
— Gaidiet signālu.
Ustjugs pārslēdzās uz inženierposteni.
— Rudik, kā ar tevi? …
— Uzkrājēji pilni. Viss normas robežās.
—: Tūlīt sākam — seko!
— Klausos.
— Ja kaut kas =» rīcība kā trauksmē.
Viņš atkal pārslēdzās uz fiziķi.
— Uzmanību, doktor! Mēs esam gatavi. Varat sakt.
—* Ahā, — nepacietīgi nomurmināja fiziķis. — Sen jau laiks.
Kapteinis skatījās uz mēraparātiem. Pagāja sekunde. Otra. Barotāja bultiņa nodrebēja. Kapteinis saspringa, atspērās ar kājām pret zemi, pieķērās pie krēsla rokturiem.
To viņš izdarīja mehāniski, nedomādams. Bultiņa vēl kavējās. Un tad pēkšņi metās uz vienu malu.
Kuģis tikko jūtami nodrebēja.
Dobjš divkāršs sitiens, ass šahtas rezonatoru pastiprināts, atskanēja no apakšas. Pēc tam iestājās klusums.
Bultiņas lēni atgriezās vietās. Iedegās uzkrājēju indikatori: iekārtas sāka darboties, lai papildinātu enerģijas patēriņu.
Trauksmes tablo neiedegās. Tātad kuģa hermetizācija nebija traucēta.
— Inženier! — Ustjugs uzsauca. — Kā pie tevis?
— Viss kārtībā.
—; Uzmani, — kapteinis teica un steidzīgi devās uz izeju.
Viņš atvēra durvis, un no ass šahtas atskanēja daudzkārt pastiprināts «urā!».
Kapteinis atviegloti nopūtās. Pēc tam metās lejup, lēkdams pa vairākiem pakāpieniem uzreiz.
Viņam pretī nāca procesija. Kūniņas bija kļuvušas tukšas tūlīt pēc sitiena.
Fiziķi dzīvu un veselu nesa uz rokām. Tas bija triumfs.
Piespiedies starpsienai, kapteinis palaida tos garām un gāja aiz procesijas uz salonu.
— Vīnu! — iekliedzās Istomins. — Vīnu!
— Vīnu! — piebalsoja Valentīns, kas savu mūžu nebija dzēris ne lāses.
Izskrēja Vera, pat nepaskatījusies kapteinī.
Fiziķi nolaida uz grīdas tikai pie viņa krēsla galda galā, vietā, kuru viņš bija ieņēmis visas beidzamās nedēļas.
— Nu, kā ir, doktor? — vaicāja Ustjugs.
— Pilnīga veiksme, kaptein! — mirdzošām acīm fiziķis gandrīz nokliedza. Viņš stāvēja galda galā, joprojām atbalstījies ar plaukstām pret Jeremejeva un rakstnieka plecu; viņš it kā turēja tos apkamptus.
Veiksme patiešām bija spīdoša. Viss apstiprinājās. Tiesa, bija viena neparedzēta parādība — vājš sprādziens plašās telpas pašā stūrī, attālāk no iekārtas —, bet ar to viņš nodarbosies pēc tam. . Galvenā uzdevuma rezultātu sprādziens nebija ietekmējis, bet sprādziena iemeslu atradīs.
— Jā, viss ir spīdoši apstiprinājies! — viņš atkārtoja. — Izplatījumu var izliekt vajadzīgā veidā, un viela, izejot caur to, maina savu zīmi! Ir radīts modelis tam, kas notika ar mums. — Viņš skaļi un laimīgi iesmējās. — Zeme meklētu simt gadu, bet mums izdevās. Un kādos apstākļos! Nepietiek ar to, ka bija nepieciešams gandrīz vai radīt teoriju .,,
— Doktor, — smaidīdams iejaucās Narevs. —- Jūs savlaicīgi atgādinājāt par Zemi. Visiem gribas zināt: vai mēs drīz varēsim doties atpakaļ?
Fiziķis paraustīja plecus.
— Nu protams! — viņš teica. — Bet jūs nesaprotat galveno. Kas noticis ar mums — ir tikai gadījums, kurš kļuvis par iemeslu,Mani atklājumi aptver daudz plašāku parādību loku, un nākotnes zinātne…
—■ Tātad viss ir kārtībā? —* Narevs viņu atkal pārtrauca. Šajā brīdī viņš skatījās uz Milu. — Kas tad mums ir jādara, lai dotos ceļā?
— Ak dievs! — fiziķis iesaucās. — Nu labi. Lai no modeļa varētu pāriet uz kuģi, mums vajadzēs rīkoties ar jaudu … tūlīt…
Viņš mirkli klusēja un tad nosauca skaitli.
— Tas taču nebūs grūti, kaptein?
Kapteinis neatbildēja uzreiz. Viņš atvēra un atkal aizvēra muti. Un tikai pēc tam noliedzoši pakratīja galvu.
— Mums nav ne desmitās daļas tādas jaudas, — viņš neskanīgi noteica. — Tas nav iespējams.
— Piedodiet, ko? — fiziķis nesaprata. — Kā tā — nav iespējams?
— Mums ir neierobežotas enerģijas rezerves. Bet jūs taču zināt, kāda starpība starp enerģiju un jaudu.
Nāves klusumā atskanēja Nareva svilpiens. *
— Tātad viss velti, — viņš rezumēja.
Fiziķis neviļus pacēla plaukstas un aizsedza ar tām seju. Klusums brieda kā lavīna, gatava nobrukt. 'Nākamajā brīdī Karačarovs nolaida rokas.
—• Narev, ko jūs runājat! — viņš iekliedzās. — Kā — velti? Ir izdarīts atklājums, bet jūs…
Viņš apklusa, skatīdamies cilvēkos. Viņš nesastapa nevienu skatienu: visi reizē nolaida acis.
— Tā taču ir zinātne, — nomurmināja fiziķis, raugoties tasītē ar neizdzerto vīnu.
Vera ieskrēja ar jaunu pudeli un apstājās, smagā klusuma satriekta.
— Nevajag. Nesiet prom, — kapteinis viņai sausi teica.