Ne kapteinis, ne inženieris Rudiks, kuru vilšanās, liekas, nemaz neietekmēja, ne par vatu nesamazināja pasažieru klāju apgaismojumu. Un tomēr uz kuģa it kā bija kļuvis tumšāks. Varbūt tāpēc, ka cilvēki vairs nesmaidīja. Viņi sēdēja kajītēs vai ari lēni un drūmi klaiņoja pa dārzu. Lejā, uz bijušā tūristu klāja, Karačarova aparāti pamazām pārklājās ar smalku putekļu kārtu. Viss bija beidzies, viss bija zaudēts. Pāriet no cerības uz bezcerību ir smagāk nekā šķērsot sausu tuksnesi, lai arī dažkārt -tas notiek daudz ātrāk.
*
Šajā vēlajā stundā Narevs varēja sagaidīt visu — tikai, ne to, ka Mila atradīsies viņa kajītē. Viņa bija apģērbusies šā tā — acīmredzot jau bija likusies gulēt, bet kaut kāda doma piespiedusi viņu piepeši nākt šurp. Iespējams, viņa pat nesaprata, ko dara, — skatiens bija atsvešināts, sejā — apjukums. Tā vismaz ceļotājam likās, un viņš ari pats apmulsa.
— Sēdieties, lūdzu, sēdieties …
— Es? Kāpēc? Ak jā … Narev!
— Runājiet, es klausos.
— Kas tagad notiks? Kas būs ar mums?
— Nevajag izmist, Mila, tikai neizmist! Meklēsim… mēs atradīsim iespējas.
Diez vai viņa uztvēra vārdu jēgu: bija pārāk aizņemta ar savām domām un pat negaidīja atbildi.
— Sakiet — kāpēc? — Viņas sejas izteiksmē parādījās pretīgums. —■ Iedomājieties, tas taču ir briesmīgi… Ak, ko es… Vai tad tāds kaulains ķēms, stūrains, mūžīgi izpūris, neskuvies, kurš vienmēr skatās tev pāri, — vai tad tāds ir spējīgs mūs izglābt?
Viņas balsī bija tāds naids, ka Narevs apstulba.
— Jūs esat netaisna, Mila. Viņš …
— Klusējiet! Un vēl staigā ar tādu izskatu, it kā nevis viņš mūs, bet gan mēs viņu būtu nāvīgi apvainojuši!
Narevs raudzījās griestos. Tad, sajutis sievietes prasīgo skatienu, pievērsās viņai.
— Narev… vai jūs mani mīlat?
— Jā, — viņš bez svārstīšanās atbildēja.
— Jūs apsolījāt: ja neviens cits neizglābs, jūs to izdarīsit. Dariet to! Es, ♦. Jūs man būsit viss! — Viņa runāja kvēli un, liekas, patiesi, raudāja un vienlaicīgi pūlējās pasmaidīt. — Es esmu traka sieva, vai ne? Bet es nevaru bez dēla… Izdomājiet, Narev, kaut ko, aizvediet mūs atpakaļ uz Zemi!
Narevs viņu apsēdināja. Nebija laika ne apdomāt, ne aprēķināt. Viņam pašam vispār negribējās steigties uz Zemi: bija citi varianti — daudz interesantāki, bet dzīve uz kuģa, pēc viņa pārliecības, daudzējādā ziņā bija labāka nekā uz Zemes. «Pārāk pieķērušies tai Zemei,» viņš nodomāja ar nožēlu. Bet Milas dēļ viņš varēja saņemties un izdarīt ko nopietnāku, nevis vienkārši ietekmēt kapteini. Viņa vēlas — un viņš darīs visu! Viņai ir slikti bez Zemes — tātad kapteinim vajadzēs lidot uz Zemi, vai viņš to grib vai ne.
— Es jūs saprotu, — viņš sacīja. — Ticiet:' nepaies ne dažas dienas, kad mēs jau būsim ceļā uz mājām. Bet tagad ejiet gulēt. Atpūtieties, nomierinieties *»* Un esiet pārliecināta: es jūs nepiemānīšu.
Mila kā pamodusies uzmanīgi paskatījās uz viņu, pēc tam uz sevi, mazliet pietvīka, mēģināja sakārtot apģērbu, uzsmaidīja — jau apzināti, mazliet ironiski.
— Paldies, — viņa teica. — Es gaidīšu.
Narevs pamāja, pavadot viņu līdz durvīm.
*
Viņš nesāka sarunu un gaidīja, kamēr Vera atstās viņus divatā. Bet meitene, šķiet, netaisījās to darīt. Narevs jautājoši paskatījās uz administratoru, bet tas, sēdēdams dziļā krēslā, tikko manāmi pašūpoja galvu.
— Viņa var palikt. Kā ārsts, —. viņš izlēma.
Narevs gari nosvilpās — domās, protams.
— Labi. Administrator, es vēršos pio jums kā pie pilntiesīga un pilnvarota Federācijas augstākā orgāna pārstāvja …
Viņš iesāka aplami — griezās pie administratora, bet šeit tāda nebija. Nebija Federācijas Padomes pilnvarotā un pilntiesīgā pārstāvja: šis cilvēks bija -gājis bojā pirms daudzām nedēļām, ar kuteri pūlēdamies sasniegt Zemi. Seit, hospitāļa kajītē, atradās' cilvēks vidējos gados — tajā vecumā, kad sāk jau nožēlot pagājušo laiku, kad organisms aizvien biežāk atgādina, ka nekas nav mūžīgs, un tas, kas pašlaik notiek ar tevi vai tev līdzās, jau tiek vērtēts augstāk par visu to, kas varētu notikt nākotnē. Ceļotājs Narevs pašlaik sarunājās ar pavisam citu cilvēku …
Karskis to neteica skaļi, tikai uz mirkli aizvēra acis. Pēc tam palūkojās Verā, kura stāvēja tā, lai viņš varētu redzēt, un tikko manāmi uzsmaidīja viņai.
— Jūs esat Padomes pārstāvis un jums ir tiesības šeit, uz kuģa, pavēlēt un dot rīkojumus, kas obligāti visiem, kapteini ieskaitot. Administrator, vai man taisnība vai arī es kļūdos savos spriedumos?
Karskis ar prieku vispār neatbildētu uz šo jautājumu. Taču atbilde radās refleksi, it kā viņš būtu nevis cilvēks, bet izziņu krājums un kāds būtu pieprasījis vajadzīgo informāciju:
— Uz kuģa varas pārstāvis ir kapteinis. Padomes loceklis ārkārtējos gadījumos var pavēlēt un tādā veidā uzņemties varu un atbildību. — Viņš apklusa, tad piebilda: — Protams, tikai ārkārtējos gadījumos.
— Es uzskatu, ka pašlaik ir tieši tāds gadījums. Jums jāpavēl kapteinim atgriezties Saules sistēmā.
Administrators savilka uzacis.
—• Vai tad viņš par to ir jāpārliecina?
— Viņš jāpārliecina, ka piecdesmit procentu riska —8 tas nemaz nav tik daudz. Ka agri vai vēlu. ? j
Karskis klausījās, aizvēris acis. Ceļotājs runāja kaismīgi, uzstājīgi — acīmredzot viņam ļoti gribas atgriezties uz Zemi. To var saprast. Karskim vairs nekur negribas. Tāpēc ka šeit ir Vera. Vai viņa būs uz Zemes? Precīzāk: vai viņi būs?
— Lietas būtība ir Verā [4] , — viņš neskaidri nomurmināja.
Administrator, kapteinis neatzīst tādu kategoriju kā fieība. Viņš ir racionālists. Viņam vajadzīgs viens no di- Viem: pārliecība vai pavēle. Pilnīgas pārliecības mūsu apstākļos nevar būt nevienam. Tātad atliek pavēle. Jūsu pavēle.
Karskis skatījās Narevam garām — uz Veru un klusēja. Viņa arī, bez šaubām, grib tikt uz Zemi. Tas ir saprotams. Bet karskis visu mūžu uzskatījis, ka viņš vajadzīgs cilvēkiem, nevis otrādi.
— Jā, — viņš rāmi teica. — Es pavēlēšu. Man ir tādas tiesības.
*
— Jā, administrator. Es klausos, administrator.
—• Acumirkli, kaptein! Es zinu, jūs esat disciplinēts cilvēks. Bet pašlaik vajadzīgs kas cits: nepieciešams, lai jūs izpildītu manu vēlēšanos… manu pavēli kā pats savu lēmumu.
— Es izpildīšu pavēli.
— Jūs man pats stāstījāt, kaptein, ka taisāties atgriezties Saules sistēmas apkaimē, lai tur nogaidītu ..
— Jā. Bet runāsim atklāti. Atgriezties un gaidīt. Ko gaidīt? Protams, es atgrieztos, ja pati pāreja nedraudētu ar nepatikšanām. Pašlaik tas tā nav. Kādēļ atgriezties? Paņēmienu Zeme var atrast pēc gada. Varbūt pēc divdesmit. Kas no mums būs palicis pāri pēc divdesmit gadiem? Te mēs vismaz neredzam ne Zemi, pat ne Sauli. Bet tur…
— Jūs sacījāt — atgriezties un gaidīt? Bet kāpēc neizteikties īsāk: vienkārši — atgriezties?
— Nesaprotu.
— Tas mani pārsteidz. Cik man zināms, Karačarovs ir atradis paņēmienu …
— Teorētiski, administrator. Praktiski to mēs nevaram izmantot.
— Kāpēc?
— Mums nepietiks jaudas.
— Vai jūs uzskatāt, ka arī Zemei nav vajadzīgās jaudas? Ka tā nevarēs izplatījumā radīt nepieciešamos apstākļus, ja jūs izrādīsities pietiekami tuvu Zemei, lai uzsāktu sarunas un paziņotu, kas jums vajadzīgs Karača- rova efekta —- sauksim to tā — realizēšanai. Vai jūs atzīstat, ka tāda iespēja eksistē?
Kapteinis piecēlās.
1 — Atļaujiet pateikt?
-— Klausos.
— Zeme ir daudz zaudējusi, ka jūs nevarējāt ieņemt Padomē savu vietu.
— Pateicos.
' Atļaujiet iet?
4 — Jā. Es esmu ļoti priecīgs.
*
Pateicos, inženier, — sacīja Narevs. —-: Tēju — citreiz, man maz laika. Tātad ko jūs man atbildēsit?
— Attiecībā uz baterijām, — inženieris nesteidzīgi teica, — es neko jaunu nepateikšu. Ko varēsim —* izdarīsim. Nederīgās plātnes izmetīsim. Pacentīsimies izgatavot dažas jaunas. Protams, tās nebūs gluži tādas: tomēr mājamatniecība. Pie tam iegaumējiet, ka arī tām, kas palikušas veselas, ir bojāta struktūra. Varbūt vienu reizi izdosies ieiet un iznirt veiksmīgi. Ja vajadzēs ieiet vēlreiz, es pirms tam pacentīšos savest kārtībā visu savu saimniecību. Bet vispār — mans uzdevums: izpildīt.
— Inženier, ja jūs atrastos līdzīgā stāvoklī uz kuģa viens pats un jums būtu šis jautājums jāizlemj, — vai jūs būtu aizlidojis?
—i Viens pats — jā, — Rudiks atbildēja bez šaubīšanās.
Narevs pasmaidīja.
— Vai jums neliekas, — viņš teica, — ka tā būtu galēja egoisma izpausme — citu dēļ neizdarīt to, ko jūs būtu izdarījis dēļ sevis?
*
Remontdarbiem cilvēkus Narevs sameklēja bez grūtībām. Cilvēku nevajadzēja daudz, un nebija nepieciešama sevišķa kvalifikācija. Tie bija Jeremejevs, Istomins un Petrovs. Petrovs dīvainā kārtā pievilka Narevu, lai gan viņi gandrīz nemaz nesarunājās.
Parasti tādu remontu uz kuģiem neveic, tāpēc ka ne-: viens kaut cik zinošs inženieris neatļaus tā sabeigt mašīnu. Kamēr saveda plātnes kārtībā, pagāja vairāk nekā mēnesis. Un bija manāms, ka šajā laikā salonā un kajītēs noskaņojums kļuva aizvien možāks.
Atkal varēja dzīvot ne tikai sev. Dzīvot sev šie cilvēki nemācēja un nesaprata, ko tas nozīmē. Dzīve tagad atkal atguva pilnskanību.
*
Dienā noguris, fiziķis izgāja no savas kajītes naktīs, kad visi gulēja. Naktīs viņš juta izsalkumu. Viņš nokāpa virtuvē, kur snauda planējošie automāti, un ēda, kas gadījās pa rokai. Pēc tam ilgi klaiņoja pa tukšajiem klājiem, un viņam likās, ka dzīve jau apstājusies un viņš iet pa izmirušu kuģi.
Viņš uzkāpa observatorijā vai arī izgāja uz* pastaigu klāja, bet viņa ceļš neizbēgami beidzās lejā, bijušajā tūristu klasē, bijušajā laboratorijā. Fiziķim tagad likās —^ tās stundas, kuras pavadītas šeit, ir bijušas labākās viņa dzīvē. Iespējams, ka viņš nekļūdījās.
Laboratorijā viss bija palicis tāpat kā izmēģinājuma dienā: ļaudis izvairījās ieiet tur, kur tika satriektas viņu cerības. Tikai bokseris atkal un atkal iznāk ringā, kur viņam jau nācies izjust āķu un taisno sitienu trulo spēku, krist un atkal celties.
Fiziķis stāvēja, ar pieri piespiedies savas iekārtas caurspīdīgajam jumolam, vai arī lēni klaiņoja gar sienām, ar rokām pieskardamies kabeļiem un cauruļvadiem. Viņš domāja, ka iekārta vēl varētu noderēt eksperimentiem, bet nepietika spēka darīt vēl kaut ko, kas, — viņš zināja, — vairs nemaz nebija vajadzīgs. Fiziķim visu mūžu bija licies, ka zināšanas, pēc kurām viņš vienmēr bija tiecies, pirmām kārtām nepieciešamas pašam kā gaiss, maize un ūdens. To, ka šīs zināšanas no viņa nonāca pie citiem, viņš uzskatīja par mazāk svarīgu: tas bija neizbēgami. Tagad viņš ar šausmām pārliecinājās, ka viss ir savādāk.
Pirmo reizi atgriežoties laboratorijā, viņš gribēja atkārtot to pašu izdevušos eksperimentu, jo no viena piemērā ir grūti izveidot teoriju. Viņam likās: ja cilvēki negribēja (kā viņš uzskatīja) pienācīgi novērtēt izdarīto
atklājumu, tad viņam tādēļ nevajadzēja zaudēt pamatu zem kājām. Viņš meklēja un atrada zinātnes vēsturē milzumdaudz piemēru, kad zinātnieki, izdarījuši lielus atklājumus, labākajā gadījumā palika neatzīti un neievēroti. Bija gadījumi, kad tos apsmēja. Bet dažkārt nogalināja. No šī viedokļa viņš tātad nebija vienīgais.
Tā viņš sevi pārliecināja, atkārtojot, ka šie zinātnieki līdz beidzamajai iespējai nodevās savam darbam, lai gan nereti viņus traucēja. Viņu taču netraucēja neviens, viņam neviens nebija atņēmis tiesības teoretizēt un pat eksperimentēt tālāk.
Ar tādām domām viņš nokāpa laboratorijā un piepeši ar šausmām atskārta, ka viņam nav interesanti. Darbs vairs nevilināja, rezultāti neizraisīja ziņkāri.
Gluži otrādi, fiziķis izjuta, ka ikviens jauns zināšanu graudiņš kļūst par iemeslu jaunām mokām: zināšanas pieder cilvēkiem, nevis vienam indivīdam. Rakstnieks, uzzinājis par fiziķa mokām, būtu sacījis, ka tieši tādas sāpes i droši vien savā laikā plosīja Pandoru, kura bija ieguvusi savā īpašumā noslēpumaino lādīti.
Pirmajā vakarā fiziķis nodomāja, ka tas ir tikai aiz noguruma. Nākamajā reizē viņš jutās ievērojami labāk: gaidāmais darbs palīdzēja zināmā mērā atgūties. Bet, ieiedams laboratorijā, Karačarovs saprata, ka izjūt pret savām shēmām tikai riebumu kā pret jebkuru lietu, kas spītīgi atgādina par mūsu kaunu.
Tad viņš dažas naktis izlaida. Taču šodien tas nevarēja pat koncentrēt domas par darbu, tikai pūlējās turēties pie šīs domas, kura nemitīgi slīdēja prom kā zivs, kuru ķer ar rokām. ' •
Viņš saprata, ka zaudē kontroli pār sevi un tas novedīs viņu pie ārprāta.
Tas bijā briesmīgi. Karačarovs nolēma pārvarēt sevi un kaut ko darīt. Piemēram, pārbaudīt aparātu gatavību. Karačarovs zināja, ka dažkārt mehānisks darbs var pamodināt cilvēkā interesi uz sarežģītāku rīcību.
Viņš ieslēdza strāvu un izdzirda solenoīdu kluso dūk- ) šanu. Fiziķis vairākkārt palielināja un samazināja jaudu, tad lēni kāpināja to līdz galējai robežai un, raudzīdamies mēraparātos, pārliecinājās, ka solenoīdi rada drošu lauku.
Viņu pārņēma savāds miers. Pusneapzinīgi viņš staigāja no vienas mēraparātu grupas pie otras, rokas automātiski ieslēdza un pārslēdza vajadzīgo un beidzot viņš
/
atradās pie pults, kur bija stāvējis tajā vienīgajā reizē, kad eksperiments izdevās.
Rokas uzmanīgi pacēla caurspīdīgo jumolu un novietoja puteklīti — dažas kubmilimetra simtdaļas — vajadzīgajā punktā uz noturīgā postamenta. Pēc tam caurspīdīgais jumols atkal nolaidās, pirksti rūpīgi aizgrieza visas skrūves. Labā roka uzgūla sūkņa slēdzim. Kaut kur dziļi lejā sāka darboties sūknis — un cauruļvadā iešalcās aiz- sūknējamais gaiss.
Manometra bultiņa novirzījās pa kreisi. Tagad tā atradās netālu no nulles. Acis to ievēroja, informācija nokļuva smadzeņu neironos. Rokas, saņēmušas pavēli, darbojās tālāk. Kreisā slīdēja uz priekšu un atrada vistālāko slēdzi. Ja to pagrieztu, iedarbotos relejs un no barotājiem enerģija aumaļām trauktos iekārtā, izliecot telpu un līdztelpu tādā veidā, ko fiziķis sauca par cilpu. Labā roka atkal uzgūla lauka regulatoram, kuram šoreiz vajadzēja puteklīti ievilkt deformētajā telpā, izvilkt ārā caur cilpu, bet ar pretēju zīmi.
Kreisā roka ieslēdza enerģiju. Zaļgans spīdums — sīk- sīka dzirkstelīte radās zem caurspīdīgā jumola. Karačarovs mehāniski atzīmēja, ka telpas deformācija ir notikusi. Viņš ieslēdza magnētus un pakāpeniski sāka palielināt strāvas jaudu. Šie magnēti spētu pacelt vagonu, bet to spēka tik tikko pietika, lai izvilktu caur līdztelpas cilpu sīku puteklīti, — tik liela enerģija šeit bija nepieciešama.
Dzelzs puteklītis atradās uz postamenta. Rīkodamies ar aparātiem, Karačarovs tam lēni tuvināja zaļo dzirkstelīti. Mirklis — abi savienojās, un tūlīt automātiski pilnā jaudā ieslēdzās magnēti. Puteklītis izzuda, pārstāja eksistēt šajā telpā. Karačarovs lēni grozīja rokturi. Puteklītis iznira. Un tajā pašā brīdī bija jūtams trieciens.
*
■— Dzirdi? KO?
— Liekas, sprādziens …
— Vai tiešām?
— Es dzirdēju. Pagaidi…
Vera mazliet paslējās, bet Karska roka, apskāvusi viņas plecus, neļāva piecelties.
1 — Neaizej, — viņš čukstēja.
— Es gribēju tikai palūkoties. ?. Es baidos.
— Viss ir klusu. Droši vien tev likās.
*
Labās rokas pirksti lēni grozīja regulatoru, kreisā izslēdza lauku. Karačarovs atvilka elpu, noslaucīja sviedrus. Atskatījās.
Tāpat kā pirmoreiz, eksperiments norisa normāli un, tāpat kā toreiz, kaut kas uzsprāga — kaut kur sāņus, kur, likās, nekas neietekmēja vielas zīmi. Sprādziens bija viegli iebojājis starpsienu, taču galvenais nebija tā spēks, bet gan tas, ka sprādziens kaut kādā veidā bija saistīts ar puteklīša zīmes maiņu. Kāda bija tā būtība? Par to vajadzēja padomāt.
Izslēdzis iekārtu, fiziķis uzkāpa savā kajītē un tur, apgūlies uz dīvāna un atmetis rokas aiz galvas, sāka nesteidzīgi, sistemātiski pārdomāt notikušo. Doma par viņa eksperimenta un šo prātojumu nevajadzību uzreiz it kā atvirzījās otrajā plānā.
Gan pirmo, gan otro reizi sprādziens notika apmēram vienā un tajā pašā attālumā no telpas punkta, kur puteklītis no antidzelzs mainīja zīmi un atkal parādījās parastajā telpā. Abi sprādzieni notika tieši tajā brīdī, kad puteklītis parādījās. Kas bija izraisījis sprādzienu? No kā atkarīgs tā attālums un jauda? No patērējamās enerģijas? Kāds bija parādības mehānisms?
Karačarovs apsēdās, paņēma elogrāfu un sāka aprēķināt. Viņš nerēķināja ilgi un, ieguvis atkarību, sāka domāt par tās pārbaudes iespēju. Rīkot tamlīdzīgus eksperimentus uz kuģa bija bīstami; bet kur lai rod apstiprinājumu vai noliegumu saviem secinājumiem?
Bez šiem diviem eksperimentiem Karačarovs zināja vēl tikai vienu gādījumu, kad viela bija mainījusi zīmi: paša kuģa pārvēršanos. Lai gan neviens nesaprata, tieši kurā brīdī pārvērtība notikusi, Karačarovs uzskatīja, ka tas noticis (kā izrietēja no viņa hipotēzes) izejas brīdī no līdz- telpas Saules sistēmas tuvumā vai arī neilgi pirms tam — līdztelpā. Ja viņa hipotēzes bija pareizas un masas pāreja antivielā kaut kādā veidā iespaidoja tādu pašu masu, kas atradās noteiktā attālumā un bija atkarīga no šīs masas lieluma, tad varēja domāt, ka sprādzieni nav nejauši, bet
tie ir tiešā atkarībā no vielas pārvērtības. Tas ir reizē ar katru tādu pārvērtību notika vēl viena pārvērtība.
Viņš parakņājās galdā un atrada savu manuskriptu —*. to, ar kuru bija steidzies uz Zemi. Darbu, kurā viņš pūlējās pamatot dažus Visuma integritātes teorijas principus — tā vienotību, kurā ikviens notikums jebkurā punktā iespaidoja citus notikumus citos pasaules punktos.
Viņš pārlasīja paša rakstītās lappuses un aizvien vairāk brīnījās, cik labi sakrīt viņa agrākie secinājumi ar pašreizējām domām.
Bet, ja viņam pašlaik taisnība, tad, «Valim» izejot no līdztelpas Saules sistēmas rajonā, arī bija jānotiek kaut kam līdzīgam. Otrai pārejai «viela — antiviela». Un, ja tas notika kādā no Saules sistēmas apdzīvotajiem rajoniem, pāreja varēja beigties ar sprādzienu.
Karačarovs skaidri neatcerējās, bet, liekas, izlasītajos ierakstos kaut kas tāds bija minēts. Kāda atzīme atmiņā bija palikusi.
Viņš koncentrēja atmiņu un atcerējās: trīs dienas pirms viņu ierašanās Zemes tuvumā bija noticis sprādziens. Nezināma, tā arī nenoskaidrota iemesla dēļ bija pārvērties putekļos viens no Starpzvaigžņu lidojumu joslas pavadoņiem. Šīs joslas pavadoņi riņķoja ap Zemi sen, to orbītas bija zināmas. Droši vien informatori jā atradās šo joslu parametri.
Karačarovs neizturēja un devās turp.
Kuģis gulēja. Bet fiziķis aizmirsa, ka šis kuģis ir izmests tālu tukšumā un savu jauno hipotēzi viņš, Karačarovs, tā arī nevarēs nevienam izpaust. Viņš atcerējās vienīgi, ka pastāv fakts, kas var apstiprināt viņa pieņēmumus par iespējamiem efektiem, kuros izpaužas integritāte.
Fiziķis pārmeklēja pusi informatori ja, līdz atrada vajadzīgo. Tūdaļ ielika kristālu dešifratorā un pēc dažām minūtēm jau pierakstīja nepieciešamos datus. Viņš zināja kuģa masu, attālumu no Zemes brīdī, kad kuģis izgāja no līdztelpas, un attālumu līdz bojā gājušam pavadonim.. Tagad šos datus varēja salīdzināt ar viņa aprēķināto sakarību.
Karačarovs aprēķināja. Pieļaujamās kļūdas robežās skaitļi saskanēja.
Viņš uzvaroši izslējās. Vēl viens atklājums! Tas nekavējoties kādam jāpaziņo!
Viņš atstāja informatoriju un bez apdomāšanās devās uz Zojas kajīti.
Zoja gulēja un, fiziķim ienākot, nepamodās. Viņš apstājās pie durvīm un skatījās Zojā, ko apgaismoja vāja gaisma no salona. Pēc tam, cenzdamies iet klusāk', viņš tuvojās, lai viņu uzmodinātu. Izstiepa roku. Un sastinga tādā pozā.
Tikai šajā brīdī viņam ienāca prātā, ka jaunais atklājums varēja sagraut visus viņu plānus.
Viņa atklāto paņēmienu antivielas pārvēršanai vielā nebija iespējams izmantot, pat ja kuģa iekārtām būtu vajadzīgā jauda, jo tad kādam citam ķermenim arī bija jāpārvēršas un, saskaroties ar vielu, kurai cita zīme, jāuzsprāgst. Fiziķa aprēķini liecināja: ja šī ķermeņa masa bija vienāda ar kuģa masu, tad attālums, kādā bija jāizpaužas efektam, kļuva tik liels, ka pēc saviem ieskatiem šo objektu izvēlēties kļuva neiespējami — kaut vai tādēļ, ka objekta inversija notiktu «Vaļa» iznākšanas brīdī no līdztelpas, bet izejas vietu iepriekš precīzi nevarēja noteikt, tā bija pakļauta varbūtības likumiem.
Citiem vārdiem — viņu glābšanas mēģinājumi varēja kādam kļūt par bojāejas iemeslu.
Spēki pēkšņi pameta Karačarovu.
Viņš atgriezās savā kajītē, aizvēra acis un sēdēja nekustīgi, cenzdamies neko nedomāt.
*
Ustjugs jau bija paguvis aizmirst sajūtu, kad krēsls, parastais krēsls tiek uztverts nevis kā iekārtas priekšmets, uz kura sēdi stundām ilgi, bet gan kā vadības mehānisma detaļa, kam pie pults jānodrošina pilotam visērtākā poza. Kapteinis lēni pārvilka ar plaukstu pār sēdekļa ādu, kā noslaucīdams putekļus, — žests bija simbolisks. Pēc tam apsēdās, atbrīvoja muskuļus, ar kāju uztaustīja pretpārslodžu iekārtas pedāli. Nospieda. Pārliecinājies, ka mehānisms kārtībā, atlaida krēslu sākuma stāvoklī. Lugovojs blakuskrēslā sinhroni izdarīja to pašu. Viņi saskatījās, un kapteinis ieslēdza unifonu. Rudiks tūdaļ atsaucās.
— Ziņojiet par līdztelpas bateriju stāvokli! —oficiāli teica Ustjugs.
l7 2004 17?
— Ziņoju: baterijas var uzņemt slodzi.
— Ziņojiet par uzkrājēju un barotāju stāvokli.
— Enerģijas rezerve — simt procenti, barotāji gatavi darbam.
—: Izmēģināt brlvgaitas režīmā!
— Klausos — izmēģināt brīvgaitā!
Kapteinis izstiepa roku uz barotāju starteriem.
— Dodu slodzi. Lūdzu dublēt novērošanu. .
— Esmu gatavs.
—■ Sākam.
Kapteinis ieslēdza baterijas un juta, ka apkaklīte kļūst mikla. Indikatoru stabiņi notrīsēja.
— Slodze uzņemta! —; atskanēja no unifona.
Kapteinis pamāja.
— Ņem normāli!
Ustjugs brīdināja: —
— Palielinu enerģijas padevi.
Stabiņi sāka ātrāk slīdēt augšup, lodziņos ņirbēja skaitļi.
Kapteinis iztēlojās, ka baterijas pašlaik dzer šo enerģiju kā slāpstošais ūdeni — pieplacis un neatraudamies. Pēc tam viņi varēs acumirklī kuģi izsviest vienā punktā, deformēt izplatījumu un ļaut kuģim pārvarēt robežu, kas, nejūtama un nepārvarama parastajos apstākļos, šķērsoja jebkuru pasaules telpas punktu. Tas būs vēlāk. Pašlaik notiek izmēģinājums.
— Palielinu tempu! -
Tagad skaitļi mainījās tādā ātrumā, kāds arī bija vajadzīgs. Iztur, velns parāvis, iztur!
— Astoņas desmitdaļas lādiņa, « viņš izdzirdēja Ru- dika balsi.
— Kā automātika?
-h Viss kārtībā. Bet esi uzmanīgs.
— Ahā.
1 —1 Deviņas desmitdaļas lādiņa ..- ī
— Bet ņem taču ne sliktāk kā agrāk.
— Būs sliktāka atdeve. Deviņdesmit piecas…
Ustjugs jau turēja pirkstu uz taustiņa — gadījumam,
ja automātika neizturēs.
Trīs skaņas saplūda vienā: Rudika balss, kura nokliedza «Lādiņš!», ass klikšķis — iedarbojās izslēdzējautomāti — un kapteiņa atvieglota nopūta.
Iedegās sarkanā uguntiņa: līdztelpas baterijas bija pilnīgi uzlādētas.
*
Kapteinis iegāja salonā, kad pasažieri vakariņoja. Viņš pagaidīja, līdz visas galvas pagriezās pret viņu. Nupat viņš bijis pie administratora un ziņojis —■ kuģis ir spējīgs izdarīt pāreju. Un pēc administratora lūguma atnācis, lai to pašu pateiktu pasažieriem.
— Varu jums paziņot, —1 viņš nesteidzīgi sacīja, — ka kuģis ir pārejai gatavs, Padomes rīkojums izpildīts.
Viņš tomēr neizturēja:' pasvītroja, ka viņiem —- pasažieriem ar to nav nekāda sakara. Padome pavēlēja, kapteinis izpildīja — un viss. Viņš nepasmaidīja par priecīgo troksni, kas radās pēc viņa vārdiem, tikai īsi pamāja un izgāja.
Vēl dažas minūtes pie galda valdīja troksnis. Pēc tam piecēlās Karačarovs.
Tas nevienu nepārsteidza? fiziķis bija it kā reabilitēts sabiedrības acīs, jo viņa atrastajam paņēmienam tomēr vajadzēja kļūt par pamatu plānam, kura mērķis bija atgriešanās uz Zemes. Tagad viņš droši vien gribēja izteikt savu prieku un piebilst šo to par zinātnes lomu, par attieksmi pret teoriju un tā tālāk. Pasažieri jutās mazliet neveikli: velti viņi toreiz bija novērsušies no Karačarova, turpretī tagad visi gatavi uzklausīt pārmetumus un pat atzīt tos par pareiziem.
Viņi klausījās, neievērodami, kā mainījās viņu sejas izteiksme.
i*
179
Karačarovs runāja lēni, pauzes starp vārdiem daudzkārt pārsniedza pašus vārdus. Likās — viņš pēkšņi zaudējis spēju runāt un, pateicis vārdu, sāk pūlēties, lai atminētos, kā skan nākošais, viņam nepieciešamais, un šie mokošie meklējumi atspoguļojās cilvēku sejās — it kā ikvienam, izdzirdušam vārdu, vajadzētu ilgi meklēt vārdnīcā, lai saprastu tā nozīmi. Minūtes ritēja, bet tās neviens neievēroja — fiziķis runāja it kā ārpus laika, pasaulē viss bija apstājies, nebija nekā, eksistēja tikai viņa vārdi, kuri paši par sevi kļuva par laika un telpas mēru. Viņš centās izskaidrot sīki un saprotami, izvairīdamies no matemātiskiem jēdzieniem, kas pašam bija vistuvākie, bet neko neizteica pārējiem. Viņš paskaidroja: jā, iepriekšējie secinājumi ir pareizi un, ja viņi pienāks Zemei tik tuvu, ka kļūs iespējami sakari, viņiem, protams, palīdzēs un viņi varēs atgriezties normālā dzīvē, atgriezties pie visa,
kā viņiem tik ļoti pietrūkst šeit. Bet. 7. tad rodas citi draudi. Kaut kas ies bojā. Kāds ķermenis. Nav zināms — kāds. Tas nav paredzams, jo likumi, kuri nosaka kuģa sakarību ar šo nezināmo ķermeni, vēl nevienam nav zināmi un šeit, uz kuģa, nevar tikt atklāti, — šim nolūkam būs nepieciešami fundamentāli pētījumi, milzums eksperimentu.. Viņam tikai izdevies uztaustīt kopējo likumsakarību. Viņš uzskata, ka tā ir pareiza. Kaut kāda vielas masa pārvērtīsies antivielā vienlaicīgi ar «Vaļa» atgriezenisko pārvēršanos. Varbūt tas būs miris, nevienam nevajadzīgs asteroīds. Bet arī tas ar laiku var kļūt par iemeslu kāda bojāejai: zināt, ka tā ir antiviela, varēs tikai saskarsmes brīdī.. Bet varbūt par tādu ķermeni kļūs apdzīvots pavadonis — to lielākajai daļai ir tāda pati masa kā kuģim. Pagaidām vēl nevar pateikt, kāda nozīme ir materiālam, no kura sastāv nolemtais ķermenis, tā struktūrai. Var izsacīt minējumu, ka tam ir nozīme: ne velti viņu pāreja pašreizējā stāvoklī bija iemesls kāda pavadoņa bojāejai; uz tā atradās cilvēki. Var, protams, vispār netuvoties Saules sistēmai, bet lūgt Zemi radīt iekārtas, kuras nepieciešamas viņu pārejai normālā stāvoklī, tālu tukšumā, kur vispār nekas tuvumā nevar būt. Un tomēr…
— Tas… — Karačarovs ilgi meklēja salīdzinājumu, neviens viņam nepalīdzēja, neviens nepārtrauca, — tas … ir kā katls, kurā augsts spiediens. Kaut kur tajā ir vāja vieta — tur katla sieniņas padosies, pārplīsīs visātrāk. Tagad iedomājieties, ka mums jāielaiž katlā vēl noteikts gāzes daudzums, kas atrodas zem spiediena. Spiediens ceļas visā katlā, vienalga, kurā punktā arī mēs gāzi ielaistu. Tas pieaug visā katlā, bet sieniņas tiek sagrautas tieši tajā vietā, kur tās ir visvājākās. Kur ir šī vāja vieta? Mēs nezinām tāpēc, ka nav skaidrs, kas ir vājums. Bet droši vien mēs, mūsu civilizācija, kaut kā ietekmējam visu izplatījuma kompleksu, kurā eksistē arī mums zināmā pasaule. —■ Viņš nopūtās, pirms pārgāja pie secinājumiem. — Tātad par mūsu izglābšanos, iespējams, ar savu dzīvību samaksās citi cilvēki. Es nezinu — kādā sistēmā, uz kuras planētas: var izrādīties, ka manis atrastā likumsakarība nav universāla. Varbūt mūsu civilizācija Visumā nav viena pati un eksistē citas, kuras manipulē ar tāda paša mēroga enerģijām kā mēs, varbūt pat lielākām. Iespējams, ka nelaime notiks ar viņiem. Necietīs neviens cilvēks — bojā ies kādas citas būtnes. Tādā gadījumā mēs par to neko neuzzināsim — un viņi ari neuzzinās. Tomēr līdz pat mūža beigām mūs neatstās doma, ka par mūsu izglābšanos kāds ir ļoti dārgi samaksājis. Nu, esmu pateicis visu, ko zināju. Tagad izlemiet.
Viņš beidza un stāvēja, galvu pacēlis, sviedru lāse nokrita no pieres un sašķīda pret galdu. Visi klusēja. Pēc tam Narevs noprasīja savā asajā, augstajā, raupjajā balsī:
— Vai jūs esat pārliecināts, ka tas viss patiešām tā ir?
Fiziķis lēni pakratīja galvu.
— Nē. Apgalvot es nevaru. Pārāk maz datu. Un, ja es nonāktu pie tādiem secinājumiem laboratorijā uz planētas, tad ar publikāciju nesteigtos. Es neesmu pārliecināts. Bet tas ir iespējams. Es nevaru nerēķināties ar tādu varbūtību. Iespējams, ka jūs varat.
«Jūs taču nezināt formulas,» viņš nodomāja, «nesaprotat tās un varat ticēt man, bet varat arī neticēt. Jums ir grūtāk nekā man, un tāpēc — jums arī jālemj.-?.»
— Paldies, ka tik labi domājat par mums, —: nāves klusumā teica Istomins. Šis klusums valdīja ilgi. Likās — tas sacietēja, cilvēki tajā tika iesaldēti kā ledū. To pārtrauca Narevs, ar troksni atbīdījis krēslu.
— Labi, — viņš teica. — Izlemsim. Bet ne visi. Mēs neatrodamies vienādās pozīcijās — vienam Zeme vajadzīga vairāk, otram mazāk. Lai lemj tie, kam atgriešanās nepieciešama visvairāk.
Galvas lēni pagriezās uz vienu pusi. Zem ciešajiem skatieniem Mila vēl dažas sekundes sēdēja klusēdama. Pēc tam noteica klusi, tikko sadzirdami, bet visi tūlīt uztvēra katru vārdu, it kā viņa būtu kliegusi, cik spēka:
— Nē … Tā — ne … Bērni taču var nomirt…
Viņa aizvēra acis un likās pārvērtusies akmenī. Narevs noklepojās.
— Iešu pateikšu kapteinim, — viņš noteica, — lai nesteidzas. Nav kur steigties. Lai nebaidās par savām baterijām.