Pēc iekšējā laika bija nakts, kad viņi izrāvās no līdztelpas nozīmētajā rajonā zvaigznes NK-7878 tuvumā.
Lugovojs bija aprēķinājis, ka iznāks no līdztelpas pusmiljarda kilometru attālumā no spīdekļa, lai pēc tam ar samazinātu ātrumu šķērsotu izplatījumu, kurā, iespējams, bija planētas, un pamēģinātu atrast kaut vienu no tām. Tomēr neprecizitāte, kas tādos gadījumos ir neizbēgama, šoreiz izspēlēja ar viņiem ļaunu joku: kuģis izrādījās ievērojami tuvāk sistēmas centram, nekā bija gaidīts.
Stūrmanis ieslēdza ārējo apskati un neviļus aizmiedza acis: tajās bija iesitusies spilgtas gaismas straume. Pēc mirkļa ieslēdzās filtri un varēja raudzīties ekrānā.
Zvaigzne liesmoja viņu priekšā, un tās vainaga ugunīgās cirtas plīvoja kā histēriski sprediķojoša fanātiķa mati.
Lugovojs satraukti palūkojās mēraparātos. Kursa līnija gandrīz vai šķērsoja spīdekļa centru. Ātruma integrators rādīja, ka jābremzē, steidzīgi jābremzē līdz pieļaujamo pārslodžu robežai, lai izmainītu kursu un nesadegtu zvaigznes ugunī. -
Lugovojs ieslēdza bremžu dzinējus. Tie bija atomdzi- nēji ar ierobežotu rezervi. Izdevīgāk būtu palēnināt gaitu, pagriežot' kuģi pret zvaigzni ar galveno marša dzinēju, bet neatlika laika milzīgo mašīnu slaidi pagriezt ar pakaļgalu uz priekšu. Ierēcās bremzes. Attēlu uz ekrāna aplieca violetu liesmu vainags.
Pa to laiku Lugovojs nodeva komandu jaunai automātu grupai. Vislabāk, ja pagriezienu izdara automāti, jo vajadzīga maķsimāla precizitāte un vienmērība. Pārslodze auga. Stūrmanis juta, kā deniņos sāk pulsēt aizvien asāk.
Zvaigznes attēls uz ekrāna dubultojās, un abi spīdekļi sāka lēni atvirzīties katrs uz savu pusi, tajā pašā laikā tikko manāmi novirzoties uz ekrāna kreiso malu.
Sasprindzinājies līdz pēdējam, stūrmanis nolieca galvu pa kreisi, pakausī iedzēla asa sāpe. Lugovojs gulēja izbīdāmā krēslā, viņa seju sašķobījusi grimase, bet stūrmanis droši vien to neapzinājās. Krūtis cilājās lēnām, ar piepūli: elpošana kļuva aizvien grūtāka. Tādas pārslodzes pasažieru kuģa ekipāžai sen nebija nācies izjust. Stūrmanis pašķielēja uz ekrānu. Tagad jau bija trīs zvaigznes, to vainagu gali savā starpā savijušies, un Lugovojs vairs nevarēja pateikt, kurš attēls ir īstais un cik veiksmīgi kuģis maina virzienu. Zvaigznes auga, un stūrmanis juta, ka pārplūst sviedriem, lai gan temperatūra centrālajā posteni nebija cēlusies.
Zvaigznes tomēr aizpeldēja pa kreisi un varēja cerēt, ka «Valis» aplieks spīdekli drošā atstatumā un sāks, līdzīgi komētai, attālināties no tā pa hiperbolisku trajektoriju. Pēc tam kad attālums palielināsies, varēs izslēgt dzinējus un ļaut spīdeklim noturēt kuģi orbītā. Tad būs laiks apskatīties apkārt un sameklēt izplatījumā kaut vienu planētu.
Domas vilkās bruņurupuča gaitā. Lugovojs negribīgi nodomāja, ka netic šo meklējumu panākumiem. Šaubām nebija nekāda pamata; šī zvaigzne izskatījās pārāk mežonīga, lai gan patiesībā te bija vainojama cilvēka psihes nepilnība un stūrmanis to lieliski saprata. Viņš gandrīz vai sāka aprēķināt, cik stundu vilksies pagrieziens. Pabeigt aprēķinu neizdevās: negaidīti ierēcās sirēnas. Automāti bija ieslēguši trauksmes signālu.
Lugovojs pagrieza galvu, viebdamies no mežonīgām sāpēm.
Centrālajā postenī nekas nebija mainījies. Skatiens pārslīdēja pār dzinēju grupas mērītājiem. Tie joprojām rādīja to pašu. Zvaigzne joprojām vārījās uz ekrāna un, ja no augšas neskanētu dzinēju rūkoņa, varētu pat sadzirdēt šo vārīšanos, kā uz brīdi stūrmanim likās.
Nekas nebija mainījies ne uz ekrāna, ne kuģa iekšpusē. Un tomēr trauksmes signāls ar katru brīdi skanēja skaļāk.
Lugovojs pacēla acis uz nākošo indikatoru grupu. Hermētiskums? Saglabājas. Korpusa veselums? Nē, nav bojāts. Citu ķermeņu tuvošanās? Nē, aparāti tādus neuztver. Pasažieru aizsardzība? Zaļās uguntiņas, kas liecināja par kūniņu drošību un cilvēku mierīgo miegu, vienmērīgi dega uz atsevišķa tablo.
Bet sirēna gaudoja.
Atlika palūkoties uz beidzamo — drošības indikatoru grupu. Lugovojs ar grūtībām pagrieza skatienu pa kreisi.
Viņš pamira, un sāpes vienā mirklī pārgāja, tās aizstāja spēcīgākas izjūtas.
Saraustīti mirgoja sarkans aplis, uz kura bija attēlots lielais burts R;
Burts nozīmēja rentgenstarojumu. Centrālā posteņa aparāti to neuztvēra, jo postenis, tāpat kā visas telpas, kur varēja atrasties cilvēki, bija nodrošināts ar dubultek- rānu, kas aizšķērsoja ceļu smagajiem kvantiem — līdz zināmam laikam, protams. Bet kuģa augšējos klājos izsta- rojums jau bija jūtams, par to ziņoja trauksmes signāli.
Domas sāka strādāt ātri, it kā atdalījušās no pārgurušā ķermeņa.
Rentgenstarojums varēja rasties, tikai kuģim saduroties ar vielas daļiņām. Ieurbjoties «Vaļa» ķermenī, daļiņas tika strauji nobremzētas un atdeva enerģiju cietā starojuma veidā. Apšuves titāna sakausējums bija pārāk vājš ekrāns, lai noslāpētu tā jaudu.
Tas bija skaidrs. Bet indikatori rādīja arī ko citu? to daļiņu skaits aiz borta, kuru triecieni pieauga, tuvojoties lielam debess ķermenim, pagaidām vēl nebija tik liels, lai izraisītu tādu efektu. Tam bija jānotiek daudz vēlāk, un Lugovojs cerēja, ka pagūs apliekt zvaigzni pietiekami drošā atstatumā.
Protams, ap zvaigzni plūstošo daļiņu skaits varēja krasi mainīties. Taču šoreiz runa nebija par teoriju: indikatori uzrādīja daļiņu reālo skaitu izplatījumā, un tas bija pārāk mazs, lai radītu briesmas.
To visu stūrmanis saprata nedomādams, gandrīz automātiski: domu gaita viņa smadzenēs jau bija iepriekš ieprogrammēta, teorijas un treniņu spēcināta. Starojumam nevajadzēja būt, bet tas eksistēja, un, šo faktu apstiprinādama, neapklusināmi kauca sirēna un mirgoja sarkanais tablo, jaucot savu spīdumu ar zvaigznes gaismu ekrānā, ko filtri nokrāsojuši oranžu.
Lugovojs saspringa. Parādība bija savāda, un tās iemeslu vajadzēja atrast nekavējoties.
Viņš atklāja iemeslu un neviļus ievaidējās*
Daļiņu patiešām nebija tik daudz, lai, bremzējoties pret kuģa apšu vi, tās izraisītu spēcīgo rentgenstarojumu. Bet tas nemaz nebremzējās: tās anihilēja. Pie tam atbrīvojās ārkārtīgi liela enerģija. Anihilācijā radušies starojuma lieljaudas kvanti viegli caururba bortus.
Draudi bija divkārši: starojums lēni virzījās uz apdzīvojamām telpām, bet borti lēni un nenovēršami kusa kā ūdenī iegremdēti sāls kristāli.
Tātad aiz borta daļiņas bija ar pretēju zīmi. Secinājums — zvaigznes nesastāvēja no antivielas, kā cilvēki bija cerējuši. Lugovojs saprata, ka viņi kļūdījušies.
Nožēlām neatlika laika. Bija radušās nāves briesmas. Un no tām bija grūti izvairīties.
Lugovojs vispirms uzmeta skatienu integratoram un, galīgi izšķīries, sāka rīkoties precīzi, kā treniņā.
Ātrām kustībām viņš izslēdza bremžu dzinējus. Pārslodze izzuda, un stūrmanis atviegloti uzelpoja. Viņu pārņēma fizisks, tīri dzīvniecisks prieks: asinis atplūda no smadzenēm, kļuva vieglāk elpot. Gribējās, lai tā būtu vienmēr.
Bet viņš zināja, ka atelpa būs tikai īsu mirkli.
Lai izglābtos, vajadzēja nevis bremzēt kuģi, bet gan paātrināt tā gaitu, cik vien iespējams. Briesmas līdz ar to palielinājās, bet saīsinājās laiks, kurā kuģis bija pakļauts daļiņu iedarbībai.
Lugovojs ieslēdza marša dzinēju un, pakāpeniski bīdot sektoru, sāka palielināt ātrumu, ieslēdzot aizvien jaunas membrānu grupas.-Ar kreiso roku viņš lēni —-: pa grāda daļai mainīja lidojuma virzienu.
Pārslodze ātri sasniedza iepriekšējo. Tagad stūrmanis tika spiests nevis ar krūtīm pie drošības jostām, bet gan ar muguru pret krēslu. Tā pārslodze bija vieglāk izturama, un Lugovojs vēl nedaudz pabīdīja uz priekšu roku, kura bija sažņaugusi vilkmes sektora galviņu.
Roka drebēja, it kā turēdama pārmērīgu smagumu, bet tās kustība bija vienmērīga.
Atkal dzeņi ar spēcīgiem knābjiem sāka klauvēt smadzenēs. Lugovojs saviebās no sāpēm. Viņam vairs nevajadzēja skatīties mēraparātos, tagad viņš bija kļuvis par kuģa sastāvdaļu un ar visu organismu uztvēra režīma pārmaiņas, izjuta to pieļaujamās robežas. Viņa skatiens neatrāvās no ekrāna, kur trīs zvaigznes atkal bija saplūdušas vienā.
Vienlaicīgi viņš sāka domāt par sevi. Un domāja ar niknumu, pretīgumu un naidu.
Viņš domāja, ka viņam ir bijis viss. Viņš bija jauns. Bija labi noaudzis un skaists. Viņa sejā vēl nebija grumbu un zem acīm uztūkušu maisiņu. Viņš labāk panesa fiziskas pārslodzes. Viņā biežāk lūkojās sievietes. Bet viņš visu to nenovērtēja un nesaprata. Tā kā viņam nebija seno lidojumu prakses, kad zvaigžņu reisi ilga gadiem, viņš kļūdījās jau pirmajā nopietnajā pārbaudījumā.
Viņš bija uzpūtīgs, pašpārliecināts, augstprātīgs puišelis. Muļķis. Niecība.
Tā domāja stūrmanis un apsaukāja sevi ar riebīgiem, pazemojošiem lamu vārdiem, kādus tikai varēja atcerēties. Lugovojs uzkurināja sevi. Viņam bija vajadzīgs mežonīgs niknums, lai noturētos, lai nezaudētu samaņu un izrautu kuģi no tās nelaimes, kurā viņi bija iekļuvuši. Tāpēc viņš sev necentās meklēt attaisnojumu, kādu citā reizē noteikti būtu atradis.
Tagad viņam vajadzēja setfi nokaitēt līdz baltkvēlei, uzkurināt sevī niknumu, lai tas pasargātu no bezsamaņas.
Tajā pašā laikā Lugovojs nenovērsa acis no ekrāna. Spīdeklis ātri pieauga, bet uz malu novirzījās lēni, pārāk lēni, un stūrmanis zināja, ka vēl asāks pagrieziens nav iespējams, — viņš to sajuta organiski, kā pārēdies cilvēks sajūt, ka vairs nespēj norīt ne kumosa. Un stūrmanis nodomāja — pat šī balansēšana uz pieļaujamā riska robežas, žonglēšana uz vissmalkākās stieples pār bezdibeni, kuru viņš pūlējās izpildīt, varēja neizglābt kuģi.
It kā apstiprinot viņa bažas, sirēna iegaudojās savādāk — augstāk un griezīgāk, un zem pirmā tablo sāka mirgot otrs. Vispirms ūdeņaini rozā, tad ar katru minūti aizvien sarkanāks. Tas nozīmēja, ka arī otrā aizsardzības līnija — pastiprinātā šķērssiena starp ārējām, bortam pieguļošajām telpām un nākamo joslu — ir pārrauta, un otrā telpu josla, kurā iekļāvās arī salons, bija briesmās.
Tiesa, klāji, kuros atradās ļaudis, pagaidām vēl bija relatīvā drošībā: ar daļiņām sadūrās tikai kuģa priekšgals. Apziņa, kas kļuvusi jau neskaidra, brīdināja —: ja tūlīt kaut ko neuzsāks, drīz arī pasažieru klājs atradīsies zem neredzamo, bet graujošo lādiņu — lieljaudas kvantu apšaudes.'
Stūrmanis juta, ka niknums un naids atkāpjas otrajā plānā: tie vairs nebija vajadzīgi, jo savu bija veikuši.
Līdz šim viņš samaņu nebija zaudējis un tagad bija pārliecināts, ka izturēs līdz galam. Domas slīdēja tik ātri kā kinokadri. Lugovojs sūtīja domas uz dažādām pusēm meklēt izeju, bet visur tās atdūrās pret nepārvaramo aizlieguma šķērsli.
Pagrieziena rādiusu samazināt nedrīkstēja: tad sānu pārslodzes —' visbīstamākās —. pārsniegtu pieļaujamo līmeni.
Nedrīkstēja arī samazināt ātrumu: tad katastrofāli pieaugtu frontālās pārslodzes.
Vispār izslēgt dzinējus un lidot ar pastāvīgu ātrumu vai to samazināt nozīmēja ļauties zvaigznes pievilkšanas spēkam, kurš nekavējoties izlieks viņu trajektoriju, ievadot kuģi eliptiskā orbītā. Lai gan kuģa ātrums bija pietiekami liels un eliptiskā orbītā tas neieietu, tomēr neizbēgami tuvotos spīdeklim tādā attālumā, ka viss dzīvais uz kuģa aizietu bojā.
Bremzēt, lai ieņemtu orbītu pieņemamā attālumā no zvaigznes, bija par vēlu: kuģis atradās pārāk tuvu daļiņu avotam.
Izejas nebija.
Tā vismaz domāja stūrmanis. Un juta, ka baiļu vairs nav, to vietā stājusies savāda vienaldzība. Bailes pārgājušas, kā beidzas ugunsgrēks, iznīcinājis visu, kas deg un kas nedeg.
«Ko nu vairs,» viņš truli nodomāja.
Bet, ja bojāeja bija neizbēgama, tad to vajadzēja sagaidīt ar cieņu. Varoņi vienmēr gāja bojā romantiski —s vismaz filmās.
Lugovojs nopriecājās, ka pasažieri guļ kūniņās un aizies no dzīves, nezinādami, kas ar tiem notiek. Pēdējā apzinātā sajūta viņu dzīvē paliks cerība, kuru viņi izjuta pirms aizmigšanas …
Bet postenī vēl bija palicis inženieris, droši izolēts no. visa, kas notika ārpusē. Viņš redzēja tikai savus aparātus un mehānismus. Diez vai viņiem abiem būtu jāmirst vienatnē.
Lugovojs apņēmīgi izslēdza vilkmi. Dzinēji apklusa, tikai sirēna arvien vēl gaudoja.
Atvieglots par pieņemto lēmumu, Lugovojs ieslēdza sakarus.
— Kā tev?
Pēc sekundes atlidoja atbilde:
— Tagad vieglāk.
' — Vai apstākļi tev skaidri?
Inženieris bija pietiekami pieredzējis, lai saprastu, ko nozīmē sirēnu gaudošana, kura dublējās viņa postenī.;
— Rentgens.
— Piegājām par tuvu. Bet tas nav galvenais. Te antivielas nav. Anihilējam.
— To es sapratu. Sekoju apšuves stāvoklim.
— Vai ilgi izturēs?
— Pēc stundas pusotras būs sūce.
— Laika maz.
— Nu, tam vairs nav nozīmes.
Stūrmanis noklepojās: Rudiks mācēja turēties.
— Tev taisnība, laikam jau neizspruksim. Padomājis Rudiks sacīja:
— Gadās arī tā.
— Tāpēc ka, redzi…
; — Es redzu: mēraparāti rāda …
1 — Kāpēc neko neteici? Varbūt.. v
■— Nebija ko teikt. Tu visu darīji pareizi.
— Varam riskēt, bet tad mūs saspiedīs. Varbūt ne?
— Vari nešaubīties: es aprēķināju. Ja varētu vēl piespiest, es būtu tev pateicis. Nezinu, kā tu, bet es tagad spiestu, cik var. Man nepatīk ilgi gaidīt.
— Tu?
— Neizklausās pēc manis? Vienkārši uz beigām gribas paklausīties, kā dzied mani motoriņi.
— Vai tie izturēs?
— Jā, pilnīgi.
—: Vai negribi uzkāpt pie manis? Rudiks padomāja.
— Vispār posteni pamest nav atļauts. Bet tādā reizē.- v ī Centrālajā postenī viņš parādījās pēc pāris minūtēm.
Ilgi skatījās ekrānā.
— Skaisti. Pēc aparātiem tā nav. Bet kāda gan tā izskatās bez filtriem? Lidoju, lidoju, bet zvaigznes gandrīz neesmu redzējis, tuvumā — nekad. 2ēl.
— Bez filtriem dzeltena. Kā medus. Skaisti. Maita Narevs. Un mēs abi arī.
— Jā. Bet ko nu vairs. Vai esi gatavs? Rudiks noslēdza krēsla sistēmu.
— Nu, laid vaļā! Stūrmanis ieslēdza dzinējus.
Kuģis joņoja uz spīdekli.
— Bet ja nu pēkšņi var ko izdomāt?
— Neredzu, stūrman, nekādas izejas, tu nebaidies. Kas bija iespējams, tas izdarīts. Pret neveiksmēm zāļu nav.
Lugovojs zināja, ka inženieris runā no-sirds: viņš nemācēja mierināt, ja pats nebija pārliecināts.
— Vēl palielināsim?
— Lai notiek. Bet tā, lai varētu skatīties un sarunāties.
— Es domāju — gluži otrādi, lai galvā viss sagrieztos un neko vairs neapjēgtu . i.;
— Beidz. Nav solīdi.
—• Lai notiek tavs prāts, —; sacīja Lugovojs.
Brīdi valdīja klusums. Tad Rudiks teica:
— Ar tādu paātrinājumu dzinējs tik un tā pēc pusotras stundas neizturēs. Mēs neko nezaudējam.
— Vai nav vienalga?
1 — Es tāpat vien. Bet skats droši vien būs skaists. 2ēl, ka neviens to neredzēs.
— Nu, un vilks ar to, — stūrmanis teica. — Neredzēs —• neko nezaudēs. Man būtu drausmīgi. Neciešu kremāciju.
— Labs kuģis, — sacīja Rudiks.
— Mašīna uz goda.
— Un baterijas izturēja līdz galam.
Sirēna atkal mainīja toni. Starojums bija ielauzies trešajā klājā.
— Cits jau sen būtu cauršauts.
— Se-en. Bet šis vēl ieskrienas …
Abi vienlaicīgi paskatījās integratorā.
— Labs ātrums. *
— Ja būtu iznākuši no līdztelpas agrāk, — teica stūrmanis, — būtu paguvuši nogriezties. Bet ko tu darīsi! Esam bezspēcīgi.
— Varbūtības teorija, — inženieris sacīja. — Ja visu laiku veicas, tad agri vai vēlu jābūt pamatīgai neveiksmei.
Spīdeklis aizņēma jau vairāk nekā pusi ekrāna. Inženieris pasniedzās no savas vietas — agrāk tur bija sēdējis stūrmanis — un izslēdza sirēnu.
—• Traucē runāt.
— Pareizi. Es nepadomāju.
—■ Tagad vienalga.
— Motori labi velk.
==s Jā. ^
/
Viņi apklusa, ieklausīdamies jaunā skaņā: it ka kaut kur zem augsta spiediena vārītos ūdens.
— Priekšgals, —teica inženieris. — Mikrosprādziēni.
— Pēc stundas būsim vainaga zonā. Uzliesmosim no visām pusēm.
~—; Es jau teicu —■ būs skaisti.
Viņi sēdēja, viens otrā neskatīdamies, bet izjuzdami otra klātbūtni ar visu būtni.
— Vai tev nav pie rokas kāda mūzika?
— Nē. Rudik, zini ko?
— Nu?
— Es tevi mīlu.'
— Es tevi arī. Labi. Uzdziedāsim?
— Jā. Dziedi.
Viņi sāka paklusu dziedāt, tagad sirēnas netraucēja. Tālu lejā trokšņoja dzinēji. Pēc otrā panta inženieris
teica:
— Pietrūkst trešā. Uzmodināsim?
— Kādā veidā? Es ja* tiku domājis. Viņš ir atvienots. Un kūniņu neatvērsi.
— Vienalga. īsts kapteinis nevar nepamosties, kad kuģis iet bojā.
— Viņš būtu atnācis.
— Kā tad lai viņš atnāk, ja mēs ejam ar paātrinājumu? Nu, izslēdz uz laiku …
Kapteinis iedrāzās postenī, steigā aizvelkot jakas rāvējslēdzējus. Viņš paskatījās ekrānā, uz cilvēkiem. Visu saprata. Nospļāvās.
— Muļķi, — viņš iesaucās. —; Mēsli!
— Labi, — stūrmanis noburkšķēja. —• Tagad vairs nav vērts.
Kapteinis Ustjugs zināja, ka vienmēr ir vērts. Uz mirkli viņš pievēra acis. Pēc tam pārlaida skatienu mērinstrumentiem.
— Inženier, kāpēc neesat savā vietā? Acumirklī! Un nokomandēja:
— Visu vilkmi, cik ir! Spīdeklis aizsedza visu ekrānu.
209
_ Kapteinis palielināja vilkmi līdz iespējamai robežai. Ātrums strauji auga.
8 — 2004
Kuģis traucās uz liesmojošo zvaigzni. Sākumā Lugovojs neizpratnē skatījās, pēc tam aizvēra acis: viņš bija novārdzis, atbildība no viņa novelta, un arī zvaigzne bija briesmīga. Kapteinis saspringti skatījās uz integratoru.
— Apšuvē rodas sūces, — Rudiks brīdināja no sava posteņa.
—■: Nu jau drīz.
— Ko tu esi nodomājis?
— Tev nav skaidrs? Speciālists! Kā ar enerģiju?
— Norma.
—Bateriju lādiņš?
— Piepildītas.
Ūdens burbuļoja jau pavisam blakus —• mutuļoja un šņāca, it kā gāztos uz nokaitētiem akmeņiem.
— Baterijas! — kapteinis nokliedza.
— Ir baterijas!
— Ieslēdzu!
Viņš sajuta, kā novibrēja kuģis.
—- Pilnu jaudu!
Spīdeklis vairs nebija tikai pViekšā — tas apņēma no visām pusēm.
Kapteinis kliedza:
— Visas sešas reizē! Citādi nepagūsim…
Grāvieni. Dārdoņa. Metāla čirkstoņa. Aiz bortiem liesmas. Liesmu mēles sajaucas ar tumsas skrandām. Temperatūra strauji ceļas. Pašlaik par to nedomā: nav laika. Vai sāks darboties baterijas? Vājas, nolietotas …
Uz ekrāniem virpuļoja gaismas skrandas. Pēc tam iestājās tumsa. Nodzisa draudīgi mirgojošie tablo.
Spriežot pēc ārējās apskates ekrāniem, aiz borta bija melns, bezgalīgs tukšums. Kapteinis ieskatījās tajā un sajuta, ka sāk reibt galva.
—; Rudik … — viņš vārgi sauca.
— Šeit! — atbilde atskanēja ar novēlošanos.
— Izkļuvām …
—- Ar baterijām slikti. Tās vēl turēs sekundes, varbūt minūtes…
Reibonis kā ar roku noņemts. Ja baterijas zaudēs enerģiju, tas nozīmē — kuģis atkal iznirs normālajā telpā. Bet tur — zvaigzne. Te, līdztelpā, tās nav. Bet tikko iznirs atpakaļ»?.
Ko darīt?
Ir viena izeja. Varbūt ir. To neviens nekad nav mēģinājis. Taču viņiem nepārtraukti nācās darīt to, ko pirms tam nebija darījis neviens.
Ieslēgt līdztelpā dzinējus. Tiesa, nav zināms, kā pret to reaģēs līdztelpā. Bet izvēles nebija. Jebkuras riskantas darbības alternatīva bija — tagad, šajā pašā acumirklī, iznirt ja nu ne spīdekļa centrā, tad bīstamā attālumā no tā, uzliesmot, sadegt, sadalīties atomos, pārvērsties nokaitētā gāzē…
— Rudik, kā mašīnas?
— Pilnīgā kārtībā!
— Lugovoj, kāds bija galvenais virziens, kad tu izniri pie zvaigznes? Stūrmani
— Vispār… stāvējām Saules sistēmas virzienā . i.
— Dodu vilkmi!
Kapteinis apņēmīgi izstiepa roku.
*
Baterijas nosēdās nevis pēc minūtes, bet pusstundu vēlāk. Toties nosēdās pamatīgi. Novājinātais metāls, bojātā izolācija neizturēja — plātnes cita pēc citas sāka deformēties, un radās īssavienojumi. Uzliesmoja vareni izlādēšanās zibšņi. To skaits ātri auga kā ķēdes reakcijā. Vēl dažas sekundes, un apkārt viss būtu sācis kust, aizdegtos pat apšuves metāls …
Baterijas nācās katapultēt. Tas notika jau parastajā telpā: tikko notika īssavienojums starp pirmajām plātnēm, bateriju atdeve nokrita tiktāl, ka līdztelpā izstūma kuģi kā ūdens piepūstu bumbu. Seši bateriju bloki, seši ugunīgi ķermeņi pāršķēla tumsu, sašķīda milzumdaudzās dzirkstīs un izzuda kaut kur malā.
— Uguņošana, — teica Lugovojs.
— Arā esam, — konstatēja kapteinis. — Zvaigznes nav. Tātad pagaidām dzīvojam.
Zvaigznes patiešām nebija. Bet kas tad bija?
Kā jau parasti, viņi gaidīja, varbūt kāds it kā noraus no ekrāniem tumšo pārklāju un reizē uzliesmos spīdekļu punktiņi. Bet melnais pārklājs joprojām aizsedza ekrānu.
Viņi ilgi raudzījās tumsā. Tad kapteinis teica:
— Nē, izplatījums ir mūsējais, noteikti. Tikai = kur mēs esam?
8* 211
Viņi ar inženieri devās uz observatoriju. Lugovojs ieslēdza «Sigmu». Tagad tukšuma attēls nokļuva tieši mašīnā, kuras atmiņa bija plašāka, bet loģika pilnīgāka par cilvēka loģiku.
Skaitļotājs atteicās identificēt redzamo ainu. Stūrmanis par to paziņoja uz observatoriju. Kapteinis ar inženieri saskatījās un paraustīja plecus. Kapteinis atkal pieplaka pie lielā meklētājteleskopa. Pēc tam atvirzījās.
— Paskaties nu! Redzi? Dod palielinājumu.?* Pārslēdz uz ekrānu.
Inženieris noliecās pār pulti. Uz viena no ekrāniem parādījās gaišs punkts. Tas auga. Kļuva redzamas spilgtās izliektās strūklas un tumšās dzīsliņas starp tām.
— Vai patiešām M-31?
— Nē, — sacīja kapteinis. — Andromedas Miglājs ir, lūk, tas. —- Viņš norādīja uz pretējo pusi.
— Bet šī?
— Droši vien Galaktika ar lielo burtu. Mūsējā.
— Kā gan mēs esam iznesti šeit?
Kapteinis Ustjugs paraustīja plecus. Viņi sēdēja klusēdami.
— Tā, — noteica kapteinis. ?—■ Ēs neteiktu vis, ka man jautri.
Toties tagad redzams, — atsaucās inženieris, — ka mūsējā arī ir spirālveida miglājs. Agrāk es kaut kā šaubījos.
— Nu tad braucam, — teica kapteinis.
Kurp?
— Vienalga. Kaut vai uz mūsējo. Jēgas nekādas, bet jautrāk. Tomēr tuvāk mājām.
Līdz mājām bija pusmiljons gaismas gadu, baterijas sadegušas izplatījumā, un aiziet no šejienes bija neiespējami. Te viņi arī sagaidīs beigas. Būtu vismaz zvaigznes aiz borta, bet pat to vairs nebija.